Lauksaimniecība – pašu galdam, eksportam un reģionu neizmiršanai

Cik nopietni 21. gadsimtā ir runāt par lauksaimniecību kā globāli konkurētspējīgu, attīstāmu nozari, kas dotu pamatīgu grūdienu Latvijas ekonomiskajam izrāvienam? No vienas puses, jau ekonomikas ābecēs tiek uzsvērts, ka viss agrārais ir tautsaimniecības attīstības pašā apakšā, ar viszemāko pievienoto vērtību un sevi cienošai nācijai daudz svarīgāk ir domāt par rūpniecību, tehnoloģijām un pakalpojumiem.

Ingus Bērziņš

portāla DELFI galvenais redaktors

Vai, pieņemot, ka pasaule virzās uz pilnīgi brīvu tirdzniecību globāli integrētā tirgū, valstīm, kas atrodas tik tālu ziemeļos kā Latvija, vispār ir jēga nodarboties ar lauksaimniecību? Vai agri vai vēlu lauksaimnieka arods nav lemts iznīcībai, jo nekad neizdosies ko saražot lētāk, nekā to var izdarīt zemēs ar siltāku klimatu? Papildu nolemtības sajūtu piešķir atrašanās Eiropas Savienībā (ES), kura, pirmkārt, nežēlīgi regulē katru sīkumu, cik daudz un ko sēt, otrkārt, nākotnē piešķirs dalībvalstu zemniekiem mazākus tiešos maksājumus (kas mums jau tā ir zemāki nekā citur), jo jaunās prioritātes ir drošība un imigrācijas novēršana, treškārt, ir pasaules klimata glābšanas avangardā un tāpēc pieņems arvien jaunus ierobežojumus intensīvai saimniekošanai.

No otras puses – iespējams, tieši pašlaik Kārļa Ulmaņa hrestomātiskais teiciens, ka „teļos ir mūsu nākotne”, Latvijas tīģerlēcienam ir tik piemērots kā vēl nekad, jo pasaules iedzīvotāju skaits tuvosies 10 miljardiem, ēst cilvēcei gribēsies vienmēr, bet globālā sasilšana ved uz to, ka tradicionāli ražai labvēlīgo zemju klimats izspēlē ļaunus jokus. Šobrīd gan pasaulē ir labības pārprodukcija, tomēr viss mainīsies, ja siltajās zemēs gadīsies pāris neražas gadu. Graudkopji rēķina, ka pašreizējo trīs miljonu tonnu graudu gadā vietā varam, ceļot ražību un izmantojot platības, saražot līdz pat sešiem miljoniem tonnu gadā – eksporta tirgi būs vienmēr. 

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Arī piena produktu eksports atgūstas no Krievijas sankciju sekām, un to arī ir iespēja jūtami palielināt. Turklāt, ja notiktu brīnums un vietējie pārtikas pārstrādātāji sāktu izmantot Latvijā ražotu gaļu un labību, kā to dara piena pārstrādātāji, tad lauksaimniecības apjoms iegūtu vēl vienu milzīgu iespēju lēcienam. Optimistiskā gadījumā runa ir par diviem trim simtiem miljonu eiro ik gadu, kas varētu papildus ieplūst Latvijas ekonomikā.

Tiesa, jāsaprot, ka mūsdienīga, uz nākotni vērsta lauksaimniecība būs ļoti augsti tehnoloģiska – proti, tajā nodarbināto skaits noteikti turpinās samazināties. 

Pēc dažādām metodēm rēķināts, ka lauksaimniecības nozares īpatsvars Latvijas kopproduktā pašlaik ir 2,9 līdz 3,2 procenti, kas nav ne vairāk, ne mazāk kā vidēji Austrumeiropā un ir drusku vairāk nekā Igaunijā, bet drusku mazāk nekā Lietuvā. (Salīdzinājumam: „kolhozu laiku” pašās beigās tas bija 21% un jau līdz 1998. gadam paspēja nokristies līdz 3,6%. Pirmās brīvvalsts beigu gados lauksaimniecības nozares īpatsvars tautsaimniecībā bijis ap 39%, bet tolaik statistika nozarei pieskaitīja arī pārtikas ražošanu, kas nav īsti salīdzināmi ar mūsdienām.)

Protams, lauksaimniecības daļa kopproduktā vēl neko nenozīmē. Jā – atpalikušām valstīm kaut kur citos kontinentos lauksaimniecības daļa IKP ir pat 50 un vairāk procentu, un tur tiešām šis rādītājs vēsta par rūpniecības un pakalpojumu neesamību. Turpretī starp attīstītajām pasaules valstīm iespējams arī relatīvi paliels lauksaimniecības īpatsvars kopējā IKP (ieskatam: Somijas 2,5% pret Dānijas 1,4%, Ungārijas 4,5% pret Polijas 2,6%) – ekonomikas kopējais stiprums no tā nemainās.

Vai ir jēga atsevišķi runāt par aptuveni trim procentiem no valsts kopējās saražotās vērtības? Jā, jo, pirmkārt, lauksaimniecībai ir milzīgs eksporta potenciāls, otrkārt, ir daudz neapgūtu resursu, treškārt, nozares veicināšana ir nozīmīga ne tikai ekonomiski, bet arī sociāli – ja laukos nebūs darbvietu, tie izmirs.

Vēsture: 21. gadsimta govis ir pilnīgi citi dzīvnieki nekā tie, kurus ganīja Annele

Ja domājam par ekonomikas izrāvienu konkrētos tautsaimniecības sektoros, tad šķietami visvieglāk recepti atrast tieši lauksaimniecībai, jo zināms, ka slavenajos ulmaņlaikos Latvijai izdevās būt vienai no vadošajām valstīm pasaulē lopkopības ražojumu eksportā. Pētot vēsturnieku teikto, jāsecina, ka to diemžēl nav iespējams atkārtot trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, lopkopībai piemēroti apstākļi nebija valsts mērķtiecīgas politikas rezultāts, bet negadījums ar laimīgām sekām, otrkārt, sviesta un bekona tirgus konjunktūra bija labvēlīga Latvijas ražojumu konkurētspējai, kas tagad tā nav, treškārt, pašlaik Latviju ierobežo virkne apņemšanos, kas jāpilda, ja vēlies būt ES dalībvalsts.

Šogad iznākušajā „Latvijas tautsaimniecības vēsturē” lasām, ka agrārās reformas, proti, zemes atņemšanas muižniekiem un izdalīšanas latviešu zemniekiem, laikā divdesmito gadu sākumā „Latvija izveidojās par tipisku mazsaimniecību zemi ar tai raksturīgām ražošanas nozarēm un saimniekošanas veidiem”. Šāda situācija nebūt nebija nosodāma, piemēram, Zviedrijā un Dānijā tobrīd bija vēl krietni vairāk tādu saimniecību, kuru platība nepārsniedza 20 hektārus. Taču šādā veidā Latvija ātri vien no pirmskara graudu eksportētājas (Krievijas impērijas sastāvā) pārvērtās par graudu importētāju, jo labību audzēt nebija izdevīgi. Var teikt, ka Latvija pievērsās lopkopībai nejaušības pēc. Agrārās reformas mērķis bija izdalīt ienīsto vācu muižnieku zemi un „nopirkt” latviešu zemnieku lojalitāti – par to, cik piemērotas ir mazsaimniecības globālai konkurētspējai, nekādas stratēģijas valstij nebija. Par laimi, lopkopība izrādījās zelta dzīsla, un jau 1928. gadā Latvija bija devītajā vietā pasaulē pēc sviesta eksporta kopsummas. Sviests veidoja piekto daļu no Latvijas eksporta kopvērtības – tie bija 58 miljoni latu.

Kuldīgas apriņķa Lielaucenieku saimniecībai piešķirtais diploms 20. gadsimta trīsdesmitajos gados 

Pēc pasaules saimniecības krīzes Latvija, tāpat kā visas valstis Eiropā, darīja visu, lai samazinātu importu, pirmkārt jau paaugstināja ievedmuitu. Veiksmīgākā importa aizvietošana bija labībai un lopbarībai, kas pēc 1933. gada bija pazudušas kā importa preces. 

Tomēr zināmu mācību no to laiku valsts politikas modeļa varam mūsdienās gūt. Tobrīd valsts centralizēti iepirka saražoto, tādējādi garantējot lauksaimniekam noietu un rentabilitāti, un tad tādas iestādes kā „Bekona eksports” tālāk kārtoja darījumus ar Lielbritāniju un citām, mazākām, tirdzniecības partnerēm. Protams, ka ar tik lielu valsts lomu mūsdienu pasaulē nav jēdzīgi jaukties tirgū, taču ražotājiem būtu pašiem jāspēj norīt konkurenta nīšanas krupi un jāspēj tādos tirgos kā Ķīna, arābu valstis piedāvāt vienu produktu tik lielos apjomos, kādus tie vēlas ņemt pretī, pat ja tad nāktos vienam piena pārstrādes ražotājam taisīt citam piederošas tirgus zīmes produktu. Zivju pārstrādē šāda vienošanās ir notikusi, labības tirgotājiem lielo piegāžu apjomus nodrošina kooperācija, bet piena pārstrādātāji uz ko tādu pagaidām, 2017. gada vasarā, vēl nav sadūšojušies. (Savukārt citās apakšnozarēs – gaļa, dārzeņi, augļi – pagaidām par lieliem eksporta apjomiem nav jēgas runāt.)

Starpkaru Latvijā lielā atkarība no Lielbritānijas tirgus paradoksālā kārtā izrādījās arī glābiņš lielās ekonomiskās depresijas laikā, jo briti bija vieni no retajiem, kas paši pārtiku saražot nespēja, tāpēc nestimulēja importa aizstāšanu, drastiski ceļot ievedmuitu. Rezultātā, lai gan Latvijas eksportpreču cenas saruka pat par 30–50%, valsts tik un tā turpināja veicināt eksportu. 1931. gada 7. maijā tika izdots likums par pastiprinātu lauksaimniecības veicināšanu, kas noteica, ka, sākot ar 1931.–1932. budžeta gadu, piecu gadu laikā no valsts budžeta ik gadu izdos līdz vienam miljonam latu „pastiprinātas lauksaimniecības kultūras celšanai”. Trīsdesmito gadu sākumā Latvijai dažus gadus vienīgo reizi vēsturē bija pozitīva tirdzniecības bilance. Taču, kā stāsta „Latvijas tautsaimniecības vēstures” redaktors Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, jau tolaik vairāki ekonomisti aizrādīja, ka vienas lauksaimniecības subsidēšana ir tuvredzīga politika, jo valsts nauda tiek atrauta, piemēram, investīcijām nozarēs, kas perspektīvā varētu pelnīt pašas.

Divi triecieni lauksaimniecībai – svešais un savējais

Pēc padomju okupācijas nāca divi posmi, kas Latvijas lauksaimniecībai nodarīja triecienu. Pirmais risinājās no četrdesmitajiem gadiem līdz aptuveni deviņdesmitajam. Tas bija kolhozu laiks, kas uz četrdesmit gadiem izrāva Baltijas un sociālisma bloka valstis no kopējās pasaules lauksaimniecības attīstības, kura aizskrēja milzu soļiem uz priekšu. Otrais bija daudz īsāks, bet daudz sāpīgāks – no 1991. gada līdz iestājai ES – reformu laiks, kurā lauksaimniecībā nogāzām saražoto par 60% un dažas sekas jūtam vēl pašlaik.

Kolhozu laikā nedarbojās tirgus likumi un cilvēkiem nebija stimula rūpēties par savu saimniecību, kā rezultātā nozarē notika šausmas. Nesaimnieciskā attieksme pret „kopējo mantu”, kas tātad nepieder nevienam, noveda līdz katastrofālajiem stagnācijas laikiem, par kuriem leģendas stāsta vēl pašlaik – pa roku galam apsēti lauki, laikā nenovākta labība, piedzērušies traktoristi, slaucējas, rūsējoša un neapkopta tehnika, piesavināšanās. (Protams, ne visur – liela loma bija konkrētu kolhozu vadītāju personībai.)

Ja 1938. gadā desmitiem tūkstošu mazsaimniecību ar pamatā zirgu tehniku saražoja 1,3 tonnas graudaugu no hektāra, tad 1985. gadā daži simti kolhozu ar traktoriem, kombainiem situācijā, kad pasaules lauksaimniecība tikmēr bija progresējusi piecdesmit gadus, tik un tā spēja no hektāra iekult vien 1,7 tonnas graudaugu. Salīdzinājumam – 2015. gadā Latvijas pilnībā privātās rokās esošā graudkopības nozare nokūla vidēji 3,7 tonnas, kas tik un tā ir bēdīgāk par no mums uz ziemeļiem esošo Zviedriju ar 5,1 tonnu.

Vai ražības palielināšanai nenāk līdzi blaknes – intensīva graudkopība panākama vien uz neekoloģiskas rīcības rēķina? Viens no slavenākajiem valsts graudkopjiem – kooperatīva „Latraps” vadītājs Edgars Ruža – skaidro: cilvēkam nelabvēlīgu inžu lietošana ES ir pilnīgi neiespējama, jo tā tiek ļoti stingri regulēta. No Latvijas labības maizi var cept absolūti droši. „Viens dāņu izcelsmes zemnieks reiz izdarīja noziegumu, apmiglojot rapsi ar vielu, no kuras aizgāja bojā bites. Vai tāpēc, ka kāds vienreiz ir izdarījis noziegumu, nobraucot cilvēku, mums jāaizliedz visas automašīnas?”

Atšķirībā no graudkopības piensaimniecība kolhozu laikos kļuva efektīvāka. Vidējais izslaukums no govs pirmskara Latvijā bija zem divām tonnām piena gadā, bet 1989. gadā jau sasniedza 3,6 tonnas no govs. Starpība it kā liela, bet vai pareizāks ciltsdarbs un barības izvēle nedotu labāku progresu četrdesmit gadu laikā? Salīdzinājumam izslaukums pērn vidēji Latvijā – 6,1 tonna no govs, bet Igaunijā pat 7,5 tonnas. Protams, tā ir pilnīgi cita šķirne, kas ēd pilnīgi citu barību nekā tās gotiņas, kuras pirmskara Latvijā ganīja mazais ganiņš, romantiski sildīdams basās kājas govju pļekās. 

Avots: Shutterstock/DELFI

Tomēr vienlaikus kolhozu situācija, kurā nedarbojās tirgus apsvērumi, ļāva nozarei eksistēt un kāpināt nesaimnieciskās ražošanas apjomus. Centralizētā plānošana padarīja Baltijas padomju republikas par lopkopības nozares lielvalstīm, bet milzu apjomos saražoto gaļu sūtīja uz brālīgajām padomju republikām, kamēr pašā Latvijā bija gaļas produktu deficīts – cilvēki stāvēja pazemojošās rindās pēc retumis „izmestas” desas.

Otrs sāpīgais posms Latvijas lauksaimniecībā sākās ar zemes denacionalizāciju un kolhozu iziršanu. Pamatā process bija vajadzīgs, jo privātīpašums, neapšaubāmi, ir tirgus ekonomikas stūrakmens, un leģendai par kolhozu sagraušanu kā visu nelaimju cēloni nav pamata. Taču, līdzīgi kā pārējo tautsaimniecību deviņdesmitajos gados, lauksaimniecības nozari nogalināja PSRS ekonomisko saišu saraušana. Gan ar noieta tirgus zudumu, gan degvielas deficītu un daudziem citiem blakus faktoriem.

Rezultātā deviņdesmito gadu beigās vienas desmitgades laikā lauksaimniecības rādītāji nokritās līdz 40% no padomju laikā saražotā. Ja 1985. gadā Latvijā saražoja 324 tūkstošus tonnu gaļas, tad jau 1997. gadā tie vairs bija tikai 70 tūkstoši tonnu, un apjomi saglabājas līdzīgi līdz pat mūsdienām. 1980. gadā Latvijā bija 580 tūkstoši slaucamo govju, kamēr 1997. gadā to skaits bija nokrities līdz 263 tūkstošiem (te gan taisnības labad jāpiebilst, ka piena izslaukums no govs vienlaikus dubultojās, tāpēc no ražīguma viedokļa šis kritums nebija tik sāpīgs). Visbeidzot, aramzemes platības no 1,6 miljoniem hektāru 1990. gadā samazinājās līdz 970 tūkstošiem hektāru 2000. gadā. Ganības – no 847 tūkstošiem hektāru 1990. gadā līdz 605 tūkstošiem hektāru 2000. gadā (Centrālās statistikas pārvaldes dati).

Vai valsts varēja glābt kolhozus?

Galvenais jautājums, neapstrīdot konceptuālo nepieciešamību pēc zemnieku saimniecību izveidošanas, – vai valsts varēja kaut kā iejaukties, lai mīkstinātu triecienu? Krīzi droši vien apturēt nebija iespējams, tomēr, ja gāziens nebūtu bijis tik pamatīgs, nevajadzētu atkopties no tik dziļas bedres, kā tas bija Latvijas lauksaimniecībā.

Jādomā, ka daudz kas deviņdesmito gadu politikā jāskaidro ar aklu paļaušanos uz Vašingtonas konsensa principiem, kas saka, ka tirgum pašam sevi jāregulē. 

Interesanti, ka pat ļoti liberālā „Latvijas ceļa” pasūtītajā ekonomikas programmā „Latvija 2000”, kuras radīšanā piedalījās viss tā brīža Latvijas emigrācijas ekonomistu zieds, ir minēta nepieciešamība pēc ļoti būtiskas valsts iejaukšanās lauksaimniecībā, taču tā acīmredzot netika realizēta vai arī izrādījās pārāk vājš instruments, lai apturētu sabrukumu.

Latvijas lauku attīstība šajā programmā ir pirmā prioritāte virs, piemēram, enerģētikas un zinātnes. „Sevišķi svarīgi lauku attīstībā ir paplašināt darba izvēles iespējas lauku iedzīvotājiem, kas nevar vai nevēlas darboties lauksaimniecībā. Ir jārada vislabvēlīgākie nosacījumi (nodokļu atvieglojumi, pazeminātas kredītlikmes) mazā un vidējā biznesa attīstībai laukos, izveidojot plašu produkcijas pārstrādes un tirdzniecības, kā arī agroservisa un sadzīves pakalpojumu uzņēmumu tīklu, tādējādi radot jaunas darbvietas laukos un mazpilsētās.” Minēti septiņi mērķi attiecībā uz lauksaimniecību:

  1. Pašapgāde ar galvenajiem lauksaimniecības produktiem.
  2. Lauksaimniecības produkcijas ražotāju ienākumu aizsardzība.
  3. Lauksaimniecības produktivitātes paaugstināšana.
  4. Eksporta attīstība, jo Latvijas lauksaimnieki varēs iziet pasaules tirgū ar lētu (cenas zemākas par pasaules tirgus cenām) produkciju.
  5. Iekšējā tirgus aizsardzība no ārvalstu produkcijas, kuras eksports tiek subsidēts.
  6. Ražošanas valstiskā regulēšana, lai nepieļautu pārprodukciju.
  7. Lauksaimniecības tirgus stabilizācija.

Lai to panāktu, „Latvija 2000” iesaka veicināt kredītu pieejamību, subsidēšanu krīzes periodā un pat radīt īpašu institūciju, „kas saskaņotu lauksaimniecības intereses ar pārējās tautsaimniecības interesēm, jo šāda subsidēšana nozīmētu atņemt naudu citām nozarēm”.

Kā redzam no vēstures, no visa tā nesanāca gandrīz nekas, ja ne tieši otrādi. Ja skatāmies, ko valsts un ekonomisti saka plānošanas dokumentos, kas tapuši jau pēc 2000. gada, izskatās, ka valsts vara ir pilnībā samierinājusies ar notikušo lauksaimniecības sagruvumu un vienkārši konstatē, ka šī nozare nav perspektīva. 2001. gadā pieņemtajā „Latvijas ilgtermiņa ekonomiskajā stratēģijā”, piemēram, starp burtiem jau lasāms – „pilsētnieki, ēdiet lētu importa preci un neuztraucieties par tiem zemniekiem”.

Lauku attīstības stratēģijai kā īpaši sensitīvai tēmai jābūt saprotamai visai sabiedrībai. Tieši sabiedrība kā patērētājs nākotnē arvien vairāk noteiks lauku virzību, samazinoties zemnieku noteicošajai lomai. Lauku teritorijās ekonomika kļūs diversificēta, samazinoties lauksaimniecības sektoram un izplatoties citiem nodarbes veidiem.

Savukārt „Attīstības plānā 2001.–2002. gadam” konstatēts: 

“Vislielāko samazinājumu pievienotās vērtības struktūrā pēdējā desmitgadē ir piedzīvojusi lauksaimniecība. (..) Galvenie iemesli tam ir ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri un nespēja konkurēt ar importa precēm. Lauksaimniecības konkurētspējas līmeni ietekmē arī salīdzinoši zemais lauksaimniecības subsīdiju līmenis.

No ražošanas aspekta IKP attīstību vidējā termiņā noteiks privāto pakalpojumu, rūpniecības un celtniecības izaugsme. Lauksaimniecības attīstības tempi saglabāsies zemi, ko galvenokārt noteiks privātā patēriņa pieauguma tempi un ārvalstu uzņēmumu radītā konkurence.”

Savukārt ekonomistu apvienības „Latvija 2010” izstrādātajā plānā, kas jāizdara līdz 2010. gadam, lauksaimniecība no pirmās apskatītās nozares atkritusi uz apakšsadaļu „Reģionālā politika”. Tur tiek uzsvērts, ka nepieciešams pārņemt ES regulējumu, lai veiksmīgāk iekļautos Kopējā lauksaimniecības politikā, kad būsim iestājušies ES. Mierinoši uzsvērts, ka 60% ražošanas kritums novērots visās Centrāleiropas un Austrumeiropas postsociālistiskajās valstīs, ieteikts īstenot lauku rajonu attīstību, sniedzot „tiešu atbalstu laiku ekonomikas struktūras maiņai”, kā arī pausts visai neviennozīmīgi vērtējams viedoklis: „Zemnieku un citas privātās saimniecības, kas balstītas uz ģimenes un neliela apjoma, pārsvarā sezonālo algoto darbaspēku, ieņem galveno vietu gan pēc ražošanas apjoma, gan zemes lietošanas īpatsvara, gan kā perspektīvākā vides struktūra laukos.”

Ap iestāšanās laiku ES piensaimniecībā un graudkopībā jau bija sākusies stabila un mērķtiecīga augšupeja. Tāpēc Nacionālais attīstības plāns (NAP) 2014.–2020. gadam jau runā par lauksaimniecību kā perspektīvu nozari, kurai ir eksporta potenciāls, kurā notiek pozitīvi procesi, piemēram, kooperācija, un kurai vajag palīdzēt, piemēram, koncentrējoties uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes paplašināšanu. Lauksaimniecības stimulēšana NAP minēta kā viens no ES fondu izlietošanas veidiem.

„Arvien vairāk lauksaimniecībā izmantotās zemes tiek apsaimniekots komercsaimniecībās un specializētajās saimniecībās ar standarta izlaidi virs 100 tūkstošiem eiro, ko nodrošina konsekventa šo saimniecību skaita palielināšanās. Tomēr joprojām, neskatoties uz saimniecību strukturālajām pārmaiņām, 73% no visām Latvijas lauku saimniecībām ir mazas ģimenes saimniecības ar standarta izlaidi līdz četriem tūkstošiem eiro gadā, kas būtībā nav konkurētspējīgas un ciestu zaudējumus, ja tās nesaņemtu atbalsta maksājumus.

No šāda situācijas izvērtējuma secināms, ka pašreiz Latvijas lauksaimniecībā novērojamās tendences iezīmē divus savstarpēji ļoti atšķirīgus saimniekošanas attīstības virzienus:

No vienas puses, novērojama lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācija, koncentrējot ražošanu arvien lielākās saimniecībās, un produktivitātes celšana, kas veicina augstākas pievienotās vērtības lauksaimniecības produktu ražošanu. Tādējādi tiek nodrošināta nozares konkurētspējas celšanās, ienākumu palielināšanās un pozitīvi ietekmēta tautsaimniecības ekonomiskā attīstība.

No otras puses, joprojām 90% no visām lauku saimniecībām ir mazas ar standarta izlaidi līdz 14,9 tūkstošiem eiro gadā, kas no ekonomiskā viedokļa ir neefektīvas, tomēr to pastāvēšana un darbība ir svarīga reģionālās attīstības kontekstā.

Šo saimniecību segments ir tas, kas attīsta bioloģisko lauksaimniecību, kā arī veicina lauku tūrisma aktivitātes Latvijā, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu lauku teritoriju attīstību, dabas vērtību saglabāšanu lauku apvidos un radot jaunas darbvietas lauku iedzīvotājiem.

2014. gadā aptuveni 40% no lauksaimniecībā izmantotās zemes netiek izmantota lauksaimnieciskajai ražošanai. Lielākoties ražošanā neizmantotā platība ir vai nu aizaugusi un nekopta, vai tāda zālāju platība, uz kuras tiek izpildīti minimāli nosacījumi platību maksājumu saņemšanai, proti, vienu reizi gadā zālāju nopļaušana un zāles novākšana.

Līdz ar to Latvijā joprojām nav apsaimniekoti ap 360 tūkstošiem hektāru, kas veido vērā ņemamu potenciālu lauksaimniecības nozares attīstībai.

Prognozējams, ka vidējā un ilgtermiņā, pateicoties kapitāla palielināšanai un tehnikas modernizācijai, Latvijas lauksaimniecības nozarē, līdzīgi kā citās attīstītajās valstīs, nodarbināto skaits samazināsies. Šo prognozi savā ziņā arī apstiprina darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma attiecības lauksaimniecības nozares darba tirgū, kas rāda to, ka šajā nozarē brīvu darbvietu gandrīz nav un esošais nodarbinātības līmenis ir sasniedzis savu maksimumu.

Tas nozīmē, ka nākotnē Latvijas lauksaimniecības nozarei sava konkurētspēja būs jākāpina nevis uz darbaspēka pieauguma, bet gan uz produktivitātes uzlabošanas rēķina. Tomēr šādas nodarbinātības tendences lauksaimniecībā nav labvēlīgas reģionu un attālāko lauku apvidu ekonomiskajai attīstībai, kā arī iedzīvotāju motivēšanai palikt laukos.”

2015. gada dokuments „Lauksaimniecības rādītāju un SEG emisiju no lauksaimniecības sektora prognoze 2020., 2030. un 2050. gadam”, kas tapis, sadarbojoties Latvijas Lauksaimniecības universitātei un Zemkopības ministrijai, profesora Arņa Mugureviča vadībā.

Pēdējā desmitgadē Latvijā novērojams viens no straujākajiem lauksaimniecības produktivitātes pieauguma tempiem ES valstu vidū, teikts dokumentā „Lauksaimniecības rādītāju un SEG emisiju no lauksaimniecības sektora prognoze 2020., 2030. un 2050. gadam”. Vidēji ES kopš 2004.gada lauksaimniecības produktivitātes izlaide uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru augusi par 24%, kamēr Latvijā – par 68%.

Pieci lielākie Latvijas pārtikas pārstrādātāji

Ko darīt? Rekomendācijas

Kādai jāizskatās Latvijas lauksaimniecībai 2020. gadā? Kā valsts var palīdzēt nozarei? Ar lauksaimniecībai veltītu rīcībpolitiku? Ar rūpēm par ekonomiku kopumā? Ar Latvijas interešu lobēšanu Briselē? Ko tagad varētu darīt pareizāk, nekā tas ticis iezīmēts pēdējās desmitgadēs stratēģiskās plānošanas dokumentos? Ko varam mācīties no kaimiņvalstīm, citām postsociālisma un ES valstīm lauksaimniecības attīstībā? 

Vai lauksaimniecība jāskata kā sociāls reģionālās politikas elements, un tad kā – stimulējot daudz mazu saimniecību? Vai tomēr, pamatīgi kāpinot ražošanu eksportam un pašu patēriņam, kas pamatā iespējams lielajās, efektīvajās saimniecībās, radot gan jaunas darbvietas lauksaimniecībā, gan apkalpojošajās nozarēs?

Nozarei nav stratēģijas kā programatiska valsts politikas plānošanas dokumenta, kuram būtu pakārtoti konkrēti soļi likumos, normatīvajos aktos vai valsts budžeta līdzekļu sadalē. Vai vajag? Par to aptaujāto ekspertu domas dalās. Graudkopis Edgars Ruža brīdina, ka dažādi programmatiski dokumenti mēdz prioritāri izvirzīt atsevišķas atbalstāmas nodarbes un reģionos piesaista vieglas naudas tīkotājus, kas pēc tam bankrotē, tāpēc nozarei kopumā vajadzētu attīstīties bez straujām kustībām. Piensaimnieks Jānis Šolks atzinīgi vērtē piena nozares politiku, kas tapusi zemkopības ministres Laimdotas Straujumas laikā, taču atlikta, sastopoties ar Krievijas sankciju krīzi. „Zemnieku saeimas” pārstāve Maira Dzelzkalēja-Burmistre domā, ka nozares politikas izstrāde un konsekventa ievērošana noteikti būtu politiski nepopulārs solis, jo nozares efektivizācijas un pievienotās vērtības celšanas vārdā nāktos pārstāt auklēties ar mazajām, neefektīvajām saimniecībām – bet tie ir politiķu vēlētāji. 

Ekonomistu domnīcas “Certus” prezentētajā „Latvijas konkurētspējas ziņojumā 2015” sadaļā par piena nozari tās autors Andris Miglavs konstatē: vērtējot pēc proficīta uz vienu iedzīvotāju, Latvija 2012. gadā bija septītā ES dalībvalsts ar piena ražošanas apjomu, kas ir par aptuveni 200 kilogramiem uz vienu iedzīvotāju lielāks par iekšzemes patēriņu, kamēr ES vidējais rādītājs bija 60 kilogrami. 

2013. gadā Latvija saražoja 0,6% no visa ES piena. Salīdzinājumam – Latvijas IKP ir 0,16% no ES. Tātad piensaimniecībā mēs Eiropas mērogā esam četras reizes lielāki nekā tautsaimniecībā vidēji.

Latvijas un Lietuvas piena iepirkuma cenas ir zemākās ES. Tā kā tirgi ir integrēti un lielu daļu Latvijas svaigpiena iepērk Lietuvas pārstrādātāji, tad faktiski šai jomā var runāt par vienu tirgu. Lai slaukt būtu rentablāk, nepieciešams kāpināt piena iepirkuma cenu – tas veicinātu piensaimnieku interesi paplašināt ganāmpulkus un rūpēties par ražību. Taču valsts, protams, nevar noteikt cenu, par kādu pārstrādes rūpnīcām iepirkt pienu. “Certus” iesaka lopkopjiem kooperēties, lai ar efektīvāku loģistiku varētu mudināt pārstrādes uzņēmumus iepirkt dārgāk. Pārstrādes nozari pārstāvošais Šolks ir skeptisks – viņaprāt, kooperatīvi Latvijā ir tikai starpnieki, kas no zemnieka lētāk savāc pienu un pārdod to dārgāk pārstrādātājam. Šolks norāda, ka daudzviet Latvijā lopkopji, pa tiešo pārdodot pārstrādes uzņēmumiem, var saņemt labāku cenu nekā kooperatīvā. Cita lieta, ja kooperatīvam pašam pieder pārstrāde – „Jaunpilī”, „Straupē”. Taču par lielām eksportspējām runāt nevar. Cita zemnieku kooperatīvu iniciatīva – rūpnīca „Latvijas piens”, kurā tika ieguldītas lielas valsts subsīdijas, strādāja ar zaudējumiem, tāpēc tagad nonākusi vācu piena nozares milža „Eksimo” īpašumā.

Te nonākam līdz nākamajai Miglava rekomendācijai “Certus” pētījumā, kurai piekrīt arī Šolks un Dzelzkalēja-Burmistre: ieguldījumu koncentrācija eksporta orientētajos uzņēmumos, proti, valsts atbalsts sniedzams tikai eksportspējīgas produkcijas ražošanai. Būtībā tas nozīmē ļoti nepopulāru lēmumu stiprākos padarīt vēl stiprākus – Krievijas kapitālam piederošo „Food Union” grupu, kā arī „Tukuma pienu”, „Preiļu sieru”. Šie ir uzņēmumi, kuri ir galvenie eksportētāji, apgroza desmitus miljonu eiro, un tieši te ir potenciāls milzīgai papildu naudai Latvijas ekonomikā. 

Stiprāki vietējie pārstrādātāji nozīmētu arī mazāku to svaigpiena daļu, kas tiktu aizvesta uz Lietuvu. Šolks min piemēru: „Trešdaļa piena – svaiga un pārstrādāta – paliek Latvijā, trešdaļu pārstrādājam un eksportējam, trešdaļu eksportējam uz Lietuvu un Poliju. Vācijā turpretī tikai 0,8% piena izved, 81% ir vietējais tirgus, 18% ir eksports.”

Šolks un Dzelzkalēja-Burmistre atzinīgi vērtē Zemkopības ministrijas Agroresursu institūta palīdzību, organizējot piensaimnieku dalību izstādēs, taču būtiska loma eksportspējas kāpināšanā ir pašu Latvijas uzņēmumu spējām sadarboties un aizmirst par konkurenci. Nav normāli, ja izstādē Ķīnā trīs vietējie uzņēmumi piedāvā trīs dažādas markas vienam un tam pašam produktam. Situācijā, kad visa Latvijas piena pārstrādes nozare dienā saražo 1500 tonnas, kamēr viens pats dāņu „Arla Foods” 7000 tonnas, visbiežāk lieliem patērētājiem arābu zemēs un citos vilinošos piena importa tirgos mūsu piegāžu daudzums ir smieklīgi mazs. Ideāli būtu, ja Latvijas pārstrādātāji varētu uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem vienoties, ka viena rūpnīca citai sagatavo produktu ar otras marku, lai sasniegtu apjomus. Faktiski tā pati kooperācija, bet jau pārstrādes biznesa līmenī.

Attiecībā uz Krievijas krīzi piensaimnieki esot mierīgi. Provocēju Šolku un Dzelzkalēju-Burmistri, sakot, ka apsolos nerakstīt, bet lai godīgi pasaka – vai Latvijai nevajadzēja uzspļaut tam, ka Putins ir slikts, un iet savu ceļu sankciju jautājumā? Taču atbildes tik un tā ir noraidošas. Valsts atbalsts zaudējumu kompensācijai ir bijis labs, šī krīze devusi lielu grūdienu pārorientēties uz jauniem eksporta tirgiem. Piemērs – 2014. gadā Latvija eksportēja 71 tūkstoti tonnu piena produktu uz citiem tirgiem, 12 tūkstošus tonnu uz Krieviju. 2016. gadā – 95 tūkstošus tonnu uz citiem tirgiem, 1 tūkstoti tonnu uz Krieviju. Pat „Food Union”, kas, ņemot vērā īpašnieka Andreja Beshmeļņicka izcelsmes zemi, daudz bija ieguldījusi, lai Krievija būtu ievērojams mūsu saldējuma importētājs, esot apmierināta ar to, kā notikusi jaunu tirgu atrašana pēc sankciju krīzes. Pašlaik Latvija eksportē piena produktus uz 91 valsti. Apjomu kāpināšanas potenciāls mērāms simtos miljonu eiro, kas ļoti noderētu Latvijas tautsaimniecības uzrāvienam.

Graudkopības nozare bez īpaša valsts atbalsta apgūst eksporta tirgus, jo pārdod produktu biržā vairumtirgotājiem, kas, protams, iznāk lētāk, bet, pirmkārt, garantē noietu, otrkārt, atbrīvo mūs no potenciālas krāpniecības trešās pasaules tirgos. Lielos apjomus nodrošinām, jo, piemēram, „Latraps” pārdod no kooperatīva biedriem centralizēti savāktos graudus, bet Paškausku ģimenei piederošais „Elagro Trade” darbojas kā vietējais uzpircējs, komplektējot kravas vajadzīgajā apjomā. Runa ir par eksportu simtiem miljonu eiro vērtībā.

Par nozares milzīgajām perspektīvām liecina fakts, ka graudaugu platības ir vienīgais lauksaimniecības zemes izmantošanas veids, kurš šobrīd aizņem lielāku kopējo apjomu nekā kolhozu laikos.

No valsts puses sagaidām stingru un konsekventu graudkopju interešu aizstāvību Eiropā. Nākotnē Eiropā gaidāmi arvien drastiskāki politiskie lēmumi saistībā ar klimata saudzēšanu, kuri var izpausties dažādos liegumos. Pret tiem būtu jācīnās, jo Latvijai, kurā ir tik daudz lauksaimnieciski neapstrādātas zemes, noteikti nevajag piemērot tādus pašus ierobežojumus „kā Holandē, kur katrs kvadrātmetrs apstrādāts trīs stāvos”, vīpsnā Ruža.

Iekšējā tirgū lauksaimniekiem te ir divi potenciālie partneri, ar kuriem sokas grūti: pārstrādātāji (ar patīkamiem izņēmumiem piena pārstrādē un miltu pārstrādē) un mazumtirdzniecība, kurā lauvas tiesa ir lielveikalu ķēdēm. 

Zemnieki uzskata, ka alkohola ražošanas, dārzeņu pārstrādes un jo sevišķi gaļas produktu ražošanas uzņēmumi varētu iepirkt daudz vairāk vietējās produkcijas. Tas atkal ir jautājums par desmitiem miljonu eiro, kas ik gadu varētu palikt Latvijas ekonomikā. Tiek doti mājieni, ka gaļas ražošanā izejvielu iepirkšana ir necaurspīdīga, ja reiz vietējiem ražotājiem ir izdevīgāk vest cūkas kaušanai uz kaimiņvalstīm. Tiesa gan, lepnie graudkopji īpaši neuztraucas.

“Ja mēs varam kaut kur pasaulē realizēt graudus dārgāk, nekā mums maksātu „Latvijas balzams”, bet „Latvijas balzams” kaut kur pasaulē var nopirkt graudus lētāk, nekā būtu pirkt no mums, tad Latvijas ekonomikai tā ir "win-win" situācija."

Edgars Ruža

Foto: LETA

Lai gan, labklājības līmenim augot, veikalu plauktos pēdējos gados varam redzēt tādus vietējo audzētāju produkciju pārstrādājošos zīmolus kā biezeņi bērniem „Rūdolfs” vai brokastu pārslas „Milzu!”, abi šie uzņēmumi nestrādā pat ar miljona eiro apgrozījumu, tāpēc jūtamu grūdienu saražotā pārstrādei iekšējam tirgum nišas produkti nedod.

Stāsts neesot par to, ka mūsu saražotais ir dārgāks vai nekvalitatīvs. Attiecībā uz lielveikalu ķēdēm Dzelzkalēja-Burmistre min piemēru, ka vietējie āboli plauktā ir trīs reizes lētāki nekā poļu āboli, kas nozīmē, ka ir milzīga cenas zona, kurā bija iespējams no latviešu augļkopja nopirkt dārgāk un tik un tā pelnīt ar tirgotāja uzcenojumu, bet lielveikals to nav izvēlējies darīt. Ruža ir vēl skarbāks: „Reizēm veselas nozares tiek iznīcinātas kāda maza vīriņa, kurš strādā lielveikalu ķēdē par iepirkumu vadītāju, viena subjektīva lēmuma dēļ.” Šāda situācija esot visur Eiropā – pat vācu un franču zemnieki, lai cik būtu vienoti, nespējot ietekmēt savas intereses pret lielveikalu ķēdēm. Zemnieku un pārstrādātāju lobijs jautājumu pašlaik risina ES komisāru līmenī.

Protams, valstij aktīvāk jāveicina dārzeņu un augļu audzētāju kooperācija, jo objektīvais attaisnojums lielveikalu rīcībai ir Latvijas produktu mazie apjomi: „Ja tu gadā izaudzē 10 tonnas sīpolu, bet lielveikalam vajag nedēļā 10 tonnas, tad viņš labāk nopirks garantēti no Ķīnas lielus apjomus, neuztraucoties, ka daļa varbūt sapūs, ja neizpirks,” skaidro Ruža.

Savukārt Šolks uzsver savas organizācijas lobija lomu, neatlaidīgi pārliecinot lielveikalu ķēdes izvēlēties Latvijas piensaimnieku produkciju. 

“Par spīti mītam par lietuviešu produktiem Latvijas veikalu plauktos, pašlaik es lēšu, ka 75% piena produktu, ko nopērkam mazumtirdzniecībā, ir vietējie.”  

Jānis Šolks

Foto: LETA

Valstij ir plašas iespējas noteikt, ka, piemēram, atbalstu attīstības projektiem var saņemt tāds pārstrādātājs, kurš vismaz 30% izejvielu iepērk vietējā tirgū. Tāpat zemnieki priecātos, ja tirgotājus bombardētu inspektori, kas rūpīgi pētītu pesticīdu līmeni importētajos augļos un dārzeņos. Šādu netiešu valsts atbalstu vietējam ražotājam praktizē daudzas ES dalībvalstis, un tas nav pretrunā ar brīvā tirgus pamatprincipiem.

Lauksaimnieki pieprasa valsts aktīvāku lomu nozares zinātnes un izglītības kvalitātes nodrošinājumā. Taujāti, vai kopš pirmās republikas laikiem, kad lauksaimniecības zinātne un izglītība bija valsts prioritāte numur viens, esam saglabājuši pēctecību, lauksaimnieku pārstāvji ir pesimistiski. Ruža ir tiešs: Latvijas Lauksaimniecības universitātei vajadzētu vienkārši kļūt par kādas labas ārzemju lauksaimniecības augstskolas filiāli. Zemais izglītības finansējums novedis pie tā, ka māca novecojušas lietas, nenotiek praktiskā pētniecība, mūsu jaunie agronomi nezina pasaules tendences ne augsnes zinātnē, ne agroķīmijā. 

Liela loma lauksaimniecības attīstībā ir bijusi ES un tās Kopējai lauksaimniecības politikai, kas jau kopš pagājušā gadsimta paredz dažādas Eiropas zemnieku subsidēšanas formas, pamatā konkurētspējai ar siltāka klimata zemēm. Aprēķināts, ka laika periodā no 2004. līdz 2013. gadam Latvijas lauksaimniecībā un lauku attīstībā ieguldīti aptuveni četri miljardi eiro. Līdz 2020. gadam turpināsies kohēzijas un struktūrfondu atbalsts, kas paredzēts jaunajai dalībvalstij, taču tiešmaksājumi, līdzīgi kā visur Eiropā, būs arī pēc tam. Valsts loma būtu panākt tos godīgākus Latvijai. Lauksaimnieki paredz, ka kopumā nauda Kopējai lauksaimniecības politikai būs mazāka. Tā bija mazāka jau šajā plānošanas periodā, bet Eiropai ir arvien jauni izaicinājumi – drošība, imigrācija –, kuriem vajadzēs vairāk naudas. Tāpēc drīzāk jāprognozē, ka tiešo maksājumu izlīdzināšanās notiks uz samazināšanas rēķina vecajām valstīm, nevis palielināšanas rēķina Baltijai. Pirmkārt, tas nozīmē masīvu pretestību no Rietumeiropas zemnieku lobiju puses. Otrkārt, atšķirībā no citām jomām mūsu intereses nebīdīs ietekmīgā Polija, jo tur tiešie maksājumi jau ir tuvu vidējiem.

Eiropas stratēģija var pat ietekmēt veselas apakšnozares attīstību gandrīz tukšā vietā. Piemēram, ja aplūko lauksaimniecības dzīvnieku skaita izmaiņas pēdējo 10 gadu laikā, visstraujāk – vairāk nekā divas reizes – ir pieaudzis aitu skaits. Tās ir tiešas sekas ES un valsts sniegtajam atbalstam aitkopības nozares attīstībai, kā arī tam, ka palielinājušās noieta iespējas.

Izklausīsies ļoti nepopulāri, bet, par spīti izskanējušajam scenārijam, ka saimniecību efektivizācija samazinās vajadzību pēc darbaspēka, zemniekiem vajag brīvu mazkvalificēta darbaspēka imigrāciju. Pašlaik likums nosaka, ka viesstrādniekam obligāti jāmaksā vismaz vidējā alga. Piemērs ar melleņu audzētavu Vidzemē, kuras īpašniece ir ar mieru maksāt 800 eiro algu ukraiņu viesstrādniekiem, liecina, ka daudzviet vietējo sezonas strādnieku atrast ir neiespējami, pat ja alga ir pietiekami vilinoša.

Neatverot robežas, mēs padarām Latvijas augļu un dārzeņu audzētājus nekonkurētspējīgus, salīdzinot ar citām valstīm, kurās no vienas uz otru migrē sezonas strādnieki (tostarp diemžēl arī latvieši), nolasot vienu kultūru, pēc tam dodoties pie citas.

Ārvalstu investīcijas lauksaimniecībā ir veicināmas, jo tās, līdzīgi kā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē, atnes zināšanas. Taču Ruža un Dzelzkalēja-Burmistre stingri norāda, ka investoram pašam jāsaimnieko un jādzīvo Latvijā, norādot uz vairāku dāņu un vācu fermeru labo integrācijas piemēru. „Ja uzņēmējam tā nav dzīves vide, viņš būs ieinteresēts tikai maksimizēt peļņu, un, ja lauka vidū stāvēs ozols, viņš mudinās darbinieku pieart tā saknēm tik tuvu, lai tas nokalstu,” skaidro Ruža.

Cauri laikiem Latvijas lauksaimniecības loma gan palielinājusies, gan mazinājusies. Kā ES dalībvalstij mums jārēķinās, ka šī ir ļoti regulēta un subsidēta nozare, taču tai ir globāla eksporta perspektīvas, tāpēc valstij jāatbalsta tās nozares jomas un uzņēmumi, kuriem ir iespēja kāpināt eksportu par desmitiem un simtiem miljonu eiro.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli, kā sekmēt Latvijas lauksaimnieku un pārtikas ražotāju darbu.