Turklāt par to tiek aprēķināta iznīcinoša nodokļu parādu summa un noteikta soda nauda. Tādā brīdī vairs nemaz nav spēka būt patriotiski labticīgam: ak, reizēm šajā iestādē tā sagadās, ka labā roka nezina, ko dara kreisā! Gluži otrādi, cilvēkiem rodas nelāgas aizdomas, ka tā ir apzināti piekopta taktika valsts budžeta tūlītējai piepildīšanai. Piedzinējiem ir vienalga, ka firma bankrotē un cilvēki paliek bez darba!
VID darbinieki labi zina, kā tiek veidots Latvijas autopārvadājumu uzņēmumos strādājošo tālbraucēju atalgojums: nozīmīgu daļu tajā papildus konkrētai algas likmei veido komandējumu dienas naudas. Tā ir pilnīgi likumīga prakse, kas radusies ne jau aiz labas dzīves, taču vismaz ļauj Latvijas pārvadātājiem nodrošināt savu kravu automašīnu šoferiem pieklājīgu ienākumu līmeni (netto - ap tūkstoti eiro un vairāk) un turpināt konkurēt starptautiskajā tirgu. Tas pēc Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju ieviešanas ir kļuvis pavisam nežēlīgs.
Inerces dēļ sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka šis bizness sola lielu peļņu. Pieļauju, arī tāpēc, ka cilvēki uz šosejām redz braucam iespaidīgus, modernus un acīmredzami dārgus kravas auto. To ražotājiem par prieku, Eiropā valda ļoti bargas tehniskās, drošības un vides aizsardzības prasības, liekot pārvadāšanas uzņēmumiem regulāri atjaunot savus autoparkus. Tāpēc firmas ir apkrautas ar kravas mašīnu līzinga līgumiem, savā biznesā nemitīgi balansējot uz naža asmens. Tiklīdz maksājumi kavējas, banka var atņemt auto, nolemjot uzņēmumu bankrotam.
VID darbinieki, kuri autopārvadājumu firmās veic tā dēvētās tematiskās pārbaudes, parasti mēdz būt laipni un atsaucīgi, grāmatvežiem skaidrojot savas iestādes prasības, kā drīkst veidot tālbraucēju atalgojumu un kā to iegrāmatot. Pēc kāda laika ierodas vispārējā audita veicēji, kas, ieraugot attiecīgos dokumentus, nosauc ieteikumus un skaidrojumus par muļķībām - nē, patiesībā VID prasības ir pavisam citādākas. Tiek sastādīts akts par pārkāpumu, veikts nodokļu pārrēķins - piemēram, par iepriekšējiem trijiem gadiem - un uzlikts sods.
Ko šādā gadījumā var darīt uzņēmējs? Tikai izvēlēties vienkārši sliktu rīcības variantu vai pavisam sliktu. Viņš var rakstīt iesniegumu VID ģenerāldirektorei Inārai Pētersonei. Iespējams, viņa atbildes vēstulē atzīs, ka nodokļu pārrēķins ir nepamatots un sodu vajag anulēt. Taču tad izrādīsies, ka viņas viedoklis nav pietiekami autoritatīvs padotajiem un viss paliks spēkā - gan nodokļu parāds, gan sods.
Vēl uzņēmējs var vērsties ar prasību tiesā. Taču tad var nākties piedzīvot, ka, procesam vēl īsti neiesākoties, VID jau par "ļaunprātīgu nemaksāšanu" ir apķīlājis firmas kustamo un nekustamo īpašumu. Visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā – tikai ne VID.
Kravas mašīnas tiek arestētas, bet bez tām firmai nav pasūtījumu un ienākumu. Līzinga maksājumi netiek veikti, darbinieki paliek bez algas, uzņēmums izput. Valsts budžets ir palicis vēl bez vairākiem nodokļu maksātājiem, bet to jau politiķi sajutīs vēlāk. Kas ar varu un viltu atņemts, tas neatdodas.
Nupat valdība, rūpējoties par valsts ieņēmumiem, atbalstīja lietišķo aprindu un juristu kritizētos likuma grozījumus, kas paredz ieviest uzņēmumu valdes locekļu personisko atbildību par viņu vadītās firmas ļaunprātīgu nodokļu nemaksāšanu.
Būtu kaut nedaudz taisnīgi, ja šī norma tiktu līdzsvarota ar grozījumiem likumā par VID, nosakot šīs iestādes darbinieku personisku atbildību par apzināti īstenotu krīzes skarto nozaru uzņēmumu novešanu līdz bankrotam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
