Jānis Jurkāns: Eiroremonts nav noticis

J. Jurkāns: 90. gadu sākumā izgājām cauri revolucionāram periodam. Vecās iekārtas gruva, mira, jaunās – dzima. Pie varas nāca cilvēki bez pieredzes politikā, daudzi no ielas, un tas bija pozitīvi. Revolucionārā situācijā vajadzīgi ļaudis ar neordināru domāšanu. Pēc tam ilgstošo evolūcijas periodu noslēdz 2001. gada 11. septembris, tiek uzspridzināti divi torņi Ņujorkā. Tad sākās karš, revolūcija. Var daudz runāt par cēloņiem, kas to izraisīja, bet pasauli tas sāka pārvērst. Ir sācies jauns revolucionārs attīstības posms, un atkal ir vajadzīga revolucionāra domāšana. Vairs neder vecā pieredze, ko varēja izmantot līdz šim – mierīgas attīstības apstākļos. Tas attiecas arī uz mūsu valsti. Kā tā reaģēs uz jauno situāciju? Neviens nerunā, ka ir vajadzīga revolucionāra pieeja problēmu risināšanā. Valsts pārvalde nav gatava pārmaiņām. Valsts vara ir ļoti vāja.

Jūs vienmēr esat kritizējis varu.

Jā, ko šī vara ir radījusi? Otru korumpētāko un nabadzīgāko valsti Eiropā?

Kāpēc tad jūs ejat prom, visu to zinādams?

Man nav formulas šajā revolucionārajā laikmetā. Es ilgu laiku dzīvoju pārliecībā, ka bez harmonijas un saskaņas mēs šai valstī neko daudz nepanāksim, ka šī ideja būs pieprasīta. Izrādās, man nav bijusi taisnība. Es nedomāju, ka jaunā revolūcija, karš, kas sācies, veicinās to, par ko iestājos. Šodien cilvēktiesību, nacionālo minoritāšu statuss, etniskie konflikti – tam visam ir otršķirīga nozīme. Kādreiz ES teica, ka mūs neuzņems, ja nebūs noslēgts robežlīgums ar Krieviju, noteica dažnedažādus kritērijus. Pēc 11. septembra visas latiņas nolaida zemāk. Līguma nav. Ar cilvēktiesībām viss kārtībā. Viens itālietis, kurš te pusgadu nodzīvojis, var iet vēlēt pašvaldību, bet cits cilvēks, kurš te piedzimis un uzaudzis, – ne. Es neticēju, ka tā būs, un tagad nezinu, kādi būs risinājumi. Man ir 59 gadi, un šajā vecumā it kā iet pensijā… Nezinu, droši vien piekritīsiet, ka man nebūtu grūti sevi pārdot politiskajā tirgū.

Droši, es jums varētu uzrādīt vismaz trīs pircējus.

Jā, bet pagaidām neviena esošā partija neko revolucionāru nepiedāvā.

E. Līcītis: Jūsu pašu saskaņieši taču strādāšot pa jaunam, ievēlējuši jaunu vadītāju Nilu Ušakovu…

… kurš saka: ieskatieties manās zilajās acīs. Šis jauneklis negāja cauri pašvaldību vēlēšanām, bet es esmu gājis un tur "dabūju pa purnu". Ja Rīgā nedabūju 5 procentus, tas nozīmē – Jurkān, ej mājās. Citādi man tas "nelasās". Vai es zaudēju personisku iemeslu dēļ? Nedomāju. Mums nebija piedāvājuma, par ko sabiedrība gribētu balsot. Davaiķe žiķ družno? Negāja cauri.

V. Krustiņš: Kāpēc?

Cilvēkiem joprojām mēģina iedzīt bailes. Vai "JL", Tautas partija, zaļie zemnieki piedāvā kaut ko svaigu? Vai viņu dzītās reformas ir redzami uzlabojušas cilvēku labklājību? Nē! Taču reitingos viņi ir favorīti, viņiem izdevies iepotēt, ka mūsu neatkarība ir apdraudēta.

Tas būs pārspīlēts. Zaļie zemnieki taču ir tik mierīgi ļautiņi un pārējās partijas tāpat – darba dalīšanas kārtībā tur tikai dažus signalizētājus un mierina cēlājus. Vienīgo īsti "kaitīgo" – Kiršteinu – gan izmeta no partijas.

Redziet, ar manu "aiziešanu pensijā" nebeidzas mana dzīve, vēl jo vairāk – ir tikko iesākusies manu bērnu dzīve. Es negribu, ka mēs visi dzīvotu bailēs. Mums ierasts, ka iekšējās problēmas dzen valsts ķermenī iekšā. Sāpošu zobu ar kompresēm neizārstēt. Man bail, ka slimība var uzpampt līdz Francijas mērogam.

Kāpēc tad politiķi nenodarbojas ar iekšējo problēmu risināšanu? Vai labāk izlikties neredzam?

Izrādās, ka daudz izdevīgāk cilvēkus turēt vecajā karā, veco problēmu varā. Runāt par jauno karu nozīmētu zīmēt arī shēmas, kā to atrisināt. Bet ar veco viss vienkārši – runāt par deokupāciju, piestādīt rēķinus. Daudziem vēlētājiem tas, starp citu, ir daudz patīkamāk un saprotamāk.

Vai jums neliekas, ka uz vēlēšanām veidojas tādas kā divas vai vairākas nometnes? Viena būtu tā jaunā Ušakova kunga vadībā, un turpat ir arī Dolgopolova un Urbanoviča kungi, un laikam taču plus Rubika kungs vai biedrs Rubiks. Un uz to pašu pusi skatās Bogdanova kungs jaunajā savienībā ar Lujāna kungu. Tas varētu būt diezgan tuvu – vai nē?

Kas notiek šajā flangā? Manuprāt, mēģinājums izveidot "Za Pčel 2", bet bez Ždanokas. Kādas tur cerības? Ja atnāk visi balsstiesīgie uz vēlēšanām, nu, maksimums – 30 pogas. Vairāk ne. Pārējos 70 krēslus Saeimā aizņems citas partijas. Un es nedomāju, ka Godmaņa vai Lujāna kungs šodien sāks klāstīt vienlīdz patīkamas patiesības kā vienam, tā otram elektorātam. Šaubos, vai viņi to var atļauties, un kas Godmanim noticēs kreisajā flangā? Kurš no krieviem uzticēsies?

Bet viņi taču iet uz to pusi?

Kas par to liecina?

Godmanis runā par kādu līguma slēgšanu.

Ar ko?

Es nezinu, ar ko. Viņi paši to zina. Ar krievvalodīgajiem vēlētājiem laikam slēgšot līgumu. Šie balsotāji taču vajadzīgi Godmanim ar Lujānu.

Man arī bija vajadzīgi. Es viņus nedabūju, kaut it kā nemētājos no partijas uz partiju. Kāpēc tad tas vēlētājs neticēja man un kāpēc tagad lai viņš noticētu Godmanim? Ja būs kāda revolucionāra formula – varbūt. Es neticu, ka ir nopietni cerēt uz šīm balsīm. Ja kāds domā, ka ar naudu uzpirks baznīckungus, un es nebaidos teikt, ka šodien tā ir normāla prakse, un baznīckungi JAU pārdodas politiķiem – un, pieņemsim, no kanceles ticīgajiem cilvēkiem norādīs, par ko jābalso, tad vienalga ar to nepietiks.

Labi, jūs teicāt, ka jūsu ideāliem nav pieprasījuma. Ko tad vietā ir pieņēmuši jūsu kādreizējie piekritēji?

Ziniet, ko pieņēmuši? Ka šī valsts ir viņiem pamāte. Bet visi piekritēji būtu jāsadala vairākās kastās. Viena kasta dzīvo savrup, visu nopirkdama, – viņiem viss pieder, viņiem viss ir un viss notiek. Viņi dabū visu labāko – un bieži vien par mums nozagto naudu. Tā kasta sapratusi, ka ar pamāti vajag labi sadzīvot. Tai vajag paglaimot, nest dāvanas, un lai pamāte turpina būt pamāte, bet ne viņiem. Viņiem jau nu tas būtībā ir vienalga. Nepatiks šeit, rītu aizbrauks uz Ameriku, uz Izraēlu, kur gribēs. Bet tā ir tikai viena neliela daļa. Daudziem citiem pamāte neko nav devusi. Un bagātnieki jau arī saka: man tāpat neko nedeva, es pats savām mazām rociņām… Lai pamāti iemīlētu kā mammu, ir jābrauc pa divvirzienu ceļu. Kam pirmajam jāpaiet pretī? Es domāju, ka pamātei. Viņai jāizdara vismaz tas, ko solīja pirms padsmit gadiem.

Nu to taču varbūt nevar nemaz izpildīt. Vai šī tēma, ziniet, aiz cieņas jau nebūtu noliekama druscīt malā?

Pagātne ir mūsu galvenā ideoloģiskā tēma. Par ko stāsta "runājošie akmeņi" Parīzē? Par mūsu "grūto bērnību". Bet riebīgākais visā tajā – Ždanokai izrādījusies taisnība.

Kādā ziņā?

Tāpēc, ka viņa brīdināja – ka pilsonību neiedos. Jūs kļūsiet otršķirīgi. Neticiet Tautas frontei.

Jūsu bijušais partijas biedrs Urbanovičs nemitīgi rosina uz dialogu, uz runāšanos pie apaļa vai stūraina galda, bet netiek bilsts par nosacījumiem. Kā tad tā – sēsties, runāties, tērēt laiku?

Tas ir jautājums, kurš šodien paņems krievu vēlētāju. Viena daļa aizies un nobalsos, kā vecas tantiņas iet uz baznīcu. Viņām vienalga, ko mācītājs teiks, kāds mācītājs ir baznīcā, viņas ierauga krustu baznīcas galā un ir ekstāzē. Es dzīvoju pārliecībā, ka tā ir mazākā daļa. Bet tie jaunieši, kas naturalizējušies, kas strādā bankās un citās labās vietās, tie domājošie vidusmēra krievi – viņi prasīs jaunas formulas. Man liekas, ir beidzies laiks: davai za naših. Naši būs tie, kas solīs nodrošināt konkrētas lietas bez lozungiem. Un droši vien daudzi nemaz neies uz vēlēšanām, neredzot – par ko?

Par Krieviju. Pirms vēlēšanām neizvairīsimies no jautājuma par attiecību kārtošanu ar Krieviju. Interesējos, kā tas tiks izdarīts. Kaut kas jau notiek. Jaunais tēvs Aleksejs tiek ielūgts, izsaka remdenus komplimentus.

Te ir divas nometnes. Vieni runā: mēs nevaram sākt no baltas lapas, kā piedāvāja vēstnieks Kaļužnijs. Mums jāsarēķina parādi un jāatgūst zaudētās teritorijas. Šajā nometnē varētu būt varas partijas, izņemot mācītāju partiju, – un tās gribēs runāt par pāridarījumiem un vēsturisko taisnību. Kamēr neviens mums nav atvainojies, mēs nevaram runāt par soli uz priekšu. Un tā būs diezgan laba politiskā prece iekšzemē. Otrā nometnē runās: jā, tā vajag darīt, bet vispirms sakārtosim ekonomiskus projektus un shēmas. No ekonomiskās sadarbības, kad tā sāks dot augļus, neviens – ne krievi, ne Latvija – negribēs atteikties. Ja mēs jau būsim atkarīgi no iedarbinātajām shēmām, jo no sastāviem kaut kas jau "nopilēs" arī mums, tad varēsim sarunāt. Nu jā, negribat maksāt par Abreni, varbūt nolaidiet kādu kapeiku lētāk, piemēram, tranzīta tarifiem. Es drusku ironizēju, bet šajā nometnē redzu Pirmo partiju un "LC", daļēji arī Saskaņas centru, tikai bez vēsturiskās piekabes, tāda izteikta prokrieviska platforma, kas cīnīsies par iepriekšminēto vēlētāju, kam svarīgi, ka krusts baznīcai galā, nevis kas tur iekšā notiek. Būs "PCTVL".

Un kur liksiet Ždanokas kundzi?

Man liekas, ka Koļerovs teicis: mums paveicies, ka mūsu pārstāvis strādā Eiropas Parlamentā. Droši vien gribēdams teikt: viņa pārstāv Krievijas pozīciju.

Tā ka jūsu nosauktajā otrajā nometnē sākuši runāt arī Krievijas domes cilvēki. Jā, lai tiem latviešiem kaut kas atkrīt, pēc tam mēs viņus politiski piejaucēsim. Nerunāsim par nepatīkamo politiku, runāsim par ekonomiku.

Ir jau vēl viens matadors – Berezovskis. Mēs runājām, ka ir bīstami, ja revolūcijas laikā valsts vara ir vāja, kā tas ir Latvijā. Tādā laikā pēc šādiem vīriem ir pieprasījums. Avīzē "Telegraf", piemēram, bija interesants raksts par Putinu un kādiem iespējami šeit Latvijā noglabātiem krievu miljardiem. Manuprāt, ļoti tuvu Berezovska pozīcijai. Ja šis kungs paspēj ielikt savu lielo kāju Latvijas durvīs un kāds mēģina neprofesionāli un nemākulīgi aizvērt tās durvis ciet, tad jautājums: kurai struktūrai tas bija vajadzīgs? Kura partija izmantos šo resursu? Tas, bez šaubām, ir pret Putinu, toties par Krieviju. Jautājums tikai: par kādu Krieviju?

E. Līcītis: Kura struktūra, pēc jūsu domām, labprāt izmantotu šo resursu?

Jūs taču redzējāt, kas ar Berezovski čupojās.

Tur bija ļaudis no visādām struktūrām.

Nuja. Vai tad jūs domājat, ka cilvēks nejauši gāja pa ielu, paklupa, pacēla acis – āre, Berezovskis pretim stāv.

Tomēr tās durvis Kalvīša kungs aizcirta ciet.

Ieliekot Berezovski melnajā sarakstā, viņš galu galā tur ielika arī savu bijušo partijas bosu Šķēles kungu. Ja Šķēle tikās, piedodiet, ar "netīreli" no melnā saraksta, tas viņam godu nedara. Un kur bija Kalvītis ar visiem drošības dienestiem, kad šo "bīstamo tipu" Berezovski ielaida? Tāpēc es saku, ka vajag jaunu revolucionāru domāšanu, nevis kā Sūnuciemā aizmigušiem: ai, lai viņš brauc! Pēc tam pamosties: oi, nu ir mēsli!

Pilnu intervijas tekstu lasiet laikrakstā “Latvijas avīze”