16.marts – 'karstais kartupelis' Latvijas politikā  (33)

Oficiāli atzīmējamas dienas statuss, kas noteikts ar likumu "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" 16. martam gan bija piešķirts vien nepilnus divus gadus. Lēmumu "ierakstīt kalendārā" 16. martu 6. Saeima pieņēma 1998. gada vasarā, dažus mēnešus pēc tam, kad leģionāru pieminēšana šajā dienā jau bija iemantojusi ļoti neviennozīmīgu vērtējumu.

Konfrontācija starp nacionāli noskaņotajiem latviešiem un to iedzīvotāju daļu, kas "Waffen SS" formas tērpus savulaik nēsājošos latviešu leģionārus uzskata par nacistu noziegumu līdzdalībniekiem, uzliesmoja 1998. gadā. Līdz tam paklusās domstarpības uzliesmoja pēc 1998. gada 3. martā notikušā pensionāru piketa pie Rīgas domes. Tā laikā tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji izgaiņāja agresīvu noskaņotus, pārsvarā krievu valodā runājošus pensionārus. Jau uzreiz pēc šī notikuma krievu valodā iznākošajos medijos izskanēja pārmetumi, ka krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības brīvi paust savu viedokli tiek apspiestas, kamēr latviešu leģionāri, kas karojuši hitleriskās Vācijas pusē, var lepni godināt savu biedru piemiņu pie Brīvības pieminekļa.

Toreizējā valdība, kuru vadīja "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK pārstāvošais Guntars Krasts, uz konfrontācijas saasināšanos reaģēja, nolemjot, ka valdības pārstāvjiem vajadzētu atturēties no līdzdalības leģionāru piemiņas pasākumos. Šo valdības lēmumu gan ignorēja toreizējais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš, kam līdzdalība 16. marta pasākumos maksāja amatu. Tiesa gan, atlūgumu Dalbiņš iesniedza pats un 1998. gada 27. maijā Saeima nolēma atbrīvot viņu no NBS komandiera amata. Tomēr jau nepilnu mēnesi pēc tam 16. marts tika "ierakstīts kalendārā" kā diena, kad oficiāli tiek godināta leģionāru piemiņa.

1999. gadā, kad 16. marts Krievijas medijos jau bija iemantojis "nacisma atbalstītāju" svētku dienas slavu, liela daļa valsts amatpersonu no pārmetumiem par līdzdalību leģionāru piemiņas pasākumos pamanījās izvairīties, dodoties uz ārzemēm. Aģentūras LETA arhīvā atrodamā informācija liecina, ka togad atsevišķi "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un Tautas partijas 16. marta pasākumos piedalījušies individuāli, bet toreizējais "tēvzemiešu" priekšsēdētājs, Saeimas spīkers Jānis Straume no tiem izvairījās, dodoties uz ārzemēm. Strīdīgajā datumā ārpus Latvijas atradās vēl 21 Saeimas deputāts.

Jau nākamajā, 2000. gadā 7. Saeima pēc garām un kaismīgām debatēm, kurās kā galvenais arguments, kādēļ 16. martam tomēr nebūtu jābūt oficiāli atzīmējamai dienai, tika minēta Latvijas reputācija starptautiskās sabiedrības acīs, nolēma šo datumu svītrot no likuma.

Kopš tā laika likumdevēju darbakārtībā diezgan regulāri parādās piedāvājumi atjaunot 16. marta oficiālo statusu – 8. un 9. Saeimas laikā ar šādām ierosmēm klajā nāca "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK deputāti, bet 10. un pašreizējās Saeimas laikā – Nacionālās Apvienības politiķi. Jāatzīmē gan, ka versijas par to, kā tad īsti šī diena būtu saucama, ir bijušas atšķirīgas – ir bijuši priekšlikumi 16. martā atzīmēt Latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, Latviešu karavīru atceres dienu vai Latviešu leģionāru atceres dienu. Pēdējo reizi par attiecīgu Nacionālās Apvienības sagatavotu likumprojektu Saeima lēma pērnā gada 14. martā, kad, līdzīgi kā visas iepriekšējās reizes, tas tika noraidīts.

Gadu no gada 16. marta priekšvakarā izskan bažas par iespējamām provokācijām un aicinājumi politiskajiem spēkiem nepiedalīties tā dēvēto antifašistu uzmanības epicentrā esošajā ikgadējā gājienā cauri Vecrīgai uz Brīvības pieminekli. Politiķi uz šiem aicinājumiem reaģē visai dažādi, piemēram, 2006. gadā Nacionālā Apvienība pēc Latvijas Nacionālo karavīru biedrības lūguma nolēmuši nepiedalīties 16. marta gājienā un tā vietā 15. martā apciemos bijušos leģionārus, bet 16. martā apmeklēs kapus Lestenē. Savukārt pērn vairāki Nacionālās Apvienības politiķi iesaistījās konfliktā ar tā dēvētajiem antifašistiem, bet pēc tam sāka vākt parakstus, lai pieprasītu iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (RP) demisiju, pārmetot viņam, ka policija pie Brīvības pieminekļa pieļāvuši leģionāru zaimošanu.