Kad mērs ir pilns un vadzis lūzis, daudzi ķeras pie spalvas un raksta pašam Ministru prezidentam, bet citi dodas uz valdības ēku cerībā, ka premjers viņus uzklausīs. Bet tā nenotiek, jo apmeklētājus un vēstules, kaut arī premjeram adresētas, saņem un atbildes sniedz Valsts kancelejas vēstuļu un apmeklētāju pieņemšanas nodaļa. SarmĪte Mazura, vēstuļu un apmeklētāju pieņemšanas nodaļas vadītāja, un Ingūna Mikuda, vadītājas vietniece, žurnālistei Mārai Libekai pastāstīja, ko nodaļas darbinieki spēj izdarīt ikviena sava klienta labā.
M. Libeka:
Nākot uz valdības sēdēm, redzu, ka jūsu apmeklētāji vispirms izvaicā garderobisti, kā un kur zvanīt. Sarunas ar jūsu kolēģiem lielākoties notiek turpat garderobē, svešu cilvēku ielenkumā. Vai tas ir tāpēc, ka Valsts kancelejai nav apmeklētāju pieņemšanas istabas, vai tāpēc, ka visus negribat turp vest?

I. Mikuda: Garderobē pie tālruņa ir novietots Valsts kancelejas un Tieslietu ministrijas tālruņu saraksts, bet cilvēki labprātāk izvēlas pavaicāt garderobistei, kā var piezvanīt. Mums patiešām nav atsevišķas telpas apmeklētāju pieņemšanai, jo pašiem trūkst kabinetu, taču dzīvojam ar domu, ka, tiklīdz Ārlietu ministrijai būs jurģi un tā pārvāksies uz savām vēsturiskajām telpām bijušajā Rīgas domē, tā Valsts kancelejai atradīsies kabinets arī apmeklētājiem. Pagaidām viņus aicinām tepat savos darba kabinetos.

S. Mazura: Mums ir jāizpēta katra situācija, tāpēc mēs uzreiz neko nevaram solīt. Meklējam ceļus, kā problēmu risināt. Gadās, ka vēstules autors tik neskaidri izklāstījis savu vēlmi, ka jālūdz viņam izteikties saprotami vai arī atsūtīt dokumentu kopijas.

Kas gatavo atbildes?

Juriskonsultes Laimdota Adlere un Vineta Dadeka, bet arī pārējie nodaļas darbinieki ir iesaistīti šajā procesā.

Vai lielākā daļa apmeklētāju ir tādi, kuri nav nākuši velti, jo saņem gaidīto palīdzību, vai varbūt tādi, kas vienkārši nāk parunāt, jo ilgi nav bijis ar ko?

Mūsu nodaļā pieņem gan fiziskas, gan juridiskas personas, kas nepārstāv valsts institūcijas, bet gan dažādas SIA, nevalstiskās organizācijas, denacionalizētu namu īrnieku organizācijas utt., kā arī viņu iesniegumus. Sabiedriskās organizācijas pēdējos gados ir kļuvušas īpaši aktīvas, rūpīgi seko normatīvo aktu tapšanas gaitai un iesaistās to projektu izvērtēšanā. Lielākoties apmeklētāju vidū ir ļaudis gados, jo viņi vēlas savu problēmu izklāstīt aci pret aci. Viņi tikpat kā nepārzina valsts pārvaldes sistēmu, tāpēc nāk tieši pie premjera. Jaunāka gadagājuma personas neapgrūtina sevi ar vizītēm valdības ēkā un labāk savu iesniegumu atsūta pa pastu vai pa elektronisko pastu. Šīs vēstules tiek izskatītas vispārējā kārtībā – jāatbild divu nedēļu laikā. Ja mēs konstatējam, ka jautājums ir citas valsts institūcijas kompetencē, tad septiņu dienu laikā vēstule ir jāpārsūta, par to paziņojot tās autoram.

Ja vēstules saturs atbilst valdības vadītāja kompetencei, tad premjers paraksta rezolūciju attiecīgajam ministram. Ministram rezolūcijā dotais uzdevums ir jāizpilda desmit darba dienu laikā. Autoram paziņojam, ka premjera uzdevumā viņa problēmu izvērtēs tāda un tāda amatpersona. Tā sniegs atbildi autoram, vienlaikus par to informējot arī Ministru prezidentu.

Cik daudz vēstuļu nokļūst līdz premjeram un vai viņš patiešām tās lasa?

Rezolūcijas projektus visbiežāk gatavo mūsu nodaļas ierēdņi, bet premjera padomnieki tos apstiprina un Ministru prezidents paraksta. Aigara Kalvīša valdības laikā no 3,5 tūkstošiem saņemto vēstuļu 730 vēstulēs minēto problēmu izpēte ir notikusi Ministru prezidenta uzdevumā. Tātad ar 730 vēstulēm premjers ir iepazinies personīgi un parakstījis attiecīgās rezolūcijas. Viena no pēdējām premjera rokās nonākušajām vēstulēm ir Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu un darbinieku atklātā vēstule pret ieceri apvienot trīs kolektīvus vienā organizācijā.

Premjers droši vien šo vēstuli pārsūtīja kultūras ministrei Helēnai Demakovai, bet viņa taču ir par kolektīvu apvienošanu!

Kultūras ministres uzdevums ir atrisināt šīs domstarpības, par to informējot gan Ministru prezidentu, gan vēstules autorus.

S. Mazura: Ilmārs Šlāpins ir premjera politiskais padomnieks kultūras jautājumos. Nodaļas ierēdņi nepiedalās politiska līmeņa konsultācijās, tāpēc nevaram jums komentēt premjera biroja vai Ministru prezidenta darbu ar vēstulēm. Kultūras ministre vēl nav mūs informējusi, jo atbildei vēl ir laiks.

Bet jūs taču sagatavojāt premjera rezolūcijas projektu. Kāds ir tās saturs?

I. Mikuda: Rezolūcija ietver uzdevumu kultūras ministrei izvērtēt vēstulē pausto atbilstoši kompetencei.

Bet vai tas ir politiski korekti, ja kultūras ministrei sūta izskatīt jautājumu, kuru viņa neatbalsta? Viņa taču savu lēmumu nemainīs!

S. Mazura: Rezolūcijas saturu akceptē premjers. Mūsu nodaļas ierēdņi, vērtējot šādus kultūras jautājumus, par pamatu ņem valdības deklarāciju. Mums jāiepazīstas ar visu informāciju, kas šajā sakarā ir sniegta gan masu saziņas līdzekļos, gan oficiālajos dokumentos. Šie papildu materiāli tiek nodoti premjera birojam. Mēs pētām, bet lēmumu par uzdevumu konkrētam ministram pieņem premjers.

Bet ko jūs darāt, ja pēc visas lielās pētniecības redzat, ka premjers tomēr rīkojies aplam?

Mums nav pamata pat domāt, ka kaut kas ir aplam, – vienkārši ir tāds politiskais viedoklis.

Minēto kolektīvu lieta vēl nav atrisināta, tā ir procesā. Bet vai jums ir kāds piemērs, kurš pēc premjera rezolūcijas veiksmīgi atrisinājies?

I. Mikuda: Piemēram, nelikumīgā būvniecība Liepājas rajona Papē, kas izraisīja diezgan lielu rezonansi sabiedrībā, un arī mēs saņēmām Papes iedzīvotāju sūdzību. Iejaucās gan būvinspekcija, gan Ekonomikas ministrija, un nelikumīgā būvniecība ir apturēta. Ir gadījumi, kad, pamatojoties uz sūdzību, tiesībsargājošās iestādes ir ierosinājušas krimināllietu vai uzsākušas kriminālprocesu, kā to paredz jaunais Kriminālprocesa likums.

Par ko visvairāk sūdzas?

Par dažādiem jautājumiem: mazajām pensijām, darba samaksu, namīpašniekiem utt.

Lūk, neliels ieskats pēdējo mēnešu apmeklētāju problēmās. Zvērināta tiesu izpildītāja izliek no mājokļa ģimeni ar trim nepilngadīgiem bērniem un netiek ierādīta dzīvojamā platība. Policija ilgstoši novilcina nozagto motorratiņu zagļu meklēšanu, lai gan tiek sniegtas atbildes, ka meklēšana notiek. Persona esot beigusi divas augstskolas un maģistrantūru, 15 gadus strādājusi Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, taču pašreizējā pensija ir tikai 90 latu, tāpēc nevarot saņemt sociālo pabalstu, bet ārstēšanās Vaivaru rehabilitācijas centrā vien maksājot 100 latu un lētākā polise pašreiz maksājot 56 latus...

Bet vai tomēr nav tā, ka jūs sūtāt saņemto vēstuli tai institūcijai, kas cilvēkam ķibeli radījusi, un beigās vezums tik un tā nekust no vietas?

S. Mazura: Ja ir sūdzība par kādas ministrijas ierēdņu rīcību, viņa pieņemtajiem lēmumiem vai sniegtajām atbildēm, seko premjera rezolūcija ministram. Ja sūdzība ir par kādu ministrijas padotības iestādes ierēdni, ar nodaļas vadītājas vai vietnieces parakstu vēstule tiek nosūtīta attiecīgās ministrijas valsts sekretāram.

Ministru kabineta ēkā nereti ierodas ļaudis, kuri ir neapmierināti ar savu mazo pensiju. Mēs jau varētu to sūdzību nosūtīt attiecīgajai Valsts sociālās aģentūras pārvaldei, bet tā atbildēs tieši to pašu, ko jau reiz pensionāram ir teikusi: sak, ir tāds likums un jums nekas vairāk nepienākas. Bet klientu bez atbildes nevar atstāt, tāpēc, redzot, ka pensija patiešām ir ļoti maza, mēs pēc savas iniciatīvas tomēr sazināmies ar sociālās palīdzības dienestu pēc pensionāra dzīvesvietas, lai noskaidrotu patieso stāvokli. Gadās, ka cilvēks vispār tur nav vērsies vai bijuši kādi citi apstākļi, kuru dēļ viņam varbūt nepienākas palīdzība. Tad apmeklētājs saņem ļoti konkrētu skaidrojumu par savu situāciju.

Bieži apmeklētāji pasaka paldies par to, ka viņu problēma ir vispusīgi iztirzāta, kaut arī nav gaidītā sarunas iznākuma.

Ministriju ierēdņiem nav pienākums pētīt apmeklētāju problēmas, jo viņi pamatā strādā ļoti šaurā savas kompetences jomā. Bet mums ir jārunā un jāatbild katram, vienalga, vai cilvēks vēlas pacelt dievturību valsts politikas līmenī vai no jauna izgudrojis riteni.

Vai jūs esat rosinājušas kādas izmaiņas normatīvajos aktos?

I. Mikuda: Reaģējot uz vēstuli, kurā norādīts, ka no trešajām valstīm Latvijā privāto automašīnu benzīntvertnēs nokļūst neuzskaitīta degviela, Ministru prezidenta uzdevumā tika izveidota ministriju un Valsts ieņēmumu dienesta darba grupa. Nepieciešams izstrādāt Ministru kabineta noteikumu projektu un pastiprināt kontroli uz robežas un pierobežas rajonos.

Cits piemērs. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, saņemot Ministru prezidenta rezolūciju, izveidoja darba grupu, lai risinātu jautājumu par atskurbtuvju īpašniekiem un statusu, darbības nodrošināšanu un finansējumu.

Vai jūsu klientu loks vairāk ir no pilsētām vai laukiem?

Gan no pilsētām, gan laukiem. Ja cilvēks ir atbraucis no tālienes, mēs viņu neraidām projām – ja arī nav pieņemšanas laiks, tik un tā uzklausām.

Vai tas kungs, kurš sevi dēvē par pasaules valdnieku, arī pie jums ir bijis?

S. Mazura: Vai ir kāda iestāde, kur viņš nav bijis? Es ar viņu iepazinos pirms vairākiem gadiem. Ieraudzīju valdības ēkas garderobē ar visu lielo bozi. Tā jocīgi jutos, bet bija vien jāved uz darba kabinetu. Neticamā kārtā viņš uzklausīja manu lūgumu to pamatīgo zaraino balstu atstāt garderobē. Ievedu kabinetā, apsēdināju sev pretī un vaicāju, kāda problēma viņu šurp atvedusi, bet viņš man saka: ziniet, es esmu Jēzus Kristus! Tas bija Bērziņa laikā, kad parādījās tā liellopu mutes un nagu sērga un viņam bija sava programma, kā to apkarot. Viņš bija atnācis, lai ar to iepazīstinātu premjeru, bet satika mani un mēs tā sirsnīgi aprunājāmies par Bībeles postulātiem.

Cilvēks taču apmulst, kad viņu nelaiž pie premjera. Daudzi tā cer, ka kaut reizi mūža parunās ar Ministru prezidentu, bet te priekšā nostājas dāmas no Valsts kancelejas un cerība sabrūk kā kāršu namiņš!

Mēs katram pacietīgi paskaidrojam, ka premjers saspringtā darba režīma dēļ nepieņem apmeklētājus, ka viņam ir citi uzdevumi, ka mēs izpētīsim apmeklētāja problēmu un sniegsim atbildi.

Kurš premjera biroja vadītājs jums vislabāk palicis atmiņā kā lielākais iedzīvotāju vēstuļu lasītājs?

Juris Šmits Andra Bērziņa valdībā. Te gan jāpiebilst, ka toreiz vēstuļu nodaļai nebija tik plašu pilnvaru kā tagad. Mēs bijām tikai divas ierēdnes un lēmumus par vēstulēs aprakstīto problēmu izpētes virzību pamatā pieņēma valdības vadītāja birojā.

Einara Repšes prezidentūras laikā vēstuļu nodaļa paplašinājās, jo iedzīvotāji aktīvi atsaucās valdības vadītāja aicinājumam rakstīt viņam personiski par visādām nebūšanām un krietni palielinājās sūdzību skaits. To skaits nav stipri sarucis arī tagad.

Par dažām tēmām vairs tā nesūdzas kā agrāk. Piemēram, pēdējā laikā par veselības aprūpi. Droši vien tāpēc, ka šajā jomā veselības ministrs Gundars Bērziņš ir daudz ko labu izdarījis. Bet varbūt cilvēki daudz mazāk apmeklē ārstus, jo pietrūkst naudas un līdz ar to nav sūdzību?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!