Atzīstot konvencijas pārkāpumu, Tiesa pievērsās šādiem aspektiem - Rīgas apgabaltiesas vairākkārtēji vispārīgi motivēti atteikumi par drošības līdzekļa maiņu; prokuratūras lūgumi par drošības līdzekļa pagarināšanu, kas tika izlemti bez sūdzību iesniedzēju uzaicināšanas uz tiesas sēdi, kā arī neuzrādot iemeslus.
Izvērtējot iesniedzēju sūdzības, Tiesa atkārtoja jau iepriekš izteikto viedokli spriedumā “Aleksandrs Lavents pret Latviju”, norādot, ka tiesas procesa laikā viens tiesnesis lēma gan jautājumu par drošības līdzekļu maiņu, gan arī izskatīja lietu pēc būtības.
Tāpat kā lietā “Lavents pret Latviju”, Tiesa atzina, ka tiesvedības ilgums ir bijis pārmērīgs un līdz ar to pretrunā Konvencijai, kā arī lietu izskatošās tiesneses izteikumi presē pirms sprieduma pasludināšanas nav attaisnojami no Konvencijas viedokļa.
Saskaņā ar Konvenciju trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģija, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.
Freimanis un Līdums ir divi bijušie Latvijas uzņēmēji, kas bija apsūdzēti krimināllietā par "Bankas Baltija" atbildīgo amatpersonu darbībām, kuru dēļ banka bankrotēja.
Abi prasītāji sūdzības Tiesā iesniedza 2001.gadā, sūdzoties par vairākiem pārkāpumiem, kurus Latvijas valsts institūcijas, pēc viņu domām, bija pieļāvušas pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas procesā.
Atsaucoties uz Konvenciju, prasītāji sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kā arī pārkāptām tiesībām uz apcietinājuma kontroli tiesā, kā to garantē Konvencija.
Saistībā ar Konvenciju prasītāji sūdzējās par tiesvedības ilgumu un par tiesu neobjektivitāti un atkarību. Tāpat prasītāji apgalvoja, ka tiesa, kura izskatīja lietu, nebija “ar likumu noteikta”. Atsaucoties uz Konvenciju, prasītāji sūdzējās par lietu izskatošās tiesneses izteikumiem presē, kas liecinot, ka tiesnese esot pārliecināta par prasītāju vainu, līdz ar to pārkāpjot viņu tiesības uz nevainīguma prezumpciju.
Atsaucoties uz Konvenciju, prasītāji sūdzējās arī par aizliegumu ģimenes locekļiem apmeklēt viņus cietumā, kā arī par aizliegumu jebkādā veidā sazināties ar ārpasauli, kamēr viņi atradās pirmstiesas apcietinājumā, uzskatot, ka šie ierobežojumi nav proporcionāli.
Ar 2003.gada 30.janvāra lēmumu Tiesa apvienoja prasītāju sūdzības vienā lietā. Tiesa pieņēma tālākai izskatīšanai pēc būtības prasītāju sūdzības attiecībā uz lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un ar likumu noteiktā tiesā. 2002.gada novembrī Tiesa pasludināja spriedumu lietā “Lavents pret Latviju”, kurā sūdzības iesniedzējs bija sūdzējies par līdzīgiem pārkāpumiem tajā pašā tiesas procesā. Tiesa atzina, ka ir pārkāptas Konvencijas normas attiecībā uz tiesībām izskatīt lietu saprātīgā laikā, objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā, Konvencijas 8.pants attiecībā uz tiesībām uz korespondences noslēpumu un ģimenes dzīvi.
Latvijas valdība izmaksāja sūdzības iesniedzējam kompensāciju 15 000 eiro apmērā par tiesvedības un advokāta pakalpojumu izdevumiem, kā arī tika atsākta lietas jauna izskatīšana nacionālajās tiesās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
