Daudzstāvu māju kāpņu telpas Latvijā glabā pagātnes liecības par to, ka cilvēki ar invaliditāti it kā nedzīvoja starp mums, bija neredzami. Latvijā vēl arvien nereti tiek uzskatīts, ka, nodrošinot vides pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, viņiem tiek sniegts īpašs pakalpojums. Tomēr pasaulē jau sen tiek runāts par universāla dizaina koncepciju. Tas nozīmē tādas vides veidošanu, kas atvieglo pieeju gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan jaunajām māmiņām ar bērnu ratiņiem, veciem ļaudīm, velosipēdistiem un citiem.
Ignorējot šīs vajadzības, mēs citiem atņemam vienlīdzīgas iespējas. Tomēr var notikt arī citādi – kaimiņi var nobalsot par līdzpilsoņu iekļaušanu savā dzīvestelpā, par iespējām katram tikt augstāk neatkarīgi no veselības stāvokļa vai ķermeņa spēka.
"7 stāsti par mums" trešās sērijas dokumentālais varonis Mārtiņš Karnītis nonāca ratiņkrēslā pirms 12 gadiem pēc liktenīga lēciena uz galvas ūdenī. Par spīti grūtībām, kuras ir bijis jāpārvar, pilnīgi mainot savu dzīvesveidu, Mārtiņš ir paspējis apgūt gan jaunu profesiju, dibināt savu uzņēmumu, gan veidot aktīvu sociālo dzīvi.
Tomēr Karnītis atzīst, ka, lai arī cilvēki ir kļuvuši izpalīdzīgāki, tomēr vēl arvien sabiedrībā jūtama neiecietība un neizpratne. "Ja labie cilvēki izrādīs iniciatīvu, tad arī pārējie būs spiesti kļūt labāki. Cilvēkiem jābūt nedaudz aktīvākiem, nav jābaidās izrādīt labo, jautāt, arī aizrādīt citiem par viņu rīcību. Tomēr, kad jautājiet, vai vajag palīdzību, uzreiz neķeriet un negrābiet, bet pajautājiet arī, kā tieši to izdarīt. Es nekad nezinu, kas notiks, kad palūgšu palīdzību, – sāks nest uzreiz vai tomēr noklausīsies," iesaka Karnītis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
