Ķīna (ne)nāk: Kāpēc ignorē Latviju

Foto: AP/Scanpix/LETA

Ķīna Latvijā un arī plašākā Baltijas jūras valstu reģionā joprojām ir liels nezināmais. Tā asociējas ar milzu fabrikām, kurās ķīniešu tūkstoši ražo gandrīz visu lielā daudzumā un apšaubāmā kvalitātē, ar komunistisko režīmu, kura sekas tepat redzam baltā silikāta ķieģeļu būvju karkasos un bezatbildības tradīcijās, ar Aizliegto pilsētu un tajā filmēto "Pēdējo imperatoru", un, protams, Lielo Ķīnas mūri.

Tomēr Austrumu milzis jau labu laiku ir mainījies un no savrupas eksotikas kļuvis par vienu no klātesošajiem smagsvariem starptautiskajā politikā un ekonomikā. Rakstu sērijā "Ķīna (ne)nāk" skaidrojam, kā pasaulē augusi Ķīnas ietekme un kāpēc to neizjūtam Latvijā.

Izskaidrot komunistisko Ķīnu latvietim

Cilvēki Ķīnu nepazīst. Eiropā un īpaši Austrumeiropā, kur komunisms saistās ar pašu vēstures melnajām un pelēkajām lapaspusēm, ģeogrāfiski tālā valsts iedzīvotājus ierasti nav pārāk interesējusi, raksta Prāgā bāzētā organizācija "Project Sinopsis", kuras mērķis ir Čehijas sabiedrību iepazīstināt ar mūsdienu Ķīnu. Šī nezināšana reģionā kavējusi aktīvu biznesa sakaru veidošanu ar strauji uzlecošo Āzijas lielvaru.

Foto: Scanpix/LETA

Vācijas Trīras pilsētā šogad Marksa jubilejā atklātais Ķīnas dāvinātais politiskā filozofa piemineklis.

Turklāt zināmā informācija ir pat mulsinoša – valstī ir komunisms, bet Ķīnas uzņēmumi izvēršas globālajos tirgos, valstī tiek veidota viena no sarežģītākajām novērošanas sistēmām pasaulē, kā arī iedzīvotāji var brīvi izbraukt no valsts. Savukārt valsts līderis Sji Dzjiņpins runās aizvien biežāk piemin "sociālismu ar ķīniešu iezīmēm". Par to viņš arī atgādināja saistībā ar Kārļa Marksa 200. dzimšanas dienu.

"Komunisms ar ķīniešu iezīmēm ir jebkuras situācijas citādības pamatošana ar to, ka mums ir hibrīda režīms un jebkas, ko mēs darām, ir sakņojams un attaisnojams šajā hibrīda pieejā. Ja paskatāmies mazliet vēsturiski, tad komunisms nekad nav bijis tīrs, ja nu vienīgi Mao laikā," stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta (LIIA) pētnieks Mārtiņš Daugulis. Viņš norāda, ka pēdējos 40 gados par komunismu sauc klasisko Ķīnas pārvaldes modeli – konfūcisma tipa imperatora un viņa pietuvināto loka pārvaldes sistēmu, kuru mūsdienās aizvieto Komunistiskā partija. "Valdnieks ir tēvs, pārējie ir ģimene, un uz tēvu ir jāpaļaujas. Sji Dzjiņpina termiņu un pilnvaru palielināšana ir varas nostiprināšana, bet arī kulturoloģiska atgriešanās pie saknēm," skaidro politologs.

Foto: EPA/ScanpixLETA

"Komunistiskajā Ķīnā partijas piederība ir papildu statusa apliecinājums, ar kuru izrādi piederību šai zemei. Studentu vidū piederība partijai ir ļoti augsta. Ja vēlies veidot karjeru, tad jāstājas partijā, lai piederētu lojalitātes lokam. Lojalitātes loks ir saucams, kā vien tu vēlies. Šajā gadījumā mēs to saucam par komunismu, bet nekādu komūnu jau nav – tās bija Mao laikā, bet vēlāk tika atceltas," stāsta Daugulis. Viņš norāda, ka spēcīga ķīniešu kultūras iezīme, ko nav izdevies iznīdēt pat Mao gados, ir tirgošanās. "Tas nav Staļina sociālisms, kur tev nebūs spekulēt. Tas ir ķīniešu ceļš. Līdz ar to komunisms ir drīzāk citādība – tas ir pamatojums jebkam, ko mēs darām mūsu īpašajā veidā, un jebkas, ko mēs darām, ir mūsu īpašais veids. Tā ir ārkārtīgi ērta pozīcija," Ķīnas komunisma mūsdienu praksi skaidro LIIA pētnieks.

Palīdz arī pandu video

Lai gan Ķīna joprojām mums ir sveša, par to runājam aizvien vairāk. Ķīnas līderis kļuvis par starptautisko ziņu seju, Ķīna ir iekļauta ikgadējās Latvijas ārpolitikas gadagrāmatās, un līdz šim Rīgu sasniegušie vilcieni demonstrēti kā lielais sasniegums eksportā. Kad Latvijā ieradās Ķīnas premjers, pie afišu stabiem Rīgā parādījās neierasti plakāti – fotogrāfijas un viens vārds "Ķīna". "Ar to pietiek – tev ir jāzina, ka šī valsts ir, tev ir jādomā par to. Brīdī, kad pārstāj par to domāt, tās vara pār tevi zūd. Tā ir valodas spēle. Visi cīnās par šo pievilcības varu pasaulē. Holivuda ar filmām, Krievija ar stāstu par vērtību aizstāvēšanu," stāsta Daugulis.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Šādai savas pievilcības reklamēšanai ir vienkāršs mērķis – brīdī, kad būs jāizvēlas, kas dara pareizi, pievilcīgākā valsts iegūs simpātijas. Politologs atzīmē, ka, viņaprāt, šobrīd, mērot pasaules noskaņojumu, Tramps paliktu "mīnusā", jo komunistiskā Ķīna ir kļuvusi par pasaules liberālās domas un liberālā tirgus aizstāvi un pat piesauc starptautiskās institūcijas kā liberālās formas nodrošinājumu.

Pozitīvā tēla veidošanā piedalījušies arī Ķīnas mediji. Par vadošo globāli kļuvis "China Global Television Network", kas ražo saturu angļu, krievu, arābu, spāņu un franču valodā. Gluži kā Kremļa kontrolētais RT, arī ķīniešu medijs vairumu ziņu veido "maigas" – par pandām, par vingrošanu, par jauniem tiltiem, netieši pastāstot arī par Ķīnu un skaidrojot tās nostāju pasaules notikumos.

Mārtiņš Daugulis norāda, ka LIIA patlaban pēta šo ziņu ietekmi Latvijas informatīvajā telpā: "Uz ausi ir sajūtama – redzam, ka tā ir pieaugusi." Vienlaikus viņš norāda, ka pozitīvās ziņas no Austrumu milža uzmanīgi jāpārbauda, jo, kad tas stāsta, ka atklāts jauns saules enerģijas kolektoru parks, tiek aizmirsts, ka puse valsts ir pārvērtusies sāļā tuksnesī, bet, Ķīnai lieloties ar vērienīgāko mežu stādīšanu, jāpārbauda, vai tā nav arī lielākā izcirtēja.

Foto: AP/Scanpix/LETA

Daugulis atgādina, ka Sji pērnruden kongresā norādīja, ka Rietumu ceļš nav vienīgais ceļš, ko iet, metot izaicinājumu demokrātijai. Neskatoties uz to, Eiropā kopumā Ķīnas pievilcība pēc 2008. gadā pieredzētā ekonomiskā šoka un 2015. gada bēgļu krīzes ir palielinājusies. Pat valdību līmenī autoritārismu daudzi izvēlas neredzēt, saskatot tikai Ķīnas naudu. Tomēr pētnieks norāda, ka vairāk nekā 30 ES un Ķīnas sadarbības gadu laikā vairums Ķīnas solījumu nav piepildījies un mums nevajadzētu pievērt acis uz tās cilvēktiesību ierobežošanas un klimata problēmām solījumu dēļ. "Arī ikdienas politikā, piemēram, Dalailamas vizīte – Lietuva satiekas, Igaunija satiekas, Latvijas vadība netiekas. Jā, bārsies, jā, būs nota, bet diez vai dienas beigās ieguvumu būs vairāk, ja esi liecis muguru," saka LIIA pētnieks.

Solīja, bet pazuda

Ķīna uzsākot aktīvi virzīt "16+1" valstu sadarbības formātu, cita starpā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm solīja lielas investīcijas, galvenokārt infrastruktūras attīstīšanā. Par spīti ikgadējiem formātā iekļauto 17 valstu samitiem, Ķīnai kļuvis arvien grūtāk pierādīt, ka formāts ir "vispusēja uzvara", ne tās apvienota divpusēju attiecību grupa, kuru no Ķīnas puses vienkāršāk pārvaldīt, raksta "The Diplomat".

Foto: LETA

Ja neņem vērā atsevišķas Balkānu valstis, reģionā nesalīdzināmi labāk ir saskatāma ES struktūrfondu nauda un vietām pat investīcijas no citām Āzijas valstīm, piemēram, Japānas, Dienvidkorejas un Taivānas, raksta neatkarīgais medijs "China Digital Times". Tomēr Ķīnas nauda ir simpātiska, jo prasa tikai ekonomiskas saistības, bet ne reformas, kuras eiroskeptiskām valdībām, piemēram, Ungārijā, nešķiet pievilcīgas. Tieši Budapešta arī kļuvusi par skaļa projekta ķīlnieku, slēdzot pretlikumīgu līgumu par dzelzceļa uz Belgradu būvi ar Ķīnas būvnieku, kas izvēlēts bez konkursa, tādējādi pārkāpjot iepirkuma kārtību. Projekts ir apturēts.

Savukārt Latvijā ķīniešu investīcijas tā arī nav ieradušās. "Latvija no tā visa nav redzējusi neko. Līdz šim Latvijā sagaidīti tikai divi ķīniešu vilcieni, taču es neticu, ka tie patiešām bija pilni ar kravu, tā bija tikai tēla veidošana. Daži saka, ka tie bija pavisam tukši, bet nebiju klāt, nepārbaudīju un pavisam droši to nezinu," stāsta domnīcas "Certus" pētnieks Sergejs Gubins. Turklāt, viņaprāt, ķīnieši ir apmierināti ar pašreizējo sliežu ceļu caur Minsku uz Dīsburgu, jo Rīgā no vilcieniem kravas jāpārkrauj kuģos, kas rada papildu izmaksas.

Kā redzams Latvijas Bankas statistikā, vienīgās būtiskās tiešās investīcijas Latvijā pēdējo gadu laikā veidojuši Ķīnas pilsoņi, kuri Latvijā iegādājās īpašumus, tādējādi saņemot iespēju iegūt uzturēšanās atļauju.

Daugulis arī atzīmē, ka vismaz pagaidām reālās investīcijas virzās uz attīstītāko Eiropu. "Šeit faktiski nekā nav, ir tikai apsolījums. Kas ir svarīgi no biznesa komunikācijas viedokļa, viņuprāt, ja viņi sper soli pretī, arī mums ir jāsper solis pretī. Viņi uzsāka. Iespējams, ka ar to pietiek un mums ir jāliek kaut kas pretī. Labi, ka mēs mēģinām pieslēgties Ķīnas iniciatīvām, labi, ka domājam, kā piepildīt konteinerus šajā pusē, labi, ka jaunajā "rebrendingā" esam ceļā uz Skandināviju. Tomēr jāpatur izejas stratēģija, jo uz Ķīnu nevar likt visu, cerot, ka tas piepildīsies," viņš skaidro.

Gubins savukārt kā vienu no iespējamiem ilgstošā klusuma no Ķīnas puses iemesliem min birokrātiju. "Viss jaunais Zīda ceļa projekts ir valdības iniciatīva. Tas ir valstisks plāns ar pamatnostādnēm. Iespējams, viņi grib redzēt ilgstošā laika periodā, ka mūsu interese nezūd, ikreiz braucot un no jauna saņemot apstiprinājumu, ka joprojām esam ieinteresēti. To uz priekšu nedzen biznesa intereses, bet patlaban tas tiek subsidēts – katrs viņu sūtītais konteiners pagaidām maksā naudu," atgādina ekonomists.

Jākļūst simpātiskiem, ne padevīgiem

Pavisam nesen Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs norādīja, ka vairs neesam tilts starp austrumiem un rietumiem. Tam galvenais iemesls bija Krievijas tranzīta kravu apsīkums, kas negrasās pieaugt, ņemot vērā Maskavas politisko nostāju attīstīt Krievijas ostas, "Nord Stream" projektu un vienlaikus apiet sev nedraudzīgo Ukrainu un Baltiju.

Tomēr teorētiski Ķīnai mūsu ceļš var šķist gana interesants. "Nevar atļauties palikt malā. Godīgi sakot, tas mums neko nemaksā un ir droši, jo pagaidām neko nedarām. Ekonomikā to sauc par "lēto sarunu" – mēs netērējam naudu, bet iegūstam kontaktus un parādām gatavību. Tas ir kā apdrošināšana Latvijai, ja nu kaut kas notiek," stāsta ekonomists Gubins. "Certus" pētnieks arī norāda, ka pozitīvi vērtējama ministru klātbūtne Ķīnas vilcienu sagaidīšanā, taču vienlaikus atzīst, ka ķīnieši ar vilcieniem ieradušies faktiski visās Eiropas valstīs: "Bijuši pat vilcieni uz Londonu un Tallinu. Pat Igauniju, kurp, es šaubos, ka Krievija turpmāk ļaus doties regulāriem vilcieniem. Bet ķīnieši to paveica. Mums jāspēlē līdzi. Darām, ko spējam, bet tā nav mūsu spēle."

Vienlaikus mums nav jāseko Ungārijai vai Čehijai, kuras ievērojami nākušas Ķīnai pretī, taču šo gadu laikā tā arī nav sagaidījušas solītās investīcijas infrastruktūras, loģistikas un telekomunikāciju uzlabošanā, tikai valstīm būtisku uzņēmumu pārdošanu, vienlaikus saņemot kritiku no Briseles par Eiropas vienotības graušanu.

"Par vienotas ES politikas ievērošanu mēs varam justies pavisam mierīgi, jo gan mūsu partneri Berlīnē, gan Briselē, gan Pekinā redz, ka Latvija vienmēr ir pastāvējusi uz to, ka "16+1" ir komplementārs formāts ES, un uz to, lai Eiropas Komisija un citas savienības struktūras tiktu pārstāvētas sarunās. ES klātesamība ir centrāla, nenostatām Briseli pret Pekinu, un mūsu partneri to redz," stāsta LIIA pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Viņa atzīst, ka dažkārt Ķīnas pārstāvji gan domnīcu, ne politiskā dialoga līmenī mēdz prasīt: "Ko izvēlēsieties – Eiropas Savienību vai Ķīnu?" Šīs 11 formātā pārstāvētās dalībvalstis tad arī sakot, ka šāda izvēle nepastāv, jo "mēs esam Eiropas Savienība, kas sadarbojas ar Ķīnu". "Tāda tipa jautājumus uzdod akadēmiķi, taču jāņem vērā, ka Ķīnas lielo domnīcu pārstāvjiem ir ietekme arī uz lēmumu pieņemšanu – viņi veic pētījumus, kurus lasa politikas veidotāji. Protams, viss akadēmiķu rakstītais uzreiz neatspoguļojas valsts politikā, tomēr šī vienkāršotā pozīcija parāda Ķīnas uztveri, kur vēl tiek skaidrots, vai mēs esam "īstā Eiropa"," skaidro Bērziņa-Čerenkova.


Foto:LETA

Pētniece vienlaikus norāda, ka daudziem nav skaidri ne tikai mūsu uzskati, bet arī – kas mēs vispār esam. "Lai Latvija tiktu pie tās lielās ķīniešu naudas, kuru mēs visi gaidām un kurai nav piesietas nekādas saistības, ir jāceļ sava atpazīstamība visos iespējamos veidos. Kā kultūras vide, kā sociālā vide, kā attīstīta pilsoniskā sabiedrība, kā dabas iespēju zeme, kā tīra zeme, kā caurspīdīgas pārvaldības reģions," viņa uzskaita, "tas viss ir tuvs ķīniešu vidusšķirai. Mēs nepietiekami uzsveram atšķirības pārvaldības sistēmā un pārāk pārspīlējam atšķirības sabiedrībā. Tieši ķīniešu vidusšķira, kas [absolūtajos skaitļos] ir lielāka nekā Eiropā, pamatā grib to pašu – labu izglītību saviem bērniem, nebaidīties, dzerot ūdeni, kā arī atpūsties, ceļot, dalīties ar saviem notikumiem sociālajā vidē, nejūtoties vienmēr izsekotam."

Piesaistīt Ķīnas vidusšķiras uzmanību ir svarīgi, jo valsts kontrolē lielo uzņēmumu biznesa attiecības ar Eiropas valstīm, bet tā pati nevedīs uzņēmējus šeit. "Varbūt mēs mazliet gaidījām, ka tas notiks. Ķīnas pozīcija visu šo laiku bijusi tāda, ka tā mūs ļoti atbalsta, reģionu padara redzamāku pašā Ķīnā, tomēr, iespējams, uz to liktas pārāk lielas cerības," stāsta RSU Ķīnas studiju centra vadītāja. Viņa arī min piemēru, ka ķīniešu tūristu plūsma uz Čehiju un uzņēmēju interese ārkārtīgi palielinājusies ne Miloša Zemana Ķīnai draudzīgās politikas rezultātā, bet pēc kāda romantiska Prāgā uzņemta seriāla izrādīšanas.

Cerības kļūt par partneri pastāv

Līdz ar Ķīnas uzmanības pievēršanu Austrumeiropai Balkāni ieguvuši pretrunīgi vērtētas investīcijas infrastruktūrā, Višegradas četrinieks pieredzējis daudzu uzņēmumu pārdošanu, kas Ķīnai nepieciešami "know-how", ES tirgus un Eiropas zīmolu iegūšanai, bet zinātāji norāda, ka Baltija saņēmusi tikai solījumus, kas izpaudušies "copy/paste" tipa prezentācijās.

Foto: LETA

Bērziņa-Čerenkova uzsver, ka ne Latvija, ne citas Baltijas valstis nav atslēgas reģions Ķīnas ceļam uz Rietumeiropu, tomēr gan Ķīna, gan mūsu infrastruktūras uzņēmumi Latviju redz kā Baltkrievijā pie Minskas būvētā loģistikas centra "Lielais akmens" potenciālu daļu. "Kartēs jau esam, bet tālākais būs atkarīgs no pieprasījuma, piedāvājuma un mūsu pragmatisma. Mums pašiem jāmēģina padarīt sevi vairāk pamanāmus. Ne tāpēc, ka Ķīna ir mūsu attīstības nākotne vai mēs neticētu Eiropas idejām, bet tieši pragmatisma dēļ. Mums nav jākliedz "Nē sociālismam, jo zinām, ko tas nozīmē!", ne arī "Nāciet, lai ko mums tas maksātu!"."

Turklāt attiecībā uz ekonomisko izdevīgumu ekonomists Gubins uzsver, ka uz Eiropu vest preces ar kuģiem joprojām ir izdevīgāk – salīdzinājumam, 2015. gadā konteineru transportēt pa dzelzceļu maksāja ap 2100 eiro, bet pa jūru – ap 540 eiro. Savukārt tā saucamais jaunais Zīda ceļš ir ķīniešu "ilgtermiņa apdrošināšana" un politiskās varas instruments. "Ja kaut kas mainās viņu valdībā vai tās mērķos, viņi šo sauszemes ceļa plānu var slēgt kaut tūlīt – tajā nav peļņas. Vismaz ne šajā jaunā Zīda ceļa daļā, varbūt attiecībā uz Centrālāziju un Āfriku tam ir jēga. Turklāt pagaidām no pēkšņas ceļa slēgšanas necietīs ne viņi, ne mēs," viņš stāsta

Tikmēr ceļš caur Baltkrieviju ir aktīvs – pērn vidēji dienā Polijā ieradušies astoņi vilcieni no Ķīnas, kas Eiropas standartiem ir daudz, un konteineru skaits pieaudzis no aptuveni 50 000 pirms trim gadiem līdz 235 000 pērn, norāda Gubins.

Foto: LETA

Arī viņš uzsver, ka, lai gan Ķīnai Baltkrievijas ceļš patlaban ir izdevīgākais un vienkāršākais, mums esot visas iespējas kļūt par jaunā Zīda ceļa daļu, jo Baltkrievijas–Polijas robežas caurlaide ir ierobežota. "Daži saka, ka kapacitātes limits ir 500 000 konteineru, bet dzirdēts, ka jau patlaban pierobežā ir tādi kā satiksmes sastrēgumi. Ja šis ceļš ir bloķēts, paskatoties Eiropas kartē, ķīniešiem nav daudz alternatīvu, kurp kravas sūtīt. Ukraina netiek aplūkota, jo starp Krieviju un Ukrainu ir konflikts un šobrīd ir neiedomājami runāt par normālas satiksmes atjaunošanu starp šīm valstīm, ko Krievija pirms vairākiem gadiem vienkārši nogrieza. Tad vēl ir Sanktpēterburga un Somija. Tomēr visa satiksme iet caur Maskavu, un mēs esam tuvu. Jā, Klaipēda ir vēl viena alternatīva, bet tādā gadījumā ir jāšķērso vēl viena – Baltkrievijas – robeža. Jo mazāk valstu ir iesaistītas, jo vienkāršāk tas ir," stāsta Gubins.

Klaipēdas konteineru terminālis:

Viņaprāt, ko mainīt varētu arī "Rail Baltica" un attiecīgi Salaspilī izbūvēta sausā osta. Ekonomists gan uzskata, ka tā uzcelšanas un gaidāmais atklāšanas laiks 2026. gadā ir pārāk tāls, lai ar to rēķinātos. "Cerams, viss būs lieliski – Ķīnai joprojām aktuāls būs jaunais Zīda ceļš, mums būs "Rail Baltica" un Salaspilī taps loģistikas centrs, bet tomēr tie ir aptuveni desmit gadi, un šajā laikā daudz kas var mainīties," skaidro "Certus" pētnieks.

Tāpat Latvijas kļūšana par tiltu uz Skandināviju ir iespējama, bet pagaidām ekonomiski nepamatota. Daudz lētāk preces ir transportēt uz tagadējo Ķīnas galamērķi Dīsburgu Vācijā, no kuras vēsturiski izveidots labi attīstīts dzelzceļa tīkls, cita starpā arī uz Stokholmu un Kopenhāgenu. Turklāt satiksme salīdzinoši būtu visai neliela – pērn pavasarī "Certus" izdotā pētījumā Gubins raksta, ka kravu apjoms īstermiņā varētu pieaugt līdz 2500 konteineriem gadā, kas ir mazāk par 1% no 2015. gadā Latvijas apkalpotā kravu apjoma, bet potenciāli 20 gadu laikā varētu pieaugt līdz 50 000 konteineru jeb par 25% salīdzinājumā ar 2015. gadu.

Pat pilnveidojot infrastruktūru un attīstot transporta tīklu, kas pazeminās dzelzceļa izmaksas, tas, visticamāk, vienalga paliks dārgāks par jūras transportu. Attiecīgi ar vilcieniem uz Eiropu izdevīgāk būs vest tās preces, kas jāpiegādā pēc iespējas ātrāk, bet pārējās arī turpmāk tiks krautas kuģos. Tomēr tas nemainīs šī brīža galveno problēmu – Eiropa uz Ķīnu eksportē mazāk par pusi no tā apjoma, ko sūta Ķīna. Lai mazinātu izdevumus, patlaban uzņēmumi pa dzelzceļu atvestos konteinerus atpakaļ tukšus sūta ar kuģiem.

DELFI žurnālists