Tatjana Verjē: Latvijas problēma nav ekonomika, bet politika un oligarhi

Viņš saka, ka krīzē katrai valstij, protams, ir vajadzīgs aizdevums, bet visvairāk visām šīm valstīm ir vajadzīgas lielas un nopietnas izmaiņas savā politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Valstīs nopietna ekonomiskā krīze notiek pārsvarā 2 iemeslu dēļ. Pirmais – dzīve pāri saviem līdzekļiem. Un otrais –varas elites attieksme pret valsti. Tipiski, šīs valstis ir izmisīgā ekonomiskā situācijā tāpēc, ka to varas elite vadīja valsti kā savu privāto uzņēmumu, kura uzdevums ir nest viņiem peļņu.

Šādām valstīm sākumā jāiemācās dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem pēc pārmērību gadiem. Tāpēc pirmais reformas solis, ko iesaka SVF, lielākotes ir strauja izmaksu samazināšana.
Savukārt tad uzreiz rodas jautājums, kādus izdevumus samazināt. Valdībai jāizvēlas, vai apcirpt izdevumus tādā veidā, kas nopietni ievainos eliti un tās bagātību, vai izvēlēties daudzus tādus samazinājumus, kas ievainos mazāk nodrošinātus, vājākus sabiedrības slāņus, kas nekontrolē valdību.
Gandrīz vienmēr valdības “draugi” sāks cīnīties par savu interešu aizsardzību, mobilizējot visus varas instrumentus, kas ir viņu rokās, izdarot visvisāda veida spiedienus uz valdību, ja tā sāks demonstrēt jebkādas no viņiem neatkarīgas rīcības pazīmes. Ja tas viss nedarbosies, tad viņi mēģinās nogāzt esošo valdību un aizvietot to ar paklausīgāku valdību.

Tieši tāpēc, ka ir tik grūti uzveikt šo eliti, valdībai vienmēr ir daudz vieglāk pieņemt lēmumus, kas sāpīgi skar parastos cilvēkus, samazinot sociālās izmaksas, pensijas vai apcērpot izglītību un veselības aprūpi.

Vai viss iepriekš teiktais precīzi neatgādina Latviju?

Nākamais, ko vienmēr piedāvā valdības krīzē nonākušas valstis, ir - pacelt nodokļus (mūsu PVN piemērs). Pēc tam valdības sāk runāt populistiskā tonī, solot ieviest nodokļus “bagātajiem” (progresīvais nodoklis, u.c.). Problēma ar šādiem solījumiem vienmēr ir tāda, ka patiesi bagāti cilvēki ir ļoti labi informēti un spējīgi pārcelties paši un pārcelt savu biznesu, pie tam viņi bieži vien ir tieši iesaistīti jauno likumu tapšanā. Rezultātā, bagātie spēs izvairīties no tādiem nodokļiem, un šie nodokļi atkal kļūs par papildus nodokļiem parastajiem iedzīvotājiem. Šo valstu valdības vienmēr sākumā izmēģinās visas iespējas, kā samazināt izmaksas uz parastā iedzīvotāja rēķina. Un tikai tad, ja protesti kļūst pārāk lieli, ir iespējamas kaut kādas izmaiņas citā virzienā.

Daudzas no SVF palīdzības programmām ir neveiksmīgas tieši tāpēc, ka valdība izrādās nespējīga ieņemt stingru pozīciju attiecībā pret saviem bijušajiem draugiem un finansētājiem (oligarhiem). Rezultāts vienmēr ir vēl lielāka katastrofa. SVF programmas ir veiksmīgas tad, ja vai nu valdība pārspēj oligarhus, vai nu oligarhi paši vienojas savā starpā un piekrīt noteiktiem zaudējumiem no viņu puses.

SVF eksperti, sniedzot aizdevumus un ar tiem saistītās rekomendācijas, pārsvarā nodarbojas ar ekonomiku. Tomēr realitātē SVF uzskata, ka galvenais šķērslis krīzes pārvarēšanai un ekonomikas atveseļošanai tādās valstīs nav ekonomika, bet tieši politiskā situācija un politiskā vara.
Latvija saņēma SVF rekomendācijas vēl 2008. gada beigās. Un cik tālu mēs tagad esam ar šo rekomendāciju īstenošanu? Vai mūsu valdības, samazinot izmaksas, nerīkojās precīzi kā pēc augstāk aprakstītā scenārija? Nodokļi tika palielināti. Protesti jau notika. Viena valdība jau tika gāzta. Vai šī jaunā valdība ir paklausīgāka? Un ja nē, tad jāgaida vēl vienu valdības gāšanu? Algas jau tika samazinātas skolotājiem, policistiem u.c. Sociālie maksājumi arī tiks samazināti. Par populistiskiem nodokļiem bagātajiem arī jau tiek runāts. Atliek tikai sagaidīt jaunus protestus. Tad kļūs skaidrāks, vai valdība uzvarēs oligarhus, vai tie galu galā, savstarpēji vienojoties, piekritīs zaudējumiem no savas puses.