Atzīst RD īpašuma tiesības uz koncertzāli 'Ave Sol'

Rīgas dome 1998. gada 5. maijā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodei atteica atjaunot īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Rīgā, Citadeles ielā 7, kur pašlaik atrodas koncertzāle "Ave Sol". Baznīcas

Sinode cēla prasību Rīgas apgabaltiesā, lūdzot atzīt par likumam neatbilstošu Rīgas domes 1998. gada 5. maija lēmumu un piešķirt tai valdījumu pār strīdus ēku, uzliekot par pienākumu Rīgas domei atbrīvot īpašumu, kā arī dzēst ierakstu Rīgas pilsētas Zemesgrāmatās par īpašuma tiesību nostiprinājumu atbildētājai. 2004. gada 28. aprīlī Baznīcas Sinode papildināja savu prasību, lūdzot atzīt par spēkā neesošu Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes 1991. gada 21. jūnija lēmumu daļā par Rīgas koncertorganizācijas "Ave Sol" pieņemšanu pašvaldības īpašumā, saskaņā ar kuru īpašuma tiesības zemesgrāmatās uz sava vārda ierakstījusi Rīgas dome.

Rīgas apgabaltiesa 2004. gada 29. aprīlī Baznīcas Sinodes prasību apmierināja. Protestu par šo spriedumu 2004. gada 16. novembrī iesniedza Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, lūdzot to atcelt. 2005. gada 12. janvārī Senāts apgabaltiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai citā tiesas sastāvā.

Rīgas apgabaltiesa, atkārtoti izskatot lietu 2005. gada 20. jūnijā, atzina Latvijas Pareizticīgās Baznīcas īpašuma tiesības uz nekustamu īpašumu Rīgā, Citadeles ielā 7 un Rīgas domes pretprasību par īpašuma tiesību nostiprinājuma ieraksta atjaunošanu Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļā uz nekustamu īpašumu noraidīja.

Apelācijas protestu par Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedza Rīgas tiesas apgabala virsprokurora p. i., apelācija sūdzību – Rīgas dome.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā 2006. gada 5. decembrī, AT Civillietu tiesu palāta pilnībā noraidīja Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes prasību par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu Rīgā, Citadeles ielā 7. Novērtējot visus lietas apstākļus to kopumā Civillietu tiesu palāta atzina, ka minētais īpašums visu Latvijas Republikas pastāvēšanas laiku līdz pat 1940. gada 21. jūlijam nav atradies Pareizticīgo baznīcas īpašumā.

Lietā nav pierādījumu, ka 1992. gada 30. decembrī reģistrētā reliģiskā organizācija "Latvijas Pareizticīgā Baznīca" būtu tiesību un saistību pārņēmēja tai organizācijai, kura darbojās Latvijā 1940. gadā. Likums "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" nosaka, ka tiesības atgūt nelikumīgi atsavinātos īpašuma objektus ir reliģiskajām organizācijām, kuras 1940. gadā bija reģistrētas LR IeM Baznīcu un konfesiju departamentā vai sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamentā, ja tās netika pārtraukušas reliģisko darbību, ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu un tas ir apliecināts ar Reliģisko lietu pārvaldes izziņu.

Lietā šādas izziņas-apliecinājuma nav. No lietas materiāliem redzams, ka pieteikumu par vairāku īpašumu atdošanu, tai skaitā arī par īpašumu Rīgā, Citadeles ielā 7, 1992. gada 08. jūnija bija iesniegusi reliģiskā organizācija "Maskavas patriarhāta Rīgas – Latvijas pareizticīgo baznīcas eparhiālā pārvalde", kuras statūti saskaņā ar 1990. gada 11. septembra likumu "Par reliģiskām organizācijām" reģistrēti Latvijas Republikas Reliģisko lietu departamentā 1991. gada 28. martā.

Savukārt, prasītāja Latvijas Pareizticīgā baznīca, kura sevi uzskata par līdz 1940. gadam pastāvējušās Latvijas pareizticīgās baznīcas turpinātāju, kā reliģiska organizācija reģistrēta 1992. gada 30. decembrī. Lietā nav pierādījumu par to, ka prasītāja būtu likuma "Par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām" 7. pantā noteiktajā kārtībā un termiņā līdz 1994. gada 31. martam iesniegusi pieteikumu par īpašuma atdošanu. Šis likumā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks un nav atjaunojams.