Juris Dalbiņš: Nebūtu jau slikti, ka izmeklēšana notiktu ātrāk, taču acīmredzot darba apjoms un cilvēku resurss neļauj tikt pie ātrākiem rezultātiem. Kas attiecas uz disciplīnu, tad tai vienmēr jābūt pirmajā vietā, pie tās jāstrādā katru dienu, tā ir katra komandiera tiešā atbildība. Negribētu šodien notikumus vienā vienībā saistīt ar visu armiju. Arī pašā speciālo uzdevumu vienībā, cik saprotu, papīri ir kārtībā, taču šādā vienībā komandierim jābūt ar visaugstāko atbildību. Pirmajā vietā jābūt karavīram - viņu nevar sūtīt nevienā uzdevumā bez pietiekamas apmācības. Treniņiem jābūt smagiem, viss jānostrādā līdz automātiskumam.
Ja virsnieki un seržanti izpletņlēcēju gatavību būtu kārtīgi pārbaudījuši, nekādi lēcieni varbūt nebūtu atļauti un cilvēki būtu palikuši dzīvi. Kaitina ģenerāļa Krēsliņa runāšana par augstām lietām, NATO papīriem - īstenībā jārunā par kaprāļiem, kam jāpārbauda, vai lēcējiem ir naži, glābšanas vestes, vai visi striķi utt. ir savās vietās. Nupat vienā žurnālā aizsardzības ministrs Atis Slakteris izteicies, ka jaunajam armijas komandierim Maklakovam nebūs viegli, jo būs jālauž vecās tradīcijas. Vai ne šajās "tradīcijās" ir vaina? Kas tad tās par "tradīcijām", kas aizsardzības ministru acu priekšā gadiem ir zēlušas?!
Precīzāk jau varētu atbildēt pats ministrs, ko viņš ar šīm tradīcijām domājis. Es vairāk redzu tendenci, ka armijā vietumis ieviesusies pārprasta demokrātija. Eiropā šī pārprastā demokrātija jau izslimota. Armijā galvenais ir reglaments un likums, nevis demokrātija - to var atļauties tikai līdz lēmuma sagatavošanai. Šarls de Golls teicis: demokrātija armijā ir tad, kad runā, ko gribi, bet dari, ko liek.
Latvijas armijā pārāk daudz tiek apspriestas pavēles. Bet likums saka: pavēle, kuru karavīrs drīkst neizpildīt, ir nelikumīga pavēle; ja pavēle ir likumīga, tā ir jāizpilda. Speciālo uzdevumu vienībā gan izrādījās, ka komandieri nepilda viselementārākās reglamenta prasības. Ja tās nav iesēdušās galvā, tad komandierim jānēsā līdzi grāmata un par visu jāpārliecinās. Tā, kā to dara piloti, gatavojoties gaisā pacelt pasažieru aviolaineri - iet visam cauri burtiski pa punktiem un izpilda, lai netiktu pieļauta pat vismazākā kļūda. Kādreiz bija tāda vienība "Vanags", kuras puiši uz savu komandieri bija pārskaitušies tik tālu, ka jau atklāti sāka kurnēt par nebeidzamajiem izpletņlēkšanas sagatavošanās treniņiem: "Kad tad mēs beidzot varēsim lēkt? "Tad, kad es uzskatīšu, ka esat gatavi to darīt!" atbildēja komandieris.
Bet varbūt ar jaunāko komandējošo sastāvu - agrāk tos sauca par seržantiem, tagad tie ir instruktori - kaut kas nav kārtībā?
Ar instruktoru skolu un mācību programmām viss ir kārtībā, taču jautājums jau ir par to, ka disciplīnas uzturēšana ir ikdienas darbs un tas, kā tiek prasīts izpildīt reglamentu un izpildītas pavēles. Un nevajag dalīt karavīrus vecajos vai jaunajos, padomju vai Rietumu: militārās kārtības principi visos laikos bijuši un visās valstīs ir daudzmaz vienādi. Profesionāls karavīrs ir profesionāls karavīrs, cita lieta - uzdevumi, kas izriet no politiskās varas. Pirmā profesionāļa pazīme ir tā, ka viņš izprot lietu kārtību armijā un spēj pakļauties, pildīt pavēles. Ja cilvēks nespēj pakļauties, viņš neder darbam komandā un kaujas gadījumā pakļauj to lielam riskam.
Tad jāpasaka arī tas, ka katrs karavīrs - pavēles izpildītājs - ar savu izpildību, stāju un profesionalitāti lemj pats savu likteni un nevar vienmēr meklēt vainu admirālī vai ģenerāli, vai kādā NATO direktīvā...
Jā, katrs karavīrs ir reglamenta pildītājs, sevišķi pieredzējuši karavīri saprot, kas ir pabeigtas apmācības un kas nav...
Aizsardzības ministrs Slakteris izteicies, ka jaunajam armijas komandierim būs nopietni jādomā, kā definēt uzdevumus zemessardzei. Mani tādi izteikumi pārsteidz! Vai tad uzdevumi nav skaidri?
Likumu par zemessardzi neviens nav atcēlis un tur uzdevumi ir definēti. Saprotu, ka Slakteris domājis par apakšuzdevumiem, plānošanu, reformām, statusu. Uz zemessardzi tagad tiek uzlikta lielāka atbildība par rezervju sagatavošanu armijai un to uzskaiti. Mainās situācija pasaulē, arī apdraudējums un mainās arī uzdevumi. Tas pats attiecas arī uz profesionālo armiju. Latvijas bruņotie spēki radās tukšā vietā un strauji attīstījās, pieredzes bija maz. Jā, mums ir cilvēki, braucam uz misijām, taču joprojām bataljoni nav pilnībā nokomplektēti ar modernu tehniku un ieročiem, lai spētu darboties pilnīgi patstāvīgi. Lai pilnībā nokomplektētu brigādi ar visu nepieciešamo, būs nepieciešami vēl gadi desmit piecpadsmit.
Vai nav izdarīts par maz?
Jautājums ir par to, ko atļauj politiskā vara. Jāsaprot arī, ka varbūt varētu lielāku naudu gāzt armijas attīstībā, taču, ja pretim nav profesionāli sagatavotu cilvēku un apmācību sistēmas, naudu var vienkārši izšķiest vējā. Vēl es gribētu uzsvērt, ka armijai jāsaglabā saikne ar civilo sabiedrību, jo no tās nāks nākamie karavīri. Būtiski, kādu kvalifikāciju - un ne tikai militāro, bet arī civilo - armijā iegūst karavīrs, lai viņš arī civilajā dzīvē nebūtu izmests aiz borta.
Cik lielā mērā Latvijas armija nepieciešamības gadījumā var palielināt karavīru skaitu?
Pirmais avots ir zemessardze - aktīvā armijas rezerve ārkārtas situācijai, kad konkrētā laika periodā tai jāpapildina armija, jāveic apmācība un jābūt kaujas gatavībā. Tad nāk rezervisti. Es kā rezerves virsnieks Itālijā piedalījos pasaules rezerves virsnieku asociācijas kongresā, kura moto bija: "Rezerves virsnieku loma Tēvzemes aizsardzībā". Šī loma visur pasaulē pieaug, jo apdraudējums lielākoties ir iekšējs, rezerves karavīram tagad jābūt gatavam nepieciešamības gadījumā mobilizēties ne tikai militārajās struktūrās, bet jāspēj arī sniegt atbalstu civilajām struktūrām.
Kāda ir demogrāfiskās situācijas analīze no militārā viedokļa?
Jā, tā ir problēma. Tomēr es kā bijušais fizkultūras skolotājs varu teikt, ka ļoti daudz var panākt skolās, lai jaunos cilvēkus sagatavotu dienestam armijā.
Cik jaunieši gatavi dienestam?
No fiziskās gatavības viedokļa - apmēram viena piektdaļa.
Vai šīs armijas prasības nav caurmērā normālas?
Jā, tiesa, atsevišķās disciplīnās varbūt pat augstas. Iespējams, vajadzēs kaut ko mainīt. Pieļauju, ka, piemēram, vienībās, kuras tieši negatavo kaujas operācijām, veselības prasības varētu būt zemākās. Diemžēl man jāsaka arī par augstāko virsniecību: puiši, esat palaidušies! Regulārajām fiziskajām pārbaudēm vienībās jābūt augstākā līmenī. Visu cieņu jaunajam komandierim Maklakovam: viņš ir teicamā fiziskā formā.
Cik ilgi Latvijai jānoturas iebrukuma gadījumā, lai no NATO mums atsteigtos palīgā? Vai mums vispār ir tādi plāni?
Jā, plāni ir, bet tas ir valsts noslēpums. Tas arī ir viens no Latvijas armijas uzdevumiem: noturēties attiecīgu laiku, kamēr atnāk palīgspēki. Par šo iespēju mēs maksājām, piemēram, ar dalību miera nodrošināšanas misijā Irākā.
Vai ir domāts arī par partizānu karu?
Jā, šāda versija ir paredzēta, bet labi jāsaprot, ka jebkurš partizānu karš nav sekmīgs bez ārējā atbalsta. Par to Latvijas tauta pārliecinājās pēc Otrā pasaules kara.
Ja kādam militāram vai citam grupējumam pēkšņi ienāk prātā nākt uz Rīgu un sagrābt varu, kas notiks?
Lai arī kas tie būtu, nekur tālu viņi netiks, jo mums ir vienības, kas spēj momentāni uz šādu rīcību reaģēt.
Vai armijai politiski var uzticēties?
Jā.
Bet ja pie varas nāks Ždanoka un Pliners, vai mūsu komandieri izpildīs arī viņu pavēles?
Ja šie cilvēki nāks pie varas demokrātiskā ceļā, komandieriem neatliks cita izvēle kā pildīt pavēles. Es gan personīgi to nevarētu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
