Nodokļi – kas maksās, kas brauks pa zaķi

Latvijas nodokļu sistēma pašā 90. gadu sākumā tapa strauji – tā brīža valstsvīriem pāris mēnešos smeļoties idejas Rietumu valstu likumos un nodokļus pielāgojot toreizējai situācijai. 1995. gadā sistēma jau tika pieslīpēta un ielikts fundaments tiem nodokļu veidiem, likmēm, kā arī ar nodokļiem apliekamiem objektiem, kādus mēs pazīstam līdz pat mūsdienām. Tiesa, nodokļu politika turpmāk pamatā tikusi veidota saskaņā ar valsts budžeta vajadzībām, lēmumos bieži iztrūkstot pamatojumam un plānveidībai. Vienmēr tiek paturēts prātā arī sabiedrības noskaņojums, nesot līdzi dilemmu – kas labi vēlētājam, ne vienmēr būs labi ekonomikai.

Jānis Bagātais

DELFI žurnālists

Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste savā vērtējumā ir skarbs – pieņemot budžetu, atkārtojas viens un tas pats – nodokļu “raustīšana”, kas rada neziņu uzņēmējos, kuriem nav pārliecības, ka pašā pēdējā brīdī atkal netiks celti nodokļi. Vai nule kā notikusī vērienīgā reforma mums sola mierīgākus laikus? Diezin vai, jo, veidojot 2018. gada budžetu, jau sāktas diskusijas par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšanu Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem.

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Prognozes ir nepielūdzamas un liecina, ka valsts turpmākajos gados skaudri izjutīs iedzīvotāju skaita samazināšanos, migrāciju un sabiedrības novecošanos, kas tikai palielinās spiedienu uz strādājošajiem, bet valstsvīriem būs jāmeklē papildu ieņēmumi valsts tēriņu kompensēšanai. Lai arī kad sekos nākamā reforma vai nodokļu likmju izmaiņas, jau tagad var iezīmēt pāris virzienus, kas būs aktuāli un neizbēgami nonāks sabiedrības dienas kārtībā turpmākajos gados. Eksperti ir pārliecināti, ka 2018. gadā Latvija joprojām saglabās līderpozīciju kā valsts ar Baltijā augstāko darbaspēka nodokļu slogu. Atsevišķos gadījumos atšķirību amplitūdu ar Lietuvu būsim mazinājuši, kamēr Igaunijas izrāviens kļuvis vēl ievērojamāks – kā zemus, tā augstus ienākumus 2018. gadā visizdevīgāk pelnīt būs Igaunijā.

Neizbēgami var nākties domāt arī par politiķu līdzšinējo tabu tēmu – nekustamā īpašuma nodokli un kadastra vērtību izmaiņām, kā arī pārskatīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pārdales proporciju ar pašvaldībām. Tāpat no turīgiem cilvēkiem joprojām ir iespējams iekasēt vairāk, jo tie, kuri var atļauties nopirkt dārgu auto vai māju, var piemaksāt vēl dažus procentus nodoklī, pārliecināti nodokļu konsultanti.

Nākamgad tiks ieviesta arī progresivitāte IIN likmēs, kas attiecas uz darbaspēka ienākumiem, savukārt cita veida ienākumiem, piemēram, no kapitāla pieauguma, likme būs plakana – arī te vēl ir iespējamas izmaiņas, lai nodrošinātu, ka dažāda veida ienākumiem tiktu piemērots līdzvērtīgs nodokļu slogs. Tiesa, kā panākt, lai nodokli maksātu ne tikai turīgie vai atsevišķās nozarēs nodarbinātie, bet visa sabiedrība? Skaidras, ātri realizējamas receptes valstij šobrīd nav un tuvākajā laikā arī nebūs, lai salauztu gadiem valdošo anarhiju un pašas valsts iecietību pret nemaksātājiem. Jau tagad vesela paaudze ir iemācīta shēmot – pelnīt naudu nevis ar labāku pakalpojumu vai produktu, bet manipulējot ar savas darbības juridisko formulējumu, situāciju raksturo ekonomists Pēteris Strautiņš. Tāpat ir jāatzīst, ka pilnīgi visi nodokļus tāpat nekad nemaksās, bet, kaut nedaudz palielinot nodokļu maksātāju īpatsvaru, ieguvums jau būtu jūtams daudzās budžeta pozīcijās. Lai to panāktu, valstij gan būtu jāķeras pie daudz drastiskākiem un bargākiem sodiem nekā līdz šim.

Latvijā maksājamie nodokļi

Tomēr – kādi tad šobrīd esam uz pārējās Eiropas fona? Finanšu ministrija uzsver, ka Latvijā jau tagad ir vieni no zemākajiem nodokļu ieņēmumiem pret iekšzemes kopproduktu (IKP) starp visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Piemēram, 2015. gadā nodokļu ieņēmumi veidoja 29,5% no IKP, kas ir piektais zemākais rādītājs starp ES dalībvalstīm. Zemāks rādītājs bija tikai Bulgārijā – 29%, Rumānijā – 28% un Īrijā – 23,9% no IKP.

Tikmēr Latvijas kopbudžeta ieņēmumi 2016. gadā bija 7,419 miljardi eiro, kas salīdzinājumā ar 2015. gadu bija par 416,9 miljoniem eiro lielāki. Kā skaidro ministrijā, nodokļu ieņēmumu pieaugumu noteica gan iedzīvotāju un uzņēmumu ekonomiskās aktivitātes pieaugums, gan nodokļu politikas izmaiņu un administrēšanas pasākumu pozitīvā ietekme. Ministrijas jaunākās nodokļu ieņēmumu prognozes gan liecina, ka turpmākajos gados ir sagaidāma straujāka izaugsme, kas netieši norāda uz to, ka pie pašreizējās nodokļu struktūras un nodokļu sloga sadalījuma iekasēto nodokļu apjomu pret IKP nebūs iespējams ievērojami palielināt.

Manevra iespējas valstij saglabājas, tomēr – cik tās ir reālas? Finanšu ministrija rezumē – lielāki nodokļu ieņēmumi no IKP ir valstīs ar stabilu un attīstītu ekonomiku, kur attiecīgi ir lielāki kopējie ienākumi, tādējādi lielāks nodokļu slogs nav tik būtiski jūtams kā valstīs ar zemāku ienākumu līmeni. Pie tam turīgākajās valstīs pastāv progresīvā ienākuma nodokļa likmju sistēma, tāpēc, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, ir iespējams pakāpeniski palielināt arī nodokļu ieņēmumus, tādējādi valstij iegūstot nepieciešamos līdzekļus dažādu jomu papildu finansēšanai. Ministrija gan atzīst, ka tas prasītu izmaiņas nodokļu sloga struktūrā, lielāku slogu uzliekot uz patēriņa un kapitāla nodokļiem, bet mazāku – uz darbaspēku.

Latvijas nodokļu politikas mūžīgā dilemma

Ekonomisti lielākoties ir vienisprātis par nodokļu “topu” – viņuprāt, ekonomikas attīstībai visdraudzīgākais ir nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN), kuram seko patēriņa nodokļi (PVN, akcīze), tad darbaspēka nodokļi (IIN, sociālais nodoklis) un kā pēdējais - uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN), stāsta ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis.

Savukārt, no otras puses, politiķiem ir savs nodokļu “tops” – viņuprāt, nodoklis, kuram ir vismazākā iedzīvotāju pretestība, ir UIN, tad seko darbaspēka nodokļi, tad – patēriņa nodokli.

"Jebkurš politiķis labi zina, ka visienīstākais ir nekustamā īpašuma nodoklis. Citiem vārdiem, politiķu nodokļu “tops” ir precīzi ekonomistu “antitops” un otrādi. Tas ir nodokļu politikas paradokss."

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: LETA

Politiski pareizi, sabiedrībā īstermiņā populāri nodokļi jau vidējā termiņā negatīvi ietekmēs ekonomikas izaugsmi. Savukārt politiķis, kas piedāvās pāreju uz ekonomiski “pareizajiem” nodokļiem, riskēs kļūt ļoti nepopulārs, rezumē Dombrovskis.

Eksperti brīdina, ka Latvijas iedzīvotāju, jo īpaši darbspējas vecuma cilvēku un jauniešu, skaits pēdējos gados ir iespaidīgi samazinājies gan nelabvēlīgo demogrāfijas tendenču, gan emigrācijas uz Rietumeiropu dēļ. Savukārt Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) secinājis, ka emigrācijas rezultātā ir samazinājusies konkurētspēja un palēninājusies ekonomiskā konverģence visā  ES, bet Baltijas valstis tas skāris īpaši smagi. SVF arī brīdina, ka “pastāv risks – emigrācija un lēnāka ienākumu konverģence var kļūt savstarpēji pastiprinošas”.  Arī Dombrovskis ir pārliecināts, ka šobrīd valstij pastāv ļoti nopietns risks iekrist stagnācijas, augstu nodokļu un emigrācijas lejupslīdošā spirālē. Tā kā jaunieši un darbspējīgie iedzīvotāji turpina pamest valsti, izaugsme stagnē, nepārtraukti rodas nepieciešamība palielināt nodokļu ieņēmumus, lai nodrošinātu publiskā sektora vajadzības, kas varētu mudināt valdību palielināt privātā sektora nodokļu slogu. Savukārt augstāki nodokļi var veicināt vēl lielāku izvairīšanos no nodokļiem un vēl plašāku emigrāciju darbspējīgo iedzīvotāju vidū.

“Certus” rekomendācijas Latvijas nodokļu politikai 

Pēc notikušās reformas nepieciešams nodrošināt nodokļu politikas stabilitāti – vismaz lielos jautājumos – nākamajiem 5–10 gadiem. Vienlaikus ir nepieciešams turpināt darbu jau iesāktajos virzienos:

  • Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) jomā nepieciešams ieviest terminētas UIN atlaides investīcijām apstrādes rūpniecībā speciāli noteiktās industriālās zonās. Mērķis ir izlīdzināt konkurējošo piedāvājumu, salīdzinot ar Lietuvu.
  • Jāturpina iesāktais virziens uz elastīgāku sociālās apdrošināšanas slogu. Proti, jāveido sistēma, kas uzliktu noteikto obligāto minimālo sociālās apdrošināšanas slogu kopā ar brīvprātīgo iemaksu elementu. Mērķis ir radīt starptautiski konkurētspējīgu nodokļu sistēmu cilvēkiem ar augstu produktivitāti.
  • Nepieciešams investēt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) spējā strādāt ar ārvalstu investoriem, īpaši ar sarežģītām starptautiskās tirdzniecības operācijām un starptautisko kompāniju struktūrvienībām. VID struktūrā varētu izveidot elitāru nodaļu, kas strādātu ar ārvalstu investoriem. Jāturpina VID pārtapšanas process par publiskā sektora parauginstitūciju.
  • Zemāki darbaspēka nodokļi būtu jāaizstāj ar augstākiem nodokļiem par nekustamo īpašumu, jo īpaši augstas klases “premium” īpašumu kategorijā, kas šobrīd lielā mērā ir nepietiekami novērtēts. Turklāt nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības ir krietni zemākas par to tirgus vērtību. Nekustamo īpašumu novērtējums Latvijā, sākotnēji fokusējoties uz “premium” tirgus segmentu, lai iegūtu kadastrālo vērtību, kas sasniedz 85% no īpašuma tirgus vērtības, varētu dot ieguvumu, kas kompensētu vietējo pašvaldību zaudējumu no darbaspēka nodokļu sloga samazināšanas.
  • Latvijas nodokļu sistēmai nepieciešams stimulēt pašvaldības, lai tās vairāk domātu par investīciju piesaisti un jaunu darbvietu veidošanu. Pašreizējā sistēma paredz, ka 80% no personas ienākuma nodokļa nonāk pašvaldībā, kurā šī persona ir deklarējusi dzīvesvietu. Tā rezultātā pašvaldības darbojas, lai attīstītu infrastruktūru, kas piesaista iedzīvotājus, – skolas, parki, veloceliņi, kultūras centri –, nevis lai radītu labvēlīgus nosacījumus uzņēmējiem un veidotu jaunas darbvietas. Sadalījums 40%:40% starp pašvaldībām, kurās cilvēki dzīvo un strādā, varētu stimulēt vietējās pašvaldības aizvien vairāk koncentrēties uz investoru piesaisti un jaunu uzņēmumu izveidi.

Gadu no gada nodokļi Latvijā izmantoti kā lupatiņas deķa caurumu aizlāpīšanai, bet neviens nav tā īsti mēģinājis uzaust jaunu segu – definēt nodokļu politikas prioritāros mērķus un veidot mērķu sasniegšanai piemērotu nodokļu sistēmu ilgtermiņam. Tikai budžeta apspriešanas laikā sabiedrībā ir visvairāk diskusiju par nodokļiem, kas norāda, ka valstij īsti nav savas stratēģijas, jo nodokļus izmanto kā mehānismu īstermiņa problēmu risināšanai – lai budžets tiktu izpildīts, skatāmies, kādus nodokļus varam pagrozīt un palielināt. Valsts līdz šim nav domājusi kategorijā, kādus nodokļus ieviest tagad, vai kā nodokļu politiku nedaudz piekoriģēt, lai jau pēc pieciem gadiem mēs gūtu būtisku labumu.

Vērtējot nodokļu politiku pēdējo 26 gadu laikā, izkristalizējas vairāki atskaites punkti, kuri nosaka to, kādi mēs esam arī šodien. Šeit nav runa tikai par valsts iespējām un vēsturisko mantojumu, bet arī kompetenci un atbildīgo institūciju varēšanu. 

Nodokļus uzbūvējam divos mēnešos

1990. gada 4. maijā pēc neatkarības atjaunošanas pasludināšanas Augstākajai Padomei strauji bija jāīsteno pāreja no administratīvās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, kā arī jāatjauno neatkarīgas valsts ekonomiskās politikas instrumenti – savs budžets, nodokļu sistēma, to iekasēšana, sava nauda. Ekonomists un tā laika valstsvīrs Ojārs Kehris atceras, ka lielākais izaicinājums bija sākt 1991. gadu ar savu Latvijas Republikas budžetu, nevis palikt PSRS budžeta sastāvā. Nodokļu sistēmai bijis fundamentāli jāpalielina patstāvību, nodrošinot savus ieņēmumus, un jāpārgriež nabassaiti ar PSRS budžetu. Ja, piemēram, nebūtu uzlikts savs peļņas nodoklis, kas bija viens no galvenajiem budžeta ieņēmumu posteņiem, tad lielākā daļa no uzņēmumiem, tā sauktie vissavienības uzņēmumi, turpinātu maksāt nodokļus PSRS.

Mērķis bija veidot nodokļu sistēmu, kas atbilst brīvā tirgus ekonomikas prasībām. Kas to izdomāja? Špikojām? Laika bija ārkārtīgi maz. Tolaik tika izveidotas darba grupas, kuras vadīja Artūrs Kodoliņš no Latvijas Zinātņu akadēmijas.

"Protams, tajā laikā vērsāmies pie starptautiskajām institūcijām, bet atbildes īsti nebija – mums izrādīja simpātijas, bet teica, ka mēs neesam starptautiski atzīta valsts, tāpēc oficiāla palīdzība nebija iespējama. Katrs kādu valodu zināja, ņēma par pamatu tolaik vadošo valstu ASV, Vācijas, Ziemeļvalstu likumus, ko nu kurš varēja, un pāris mēnešos tika uzkonstruēta jauna nodokļu sistēma."

Ojārs Kehris

Foto: LETA

Savukārt ekonomists Pēteris Strautiņš, vērtējot Latvijas nodokļu sistēmas pirmsākumus, ir pārliecināts, ka deviņdesmitajos gados mūsu valsts bija tāds īpatnējs pirmās un trešās pasaules hibrīds – ar izglītības līmeni, kas vidēji ir augstāks nekā Eiropā, un krietni zemākiem ienākumiem, nevis tāpēc, ka bijām dumji, bet tāpēc,  ka kapitāla uzkrāšanas pieredze un eksporta produktu portfeļa veidošanās ir process, kas prasa laiku, un citām valstīm laika tam vienkārši bija vairāk.

1990. gadā definētie nodokļi Latvijā

  • Uzņēmuma peļņa – peļņas nodoklis 
  • Īpašums – īpašuma nodoklis 
  • Ieņēmumi no atsevišķu preču apgrozījuma – akcīzes nodoklis 
  • Preču vai pakalpojumu apgrozījuma ieņēmumi – apgrozījuma nodoklis 
  • Izmaksas darba algai un tai pielīdzinātās summas – sociālais nodoklis
  • Lietojumā esošā zeme – zemes nodoklis
  • Iedzīvotāju ienākumi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis
  • Dabas resursu izmantošana un vides piesārņošana – dabas  resursu nodoklis 
  • Ieņēmumi no benzīna un dīzeļdegvielas realizācijas, kā arī mehānisko transportlīdzekļu un pašgājēju mašīnu jaudas – ceļu nodoklis
  • Noteiktu juridisko un citu pakalpojumu sniegšana un darbību veikšana – valsts un vietējās nodevas

Avots: grāmata "Latvijas Tautsaimniecības vēsture"

Deviņdesmitajos gados bija daudz izglītotu inženieru, bija daudz iekārtu, bija uzņēmumi, bija gudra, sarežģīta sistēma, kurai vienkārši nebija, ko darīt, tu vari būt gudrs, cik gribi, ja tev nav, ko pārdot, ir grūti. Nebija arī laika pielāgoties jaunajai sistēmai ar jaunajiem tirgiem, rezumē Strautiņš.

Jau pirmo nodokļu pieņemšanas process zināmā mērā arī uzskatāms par sākumu tālāko gadu “nepatikai pret nodokļiem”, kas  sabiedrības apziņā iesakņojās kā to nemaksāšana. Valstī tobrīd politiski valdīja haoss. Kamēr pārējās Baltijas valstīs jau bija notikušas parlamenta vēlēšanas, Latvijā izpildvaru vadīja Augstākā Padome, un 5. Saeimas vēlēšanas notika tikai 1993. gada jūnijā. Valstī valdīja neziņa un milzumdaudz neskaidrību, kuras pavadīja neapmierinātība ar varu, tās lēmumi bija apgrūtināti, bet nodokļu jomā – haoss, jo alkoholu un cigaretes tirgoja praktiski bez jebkādas uzraudzības, bet degvielu apķērīgi puiši realizēja no autocisternām uz Daugavpils šosejas.

Tas, ka veselu gadu valsts pamatos netika vadīta, bija ļoti slikti – atšķirībā no Igaunijas, kas daudz ātrāk sarīkoja vēlēšanas pēc partiju listēm, un tur sākās zināma loģika. Tā bija liela kļūda.”Ojārs Kehris

1993. gada vasarā tika sarīkotas 5. Saeimas vēlēšanas, kurās pārliecinoši uzvarēja Kehra pārstāvētais “Latvijas ceļš” ar programmu “Latvija 2000”, kurā valsts virzība jau bija ideoloģiski skaidri formulēta, un pēc vēlēšanām tā laika finanšu ministra Ulda Oša vadībā arī tika izstrādāta tā nodokļu sistēma, kādu mēs to zinām līdz mūsdienām. 1995. gada februārī un martā Saeima pieņēma jaunos nodokļus, kuri pamatā aizstāja 1990. gada attiecīgo nodokļu paketi.

Ēnu ekonomika, nodokļu iekasēšana un anarhija 

Pasaules Bankas ekspertu ieskatā Latvijā joprojām ir iespējams iekasēt lielākus nodokļus. Ja valsts palielinās savus nodokļu ieņēmumus par apmēram 4 procentpunktiem no IKP, tā varētu sasniegt savu kaimiņvalstu vidējos rādītājus. Iekasējot vairāk, mēs tuvinātos tam maksimālo nodokļu ieņēmumu apmēram, kuru ir sasniegušas mums līdzīgas valstis. Taču optimāls nodokļu un IKP rādītājs ir atkarīgs ne tikai no valsts ekonomiskajiem un institucionālajiem parametriem, bet arī no sabiedrības izvēlēm un prioritātēm. Ņemot vērā lielo nedeklarēto uzņēmējdarbības ienākumu un algu apmēru, tā ir svarīga joma, no kuras jāpanāk ieņēmumu palielinājums, pārliecināti Pasaules Bankas analītiķi. Tāpat, ir iespējams palielināt UIN ieņēmumus, pārskatot atskaitāmos izdevumus un tālāk analizējot iespējamu peļņas novirzīšanu caur saistītiem/multinacionāliem uzņēmumiem ar izmaksu pārnešanas starpniecību. PVN jomā Latvijā grūtības vairāk arī saistāmas ar nodokļa maksāšanu, nevis tā parametriem.

“TaxLink Baltic” partneris Oļegs Sējāns secina, ka nodokļu stratēģijas trūkums Latvijas ir gadiem ilga cīņa ar vējdzirnavām. Tāda tā bijusi pirms 20 gadiem, un nekas būtiski neesot mainījies arī tagad. Nodokļu sistēma ir salīdzinoši sarežģīta, nodokļu politika galvenokārt tiek veidota saskaņā ar valsts budžeta vajadzībām, tajā pat laikā lēmumiem bieži trūkstot pamatojuma un plānveidības gan jaunu nodokļu ieviešanā, gan pašreizējo koriģēšanā. Viņa ieskatā, problemātiska ir arī nodokļu administrēšana.

“2002. gadā kļuvu par nodokļu inspektoru VID Parādu piedziņas nodaļā. Ja pavērtē, kāds bija darbs toreiz un kāds tas ir tagad, – nekas daudz nav mainījies. Joprojām nodokļu parādu apjoms Latvijā ir milzīgs. Protams, VID ir izveidojis vairākas modernas sistēmas un procedūras, tāpēc reakcijas laiks ir ātrāks. Kad es strādāju, nebija parādu analīzes datorsistēmas. Manā pārraudzībā bija vairāk nekā tūkstotis parādnieku, un galvenokārt pašam bija jāizlemj, ar kuru no parādniekiem ir jāstrādā vispirms. Plauktā stāvēja mapes. Tās vajadzēja studēt un domāt, cik aktuāls ir parāds un kā es to varu piedzīt. Tagad viss notiek daudz ātrāk – VID ātrāk var uzlikt arestu parādnieka mantai, ātrāk bloķēt kontus,” stāsta Sējāns. Gan pirms desmit gadiem, gan tagad VID nodokļu auditos uzņēmumiem tiek veikti salīdzinoši lieli uzrēķini, ko tie nevar samaksāt. 

"2016. gadā VID ir veicis 980 juridisko personu nodokļu auditus, kuru ietvaros papildus aprēķinājis 282,6 miljonus eiro jeb vidēji 288 tūkstošus eiro vienā auditā. Iespējams, nodokļu auditus vajadzētu veikt par īsākiem taksācijas periodiem un uzrēķināt mazākas summas, ko uzņēmums var nomaksāt, izlabot savas kļūdas un turpmāk tās nepieļaut."

Oļegs Sējans

Foto: Publicitātes foto

Ekonomista Strautiņa vērtējumā nodokļu sistēma sākotnēji apsteidza Latvijas vēstures gaitu. Ekonomika un sabiedrība nebija gatava tai sākotnēji, un rezultātā nodokļu disciplīna nav laba. Vēsturiski citās valstīs, kad tās bija ar tādu ienākumu līmeni kā Latvija 90. gados, nodokļu situācija bija citāda. Laika gaitā Latvijas ekonomika ir kļuvusi atbilstošāka nodokļu sistēmai.

 “Tolaik valstij naudu vajadzēja, tāpēc uzspieda nodokļu sistēmu ekonomikai, un ekonomika pieauga tai klāt, jā, ratu jūdzām zirgam pa priekšu, zināmā mērā, bet šobrīd nodokļu sistēma ir kļuvusi jau daudz atbilstošāka Latvijas ekonomikas un sabiedrības attīstības līmenim,” pārliecināts Strautiņš.  Viņš arī norāda, ka Latvijā ir ievērojama ēnu ekonomikas daļa, bet neesot nekā katastrofāla, jo mums ēnu ekonomikas rādītājs ir līdzīgs kā Itālijai – tā ir valsts, kas ir neatkarīga 150 gadus un kuras ienākumu līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Ja neesam sliktāki par viņiem, tas jau ir panākumu apliecinājums. Salīdzinot ar ASV vai Vāciju, protams, mums vēl ir, kur augt, turpina Strautiņš. 

Strautiņš ir pārliecināts – jo bagātāka valsts, jo augstāks savstarpējās uzticēšanās līmenis, jo brīvības apstākļi ilgstošāki, jo nodokļos iekasēt var vairāk. 

"Lai samazinātu ēnu ekonomiku, ir jābūt augstākai politiskajai netolerancei pret nodokļu nemaksātāju. Līdz šim mums bijusi apbrīnojama iecietība pret nodokļu nemaksāšanu. Nemaksātāji tikpat efektīvi izmanto citu cilvēku labumus, un kāds maksā par to, par ko cits nemaksā. Nodokļu nemaksāšana mums nav bijusi nosodāma, mēs piedodam, esam iecietīgi."

Pēteris Strautiņš

Foto: DELFI

Pēc viņa domām, tas atspoguļo Latvijas vēsturiskās traumas, nevis racionālu situācijas analīzi. Viss ir cilvēku galvās, nākotne ir pagātnes turpinājums, bet sabiedrības kultūra ilgi veidojas un mainās ļoti lēnām. Piemēram, jautājumā par fizisko personu aplikšanu ar nodokļiem Latvijā valda anarhija. Viena anarhiska izpausme esot tieši ēnu ekonomikas īpatsvars, jo uz to lielā mērā valsts piever acis – aplokšņu algas nav viegli noslēpjams noziegums, kuru nevarētu atklāt. Otra anarhijas izpausme – Latvijā ir dažādi nodokļu specrežīmi, ar dažādiem attaisnojumiem tiek pieļauts, ka cilvēki no ienākumiem maksā mazāk, nekā tiek strādāts standarta režīmā. Strautiņš ir pārliecināts, ka šajā ziņā jāvirzās uz to, ka no līdzīgas darbības, no līdzīgā veidā gūtiem ienākumiem visi maksā vienādi un ir solidāri, tad arī varēs samazināt likmes, iedot neapliekamo minimumu. Tas, kas krīzes laikā tika saveidots, tas ir stipri destruktīvi. Vesela paaudze ir iemācīta shēmot – pelnīt naudu nevis ar labāku pakalpojumu vai produktu, bet manipulējot ar savas darbības juridisko formulējumu.

Strautiņš arī brīdina: tā anarhija, tā nevienlīdzība, kas valda šobrīd, agri vai vēlu ir jāizbeidz, jo tā uzspridzinās sabiedrību no iekšienes. Ja nav taisnīga sadalījuma, tas novedīs pie konfliktiem, tie, kas nebūs maksājuši sociālos nodokļus, vienā brīdī paliks bez ienākumiem un prasīs ēst, bet otri, kas būs maksājuši, prasīs – kāpēc?

Sējāns norāda, ka Latvijā nodokļu slogs zema līmeņa ienākumiem ir viens no augstākajiem Austrumeiropā, neskatoties uz to, ka statistika liecina – vairāk nekā puse darbinieku Latvijā strādā par minimālo vai pat vēl zemāku algu. Tā veidojas kopējais sabiedrības noskaņojums – bagātie kļūst bagātāki, nabagie kļūst nabagāki. Viņaprāt, vēl viena problēma, kas bija aktuāla 2000. gadā un esot aktuāla arī šobrīd, – izvairīšanās no nodokļu nomaksas un PVN izkrāpšana. Atšķirība vien tāda, ka šobrīd krāpšana un izvairīšanās no nodokļu nomaksas tiek izmantota kā iegansts likumdošanas grozīšanai.

Nodokļi kā korekcijas un izaugsmes instruments

Sējāns ir pārliecināts, ka par nepieciešamajām izmaiņām nodokļu sistēmā signalizē arī Latvijas ekonomikas un demogrāfijas problēmas. Uz šī pamata arī var veidot stratēģiju. Taču neviens jau nerunājot par problēmām – par to, ka dramatiski samazinās iedzīvotāju skaits un būtu nepieciešams izmantot nodokļu politikas instrumentus, lai šo problēmu risinātu. Tāpat mums ir jārada mehānismi, lai veicinātu Latvijas iedzīvotāju atgriešanos Latvijā, piemēram, piedāvājot nodokļu amnestiju tiem, kas atgriežas.

Valstij arī būtu jādomā, kā ar nodokļu mehānismiem veicināt reģionu attīstību. Pašvaldības jānodrošina ar papildu līdzekļiem, jo šobrīd tās gūst ieņēmumus tikai no nekustamā īpašuma un IIN, savukārt kadastrālā vērtība nekustamajiem īpašumiem reģionos ir ļoti zema, līdz ar to ieņēmumi no NĪN ir salīdzinoši niecīgi. Arī no IIN perspektīvas reģioni nav ieinteresēti darbvietu radīšanā, jo nodoklis aiziet tās pašvaldības budžetā, kur cilvēks dzīvo, nevis strādā. Runājot par tūrisma attīstību reģionos kā iespēju, ir tikai viens jautājums – ko reģions gūst no tā, ka atbrauc tūrists un iztērē naudu?

PVN un uzņēmumu peļņas nodoklis tiek iemaksāts centrālajā budžetā – reģioni no tūrisma attīstīšanas tiešu labumu nodokļu veidā negūst. Citās valstīs, piemēram, ir tūrisma nodoklis – rezervē istabu viesnīcā, par katru dienu maksā 50 centu vai 1 eiro tūrisma nodokli dienā, kas tiek ieskaitīts attiecīgās pašvaldības kontā. Oļegs Sējāns

Domājot par iespējamu nodokļu paaugstināšanu, Sējāns ir pārliecināts, ka tos Latvijā var paaugstināt tikai luksusa precēm. No bagātākajiem cilvēkiem ir iespējams iekasēt vairāk, jo viņi ir spējīgi maksāt vairāk. Tie, kuri var atļauties nopirkt automašīnu par 100 000 eiro vai māju par 500 000 eiro, noteikti var piemaksāt vēl dažus procentus nodoklī, neizjūtot papildu neērtības.

Nodokļu slogs uz Baltijas fona

Taujāts, vai Latvijā kopumā ir milzīga nodokļu neprognozējamība, Strautiņš norāda, ka tas nu gan ir pārspīlēts. Bijusi traka situācija 2008. gadā, kad dažas dienas pirms Jaunā gada paaugstināja PVN, tā gan bijusi dīvaina, destruktīva neprognozējamība. Pēc viņa ieskatiem, trīs Baltijas valstu ekonomikas ir ļoti līdzīgas un iet līdzīgā virzienā un ekonomikas cikls ir ļoti sinhronizēts. Biznesa cikla sinhronizācija ir ap 90%, lielāka nekā citur Eiropā. Ja Latvija un Lietuva līdz šim nodokļos bija visai līdzīgas, bet Igaunija atšķirīga, tagad ar UIN nodokļa reformu izlīdzināmies, tieši UIN reforma būs solis ar lielāko ietekmi, pārliecināts ekonomists.

Tiesa, jautājums ir – kādi mēs turpmāk izskatīsimies darbaspēka nodokļu sloga jomā uz pārējo Baltijas valstu fona?  “Swedbank” Finanšu institūta eksperte Evija Kropa stāsta, ka Latvijā apstiprinātā nodokļu reforma paredz vērienīgas izmaiņas dažādās jomās, kas sola pieaugumu gan ienākumu, gan arī izdevumu pusē. Būtiskas pārmaiņas piedzīvojusi darbaspēka nodokļu sistēma – mainīta gan IIN, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likme, gan arī atvieglojumi (neapliekamais minimums un atvieglojums par apgādājamo).

No nākamā gada izmaiņas vairumam strādājošo solot ikmēneša ienākumu pieaugumu, bet ienākumu samazinājums reformas rezultātā sagaidāms tikai tiem darba ņēmējiem, kuru alga pārsniedz 5065 eiro mēnesī “uz papīra”, kā arī iedzīvotājiem ar salīdzinoši zemiem ienākumiem un augstiem atvieglojumiem. Piemēram, darba ņēmējam ar algu 500 eiro “uz papīra” un diviem reģistrētiem apgādājamiem 2018. gadā ienākumi “uz rokas” būs par 2,50 eiro mazāki. Šādu algu un atvieglojumu saņēmēji IIN nemaksā, līdz ar to no nodokļa likmes samazinājuma neko neiegūst, taču nedaudz zaudē paaugstināto sociālo iemaksu dēļ. 

"Salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju šobrīd Latvijas iedzīvotājiem nodokļiem jāatvēl vislielākā daļa no ikmēneša ienākumiem. Šajā ziņā starp Baltijas valstīm esam pārliecinoši nodokļa sloga līderi."

Evija Kropa

Foto: LETA

Vai pieņemtā nodokļu reforma ieviesusi kādas korekcijas šajā jomā? Arī kaimiņvalstīs ir aktuālas izmaiņas darbaspēka nodokļu sistēmā. Kamēr Lietuvā noris diskusijas par plānotajām izmaiņām un lēmuma pieņemšana vēl gaidāma, tikmēr Igaunijā strādājošie 2018. gadā var rēķināties ar teju trīskārt augstāku neapliekamo minimumu (500 eiro līdzšinējo 180 eiro vietā) un tā diferencēšanu pēc ienākuma līmeņa (algām no 1200 eiro mēnesī tas pakāpeniski samazinās, sasniedzot 0 pie 2100 eiro lielas mēnešalgas).

Lietuvā arī diskutē par apgādājamo atvieglojumu atcelšanu. Šobrīd par katru reģistrēto apgādājamo tiek piemērots atvieglojums 200 eiro apmērā. Tā vietā tiek rosināts izmaksāt valsts pabalstu 30 eiro apmērā par katru bērnu plus papildu pabalstu vecākiem ar 1 vai 2 bērniem un ienākumiem līdz 153 eiro uz vienu ģimenes locekli. Noris arī diskusijas par  atsevišķa pabalsta izmaksāšanu ģimenēm ar 3 un vairāk bērnu neatkarīgi no ienākumu līmeņa, norāda Kropa.

Minimālā mēnešalga 2018. gadā mainās tikai Latvijā (no līdzšinējiem 380 eiro līdz 430 eiro), Lietuvā tā paliek 380 eiro apmērā, bet Igaunijā 470 eiro. Taču Igaunijā līdz ar nepaliekamā minimuma palielināšanu 500 eiro mēnesī aktualizējusies diskusija arī par minimālās algas pieaugumu līdzvērtīgā apmērā. Vērtējot nodokļu reformas ietekmi uz ikmēneša ienākumiem, jāatzīst, ka joprojām saglabājam līdera pozīciju kā valsts ar Baltijā augstāko darbaspēka nodokļu slogu. Tomēr atsevišķos gadījumos atšķirību amplitūdu ar Lietuvu esam mazinājuši, kamēr Igaunijas izrāviens kļuvis vēl ievērojamāks.

Darbaspēka nodokļu slogs Baltijā

  • Vēl šogad strādāt un saņemt zemākus ienākumus visizdevīgāk ir Lietuvā – pamatā pateicoties Baltijā lielākajam ar ienākuma nodokli nepaliekamajam minimumam (līdz pat 310 eiro) un atvieglojumiem par apgādājamo (200 eiro). Līdz ar vērienīgu neapliekamā minimuma pieaugumu Igaunija 2018. gadā atgūs statusu kā valsts, kurā arī zemo algu saņēmēji savos maciņos iegūst vislielākās summas Baltijā. 2018.gadā 430 eiro algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem pēc visu nodokļu nomaksas Latvijā joprojām saņems vismazāk – 346 eiro, kamēr Lietuvā par 23 eiro, bet Igaunijā pat par 68 eiro vairāk.
  • Vidēju algu (800 eiro pirms nodokļu nomaksas) pelnoša iedzīvotāja ienākumi pēc nodokļu nomaksas jūtami lielāki būs Igaunijā – ar diviem reģistrētiem apgādājamiem par 84 eiro vairāk, bet bez apgādājamiem pat par 133 eiro vairāk nekā Latvijā. Lietuvas pārsvars gan samazināsies, tomēr joprojām nodrošinās iedzīvotājiem lielākus ienākumus “uz rokas” salīdzinājumā ar identiskā situācijā esošiem strādājošajiem Latvijā (ar diviem reģistrētiem apgādājamiem par 19 eiro, bet bez reģistrētiem apgādājamiem par 39 eiro lielākus faktiskos ienākumus).
  • Augstāku ienākumu (1000 eiro pirms nodokļu nomaksas) saņēmējiem vispateicīgākās darbaspēka nodokļu politikas titulu joprojām saglabās Igaunija, nodrošinot lielākos ienākumus Baltijā pēc nodokļu nomaksas. Tā Igaunijā bez reģistrētiem apgādājamiem iedzīvotāju alga “uz rokas” būs par 159 eiro lielāka nekā Latvijā, kamēr Lietuvas pārsvars pār Latviju mērāms 48 eiro apmērā. Pie šāda atalgojuma līmeņa Latvijas un Lietuvas strādājošajiem ar ienākuma nodokli neapliekamais minimums vairs nepienāksies, kamēr Igaunijā tas būs 500 eiro.

Avots: Swedbank Finanšu institūts

Līdz ar vērienīgu nepaliekamā minimuma palielināšanu un ar krietni augstāku tā diferenciācijas slieksni Igaunijas darbaspēka nodokļu slogs būs būtiski zemāks salīdzinājumā ar Latviju un Lietuvu. Kā zemus, tā augstus ienākumus 2018. gadā visizdevīgāk būs gūt Igaunijā, jo tur pastāvošā nodokļu sistēma solās būt draudzīgāka dažādu ienākumu guvējiem.

Ekonomiste Agnese Buceniece secina – lai gan Latvijā apstiprinātais nodokļu reformas variants atšķiras no sākotnējā, konkurētspējai draudzīgākā piedāvājuma, tas esot solis pareizajā virzienā, jo IIN reformas, atvieglojumu un minimālās algas celšanas ietekmē vairumam strādājošo pieaugs “uz rokas” izmaksātā alga. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji varēs atļauties tērēt mazliet vairāk, radot pieprasījumu pēc uzņēmēju piedāvātajām precēm un pakalpojumiem. Pozitīvu efektu sajutīšot arī tie uzņēmēji, kas peļņu investēs sava uzņēmuma attīstībā, jo šī peļņa netiks aplikta ar nodokli, kas vidējā termiņā var sekmēt investīciju pieaugumu.

Tomēr darbs nodokļu politikā līdz galam vēl padarīts neesot, un rokas berzēt ir pāragri. Neatbildēts jautājums ir tas, cik liels būs administratīvais slogs, cik efektīvi būs ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi, cik draudzīga reforma būs uzņēmējdarbībai un investīcijām. 

Ar nodokļu reformas nestajām pārmaiņām iepazīsties šajā infografikā

Būtu naivi cerēt, ka pilnīgi viss strādās, kā plānots, tāpēc arī, visdrīzāk, ieviešanas gaitā būs nepieciešamas izmaiņas, par pamatu ņemot sākotnējos reformas principus – ēnu ekonomikas apkarošana, konkurētspējas stiprināšana, nevienlīdzības mazināšana.Agnese Buceniece

Pēc viņas domām, ņemot vērā augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru mūsu valstī, svarīgi ir radīt priekšnoteikumus tam, lai tie, kas izvairās no nodokļu maksāšanas, tos sāktu maksāt, nevis prasīt vairāk no tiem, kas jau maksā. Proti, reformas izdošanās būs atkarīga arī no tā, cik veiksmīgi izdosies apkarot ēnu ekonomiku.

Buceniece ir pārliecināta: kādā brīdī būs jāatgriežas a rī pie konkurētspējas jautājuma. Piemēram, ir skaidrs, ka, lai gan darbaspēka nodokļu slogs darbinieka pusē samazināsies, darba devējam tas pieaugs, atstājot negatīvu iespaidu uz konkurētspēju. Turklāt lietuvieši un igauņi arī nesnauž un plāno pasākumus, kas mazinās viņu darbaspēka nodokļu slogu. Ņemot vērā gan apstiprinātās izmaiņas, gan izskanējušos priekšlikumus, nodokļu slogs darbiniekiem, īpaši tiem, kam nav apgādājamo, Latvijā joprojām saglabāsies augstāks nekā kaimiņos. Ar nākamo gadu Latvijā tiek ieviesta progresivitāte IIN likmēs, kas attiecas uz darbaspēka ienākumiem. Savukārt cita veida ienākumiem, piemēram, no kapitāla pieauguma, likme būs plakana. Te ir iespējamas izmaiņas, lai nodrošinātu, ka dažāda veida ienākumiem tiek piemērots līdzvērtīgs nodokļu slogs.

Tikmēr Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste ir skarbāks – vērtējot Latvijas nodokļu sistēmas attīstību kopš neatkarības atgūšanas, šī esot neizmantoto iespēju joma. Pirmkārt, atšķirībā no kaimiņvalstīm neesam spējuši padarīt nodokļu sistēmu vienkāršu, caurspīdīgu, investīcijas rosinošu. Otrkārt, diemžēl katru gadu, plānojot un pieņemot nākamā gada budžetu, atkārtojas viens un tas pats – nodokļu “raustīšana”. Tas rada neziņu uzņēmējos, kuriem nav pārliecības, ka pašā pēdējā brīdī netiks celti nodokļi. Šādos apstākļos uzņēmēji baidās aizņemties, neveic investīcijas, eksports un kreditēšana stagnē, ko īpaši spilgti redzam pēdējos gados, stāsta Rutkaste.

"Joprojām ir aktuāls mūsu nu jau vairākus gadus izteiktais aicinājums politiķiem, valdībai, parlamentam, sabiedrībai kopumā – vienoties par stabilu un nemainīgu nodokļu sistēmu vismaz viena vēlēšanu cikla, t.i., četru gadu, periodā. Kopumā jāsaka, ka jaunais nodokļu reformas piedāvājums rada vilšanos, jo nerisina Latvijas nodokļu sistēmas problēmas, tostarp sākotnējo uzstādījumu par konkurētspējas uzlabošanu. Var teikt, ka tiek sperts tikai pussolītis tajā virzienā, lai mūsu ekonomiku padarītu konkurētspējīgāku un atvieglotu darbaspēka nodokļu slogu."

Uldis Rutkaste

Foto: LETA

Kādi ir būtiskākie trūkumi valdības pieņemtajā nodokļu reformas piedāvājumā?  Rutkastes vērtējumā Latvijā tā arī netiek uzlabota konkurētspēja. Darbaspēka nodokļu slogs tiek samazināts nepietiekoši, joprojām Latvijā nodarbināt cilvēkus būs dārgāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Savukārt uzņēmumu konkurētspēja netiekot uzlabota, bet darbaspēka nodokļu samazinājuma pozitīvo efektu uz konkurētspēju ar uzviju atsvērs izmaksu pieaugums no sociālā un akcīzes nodokļa palielinājuma, bet kārtējais būtiskais minimālās algas kāpums daudziem uzņēmumiem palielinās izmaksas, mazinot nodarbinātību, it īpaši Latgales reģionā.

Latvijas Banka ir pārliecināta, ka šobrīd būtiski mazinās arī ēnu ekonomikas apkarošanas izredzes, jo valsts atsakās no nodokļu likmju izlīdzināšanas dažādiem ienākumu veidiem, atstājot nozīmīgus robus “nodokļu optimizācijā”. Ar nodokļu nomaksu saistītās birokrātijas nasta pieaugs, nodokļu sistēma saglabāsies piņķerīga un nepārskatāma, kamēr uzņēmējiem gaidāms papildu slogs, veicot nodokļu nomaksu, drūmu ainu zīmē centrālā banka.

“Mēs nesperam nozīmīgu soli, lai izlauztos no nabadzības slazda. Ilgākā termiņā raugoties, nodokļu reformas piedāvājums rada motivāciju biznesam koncentrēties zemo algu sektoros, kā rezultātā tiek kavēta virzība uz augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Ar to mēs faktiski nolemjam sevi nabadzībai. Kopumā nodokļu reformas piedāvājums nerada nozīmīgus pozitīvus IKP izaugsmes efektus. Trīs gadu laikā līdz 2020. gadam pašreizējais piedāvājums palielinātu IKP vien par 0,4%,” domā Rutkaste. 

Kā redzams, kopš neatkarības atgūšanas nodokļi Latvijā raustīti uz visām pusēm atbilstoši aktuālajām ekonomiskajām un politiskajām vajadzībām – nodokļi gan pacelti, lai aizlāpītu budžetu krīžu brīžos, gan arī samazināti, piemēram, brīdī, kad pirms iestāšanās eirozonā vajadzēja noturēt pietiekami zemu inflācijas rādītāju. Taču ilgtermiņa stratēģija iztrūkusi vai drīzāk – neveiksmi piedzīvojuši centieni definēt, kādus mērķus ar nodokļu politiku vēlamies sasniegt, un atbilstoši šiem mērķiem sagatavot un pēc tam konsekventi īstenot nodokļu politiku.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par nodokļiem.