Vairāk nekā tikai atmiņas par RAF – cik jaudīga ir apstrādes rūpniecība

Jautājums par to, kā Latvijā atjaunot rūpniecību, kopš 20. gadsimta sākuma ir uzdots nepielūdzami bieži – savulaik ražošanas iekārtas ir izvestas uz Krievijas impēriju un  Padomju Savienību, tās ir iznīcinātas karā, kā arī, raksturīgi deviņdesmitajiem gadiem, vienkārši izsaimniekotas un par pāris latiem pārdotas metāllūžņos. Mūsdienās esam nonākuši punktā, kur valsts apstrādes rūpniecībai paredzējusi krietni augstāku lomu, nekā tā, raugoties statistikas ailītēs,  šobrīd ir spējīga piedāvāt. 

Filips Lastovskis

DELFI žurnālists

Apstrādes rūpniecība skaitļos

12,5% Pievienotā vērtība IKP struktūrā

2016. gada dati, avots: CSP 

111 000 Nozarē strādājošo skaits 

765 eiro Bruto darba samaksa 

10 522 Uzņēmumu skaits

81,7% Mikrouzņēmumu skaits

13,6% Mazie uzņēmumi

 4,2% Vidēji lielie uzņēmumi

0,5%  Lielie uzņēmumi (virs 250 personām)

2015. gada dati, avots: Eurostat, CSP  

Konkurencē ar ‘Michelin’

20. gadsimta sākumā, pirms postošā Pirmā pasaules kara, Rīga bija viens no attīstītākajiem Krievijas impērijas centriem, uzreiz aiz Maskavas un Sanktpēterburgas. Latvijā strādāja gumijas rūpnīca “Provodņiks”, kurā 1913. gadā tika nodarbināti ap 16 tūkstošiem strādnieku, salīdzinājumam – pašlaik, kā liecina Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas dati, visā ķīmijas industrijā valstī kopumā strādā 4600 cilvēku.

Rūpnīca, kā atgādināts Vidzemes Augstskolas rektora Gata Krūmiņa veidotajā grāmatā “Latvijas tautsaimniecības vēsture”, ražoja gumijas apavus, lidmašīnu, automobiļu un velosipēdu riepas, pontonus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju. Gumijas ražošanas apjomu ziņā “Provodņiks” ieņēma ceturto vietu pasaulē, bet riepu ražošanā – otro. Viens no tā laika lielākajiem Rīgas rūpnīcas konkurentiem bija kompānija, kas pašlaik strādā ar 20 miljardus ASV dolāru lielu apgrozījumu, – Francijas “Michelin”.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, kad fronte tuvojās Rīgai, "Provodņiks" tika evakuēts uz Maskavu.

Cits spēcīgs Krievijas rūpniecības uzņēmums, kas strādāja Rīgā, bija Baltijas vagonu rūpnīca – pirmā kompānija Krievijā, kas ražoja automobiļus. Arī šī rūpnīca kara laikā tika evakuēta no Latvijas. Tāpat jāatzīmē arī Krievijas impērijas lielākā elektrotehniskā rūpnīca “Unions”, kas ražoja tramvajus un elektromotorus. Arī šī rūpnīca tika evakuēta – uz Harkovu, kur darbojas vēl  aizvien un mūsdienās ir lielākais Ukrainas tirgus spēlētājs. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, jo 1915. un 1916. gadā no Latvijas teritorijas, kā izpētījis vēsturnieks Valdis Bērziņš, 50 lielāko fabriku un rūpnīcu iekārtas demontēja un aizveda uz Krievijas vidieni un Ukrainu, bet, ko nevarēja izjaukt un aizvest, iznīcināja.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas rūpniecībā nodarbināto skaits bija kardināli krities, ja 20. gadsimta pašā sākumā tie bija 20%, tad 1920. gadā vien 7% un pirmskara rādītājiem tā arī vairs nepietuvojās, jo Latvija zaudētās infrastruktūras un atlikušo resursu dēļ izteikti orientējās lauksaimniecības virzienā. Par Latvijas lauksaimniecības attīstību būs iespējams lasīt vienā no nākamajiem “Latvija 2020” pētījumiem.

Atgriešanās pie rūpniecības

Pie rūpniecības Latvija atgriezās pēc Padomju Savienības okupācijas – Maskava, atceroties Rīgas nozīmību Krievijas impērijā, okupētajai Latvijai paredzēja vietu kopējā PSRS ekonomikā – ar uzdevumu nodrošināt rūpniecības preces gluži kā Krievijas impērijas sastāvā. 

Lai to sasniegtu, daudzām tobrīd vadošajām rūpniecības kompānijām – VEF, “Vairogs”, “Tosmare”, “Arsenāls” – nācās pārtraukt ierasto rūpniecību un pielāgoties okupācijas spēku militārajām vajadzībām. Ja vēl 1939. gadā Latvijā būvēja privātās lidmašīnas, pēc okupācijas speciālistiem vajadzēja pielāgot zināšanas militārajai aviotehnikai. 

Sākotnēji izteikti militarizētā rūpniecība, gadiem ejot, dažādojās – sešdesmitajos gados tika atvērti vairāki ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi, vitamīnu rūpnīcas, kur arī rodama mūsdienu Latvijas kompāniju farmācijas vēsture. 

Savukārt astoņdesmito gadu vidū ik gadu Latvijā saražoja virs miljona radiouztvērēju, simtiem tūkstošu veļas mašīnu, mopēdus, gludekļus un citas plaša patēriņa preces, kuras vēlāk, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, nereti tā arī palika neizmantotas pamestās noliktavās, jo, daudziem par pārsteigumu, ierastais reģiona tirgus bija kļuvis praktiski maksātnespējīgs.

Viens no spilgtākajiem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem tika dibināts 1954. gadā –  ar Padomju Savienības Autobūves ministrijas pavēli Rīgas Eksperimentālo autoremonta fabriku pārdēvēja par “Rīgas autobusu fabriku”. Zīmols tautā ir labāk pazīstams ar apzīmējumu RAF. 

Līdz 1975. gadam fabrika atradās Rīgā, taču vēlāk tika uzbūvēti jauni korpusi Jelgavā, kur RAF transportlīdzekļi tika ražoti līdz pat uzņēmuma slēgšanai deviņdesmitajos gados. Zīmīgi, ka pēdējā automašīna, ko kompānija uzbūvēja, pirms 1998. gadā pārtrauca savu darbu, bija katafalks. 

Ceļš uz pakalpojumu sektoru

Pēc neatkarības atgūšanas, 1991. gadā, radās jautājums, uz kādu ekonomikas modeli pārorientēties, ņemot vērā tālaika rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas. 

Mūsu rūpniecība, lauksaimniecība, jo īpaši finanses ir katastrofālā stāvoklī. Zūd kaut cik reālistiskas attiecības starp naudas un preču masu, par ko liecina preču deficīts veikalos.1992. gadā savos memuāros raksta nu jau mūžībā aizgājušais pirmais neatkarību atguvušās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš

Viņš arī iezīmē ceļu uz pakalpojumu sektoru: “Latvijas labklājība ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim uzņēmējiem nodrošināt efektīvu ceļu no rietumiem uz austrumiem un atpakaļ. Tautsaimnieciskā politika jāpakļauj šā mērķa labā. Efektīvām telekomunikācijām, ārvalstu banku sēdekļu izvietošanai, transportam un enerģētikai jākļūst par galveno prioritāti. Par vēderu domāsim pēc tam.”

Nelabvēlīgos rūpniecības apstākļus savā biogrāfijā iezīmē arī tā laika premjers Māris Gailis.

"Bija skaidrs, ka lielo uzņēmumu vadītāji  vairumā gadījumu nespēj pārorientēties uz jaunajiem apstākļiem. Šie apstākļi nebija radušies valdības gribas vai negribēšanas dēļ, bet gan objektīvi – saistībā ar lielā, uz PSRS orientētā kooperācijas, piegāžu un produkcijas noieta kompleksa sabrukšanu." 

Māris Gailis

Foto: LETA

“Bija skaidrs, ka lielo uzņēmumu vadītāji  vairumā gadījumu nespēj pārorientēties uz jaunajiem apstākļiem. Šie apstākļi nebija radušies valdības gribas vai negribēšanas dēļ, bet gan objektīvi – saistībā ar lielā, uz PSRS orientētā kooperācijas, piegāžu un produkcijas noieta kompleksa sabrukšanu. Skaidrs, ka vajadzēja veidot jaunu stratēģiju, bet tā nenotika. Stratēģiskās domāšanas trūkuma piemēru ir daudz: VEF, “Dautekss”.”

Viņš arī atceras, ka, inerces dzīta, Latvija izdarīja valsts pasūtījumus virknē uzņēmumu. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar gandrīz visām Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm. Šiem līgumiem nāca līdzi pielikumi, kuros tika aprakstīti piegāžu apjomi. Pamatojoties uz šiem pielikumiem, rūpnīcas veidoja savus gada plānus, uzskatot to par valsts pasūtījumu. Daudzu apstākļu – cenu izmaiņu, izejvielu un energoresursu sadārdzināšanās – dēļ pasūtītāji saražoto produkciju nepaņēma, un tā, kā atceras Gailis, nevienam nevajadzīga palika noliktavās. 

Jāņem vērā arī lielo uzņēmumu vadītāju gadu gaitā izveidojies stereotips, ka tas un tas uzņēmums, “Straume”, ”Radiotehnika” vai kāds cits, savā nozarē ir flagmanis ja ne puspasaules, tad PSRS mērogā gan. Līdz ar to uzņēmumos nopietni netika izskatīti ārvalstu piedāvājumi,atminas kādreizējais Latvijas premjers. 

Pārskatot tā laika Saeimas sēžu stenogrammas, redzams, ka vairākkārt tiek runāts par tautsaimniecības pāreju uz pakalpojumu sektoru un banku pakalpojumiem, kas pēc neatkarības atgūšanas piedzīvoja uzplaukumu, bet rūpniecības loma tiek nereti skatīta kā tikai nākotnē attīstāma. 

“Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomika ir attīstījusies nevienādi — banku un tranzīta pakalpojumu jomā, kā arī kokmateriālu eksportā ir gūti ievērojami rezultāti, savukārt rūpniecības un lauksaimniecības sektorā stāvoklis joprojām ir ļoti sarežģīts,” 1995. gada aprīlī no Saeimas tribīnes situāciju tautsaimniecībā tautas kalpiem skaidroja Latvijas Zemnieku savienības deputāts Mārtiņš Ādams Kalniņš. 

Šos sarežģītos apstākļus jau 1993. gadā no Saeimas tribīnes raksturoja Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aivars Berķis: “Kā tad ir veicies ar rūpniecības pārprofilēšanu? Atcerieties, 1991. gadā visos rūpniecības uzņēmumos bija milzīga peļņa. Cenas bija atbrīvotas. Katrs lika savam ražojumam tādu cenu, kādu likt nebija kauns. Piemēram, tekstilkombināts “Saule” tādā veidā savu peļņu palielināja 11 reizes. Un nu ir pie bankrota. Kur tad ir palikuši šie ieņemtie miljardi? Vai kāds ir sagādājis izejvielu rezerves? Vai kāds ir pārgājis uz citu, cilvēkiem vajadzīgu un pasaules tirgū konkurētspējīgu produkciju? “Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca”, piemēram, joprojām ražo 30 gadus vecu apaļās veļas mašīnas modeli. Ražo, strādā. Mēnesī ražo tik, cik agrāk divās dienās. Turklāt tā pati produkcija guļ noliktavās. Protams, kurš gan to pirks, ja ir daudz citādu mazgājamo mašīnu ar automātisku režīmu. Tāpēc arī saprotams tas stāvoklis, ka šobrīd noliktavās guļ rūpniecības preces par 11 miljardiem rubļu. Un apmēram tāds pats ir arī valsts kredīts rūpniecības uzņēmumiem.” 

Lai arī pēc deviņdesmito gadu pārdzīvošanas un līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) 2004. gadā rūpniecības rādītāji strauji uzlabojās, mūsdienās nozares uzņēmēji uzskata, ka ir redzami virzieni, kas ļautu Latvijas rūpniecībai sasniegt labākus rezultātus.

‘Mercedes’ logo uz zaporožeca

Pievēršoties apstrādes rūpniecības nozarēm – kokrūpniecībai, farmācijai, metālapstrādei, mašīnbūvei –,  kurās kādreiz un atsevišķos gadījumus aizvien Latvijas vārdu pasaulē nesuši tādi pazīstami uzņēmumi kā “Rīgas Vagonu rūpnīca”, “Vairogs”, “Grindeks”, “Latvijas Finieris”, RAF un citi, iezīmējas tendence: lai gan sektora uzņēmumi pašlaik stutē apstrādes rūpniecību un ir nozīmīgs tautsaimniecības balsts, tai ir grūtības ar atpazīstamību pat vietējā tirgū. 

Pērn apstrādes rūpniecība sasniedza vēsturiski augstāko izlaides līmeni un salīdzinājumā ar 2015. gadu nozares izaugsme veidoja 5%. Tas ļāvis kāpināt apstrādes rūpniecības daļu kopējās pievienotās vērtības struktūrā par 0,5 procentpunktiem, taču šis īpatsvars joprojām krietni atpaliek no Nacionālās attīstības plānā (NAP) noteiktā mērķa līdz 2020. gadam apstrādes rūpniecības ieguldījuma daļai Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) sasniegt 20%. 

Nozares pārstāvji, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Jānis Endziņš intervijās portālam “Delfi” gan atklāti skaidro, ka NAP, kas ir hierarhiski augstākais Latvijas vidējā termiņa plānošanas dokuments, izvirzīto mērķi uzņēmēji neuztver nopietni un drīzāk pašlaik katra nozare savus  mērķus izvirza individuāli. 

"NAP ir bankrotējis. Tad, kad to izstrādāja, mēs jau brīdinājām, ka mērķi netiks sasniegti. NAP nav stratēģija, tā ir pilnīga ačgārna sistēma. Stratēģija var strādāt, ja to var paturēt galvā." 

Jānis Endziņš

Foto: LETA

“NAP ir bankrotējis. Tad, kad to izstrādāja, mēs jau brīdinājām, ka mērķi netiks sasniegti. NAP nav stratēģija, tā ir pilnīgi ačgārna sistēma. Stratēģija var strādāt, ja to var paturēt galvā. Ja aiziesiet pie premjera un paprasīsiet, kādas ir NAP iekļautās prioritātes, cik viņu ir un kādas viņas ir, kādos virzienos NAP paredz attīstīt valsti, es  varu saderēt, ka viņš nenosauks. Un, ja pajautāsiet finanšu ministram, ekonomikas ministram, tad viņi arī nenosauks. Neviens no valdības jums nenosauks prioritāros virzienus. Es pat šaubos, vai kāds nosauks, cik viņu vispār ir. Te ir jautājums, vai kaut kas tāds var strādāt,” uzskata LTRK prezidents. 

Endziņa teikto parāda arī pieejamie dati – lai gan NAP paredz apstrādes rūpniecībai Latvijas ekonomikas dzinējspēka lomu, ES kontekstā esam vieni no gausākajiem nozares potenciāla izmantošanā. Daudzu ES valstu ekonomikā apstrādes rūpniecībai ir krietni ievērojamāka loma. 

Kad iebildām, ka plānam jāstutē ekonomika, viņi kā virsmērķi uzlika lozungu – ekonomikas izrāviens. Tas bija kā vecam padomju laiku ZAZ pielikt klāt “Mercedes” zīmīti un teikt, ka tas ir “Mercedes”. Jānis Endziņš

Avots: Shutterstock/DELFI

Kokrūpniecībā lielu pārmaiņu nebūs

Nozares dosjē

3% Īpatsvars IKP

14,3% Īpatsvars eksportā

2622 Uzņēmumu skaits

24 500 Nodarbinātie 

738 eiro Vidējā bruto alga

2015. gada dati, avots: CSP, “Certus”

Arī kokrūpniecības, kuras produktu ārējās tirdzniecības bilance ir vispozitīvākā – 2015. gadā eksports pārsniedza importu par 1,44 miljardiem eiro, pārstāvji uz NAP noteiktajiem mērķiem skatās skeptiski, kā arī skaidro, ka kokrūpniecībā, kas pašlaik ir lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare, un tai seko pārtikas rūpniecība (pārtikas rūpniecība tiks apskatīta “Latvija 2020” pētījumā par lauksaimniecību), lielas izmaiņas tuvāko gadu laika nenotiks un īsti nemaz nevar notikt. 

“2000. gadu sākumā mūsu nozares eksports veidoja tuvu pie 40–50% Latvijas preču eksporta. Kopš tā laika mēs īpatsvarā esam nokritušies līdz apmēram 20%. Vienlaikus mēs eksportu esam dubultojuši. Pakalpojumi vienkārši ir auguši straujāk. Tā iemesla dēļ es personiski neuztraucos par īpatsvaru. Man vairāk interesē, vai mēs augam absolūtos ciparos vai neaugam. Tāpēc es gribētu teikt, ka priecājos, ka esam zaudējuši savu īpatsvaru Latvijas preču eksportā – tas nozīmē tikai to, ka Latvijas tautsaimniecība kļuvusi daudz konkurētspējīgāka, dažādāka,” intervijā portālam “Delfi” stāsta Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. 

Pie kokrūpniecības izaicinājumiem viņš min augsto normatīvo dokumentu skaitu, kas regulē nozari, kā arī sabiedrības uztveri par mežu īpašniekiem, – tā esot negatīva, jo pastāv pieņēmums, ka Latvijā neapdomīgi un nemitīgi tiek izcirsti koki. 

Jāpiezīmē, ka Latvijā mežu platība, pretēji plaši izplatītajam mītam, nevis samazinās, bet pieaug, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati (CSP). 

Tāpat pie izaicinājumiem Klauss norāda izglītības sistēmu, kas, lai gan kopš neatkarības atgūšanas uzlabojusies, nozarei ne vienmēr spēj nodrošināt nepieciešamos speciālistus. 

"Mēs Latvijā nekad neesam dzīvojuši tik labi kā šodien. Novērtēsim to, kas mums ir. Es zinu, ka nav pareizi cilvēku labklājību mērīt ar IKP, taču vienlaikus nav arī labāka starptautiskā salīdzinājuma. Ja tā paraugās, tad par Latviju labāk dzīvo tikai 17% pasaules iedzīvotāju." 

Kristaps Klauss

Foto: LETA

“Tas, kas mums tirgū ir plaši pieejams, tas, lauksaimniecības salīdzinājumos runājot,  ir miežu vai rudzu lauks, kurā ir graudi, un šo graudu ir daudz. Nevarētu teikt, ka mums trūktu cilvēku Latvijā, ja runā tieši par cilvēku skaitu, mums viņu ir pietiekami, lai mēs izdarītu daudzas lietas. Vienīgā nelaime ir tāda, ka ne jau mums graudi ir vajadzīgi, bet tas, ko uzņēmējs grib, – viņš grib ieiet ātrās ēdināšanas restorānā un nopirkt par taisnīgu samaksu uzreiz materiālu. Un tā ir tā atšķirība – sējam graudus, bet prasām ātro ēdināšanu,” norāda Klauss.  

Viņaprāt, būtu jāspēj līdzsvarot darba devēju vajadzības ar izglītības iestāžu spēju veidot uzņēmumu reālajām vajadzībām atbilstošu piedāvājumu. Viņš kritizē izglītības sistēmas dabisko vēlmi mācīt to, ko pasniedzēji spēj, nevis to, ko darba tirgum vajag. 

Klausa pārmetumi izglītības sistēmai ir līdzīgi tiem, ko izsaka mašīnbūves un metālapstrādes nozaru pārstāvji. Tie pamatā norāda, ka tā pietiekamā apjomā nav spējīga sagatavot augsta līmeņa speciālistus. Šo apgalvojumu apsverot, jāņem vērā arī augsti kvalificētā darbaspēka tendence meklēt ārzemēs labāk atalgotu darbu. 

Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans sarunā ar “Delfi” skaidro, ka pēdējo gadu laikā Latvijā nav bijuši precīzi pētījumi par augsti izglītotā darbaspēka aizbraukšanu. Savā 2015. gada publikācijā “Smadzeņu aizplūde no Latvijas 21. gadsimtā” pētnieks atzīmē, ka kopumā Latvijas emigrantu vidū augsti izglītoto personu proporcija ir nozīmīgi lielāka nekā līdzīga vecuma palicēju vidū. 

Klauss kopumā uz kokrūpniecības attīstību raugās optimistiski un par tās zelta laikiem sauc šodienu. Viņaprāt, pašlaik visa Latvija piedzīvo zelta laikus.

“Mēs Latvijā nekad neesam dzīvojuši tik labi kā šodien. Novērtēsim to, kas mums ir. Es zinu, ka nav pareizi cilvēku labklājību mērīt ar IKP, taču vienlaikus nav arī labāka starptautiskā salīdzinājuma. Ja tā paraugās, tad par Latviju labāk dzīvo tikai 17% pasaules iedzīvotāju. Pat pašā manā traģiskākajā atmiņā 90. gadu sākumā, kad “Aurora” algas nereti maksāja zeķēs, pat tad par mums labāk dzīvoja tikai 35% pasaules iedzīvotāju. Tajā laikā Dienvidamerikas valstis dzīvoja labāk nekā mēs, bet šobrīd nav nevienas Dienvidamerikas valsts, kur dzīvotu labāk nekā Latvijā. Mēs esam strauji auguši. Mēs tiešām esam izdarījuši ļoti lielu attīstības lēcienu. Protams, vienmēr var diskutēt, vai varēja aiziet vēl tālāk. Gan jau varēja. Noteikti varēja. Bet es ļoti novērtēju, kas ir noticis šajā laikā,” viņš sacīja. 


  • Sagatavot stratēģisku tālākapstrādes projektu piedāvājumus ar piesaisti vietai, ar tehnisko priekšizpēti un ekonomiskajiem aprēķiniem. Argumentēti formulēt Latvijas priekšrocības investīcijām tālākapstrādē un sagatavot informāciju stilistiski korektā angļu valodā. Minētās priekšrocības efektīvā veidā prezentēt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) tīmekļa vietnē, izmantojot infografikas, audiovizuālos materiālus un citus mūsdienu komunikācijas instrumentus; veikt piedāvātā satura meklējumprogrammu (SEO) optimizāciju ar mērķi nodrošināt Latvijas informācijas parādīšanos pirmajā rezultātu lapā ar investora uzmanību saistošu īssaturu.
  • Nodrošināt finansējumu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes pētniecības infrastruktūras attīstībai, lai topošo kokrūpniecības nozares praktiķu vidū atbalstītu pētniecības ievirzi. Veikt administratīvā sloga aprēķinu Latvijas administrētajos ES fondu zinātnes un pētniecības projektos saskaņā ar paplašināto standarta izmaksu modeli; izvirzīt un sasniegt administratīvā sloga samazināšanas mērķus. Piesaistot investorus tālākapstrādei, pozicionēt Latviju kā reģionālo līderi meža un kokrūpniecības fundamentālās un lietišķās pētniecības jomā.
Pētnieka Jāņa Ozoliņa rekomendācijas domnīcas “Certus” pētījumā par kokrūpniecības nozari Latvijā 

Par RAF neskumst

Nozares dosjē

2,7% Īpatsvars IKP

~ 90% Saražotās produkcijas eksports

1496 Uzņēmumu skaits

20 800 Nodarbinātie

853,57 eiro Vidējā bruto alga

2014. gada dati, avots: CSP, “Certus” 

Mašīnbūves un metālapstrādes nozari pēdējos gadus nomāca “Liepājas Metalurga” lēnā izgaišana, bet nozares pārstāvji arī iebilst – pat bez šī uzņēmuma tā ir gana ietekmīga un ievērojama. Proti, vēl 2014. gadā tās tiešais ieguldījums Latvijas tautsaimniecības pievienotajā vērtībā bija 2,7% jeb 560,7 miljoni eiro. Nozare vairs nevar lepoties ar tik plaši pazīstamiem zīmoliem kā RAF busiņi, bet, kā sarunā ar “Delfi”  norāda Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas padomes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš, tas nenozīmē, ka nozare justos nepilnīga vai zaudējusi savu varēšanu. 

“Lielo uzņēmumu, godīgi runājot, ir ļoti maz. Tādi lielie uzņēmumi, kas padomju laikos bija lieli, godīgi runājot, no viņiem neviens tā riktīgi nav palicis.” 

Vilnis Rantiņš

Foto: LETA

Kopumā, kā piebilst Rantiņš,  pašlaik nozarē strādā tikai aptuveni pieci vai seši uzņēmumi, kas nodarbina vairāk nekā 250 strādājošos. Salīdzinājumam, “Liepājas Metalurgā” pirms ekonomikas krīzes strādāja 2500 darbinieku. 

“Daudziem tajā laikā bija tāda doma, ka man produkts iet, varu mierīgi neko nedarīt, bet tas ir galīgi garām. Atceros, ka viena tāda finanšu grupa pārņēma vienu uzņēmumu, es nesaukšu vārdā, lai neiesūdz. Un viņi teica – tur ir tā lielā māja, tur bezdarbnieki sēž. Tikai naudu tērē. Tas bija inženieru korpuss. Dzīve pierādīja, ka viņi kļūdās,” atceras Rantiņš. 

Asociācijas valdes priekšsēdētājs Andris Sekacis piebilst, ka mūsdienās varbūt arī nav populāru plaša patēriņa preču, ko nozare ražo, bet tas ir tāpēc, ka uzņēmēji pievērsušies atsevišķu detaļu ražošanai un vairākos gadījumos jau kļuvuši par daļu starptautiskās tirdzniecības ķēdēs.

“Lielākā daļa uzņēmumu ražo detaļas, nevis gatavu produktu. Tieši tādēļ ir mazliet grūtības ar nozares atpazīstamību – par to nerunā katru dienu vai neraksta rakstus. Kas varētu būt atpazīstamākais? No lietotāja viedokļa, piemēram, “Cenu klubā” pārdod “Brabantia” veļas dēļus. Savā produktu grupā tas ir ļoti augsts zīmols. Vai, piemēram, “Bucher” Ventspilī, kas ražo ielu tīrāmās mašīnas. Elektrības skapīši “Jauda” ir ļoti praktiska lieta. Vairums ražo sastāvdaļas, piemēram, “Dinex” un “Leax” ražo detaļas “Scania” un “Volvo” kravas mašīnām,” nozares zināmākos zīmolus uzskaita Sekacis. 

Sekacis norāda – ja kāds autobūves gigants gribētu veikt milzu investīcijas Latvijā, tam šeit atrastos uzņēmums, ar ko sadarboties. 

“Ir jāprecizē nedaudz stereotips, kas ir, piemēram, “Volkswagen” koncerns. Vai jebkurš tāds uzņēmums. Kopš Otrā pasaules kara autobūve vairs nav pilna cikla ražošana. Tas nav tā, ka uzņēmums sāk ar metāllūžņu kausēšanu un beigās izbrauc laukā gatava mašīna. Parasti kādā vienā vietā ir montāžas daļa, kādās citās valstīs citi ražošanas mezgli, bet komplektē vēl citā valstī, un ražotāji varbūt ir vēl kādā citā vietā, tur ir gara piegāžu ķēde. Mūsdienās un īstenībā jau pagājušajā gadsimtā runājam par piegāžu ķēdēm, nevis par ražošanu vienuviet, tāpēc arī tagad uzņēmumiem Latvijā būtu iespēja iesaistīties VW piegāžu ķēdē,” skaidro asociācijas pārstāvis.

“Ir jāprecizē nedaudz stereotips, kas ir, piemēram, “Volkswagen” koncerns. Vai jebkurš tāda mēroga uzņēmums. Kopš Otrā pasaules kara autobūve vairs nav pilna cikla ražošana. Tas nav tā, ka uzņēmums sāk ar metāllūžņu kausēšanu un beigās izbrauc laukā gatava mašīna."

Andris Sekacis

Foto: LETA

Jāpiebilst, ka kopumā padomju laikos izveidotās Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona autorūpnīcas bija vienas no pirmajām, kas piesaistīja ārvalstu kapitālu. “Fiat” pārņēma “Bielska-Biala” un “Tychy” rūpnīcas Polijā, “Renault” kļuva par vienu no akcionāriem, bet pēc tam par vienīgo īpašnieku “Novo Mesto” rūpnīcai Slovēnijā, bet deviņdesmito gadu beigās “Renault” iegādājās arī “Dacia” rūpnīcu “Pitesti” Rumānijā.

Tāpat deviņdesmitajos gados, nopērkot esošās un izveidojot jaunas ražotnes, reģionā aktīvi darbojās autobūves milži “General Motors”, “Ford”, “Suzuki”, “Volkswagen” un “Daewoo”. Kopumā, kā saskaitījuši Austrumkarolīnas un Nebraskas universitāšu pētnieki Endrjū Džeikobs un Petrs Pavleniks, līdz 1999. gadam reģionā tika pārņemtas vai no jauna atvērtas 20 vieglo automašīnu rūpnīcas.

Kā portālam “Delfi” skaidro “Certus” pētnieki, ārvalstu uzņēmumi reģionā ieguldīja, galvenokārt salīdzinoši lētā, bet labi kvalificētā darbaspēka un vietējā tirgus attīstības potenciāla vadīti. Diemžēl Latvija, kā uzskata ekonomisti, īsti nevarēja piedāvāt ne vienu, ne otru. Viņi skaidro, ka Jelgavā bāzētais RAF pēc būtības nodarbojās ar citur ražotu komponenšu komplektāciju, saskaroties ar kvalitātes kontroles problēmām.

Runājot par aktuālajiem nozares izaicinājumiem, Rantiņš uzsver, ka pašlaik nozare pati izvirza savus mērķus un uz tiem balstās un par nopietnām valsts stratēģijām runāt nevarot. 

To vajadzēja uzrakstīt un uzrakstīja. Bet tie mērķi, ko izvirzīja… bieži vien to mērķi var atrast un pateikt, bet neviena atbilstoša mehānisma jau nav,valsts noteikto NAP stratēģiju komentē Rantiņš.

Viņš piebilst, lai nozare attīstītos, nepieciešams darbs valsts mērogā – ar izglītības un nodokļu sistēmas starpniecību. 

“Jāsaka godīgi, no valsts mēs vēlamies tikai korektus spēles noteikumus. Lai viņi nemainītos. Diemžēl iznāk tā, ka pēdējos gados gada pēdējos mēnešos mainās spēles noteikumi. Tā taču ir ar to budžeta paketi. Ar budžeta paketi vienmēr kaut kas mainās nodokļos. Un ne vienmēr uz to labāku pusi. Mūsu uzstādījums ir ļoti vienkāršs – ne sliktāki spēles noteikumi kā kaimiņvalstīs. Lietuvā, Igaunijā un plašākā zonā. Pašlaik tas tā nav,” norada Rantiņš. 

“Mums ir obligāti jāstrādā arī pie izglītības sistēmas pilnveidošanas, normalizācijas. Izglītības sistēmas sagruvums sākās 1995. gadā ar izglītības reformu, kad matemātiku, fiziku, ķīmiju atzina par izvēles priekšmetiem,” skaidro Rantiņš.

Viņš min piemēru, kā nozare pati uzrunā topošo darbaspēku. Tika nopirkts busiņš ar tehniski aprīkotiem darbagaldiem, 3D printeri un pat metināšanas iekārtām. Ar to divu gadu laikā apbraukātas 173 skolas, un tajā organizētās nodarbības apmeklējuši 18 307 skolēni. “Vācieši to busiņu rakstīja nost, un mēs nopirkām,” atceras Rantiņš.

Publicitātes foto

  • Panākt specializētās tehnikas (mazas un vidējas sērijas mašīnas un iekārtas) un to komplektējošo daļu ražotāju ienākšanu Latvijā, pastiprinot klastera efektus nozarē. Uzdot LIAA kā vienu no prioritātēm ārvalstu tiešo investīciju piesaistē noteikt mašīnbūvi, kopā ar nozari vienojoties par prioritātēm stratēģiski svarīgām apakšnozarēm.
  • Sadarbībā ar augstskolām, pētniecības institūtiem un nozaru asociāciju izveidot specializētu mašīnbūves inkubatoru, kura uzdevums būtu sniegt palīdzību uzņēmumiem tehnoloģiju izvēlē, ražošanas procesu organizācijas uzlabošanā un produktu pilnveidošanā.
  • Padziļināt ražošanas un izglītības mijiedarbību, pastiprinot zināšanu apmaiņu starp mācību iestādēm un uzņēmumiem. Tas darāms, pieredzējušus ražošanas profesionāļus plašāk iesaistot mācību procesā, savukārt mācību iestāžu pasniedzējiem nosakot pienākumu iegūt zināšanas un prasmes ražošanas uzņēmumos. 
  • Veicināt ražošanas mērogu pieaugumu nozarē, eksporta atbalstu uzņēmumiem sniedzot neatkarīgi no to lieluma un atvieglojot atbalsta saņemšanas nosacījumus, specializētu palīdzību tieši mazajiem, vidējiem uzņēmējiem nodrošinot ar informatīviem pasākumiem, iesaistot uzņēmumus ar eksporta pieredzi. 
Domnīcas “Certus” rekomendācijas nozares izaugsmei

Nozares dosjē

0,35% Īpatsvars IKP

1,3% Īpatsvars eksportā 

86% Saražotās produkcijas eksports

28 Uzņēmumu skaits

2042 Nodarbinātie

1262 eiro Vidējā bruto alga

2015. gada dati, avots: CSP, “Certus”

Farmācijas augstā vērtība

Farmācija ir salīdzinoši jauna nozare, kuras modernā attīstība Latvijā, atšķirībā no kokapstrādes, metālapstrādes un mašīnapstrādes, meklējama 20. gadsimta 30. gadu beigās, kad vietējie farmācijas uzņēmumi līdzās ārzemju preparātu pārpakošanai sāka arī zāļu ražošanu. Otrā pasaules kara laikā nozares izaugsme apstājās, bet pēc tā ražošana atjaunojās ļoti strauji. 

Mūsdienās, 2014. gadā, nozare radīja pievienoto vērtību 82,5 miljonu eiro apmērā, kas veidoja 0,35% no IKP. Lai gan farmācija apstrādes rūpniecībā nav no lielākajiem spēlētājiem, tā izceļas ar augstu pievienoto vērtību, un valsts to ir identificējusi kā vienu no viedās specializācijas jomām. 

“Ja mēs darītu visu, kas ir mūsu spēkos, tad mēs varētu tuvoties Īrijas situācijai,” sarunā ar “Delfi” pauž Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadītājs akadēmiķis Ivars Kalviņš, kura radītais preparāts “Mildronāts” ir viens no zināmākajiem Latvijas eksporta produktiem. Viņš paskaidro – Īrijā biotehnoloģiju nozarē, kas ietver arī farmāciju, strādā 20 tūkstoši cilvēku, šo jomu apkalpo vēl 20 tūkstoši. Biotehnoloģiju eksports no Īrijas katru gadu ir 55 miljardi eiro.

“Tas, kā trūkst, – trūkst vēlmes attīstīt augstu tehnoloģiju un zinātņu ietilpīgu nozari. Tā ir tā problēma. Nu nevaram mēs runāt par Latviju kā par nopietnu tirgu. Pasaules mērogā esam maza sādža.” 

Ivars Kalviņš

Foto: LETA

“Tādai valstij kā Latvija 40 tūkstošu cilvēku darbaspēks nav nepaceļams lielums. Tas, kā trūkst, – trūkst vēlmes attīstīt augstu tehnoloģiju un zinātņu ietilpīgu nozari. Tā ir tā problēma. Nu nevaram mēs runāt par Latviju kā par nopietnu tirgu. Pasaules mērogā esam maza sādža,” saka Kalviņš. 

“Farmācijas nozarē būtu bijis nepieciešams ne valsts tiešais atbalsts, ko aizliedz Eiropa, bet netiešais atbalsts, kas stimulē izglītību, zinātni un to finansē. Neviens nav aizliedzis publisko zinātni finansēt. Tā publiskā zinātne dod tehnoloģiju vai to produktu, ko privātais uzņēmējs pārņem, tas ir tas, par ko var sapņot jebkura maza ekonomika. Bet diemžēl pie mums tas tā nenotiek, uzskatot, ka jums jau ir lielie uzņēmumi “Grindeks”, “Olainfarm”, bet viņi nav nekādi lielie uzņēmumi pēc apgrozījuma Eiropas mērogā,” norāda Kalviņš.

“Grindeks” un “Olainfarm” ir pārliecinoši Latvijas farmācijas līderi. “Olainfarm” koncerna apgrozījums 2016. gadā bija 110,7 miljoni eiro, bet “Grindeks” – 72,7 miljoni eiro.

Savukārt pētniecībai šie uzņēmumi velta aptuveni no diviem līdz trim procentiem no apgrozījuma. Kalviņš norāda, ka tas ir krietni par maz. “Tas tikai ļauj adaptēt kaut kādas zināmas tehnoloģijas savā uzņēmumā. Tam par iemeslu ir divi faktori – viens ir tas, ka darām to, kas vienkāršāk, jo mums jau nav, kas var padarīt kaut ko sarežģītāku. Ja ieguldītu ilgtermiņā kaut ko sarežģītāku, tad ko mūsu akcionārs par to teiks? Akcionāram vajag šodien uz pusdienas laiku. Labāk no tā kratīsimies vaļā,” uzņēmumu domāšanu raksturo Kalviņš. 

Agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad nabagmājas sētnieks. Un mēs visi aplaudējām, cik jauki, ka mēs esam tik un tik reižu samazinājuši zinātnieku skaitu.Ivars Kalviņš

Viņš arī intervijā skarbi kritizē Latvijas valsts attieksmi pret zinātni.

“Savulaik bija 78 tūkstoši zinātnieku, kas strādāja zinātniski pētnieciskajos uzņēmumos - gan valsts, gan kara uzņēmumos, piemēram, “Alfā”, tur bija savi pētnieciskie centri. Mēs to visu likvidējām. Agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad nabagmājas sētnieks. Un mēs visi aplaudējām, cik jauki, ka mēs esam tik un tik reižu samazinājuši zinātnieku skaitu,” atzīmē Kalviņš, piebilzdams, ka pašlaik ir mazāk nekā četri tūkstoši zinātnieku un no tiem daļa cienījamā vecumā. 

Kalviņš vērš uzmanību, ka vēl straujākai nozares attīstībai palīdzētu izglītības sistēmas kvalitātes uzlabošana.

“Jaunie zinātnieki, it sevišķi eksperimentālajās nozarēs, nerodas. Latvija piekopj šo liberālo politiku, ka vidusskolās var nemācīties specialitātes vai zinātņu nozares, kuras ir vajadzīgas, lai studētu inženierzinātnes un dabas zinātnes. Tad arī tas apmānītais jaunietis pēkšņi atrodas uz ielas. Jo izrādās, ka tūrisma biznesā nav vajadzīgi 2000 cilvēku, ko pa gadu sagatavo, un par baņķieriem kļūt arī nekādi neizdodas,” norāda zinātnieks. 

Kalviņš sarunā pauž rūgtumu par to, ka Latvija deviņdesmitajos gados nespēja izmantot padomju laiku atstāto tautsaimniecības bāzi. “Mēs esam garām palaisto izdevību valsts. Droši vien arī nozagtā valsts. Deviņdesmito gadu sākumā taurēja, ka nevienam jūsu produkcija nav vajadzīga, nevienam nevajag, šito visu klapēsim ciet. Mēs tagad būsim tilts starp rietumiem un austrumiem un banku sitija. Nekas no tā nesanāca. Jo tam visam nebija nekāda pamata. Bet to, kas bija, mēs iznīcinājām,” uzskata Kalviņš. 

  • Lai paplašinātu jauno un pieredzējušo nozares spēlētāju iespējas sadarboties un sasniegt augstākas pievienotās vērtības radīšanas nišas, jāizveido kopēji izmantojama atvērta tipa tehnoloģiju pārneses infrastruktūra (“PharmaHub”). Ieguldot 8–12 miljonus eiro no Izglītības un zinātnes ministrijas administrētā pētniecības un attīstības infrastruktūrai viedās specializācijas jomās paredzētā ES fondu finansējuma un Ekonomikas ministrijas pārziņā esošajiem ES fondiem, varētu iekārtot gatavo zāļu formu laboratoriju un pilotražotni, kur farmācijas uzņēmumiem, pētniekiem, mācību spēkiem un citiem nozares pārstāvjiem būtu iespējas izstrādāt jaunas zāļu formas un to ražošanas procesu. Paralēli “PharmaHub” vajadzētu arī būt cieši integrētai ar vietējām augstākās izglītības iestādēm un kļūt par mācību bāzi studējošajiem gatavo zāļu tehnoloģijās un rūpnieciskajā farmācijā.
  • Lai Latvijas farmācijas uzņēmumi varētu sasniegt savus mērķus – radīt, sertificēt un laist ražošanā jaunas patentbrīvās zāles un kāpināt pārdošanas apjomus ārpus Latvijas robežām – publiskajiem spēlētājiem un uzņēmumiem aktīvāk jāsadarbojas, veidojot starptautiski konkurētspējīgu inovāciju un ražošanas sistēmu. Nepieciešams palielināt Zāļu valsts aģentūras kapacitāti, attīstot zinātniskā padoma funkciju un nodrošinot kompetenci Latvijas farmaceitisko uzņēmumu darbības jomās. Starptautiskā līmenī nepieciešams sekmēt uzņēmumu centienus apgūt jaunus vai paplašināt esošos eksporta tirgus, piedāvājot gan dažādas atbalsta aktivitātes, gan palīdzību specifisku tirgus prasību izpildē, piemēram, slēdzot divpusējas vienošanās par savstarpēju medikamentu reģistrācijas atzīšanu ārpus ES.
  • Lai palīdzētu Latvijas farmācijas uzņēmumiem atrisināt cilvēkresursu trūkumu, nepieciešams izveidot kvalitatīvu izglītības bāzes infrastruktūru. Augstākās izglītības jomā jāpopularizē un jāpilnveido Rīgas Stradiņa universitātē izveidotā rūpnieciskās farmācijas programma. Savukārt profesionālās izglītības jomā Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžā nepieciešams ieguldīt papildu deviņus miljonus eiro, izveidojot to par nozares profesionālās izglītības ekselences centru.
Domnīcas “Certus” rekomendācijas nozares izaugsmei

Attīstības tendences apstrādes rūpniecības nozarēs ir izteikti dažādas, un kopīgi tās iezīmē tikai vienu skaidru scenāriju – ja arī nozarei izdotos sasniegt 20% no IKP, tad pašreizējos ekonomikas apstākļos tas neatrisinātu atalgojuma lieluma problēmu un aizvien būtu grūtības ar augsti kvalificēta darbaspēka noturēšanu Latvijā. Kā uzskata “Delfi” aptaujātie nozares pārstāvji un ekonomisti, metālapstrāde un mašīnbūve neatgriezīsies RAF laikos, kā arī tehnoloģiju vēl straujāka attīstība, visticamāk, arī šajās nozarēs nozīmēs vēl mazāku nodarbināto skaitu. Kokrūpniecība, kā paredz eksperti, tuvināsies Somijai un Zviedrijai, palielinoties investīcijām, bet samazinoties darbinieku skaitam.

“Nopietns potenciāls pievienotās vērtības ziņā ir saredzams tikai farmācijā, un tas ir iespējams tikai ar izrāvienu šī virziena izglītības un zinātnes finansējumā,” skaidro bijušais ekonomikas ministrs un “Certus” vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš paredz, ka tuvākajā nākotnē apstrādes rūpniecība, visticamāk, paliks pie esošajiem 12-13% no IKP, bet tajā nodarbināto skaits pakāpeniski samazināsies.

Nozarē nav vienotas nostājas par izaicinājumiem, taču visbiežāk izskan vēlme pēc sakārtotas un pilnveidotas izglītības sistēmas un paredzamas nodokļu sistēmas. Elektroenerģijas izmaksas, kas ir viens no galvenajiem konkurētspēju ietekmējošiem faktoriem, ir problēma, kuru “Delfi” aptaujātie nozares pārstāvji uzskata par būtisku, bet ne nozīmīgāko apgrūtinājumu, lai nozare varētu uzplaukt un kļūt par īstu veiksmes stāstu.

Portāls “Delfi” aicina lasītājus izteikt arī savu viedokli par apstrādes rūpniecības vēsturi un mūsdienu izaicinājumiem.