Kad mēs bijām gatavi doties uz lielveikalu "Maxima", vīrs ierosināja vispirms iegriezties bērnudārzā, lai mēs varētu doties uz veikalu kopā ar bērnu, bet es nezin kādēļ to darīt negribēju - teicu, ka līdz sešiem vakarā paspēsim tikt bērnam pakaļ.
Mēs iegājām zooveikalā nopirkt suņu barību. Veikalā bija dzirdama Ziemassvētku mūzika, un tā plauktos atradās rotājumi un jaungada vizuļi. Ziniet, kas ir dīvaini - tajā dienā es skrēju no plaukta pie plaukta, tā it kā kaut kur steigtos. Andrejs piegāja pie vīnu plaukta un izvēlējās pudeli ar izliektu kaklu. Tad mēs devāmies pie veikala kases, kur par pirkumiem samaksājām nedaudz vairāk par 17 latiem. Vīrs nesteidzoties lika pirkumus maisiņos, un atskanēja troksnis.
Andrejs paspēja pagriezties, paskatīties uz mani, satvert manu roku un pateikt, ka mīl mani, pirms manu acu priekšā viņam uz galvas uzkrita griestu sija. Es tiku pasviesta sānis, un man kaut kas sāka krist virsū. Es savainoju abas kājas, taču šoka stāvoklī spēju saviem spēkiem izkļūt no gruvešu apakšas.
Daudzi vaicā, vai es gar acīm redzēju visu savu dzīvi. Nē, es tajā brīdī spēju domāt tikai par saviem bērniem. Kas ar viņiem notiks, ja es iešu bojā? Man kā traģēdijā cietušajai valsts nemaksā nekādas kompensācijas. Man ir gan medicīniskā uzziņa, gan ģimenes ārsta slēdziens. Tajā dienā es atteicos no hospitalizācijas, jo gribēju palikt pie veikala un atrast savu vīru. Nākamajā dienā draugi mani nogādāja Gaiļezera slimnīcā, jo manas kājas bija piepampušas un zilas.
Ko es beigās saņēmu? Samaksāja kompensāciju mums trim (man, mūsu kopīgajai meitai un Andreja un viņa pirmās sievas meitai) 10000 latu apmērā. "Maxima" pārstāvji mūsu meitai samaksāja 700 eiro, taču mans dēls, kuru Andrejs audzināja no 5 gadu vecuma, nesaņēma neko. Es esmu palikusi viena ar bērniem - bez darba, bez pārtikas gādātāja.
Esmu nebeidzama stresa un šoka stāvoklī. Šādā stāvoklī mums, traģēdijā cietušajiem jāapmeklē atbildīgās iestādes un jālūdz palīdzība, it kā mēs paši būtu gājuši tajā veikalā un gāzuši sev uz galvas vairākas tonnas smago veikala jumtu.
Kas notiek tagad? Mums piešķīra bezmaksas psihologu konsultācijas un sanatoriju apmeklējumus, bet, kurš spēs saprast to, kādas rētas mūsu dvēselēs ir atstājusi šī traģēdija? Kurš ierēdnis zina, kā ir gulēt zem betona drupām un domāt - izdzīvošu vai neizdzīvošu? Kurš zina, kā ir censties izkļūt no nogruvuma apakšas, zinot, ka tev virsū ir ne vien putekļi un betons, bet arī citu cilvēku asinis? Es tur zaudēju savu vīru un draudzeni.
Atceros, kā mēs ar celtniekiem no nogruvuma izcēlām mazu zēnu, kā mēs meklējām virsjaku ar kuru viņu apsegt un kā kāds 40 gadīgs ambālis, kurš bija sveiks un vesels, atteicās mums palīdzēt un tā vietā visu filmēja. Līdz mediķu un glābēju ierašanās brīdim, cits citam palīdzēja paši cietušie un celtnieki. Kad ieradās ugunsdzēsēji es devos viņiem parādīt vietu, kur iespējams atradās cietušie, un tad pēkšņi sākās otrais nogruvums...
Ir pagājis gads, taču sāpe vēl nav pārgājusi. Es joprojām vakaros raudu. Ir brīži, kad vēlos saplēst visu, kas ir pa rokai. Dažkārt vēlos visu atstāt aiz sevis un izlēkt pa 9 stāva logu, taču man ir bērni un saistības, kas neļauj to darīt... Andrejam 4.novembrī būtu bijusi 44. dzimšanas diena. 44 gadi! Es devos uz kapsētu un noliku ziedus uz viņa kapa, bet joprojām nespēju pieņemt to, ka man vairs nav vīra.
Mēs sapņojām par kopīgi sagaidītām vecumdienām. Runājām par to, ka tikai nāve mūs varētu šķirt. Kurš būtu domājis, ka tā mūs izšķirs tik drīz? Es 38 gadu vecumā kļuvu par atraitni. Mēs gribējām izaudzināt bērnus, audzināt mazbērnus. Mums visiem bija sapņi, kuri vienā mirklī tika izpostīti.
Nezinu, kā man izdevās pārciest pirmās dienas pēc traģēdijas. Es zaudēju 10 kilogramus svara, draudzenes atnesa man jaunas drēbes, jo vecās man bija par lielu. Es divas dienas trīcēju. Mēs ar draugu, kurš zaudēja sievu, sēdējām spēļu zālē pie "Maxima" veikala un gaidījām, kad tiks nosaukti pazīstami uzvārdi. Andrejs bija piecdesmit pirmais atrastais upuris, mana labākā draudzene - piecdesmit ceturtā.
Es zvērēju par spīti visam apmeklēt vīra kapu līdz savai pēdējai stundai. Es centīšos panākt to, ka vainīgie tiek atrasti un apcietināti. No kā man bīties, ja ar vienu kāju esmu stāvējusi savā kapā? Pats grūtākais ir cīnīties ar varas iestādēm, taču šī traģēdija nav nejauša, to izraisīja lērums kļūdu, kuras pieļāva gan būvinženieri, gan celtnieki, gan ierēdņi, kuri pieņēma būvi. Kurš ļāva veikt celtniecības darbus uz veikala jumta, kurā katru dienu atrodas simtiem cilvēku? Es šo jautājumu uzdevu ēkas īpašniekiem un "Maxima" pārstāvjiem, taču līdz šim atbildi neesmu saņēmusi. Uzņēmumi, kura pārstāvji cēla šo ēku, joprojām turpina savu darbību.
Esmu pamanījusi, ka mūsu, traģēdijā cietušo, vidū ir izveidojies komplekss - mēs reti apmeklējam veikalus, kad to darām, cenšamies tajos pavadīt iespējami maz laika. Bieži pat lūkojamies apkārt, mēģinot atrast vietu, kur patverties, ja atkal sākas nogruvums. Izdzirdot jebkādu troksni, signalizācijas skaņu, mēs bēgam no veikala laukā.
Nevarētu teikt, ka esmu ļauns cilvēks, taču es gribētu, lai šaušalīgās traģēdijas vaininieki ciestu tās mocības, kuras nācās pārciest mums, lai viņi ieiet veikalā, kurā viņi aiziet bojā. Kādēļ? Tikai tādēļ, ka viņi iegāja šajā veikalā.
21. novembrī mūs atkal atminas valsts galvas, sāk bārstīties skaļām frāzēm un tukšiem solījumiem. Mēs viņiem neticam. Mēs negribam viņus šajā dienā redzēt Zolitūdē un dzirdēt viņu kaislīgās runas. Tie nav svētki, tā ir mūsu sēru diena. Viss, ko mēs gribam no valsts vadītājiem, ir vainīgo sodīšana un izmaiņas likumos, lai novērstu līdzīgas traģēdijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
