CE3O CE3OH С
Sadarbībā ar:

Viena glezna Rietumu bankas kolekcijā

Aleksandra Beļcova. Kafejnīcā. 1970. gadi. Jaukta tehnika. 66 x 33 cm. “Rietumu Bankas” kolekcija

Māksliniece Aleksandra Beļcova dzimusi 1892. gadā Krievijā. Mākslas studiju laikā viņa iepazina kara dēļ bēgļu gaitās Penzā nonākušos latviešu māksliniekus un 27 gadu vecumā pārcēlās uz Latviju jau kā Romana Sutas līgava. Satuvinoties ar Rīgas mākslinieku grupu, Beļcova kopā ar savu vīru kļuva par vienu no spožākajām modernistu paaudzes māksliniecēm, uz kuras pleciem lielā mērā gūlās līdzatbildība par latviešu mākslas procesos notiekošajām pārmaiņām.

Kopā ar domubiedriem meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, par lielām autoritātēm tika atzīti franču modernisma pārstāvji. Ar viņu darbiem Beļcovai bija iespēja iepazīties jau Pirmā pasaules kara laikā Petrogradā un Maskavā, tomēr īstā satikšanās ar Eiropas klasisko un tā laika visprogresīvāko mākslu notika, kad jaunlaulātie 1923. gadā devās savā kāzu ceļojumā uz Parīzi, piestājot arī Berlīnē. 

Parīze, kuras statusu tālaika Eiropas mākslā var salīdzināt ar Londonas vai Ņujorkas lomu šodien, neapšaubāmi, deva daudz spilgtu impulsu Aleksandras Beļcovas mākslai un tās virzībai. Viņai Parīze esot bijis īsts brīnums, un šajā pilsētā māksliniece vēlāk atgriezās vēl vairākas reizes. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Aleksandra Beļcova regulāri ceļoja arī uz Francijas dienvidiem, jo sanatorijā Vansā viņa ārstēja ar tuberkulozi slimās plaušas, un tur 1928. gadā māksliniecei tika izdarīta tai laikā eksperimentāla operācija – plaušas rezekcija, kas ļāva nodzīvot ilgu mūžu. Daudzas savas dzīves epizodes māksliniece gleznoja 1970. gados, veidojot savdabīgu vizuālo atmiņu albumu. Ļoti iespējams, ka glezna “Kafejnīcā” arī pieder šai sērijai. 

Jauna sieviete sēž viena pie galdiņa kafejnīcā vai restorānā, smēķē cigareti un dzer kafiju. Citu apmeklētāju, viesmīļu un mūziķu figūras ieskauj viņu raibā, saviesīgā haosā, vēl vairāk akcentējot viņas vientulību. Sieviete sarkanā skatās tieši uz skatītāju, bet ko mēs varam pateikt par viņu? Vai viņa ir gleznotājas paziņa, tikai nejauši sastapta vai slepeni novērota svešiniece? To mēs nekad neuzzināsim. Tomēr skaidrs, ka šajā kompozīcijā un centrālajā tēlā bija kaut kas tāds, kas pamudināja astoņdesmitgadīgo Beļcovu atgriezties pie skices, kas tapusi gandrīz pirms pusgadsimta. 

Aleksandra Beļcova. Kafejnīcā. 1920. gadu sākums. Papīrs, tuša. 24,5 x 22,7 cm. LNMM

Tušas zīmējums no LNMM kolekcijas pieder pie mākslinieces agrīnā perioda, kad aiz kaligrāfiskās otas triepiena vitalitātes caurskatāma kompozīcijas racionālā uzbūve, ko, neapšaubāmi, ietekmēja franču kubisma estētika. Skicei piemīt tik patiess mirkļa tvēruma efekts, ka, liekas, māksliniece patiešām bija paņēmusi līdzi uz restorānu otu un tušas pudeli, lai iemūžinātu šo momentu. 

Būtiski, ka ne tikai stilistika, bet arī pati tēma nāk no Francijas mākslas, kur jau 19. gadsimtā tādi gleznotāji kā Klods Monē, Edgars Degā, Tulūzs Lotreks un daudzi citi muzikālo kafejnīcu, kabarē, teātru un citu publisko izklaides vietu atmosfēras fiksāciju pārvērta par jaunu sadzīves žanra paveidu. Līksmība, bet ļoti bieži tieši melanholija un skumjas kļuva par gleznas dominējošo noskaņojumu. To visu var attiecināt arī uz Aleksandru Beļcovu, kuru kā modernisma pārstāvi daudz vairāk saistīja dinamiskas pilsētas dzīve nekā idilliskas ainavas tēlojums. Laikā, kad tapa šis darbs, Rīgā atpūta un izklaide sita augstu vilni, cita pēc citas durvis vēra kafejnīcas, deju zāles, bāri un restorāni. Maģiskais Parīzes šarms jūtams vairāku kafejnīcu noskaņās: “Cafe de Paris”, “Luvra”, “Cafe de l’Opera”, “Ninon”, “Rokoko”, “Bellevue”, “Moulin Rouge” u. c. Iespējams, ka viena no šīm sen zudušajām vietām turpina dzīvot šajā Aleksandras Beļcovas darbā. 

Aleksandra Beļcova. “Cafe Royal”. Skice dekoratīvam šķīvim. 1920. gadu otrā puse. SBM

Būtisku Beļcovas 20. gadu otrās puses radošā mantojuma daļu veido porcelāna apgleznojumi, kas tapa darbnīcā “Baltars”. Mākslinieki zīmēja metus, bet tehnisko procesu nodrošināja, kā arī zīmējumu uz traukiem pārnesa kvalificēts meistars Dmitrijs Abrosimovs. Nereti apgleznojuma tēmas izvēli noteica mākslinieces personiskā pieredze, piemēram, skice dekoratīvajam šķīvim “Cafe Royal” (pats šķīvis nav saglabājies) tapa kā atmiņas par Francijas ceļojumiem. Mākslinieces darbos ļoti veiksmīgi kombinētas ģeometrizētas figūras un sejas ar dekoratīviem fona elementiem un burtiem, kas sasaucas ar Art Deco stila iezīmēm.

Aleksandra Beļcova. Lūcijas Zamaičas portrets. 1930. gadi. Audekls, eļļa. 82 x 77cm. LNMM

Kompozīcijas, kurās parādās sieviete aiz galdiņa, mākslinieces daiļradē ir pietiekami izplatītas. Vairākās skicēs redzami anonīmi cilvēki, bet ir darbi, kuros kafejnīcas interjerā attēloti māksliniecei tuvi cilvēki. Piemēram, savu domubiedreni dzejnieci Lūciju Zamaiču māksliniece tēlojusi līdzīgā kompozīcijā, tikai šoreiz visu uzmanību pievēršot modelei. Rakstnieces izaicinoši pašpārliecinātais skatiens un koši sarkanais cimds rada priekšstatu, ka uz mums raugās moderna, emancipēta sieviete, kas dažkārt arī nekautrējas provocēt sabiedrību.

Alfrēds Pole. Aleksandras Beļcovas portrets. 1927. Papīrs. 13,3 x 8,4 cm. SBM

Starpkaru periodā Alfrēds Pole bija viens no slavenākajiem Rīgas salonfotogrāfiem, kura daiļradē psiholoģiskais portrets pastāv blakus glamūra fotouzņēmumiem, bet tradicionāli paņēmieni blakus formāliem eksperimentiem. Alfrēda Poles darbi tika publicēti ilustrētajos žurnālos “Attēls”, “Daile”, “Atpūta”, savukārt 1927. gadā izstādē Rīgas Pilsētas mākslas muzejā par saviem fotouzņēmumiem viņš saņēma bronzas medaļu. Viņa portretā Aleksandra Beļcova stājas mūsu priekšā kā skaista, stipra un moderna sieviete, tomēr, kā zināms, viņa bija vairāk kautrīga klusētāja nekā enerģiska cīnītāja, un šo maigumu var pamanīt viņas acīs. Īpaši skumju noskaņu šai fotogrāfijai piešķir apziņa, ka mēs redzam sievieti tajā brīdī, kad viņai konstatēta plaušu tuberkuloze – tam laikam gandrīz neārstējama slimība. 

Aleksandra Beļcova. 20. gs. 60. gadu otrā puse – 70. gadi. SBM

Sākot ar 1950. gadiem, Aleksandra Beļcova paralēli portretiem arvien vairāk pievērsās sev tuviem un svarīgiem motīviem: gleznoja sava dzīvokļa interjeru, klusās dabas ar priekšmetiem no savas privātās telpas, meitu un mazmeitu, arī pašportretus, brīvi variējot savu izskatu. Arī glezna “Kafejnīcā” no “Rietumu Bankas” kolekcijas pieder pie darbiem par intīmām, māksliniecei tuvām tēmām, starp kurām ir arī atmiņas par ierašanos Rīgā, par bohēmisko dzīvi, ceļojumiem, vīru un meitu, slimību, draugiem utt. – to unikālo dzīvi, kas spilgti atspoguļojas viņas mākslā.  

LNB, www.zudusilatvija.lv

Mēģinot identificēt kafejnīcu un atmosfēru, kas valda mākslinieces Beļcovas atmiņās,  gan gleznas “Kafejnīcā”, gan 20. gados tapušās skices reprodukcijas aicinājām komentēt vēsturnieci, grāmatas “Rīga bohēmas varā” (Apgāds “Priedaine”, 2002) autori Inetu Lipši. 

Visticamāk, gleznā un arī skicē redzamā vieta vai vismaz iedvesmas avots varētu būt Otto Švarca “Cafe de l’Opera”, tautā saukta par “Operas kafejnīcu”. Tā bija lielākā, iecienītākā un demokrātiskākā šāda veida kafejnīca Rīgā. “Operas kafejnīca” atradās Aspazijas bulvārī 1, iepretī mūsdienu “McDonalds” ēstuvei. Savukārt tās vietā tolaik bija izslavētais “Otto Švarca restorāns”.  

Mūsdienās ēkas, kur atradās “Operas kafejnīca”, vairs nav.  Nams, kurā bija iekārtota viena no 20. un 30. gadu iemīļotākajām rīdzinieku tikšanās vietām, Otrā pasaules kara laikā dega, bet vēlāk tika nojaukts. Šobrīd tur atrodas jaunuzceltā viesnīcas “Hotel de Rome” ēka.

Tolaik “Operas kafejnīcai” nebija saistības ar Latvijas Nacionālo operu. Tā tika atvērta 1926. gadā, un tās īpašnieki bija Dora un Kristiāns Jirgensoni, kuriem piederēja arī jau minētais “Otto Švarca restorāns”. 

““Operas kafejnīca” bija divos stāvos – pirmajā varēja nopirkt līdzi ņemamo konditoreju, arī izdzert kādu kafiju. Sēdēšana pārsvarā bija kafejnīcas otrajā stāvā. Tā bija centrālā vieta, ar skatu uz Brīvības pieminekli un “Laimas” pulksteni. Alkoholu tur nepārdeva, tā bija tikšanās vieta. Sabiedrībā bija zināms, ka tur allaž varēs sastapt kādu literātu vai mākslinieku. Tur mēdza uzturēties Jānis Sudrabkalns, Lūcija Zamaiča, Margarita Kovaļevska, Kārlis Skalbe, Sigismunds Vidbergs, arī Niklāvs Strunke un Pāvils Rozītis,” stāsta Ineta Lipše. 

“Tur valdīja sarunas, skanēja pārsvarā klasika un operešu fragmenti, ko tolaik uzskatīja par vieglo mūziku. Kafejnīcās bija lietišķa, bet radoša atmosfēra”.   Ineta Lipše

“Tur valdīja sarunas, skanēja pārsvarā klasika un operešu fragmenti, ko tolaik uzskatīja par vieglo mūziku. Kafejnīcās bija lietišķa, bet radoša atmosfēra – Volfgangs Dārziņš “Operas kafejnīcā” rakstīja savas recenzijas, kāds mākslinieks skicēja un varbūt tika pie kāda pasūtījuma. Ja iedomājamies mākslinieku bohēmu – kafejnīcās nekā tāda nebija. Bohēmiska pulcēšanās vairāk bija mākslinieku darbnīcās. Tāda arī valdīja krogos, kur bija alkohols un uzdzīve. Līdz 30. gadu sākumam, kad tirgus vēl atradās Daugavmalā (mūsdienās 11. novembra krastmala apmēram no Vanšu līdz Akmens tiltam) līdz ar dažādām tirgotāju būdām, savu vietu bija atraduši arī vairāki krogi  – “Melnā bumba”, “Enkurs”, “Pasaules krogus” – tur mākslinieki un literāti devās iedvesmas un interesantu tipāžu meklējumos.” 

Kā norāda Lipša, vēl viena pazīme, kas liecina, ka, iespējams, gleznā iemūžināta “Operas kafejnīcas” atmosfēra, ir dzīvā mūzika – orķestris ar vijolnieku priekšgalā. Tas kā īpaša “Operas kafejnīcas” priekšrocība un kvalitātes rādītājs minēts arī tā laika presē. Vēsturniece pieļauj, ka gleznas un skices fonā redzamo mūziķu prototips ir slavenā vijolnieka un diriģenta Bruno Čunčiņa orķestris. Viņš bija ļoti slavens un dāmu iecienīts mākslinieks, kurš ar savu kolektīvu regulāri uzstājās “Operas kafejnīcā”.

“Jaunais pasākums, kā jau aizrādījām, ir ievērojams darbs un pilnā mērā var skaitīties par mākslinieciski visdižāki un omulīgāki ierīkotām publiskām telpām mūsu galvas pilsētā. Ar apbrīnojamu lietas izpratni un labu gaumi ierīkotās telpas, bez šaubām, saistīs plašas tautas masas, jo vairāk tādēļ, ka, pastāvot alkohola aizliegumam, cilvēki meklē atpūtu kafejnīcās. Visi cepumi ir pašu izgatavoti, bet par kafejas aromatu galvo īpašnieces ilggadīgā prakse, un cenas it nebūt nav dārgākas par citām kafejnicām,” 1926. gada februārī raksta laikraksts “Nedēļa”.