Foto: LETA
Salīdzinoši nesen parādījās ziņa, ka Saeimā ir iesniegti grozījumi, ar kuriem deputāti vēlas sakārtot un legalizēt ridesharingu, jeb kopbraukšanu Latvijā. Par pārsteigumu, nepagāja ilgs laiks, kad grozījumi pirmajā lasījumā tika skatīti Saeimas sēdē. Esmu šīs idejas liels atbalstītājs, tāpēc ar interesi noskatījos oktobra pirmās ceturtdienas debatēs.

Īsumā raksturojot idejas pretinieku argumentācijas pamatus – "...īsti nezinu kas tas ir, bet nosodu, jo tas ir kaut kas jauns un visdrīzāk slikts. Kāpēc slikts? Tāpēc, ka jauns!". Neiedziļinoties īstajos motīvos, vēlos akcentēt uzmanību uz dažiem pretargumentiem, kas dominēja no tribīnes.

Pirmkārt - legalizējot kopbraukšanu, cietīs starppilsētu pārvadājumu nozare.

Stresam nav pamata. Tāds ridesharing, kādu to iepazina visa pasaule kompānijas UBER izpildījumā ir galvenokārt pilsētas transports. Cilvēks, kurš tādā veidā piepelnās, nav konkurents Latvijas autobusu parkiem.

Otrkārt – ridesharing iznīcinās takšu biznesu.

Ja īsumā, tad jā. Nevajag melot sabiedrībai un teikt, ka takšu nozari tas neapdraud. Apdraud. Ar vienu bet. Tas iznīcinās šo jomu tādā izskatā, kādā mēs to pazīstam šobrīd un piedāvās to pašu pakalpojumu, bet jau 21. gadsimtam atbilstošā formā.

Treškārt – taksisti paliks bez darba.

Protams, ka nē. Tie strādās vai nu esošajos uzņēmumos, kas spēs pielāgoties izmaiņām, vai nu jaunajos uzņēmumos, kas aizvietos esošos. Ar vienu atšķirību, tehnoloģijas nodrošina daudz patīkamāku darba vidi ar labākiem nosacījumiem.

Ceturtkārt – izskanēja šaubas par iespēju kontrolēt un sodīt negodpratīgus kopbraukšanas pakalpojuma sniedzējus.

Šeit var sajust kārtīgas sociālistiskās nots piegaršu. Diemžēl tā ir realitāte, ļoti daudzi Saeimas deputāti vēl neuzticas tirgus spējai pašregulēties. Tomēr platforma, kuru izstrādāja UBER tam ir labs piemērs. Pakalpojuma sniedzēji ir ieinteresēti nodrošināt labu kvalitāti un ievērot visus noteikumus, pretējā gadījumā, tie izlidos no sistēmas un vairs nevarēs tādā veidā pelnīt naudu. Platformas pamatā ir opcija, kas ļauj pakalpojumu saņēmējam novērtēt konkrēto šoferi, kā arī nepārtrauktais monitorings no uzņēmuma puses.

Piektkārt – no sākuma jāsakārto esošo takšu nozari un tad jāķeras visādiem nesaprotamiem jaunievedumiem.

Šo vajag uztvert kā mēģinājumu novērst uzmanību no jautājuma. Un tomēr, neskatoties uz to, ka dažiem šķiet, ka šis jautājums pa tiešo nav saistīts ar takšu nozares sakartošanu, efekts būs ļoti tiešs. Kā jau rakstīju iepriekš, visa nozare mainīsies uz labāko pusi.

Un visbeidzot, no tribīnes izskanēja viedoklis, ka vispār nav vērts nodarboties ar tāda veida sīkumiem. Atgādināšu, tikai UBER vērtība 2016. gadā sasniedza ciparu, kas ir gandrīz vienāds ar 10 Latvijas budžetiem. Cik žēl, ka zem šī "sīkuma" kārtējo reizi nav rakstīts "Ražots Latvijā".

Neskatoties uz to, ka ļoti ceru, ka deputāti pēc iespējas atrāk grozījumus pieņems, kārtējo reizi nav runa tikai par ridesharingu kā tādu, bet par mūsu politiķu spēju rīkoties proaktīvi, domāt un pieņemt lēmumus laikmetam līdzi. Savukārt šaubīgus deputātus, aicinu aizbraukt uz Viļnu un izmēģināt UBER tur, lai vismaz ir priekšstats par ko ir runa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!