Savukārt valsts mērogā lielāka vai mazāka vērtība tiek noteikta ne vairs atsevišķiem zemes gabaliem, bet pašvaldībām kopumā: no katrām piecām pašvaldībām valsts prasa «brīvprātīgi» izveidot vienu pašvaldību līdz 2004. gadam, bet pēc tam apvienošanai ir jānotiek pēc valsts ierēdņu ieskatiem un uzdevumiem. «Skaidrs, ka 2005. gada vēlēšanas notiks jaunajās pašvaldībās,» RB apgalvoja Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš. Tas liek jau tagad Babītes pagastu pārlūkot kopā ar viņā Babītes ezera krastā esošo Salas pagastu, kas savulaik jau bija administratīvi ietilpināts Babītes pagastā.
Tagad Babīte ir gatava atkal ņemt Salu atpakaļ. «Projekts paredz pievienot atpakaļ Babītes pagastam Salas pagastu, kas iespiests šaurā joslā starp mums un Lielupi. Jau iepriekšējā sasaukuma Babītes deputāti ierosināja pagastiem apvienoties labprātīgi, bet Salas pagasta deputāti to negribēja. Arī tagad šķiet, ka Salas pagasts turēsies līdz galam, kaut gan viss pagasta budžets ir tikai 130 tūkstošu - tikpat, cik mēs iemaksājam pašvaldību izlīdzināšanas fondā,» RB stāstīja Babītes pagasta padomes priekšsēdētājs Andrejs Ence. Viņa kolēģe no Salas pagasta Daina Veilande uz to atbild, ka «Ence pagaidām ir par velti sacerējies, jo daudzi cilvēki pagastā domā, ka vajadzētu pievienoties Jūrmalai, nevis Babītes pagastam».
Salas pagasta aktīvisti maijā sacerēja un izplatīja atklātu vēstuli Krūmiņam, kurā noraidīja pagastu apvienošanas ideju, kura esot «vienīgi kārtējā valsts nodeva šobrīd modernajai «lēkšanai Eiropā» par katru cenu». Vēstules autori ironizē, ka tad jau labāk būtu novest šo spēli līdz galam un pievienot Salas pagastu «Ventspilij (jo pagastam cauri iet Rīgas - Ventspils šoseja - RB), bet vislabāk - tieši Stokholmai». Vēstules nopietnajā daļā tiek paustas bažas, «ka nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt lielas teritorijas», ka «pārmaiņas nesīs tikai problēmas un zaudējumus»... Šīm žēlabām Krūmiņš liek pretī apgalvojumu, ka «ciest var tikai kāds pagastvecis, kas zaudēs darbu, bet iedzīvotājiem nekas nemainīsies. Samaksāt īpašuma nodokli vai saņemt pabalstu viņi varēs tieši turpat, kur dara to tagad».
Šajā atbildē galvenie vārdi laikam gan ir konstatējums, ka «nekas nemainīsies». Visu cieņu arī Encem par atzinumu, ka pagasta mežos un purvos uz Jelgavas pusi cilvēki «nevis dzīvo, bet izdzīvo». Viņu dzīvi patiešām nekādi nevar izmanīt pagasta nosaukšana par novadu, teritoriju pārdalīšana starp Rīgas rajonu un Jelgavas rajonu, starp Babītes pagastu un Valdundes pagastu utt. Viņu dzīve varbūt mainītos, ja privātmāju un ražošanas objektu celtnieki sāktu rosīties un veidot infrastruktūras objektus viņu tuvumā, bet, ja tas vispār notiks, tad, visticamāk, tagadējo mežu iemītnieku bērnu dzīves laikā; un iespējams, ka šie celtnieki nāks no Stokholmas, nevis no Rīgas. Pagasta uzdevums ir sagatavot cilvēkus šai nākotnei, t.i., nogādāt bērnus līdz skolai, ko Babītes pagasts veic tāpat kā citi RB apciemotie Pierīgas pagasti. Salas pagasts ir divas reizes mazāks par Babītes pagastu, taču izrādās, ka tas nekādi neatrisina centra un perifērijas nevienlīdzības problēmu. Arī Veilande bija pietiekami paškritiska, atzīstot gaužām vājos sakarus starp pagasta centru Spuņņciemā, kur grozās pagasta nauda, un tādu Dieva aizmirstu vietu kā Kūdra. Dieva vietā šeit vienlīdz labi var piesaukt Salas vai Babītes pagastu, Jūrmalas pilsētu vai Tukuma rajonu un, galu galā, atkal Rīgas kungus.
Cilvēku atsvešināšanās nav izsakāma un izskaidrojama tikai ar bezceļa kilometriem, kas šķir viena pagasta centru un nostūrus. Arī Babītes un Salas pagastos RB dzirdēja tipisko stāstu par darba meklēšanu un atrašanu Rīgā. «Babītē viņi ierodas tikai nakts melnumā. To mēs esam izbaudījuši, ka šeit dzīvojošo cilvēku intereses ir piesaistītas citām vietām,» atzīst Ence. Cilvēku kopīgās intereses ir tikai tādas, lai nebūtu jābaidās, ka izdzisīs uguns ciemata katlumājā un ka ar vieglo automašīnu nebūs iespējams aizkļūt no ciemata līdz valsts uzturētajiem ceļiem. Babītes pagasta pašvaldība ir atrisinājusi pirmo uzdevumu vismaz pagasta centrā Piņķos un sola ar lielu sparu ķerties pie savu ceļu sakārtošanas.
Ence redz finansiālu pamatu šo solījumu izpildei. «Nevaram sūdzēties, ka ir mazs budžets, jo cilvēki strādā un ienākumu nodokļa iekasēšana notiek,» viņš saka un ar to atšķiras no vairuma pašvaldību un valsts iestāžu vadītāju.
Andrejs Ence: “Visi raugās uz Rīgu” Babītes pagasta padomes priekšsēdētājs Andrejs Ence šajā amatā ir kopš 1. jūlija - kopš 1991. gada 1. jūlija. RB apsveica viņu ar šo rezultātu un lūdza pastāstīt, kā viņam tik ilgi izdodas apmierināt pagasta iedzīvotāju vairākuma intereses.
- Mēs esam ļoti tuvu Rīgai, un 75 - 80% no darba spējīgajiem strādā Rīgā, - stāstīja Andrejs Ence. - Babītē viņi ierodas tikai nakts melnumā, un mums ir ļoti grūti noorganizēt kaut ko tādu, ko cilvēki apmeklētu. To mēs esam izbaudījuši, ka šeit dzīvojošo cilvēku intereses ir piesaistītas citām vietām.
- Cik cilvēku dzīvo Babītes pagastā?
- Reģistrēto iedzīvotāju skaits pārsniedz piecarpus tūkstošus, bet īstenībā dzīvo vēl vismaz par 200 - 300 cilvēkiem vairāk. Pagasts par to skumst, jo nesaņem no viņiem nodokļu maksājumus, bet šobrīd likumi ļauj cilvēkiem dzīvot savos īpašumos bez pierakstīšanās.
Pēc iedzīvotāju skaita esam pirmajā astotniekā starp Latvijas pagastiem, bet pēc teritorijas - 167 kvadrātkilometriem - esam ne liels un ne mazs pagasts. No šīs teritorijas pusi aizņem meži. Pagasta teritorijā ir ieskaitīta arī puse no Babītes ezera platības un vēl purvi. Tīrā sauszemes daļa, uz kuras reāli var dzīvot cilvēki, nav lielāka par 50 kvadrātkilometriem.
Pagasta īpatnība ir arī tā novietojums no Spilves pļavām un Kleistiem līdz Jelgavas rajona robežai. Pa gaisa līniju šos pagasta galus šķir 37 kilometri.
- Vai rīdzinieki ļoti grib atrast vietu Babītē?
- Jā, ļoti. Rīdzinieki lūkojas gan pēc dzīvokļiem, gan pēc zemes. Rīgas centrs no pagasta centra Piņķiem ir sasniedzams 15 minūtēs, ja vien negadās automašīnu sastrēgumi. Tas lika mums jau 1995. - 1997. gadā izstrādāt pagasta ģenerālo plānu, kurā ir iezīmētas vietas gan privātai apbūvei, gan ražošanas objektiem. Tagad mēs varam jebkuram cilvēkam pateikt, ko viņš drīkstēs darīt, ja nopirks zemi tajā vai citā vietā.
- Cik zemes gabalu pagasts ir atvēlējis savrupmāju būvei?
- Apstiprinātajā detālplānojumā ir iezīmētas vietas vismaz 200 mājām, kuras cilvēki varētu tūliņ pat būvēt. Šobrīd pagasts ir izsludinājis ģenerālplāna grozījumus un atvēlēs apbūvei daudz zemes, ko lauksaimniecībā neviens vairs neizmanto.
- Kā kļūt par zemes īpašnieku Babītē?
- Vecos zemes īpašniekus ļoti sāpīgi skāra pasaules karš un 1949. gada izsūtīšana, tāpēc maz no viņiem tagad dzīvo uz savas zemes. Viņi ir izkaisīti pa Latviju un pa visu pasauli, ir atguvuši zemes īpašumus un grib tos ātri pārdot, jo apstrādāt tos nespēj un nodokli par zemes īpašumu tāpat vien maksāt arī nav jēgas. Ap Piņķiem un Babīti viss jau ir izpārdots, bet perifērijā zemes netrūkst. Cenas ir ļoti, ļoti dažādas atkarībā no apkārtējās infrastruktūras: cena var būt 8 - 9 lati par kvadrātmetru vietā, kurai pienāk ceļš, ūdensvads, kanalizācija, gāzes vads un elektrība, bet varētu būt arī 30 santīmu par kvadrātmetru klajā laukā. Visi meklē gatavas komunikācijas, bet ne visiem tās tiek.
- Tad kādam tomēr nāksies komunikācijas ierīkot.
- Šobrīd visveiksmīgāk attīstās projekti, kur zemi ir nopirkusi kāda no būvniecības firmām, kuras sagatavo zemes gabalus - uzbūvē ceļu, ievelk ūdensvadu, elektrību un piedāvā tos pircējiem, kā arī piedāvā pati uzcelt uz šā zemes gabala māju. Civilizētajā pasaulē komunikācijas tiešām ierīko pašvaldības, bet mums nav tik daudz naudas, lai to ieguldītu privātas zemes labiekārtošanā. Tomēr šogad pagasts finansēs kanalizācijas spiedvada būvniecību apvidū, kur taps jauns ciemats ar daudzām dzīvojamām mājām.
- Cik naudas ir Babītes pagasta budžetā?
- Mūsu tīrie nodokļu ieņēmumi ir ap 800 tūkstošiem latu, bet ir vēl citi ieņēmumi, aizņēmumi un valsts investīcijas. Šogad pagasta budžetā kopā apgrozīsies 1,25 miljoni latu. Nevaram sūdzēties, ka tas ir mazs budžets, jo cilvēki strādā un ienākumu nodokļa iekasēšana notiek.
- Cik naudas Babīte atdod trūcīgākām pašvaldībām?
- Pagasts maksā pašvaldību izlīdzināšanas fondā kopš tā pastāvēšanas pirmās dienas. Šogad iemaksāsim 130 tūkstošus.
- Ko Babītes pagastam sola pašvaldību reforma?
- Projekts paredz pievienot atpakaļ Babītes pagastam Salas pagastu, kas iespiests šaurā joslā starp mums un Lielupi. Līdz 90. gadiem mēs dzīvojām vienā pagastā, bet 1991. gadā uz Atmodas viļņa sadalījāmies. Jau iepriekšējā sasaukuma Babītes deputāti ierosināja pagastiem apvienoties labprātīgi, bet Salas pagasta deputāti to negribēja. Arī tagad šķiet, ka Salas pagasts turēsies līdz galam, kaut viss pagasta budžets ir tikai 130 tūkstošu - tikpat, cik mēs iemaksājam pašvaldību izlīdzināšanas fondā.
- Salas pagasts ir saspiests, bet Babītes pagasts ir izstiepts: vai nebūtu pareizāk pagasta galus atdot Rīgai un Jelgavai?
- Visi raugās tikai uz Rīgu, kaut patiešām mums ir viens nostūris, kas kādreiz piederēja Jelgavas rajona Valgundes pagastam. Nostūris ir tālu mežā, bez sabiedriskā transporta, tāpēc Valgunde tādu neņem. Jelgava no turienes ir krietni tuvāk nekā Babītes pagasta centrs un Rīga, taču visu nosaka ceļi, kas ved uz Rīgu, nevis uz Jelgavu.
- Visi raugās uz Rīgu, bet izveido apdzīvotas vietas Babītes pagastā.
- Jā, mēs šis vietas saucam par ciemiem. Lielākais ir Piņķu ciems ar trīsarpus tūkstošiem iedzīvotāju, tad Babītes ciems ar nepilniem diviem tūkstošiem, bet tālāk nāk mazie ciematiņi - Priežu ciems tepat šosejas malā ar 180 iedzīvotājiem, Egļu ciems ar 100 iedzīvotājiem un tā tālāk. Ir arī izteiktas viensētas, bet pa visu pagastu tādu ir tikai dažas.
Arī jaunie ciemi būs diezgan lieli. Piemēram, firma “Latio” plāno celt ciemu ar 120 mājām, kas nozīmē vismaz 300 cilvēku apmešanos Babītes pagastā.
- Kāda loma pagasta dzīvē ir Babītes ezeram?
- Daļai iedzīvotāju tas ir iztikas avots, jo viņi pērk no pagasta atļaujas zvejošanai ar tīkliem. Pīļu medības Babītes ezerā ir bijušas no laika gala. Pēc statusa ezers ir publisks, bet pēc savas uzbūves tas nav izmantojams kā peldvieta. Ezers ir aizaudzis, šeit ligzdo daudz putnu un ir noteikts ornitoloģiskais liegums. Vairāki uzņēmēji veido vietas, kur cilvēki var padzīvot pie ezera, iebraukt ezerā ar laivām, zvejot, pavērot putnus.
- Vai lauksaimniecība pagastā ir kļuvusi tikai par atmiņām?
- Padomju laikos Babītes pagastā saimniekoja Bulduru lielsaimniecība ar saviem burkānu laukiem, no kurienes burkāni gāja uz Ļeņingradu, uz Igauniju, Baltkrieviju un vēl tālāk. Tagad ir palikušas dažas stipras zemnieku saimniecības, bet aizaugušo lauku ir daudz vairāk. Kamēr Bulduru saimniecība turējās, zemes īpašnieki iznomāja tai zemi, bet šī saimniecība bankrotēja.
- Kāpēc izputēja saimniecība ar itin lielu starta kapitālu?
- Man šķiet, ka tā nespēja piemēroties tirgus saimniecībai. Mūsu kaimiņi Mārupē sākumā bija līdzīgā situācijā, bet viņu saimniecība izdzīvoja un labāk vai sliktāk dzīvo joprojām. Tur bija kolhozs, bija savs veikaliņš kolhoza laikos, bet te bija padomju saimniecība, kas ņēma naudu no valsts un neiemācījās tirgoties. Tad gudrākie cilvēki no saimniecības aizgāja, saimniecība izputēja, un to nopirka stipri cilvēki ar pavisam jauniem plāniem.
- Kuri ir šie stiprie cilvēki?
- Viesturs Koziols un Ainars Šlesers piedāvā ļoti nopietnu projektu par norvēģu naudu. Šobrīd viņi ir uzpirkuši ap 600 hektāriem zemes un arī pagastam parādījuši daļu no sava plāna par to, kas uz šīs zemes vēlāk būs. Nevajadzētu gan prasīt, lai viss iecerētais parādās nākamajās piecās dienās. Viņu programma ir uz 20 gadiem. Tā paredz attīstīt Babītē daudzus objektus - sporta kompleksu, dzīvojamos kvartālus un darījumu zonu. Viņiem pieder zeme pie Jūrmalas šosejas, kur varētu celt hokeja halli uz pasaules čempionātu. Ir arī tādas kūdrainas vietas, kur būvēt nevar neko, bet var ierīkot golfa laukumu.
- Kādas pārmaiņas pagastā jūs uzskatāt par pašām galvenajām pēdējos 10 gados, kopš esat Babītes pagasta padomes priekšsēdētājs?
- Kalnus mēs neesam gāzuši, bet daudzas lietas sakārtojuši. Dzīvokļu saimniecība šeit ir uzturēta pienācīgā līmenī. Esam rekonstruējuši siltumapgādi Piņķos, esam siltinājuši vidusskolas ēku; esam uzturējuši kārtībā parku teritoriju; cenšamies sakārtot ceļus, cik nu to naudiņa atļauj.
Mēs esam vismaz noturējuši to dzīves līmeni, kāds tas bija padomju laikos. To bija samērā grūti izdarīt, jo cilvēki lielpilsētas tuvumā saņēma dažus labumus un uzskatīja tos par pašsaprotamu lietu, kuru jaunā vara nedrīkstēja atņemt.
Viedokļi
Ingrida Blūma, Hansabankas prezidente, dzīvo Babītes pagasta Piņķu ciemā:
- Vismaz manas mājas apkārtnē ir ļoti klusi un mierīgi, tāpēc savās mājās varu gan labi gan atpūsties, gan strādāt. Pagasts, protams, ir izdevīgā situācijā, jo atrodas tuvu Rīgai un piesaista ne tikai privātpersonas, bet arī uzņēmumus un - līdz ar to - arī ienākumus. No uzņēmējiem esmu dzirdējusi, ka pagasta vadība ir ļoti pretimnākoša un labvēlīga pret investoriem. Vēlējuma izteiksmē teikšu, ka pagastam vajadzētu vairāk pievērsties ceļu un ielu sakārtošanai, jo dažviet bedres ir pārāk trakas.
Lolita Bemhena, augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmuma «Spilva» prezidente:
- Babītē dzīvoju un strādāju jau gandrīz 20 gadu. Emocionāli vērtējot - skaistāku vietu nevar vēlēties! Šeit atrodas manas ģimenes māja, kurā uzauguši bērni, kā arī mana darbavieta. Uzņēmums “Spilva” tika dibināts uz bijušās Bulduru sovhoztehnikuma konservu ceha bāzes pirms deviņiem gadiem un šobrīd ir lielākais ēdiena piedevu ražotājs Latvijā, kā arī viens no lielākajiem uzņēmumiem Rīgas rajonā. Ik gadu «Spilva» Babītes pagasta budžetā ieskaita aptuveni 50 tūkstošus latu, kā to prasa Latvijas likumi.
Ainars Šlesers, Saeimas deputāts, investors Babītes pagastā:
- Viennozīmīgi varu teikt, ka mēs neaprobežosimies ar dažu skaistu ēku uzbūvēšanu tikai Jūrmalas šosejas malā, bet tālāk - nekā. Būs ielas, kas vedīs apbūves dziļumā. Principā tas būs dzīvojamais rajons, bet ne tāds kā Purvciems, Pļavnieki vai Ziepniekkalns. Pašreiz daudzi domā, kā uzbūvēt kvartālu ar 20 - 30 mājām, bet Latvijā veidojas vidusslānis, kas meklē perspektīvu vietu dzīvošanai un kura prasības pēc individuālajām mājām ir daudz lielākas. Projekts ir izstrādāts konceptuāli, bet pirms tā prezentācijas ir jārada nopietns segums: nepietiek pateikt, ka būvēsim mājas, ja nezinām, vai tās būs rindu mājas, vai vienģimeņu mājas, ja neesam atraduši to arhitektus un celtniekus.
Daina Veilande: “Mums nav naudas, bet ir sava doma”
Valsts iestādes prasa no Rīgas rajona Salas pagasta deputātiem pagasta pašlikvidēšanos un sola, ka viņi to drīkstēs izdarīt pašu izplānotā veidā. Vismaz atklāti pagasta padome pret to neprotestē, bet padomes priekšsēdētāja Daina Veilande uzsver, ka «mums ir sava doma».
- Ence pagaidām ir par velti sacerējies, - saka Daina Veilande. - Daudzi cilvēki pagastā domā, ka mums vajadzētu pievienoties Jūrmalai, nevis Babītes pagastam. Mūsu pagasts ir izstiepts garumā, un patiešām būtu loģiski, ja Jūrmalai pievienotu vismaz to pagasta galu aiz Lielupes, kurā atrodas Ķemeru nacionālais parks. Ar Jūrmalu mūs jau saista autobuss no Kauguriem uz Bulduriem, kurš, protams, varētu iet biežāk, bet ar Babīti satiksmes nav nekādas. Autobuss uz Babīti gāja kolhoza laikos, kad mēs faktiski jau bijām vienā pagastā. Cilvēki ir šādā pagastā dzīvojuši un zina, ko tas nozīmē.
- Kas mainīsies Salas pagasta cilvēku dzīvē, ja šai vietai dos citu administratīvo nosaukumu?
- Ences kungs uzskata, ka šeit būtu vajadzīga tikai sākumskola, nevis pamatskola. Viņš piedāvā vadāt mūsu bērnus uz turieni, bet tad rodas bažas, vai te vispār paliks skola. Es pati nāku no skolas uz zinu, ka mazo skolu var pabeigt arī tādi bērni, kuri lielo skolu nepabeigtu. Ir tādi bērni, par kuriem vecāki neliekas ne zinis, bet mazajā skolā visi ir savējie, visi cits citu pazīst un palīdz.
- Vai varam ticēt šādu skolu izdotajiem atestātiem? Vai arī tos nedod kā humāno palīdzību?
- Dažkārt zināšanas nav tik svarīgas kā cilvēciskais faktors - mums nav narkotiku, nav kautiņu. Bet arī par izglītības līmeni Salas pamatskolā neviens neko sliktu nesaka. Pagājušajā gadā pamatskolu beidza mana klase, kurā no 12 jauniešiem astoņi bija puiši. No viņiem viens iestājās Valsts tehniskajā koledžā, viens - Tirdzniecības tehnikumā, viens - Amatniecības vidusskolā. Mana meita sāks iet skolā septembrī, un es laidīšu viņu šajā skolā. Neticu, ka 30 bērniem klasē var iemācīt labāk un vairāk nekā klasēs ar 7 - 12 bērniem. Bet patiešām, viena bērna izmaksas mazākā skolā ir lielākas nekā lielākā skolā.
- Cik pagastam izmaksā sava pamatskola un cik tajā ir skolēnu?
- Salas pamatskolā ir ap simts skolēnu. Savai skolai mūsu budžetā ir atvēlēti 53 tūkstoši latu, bet vēl 30 tūkstošus nāksies maksāt Jūrmalas, Rīgas un Babītes pašvaldībām, jo mūsu bērni mācās arī tur. Ja mēs tos līdzekļus, kuri aiziet citiem, varētu ielikt savā skolā, tad mūsu skola būtu tādā pašā līmenī kā citas un mums nevarētu pārmest, ka nav mācību kabinetu, nav tā un nav šitā.
- Cik liels ir kopējais pagasta budžets un ko vēl jūs apmaksājat?
- Pagasta budžetā ir ieplānoti 172 tūkstoši latu, ieskaitot valsts dotācijas izglītībai. Pagasta padomes darbam nāksies iztērēt 39 tūkstošus, kas, protams, ir daudz pret kopējo budžetu un par ko mums pārmet. Sociālajai palīdzībai izdosim 18 tūkstošus un pašvaldību izlīdzināšanas fondā iemaksāsim trīs tūkstošus, bet viss pārējais izies par sīkumiem. Piemēram, izdevumi kārtības uzturēšanai nozīmē, ka mēs šogad pirksim policistam degvielu par 300 latiem, lai viņš varētu braukāt pa pagastu.
- Kā pagasts gādā par ceļiem, siltumtīkliem un citām pilnīgi nepieciešamām lietām?
- Šobrīd mums nav naudas, bet ir sava doma. Mums ir liela, nepabeigta jaunbūve Babītes ezera krastā. To sāka celt par ASV kristiešu naudu pēc Zaigas Gailes projekta kā valsts mēroga kristīgo skolu. Celtnieki dabūja ēku zem jumta, bet nu jau sen viss ir pamests. Pirms katrām Saeimas vēlēšanām kāda partija solīja nokārtot celtniecības pabeigšanu, lai tikai mēs par šo partiju balsojam. Bija solījumi ierīkot tur dažādas profesionālās skolas, mākslas skolu vai vēl kaut ko, bet celtne joprojām lēnām brūk kopā tāpat kā citas lielās, nepabeigtās celtnes visā Latvijā. Mums ir līgums ar mākleru firmu, kas meklē celtnei pircējus. Ja tie atrastos, tad pagastam būtu naudiņa, ko iztērēt, pirms mūs pievienos vieniem vai otriem. Pirmais, ko mēs gribētu, būtu ierīkot bijušajā katlumājā jaunatnes centru ar nopietnu sporta zāli. Vēl vienā ēkā būtu pirtiņa ar veļas mazgātavu, vēl ir kapliča jāatjauno.
- Kādi uzņēmumi ir atraduši vietu Salas pagastā?
- Mums ir kartupeļu čipsu ražotne “Pērness”, ir zivju cehs, ir galdniecība un ir uzņēmums, kas ražo ozolkoka parketu Vācijai, ir starptautisko autopārvadājumu firma, autoservisi, veikali un kafejnīcas ap Rīgas - Ventspils šoseju.
- Ko dara Salas pagasta iedzīvotāji?
- Lielum lielā daļa no tiem, kuri vispār strādā, ir atraduši darba vietas ārpus pagasta, galvenokārt Rīgā. Ar savu mašīnu līdz Rīgai var aizbrukt 30 minūtēs, bet tas nav ilgāk, kā cilvēki brauc uz darbu arī tad, ja dzīvo Rīgā. Vietējie uzņēmumi mūsējos ne pārāk interesē. Autobuss no Jūrmalas ved strādniekus uz zivju cehu. Mūsējie labāk paliek bez darba nekā iet strādāt par 100 latiem mēnesī vietā, kur smird pēc zivīm.
- Vai cilvēki iztiek, rušinoties pa zemi un kaut ko izaudzējot?
- Ir dažas zemnieku saimniecības, bet kopumā lauki aizaug un tiek pārveidoti par apbūves gabaliem. Pēc dažiem gadiem te būs vēl viens Rīgas guļamvagons.
- Vai šeit jau būvē mājas un guļ sabiedrībā zināmi cilvēki?
- Pirmais bija baņķieris un izdevējs Valērijs Belokoņs, kuram šeit pieder ēkas un liela teritorija aiz augsta žoga pie Babītes ezera. Tagad māju Lielupes krastā būvē valsts dzīvokļu privatizācijas komisijas vadītājs Ziedonis Ziediņš. Cerēsim, ka viņu piemēram sekos daudzi citi.
- Cik maksā zeme jūsu pagastā?
- Pie Ventspils šosejas ir izlikti paziņojumi, ka cilvēki pārdod zemi par 2 - 3 Amerikas dolāriem kvadrātmetrā. Tā gan ir nereāla cena. Lielupes krastā zemi pērk par 2 dolāriem kvadrātmetrā, bet citur - par latu kvadrātmetrā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
