Bārzdiņš cer uz pašvaldību palīdzību ģimenes ārstu 'salikšanai pa vietām'

"Primāro līmeni – medicīnas pieejamību dzīvesvietā – mēs nevarēsim sakārtot tikai no augšas, ministrijai vajag sabiedrotos. Es tos redzu pašvaldībās, tāpēc nesen piedalījos Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) domes sēdē, lai iepazīstinātu ar savu redzējumu un atbildētu uz pašvaldību pārstāvju jautājumiem," stāsta Bērzdiņš.

Liela daļa pašvaldību rūpējas, lai iedzīvotājiem nebūtu problēmu tikt pie sava ģimenes ārsta, bet ir arī tādas vietas, kur Veselības ministrijai (VM) tikpat kā nav sadarbības, atzīst ministrs. Viņš skaidro, ka ārsti nav dalīti pa pagastiem, jo ne jau katrā dzīvo 1800 iedzīvotāju, kas ir optimālais skaits vienai ārsta praksei. Daudzviet iedzīvotāju skaits ir mazāks par ārstu praksei nepieciešamo.

Bārzdiņš norāda, ka likums noteic, ka pašvaldības ir atbildīgas par veselības aprūpes pieejamību un veselības veicināšanu. "Tur nav rakstīts, ka pieejamība ir obligāti jānodrošina. Izlasot likumu, nav saprotams, ko sevī ietver atbildība," uzsver ministrs Katra pašvaldība to saprot, kā spēj un grib, tāpēc VM kopā ar pašvaldībām ir jāvienojas, kas tad īsti tā ir, uzsver Bārzdiņš.

Uz ierosinājumu atdot daļu valsts līdzekļu pašvaldībām, lai tās spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem ģimenes ārstu pieejamību jeb aizsniedzamību, Bārzdiņš atbild: "Naudas atdošana ir diskutējams jautājums. Es nesaku "nē". Katra pašvaldība ir atšķirīga – vienā ir slimnīca, ko tā grib saglabāt par katru cenu, citā nav neviena veselības aprūpes uzņēmuma. Jārod atbilde uz jautājumu, vai naudu vajadzētu dalīt pēc iedzīvotāju skaita vai lai uzturētu pastāvošo veselības aprūpes infrastruktūru."

Bārzdiņš skaidro, ka ģimenes ārsti pārsvarā grib strādāt Rīgā, bet Latgalē tie ir pārslogoti. "Ne vienā vien pagastā stāv tukšas izremontētas ārsta prakses telpas, bet ārsta kā nav, tā nav. Katrs ģimenes ārsts ir juridiska persona, uzņēmējs, un mēs nedrīkstam ar varu piespiest viņu mainīt darba un dzīvesvietu vai pagarināt darba laiku," klāsta ministrs, norādot, ka ir jau bijuši tādi nesekmīgi mēģinājumi.

Citādi esot, ja ģimenes ārsti strādā koppraksēs, jo tur viņi izdara vairāk "nekā tad, ja vairāki strādā individuāli vienas mazas pilsētiņas robežās," stāsta ministrs. "Piemēram, Mazsalacā ir četri ģimenes ārsti, kas ne tikai labi aprūpē ap 5000 pacientu, bet papildus uztur arī mazu slimnīciņu, kur ir arī veco cilvēku aprūpes nodaļa. Valstij šis Mazsalacas modelis izmaksā tikpat, cik četri atsevišķi strādājoši ģimenes ārsti," pozitīvo piemēru atklāj Bārzdiņš.

Ģimenes ārsti ārpus Rīgas ir starp turīgākajiem mazpilsētu iedzīvotājiem, norāda Bārzdiņš, kurš vēlas panākt, lai katrs zinātu savu ģimenes ārstu un viņam uzticētos, "lai ģimenes ārsts būtu sava pacienta ceļvedis līdz speciālistiem".

Parēķinot, cik daudz ģimenes ārstu ir uz Latvijas iedzīvotāju skaitu, to esot gandrīz pietiekami, lēš Bārzdiņš, kurš uzsver: "Tomēr diezgan šaurajā ģimenes ārstu vidē ir jāieplūdina jauni ārsti, jo šajā tirgū ir jānotiek paaudžu maiņai." Viņš atzīst, ka tas nebūs viegli, jo ģimenes ārsti cenšas pasargāt tirgu no jaunu kolēģu ienākšanas. Diezgan daudzi ģimenes ārsti, īpaši lauku apvidos, esot pensijas vecumā, tomēr ir autoritātes un spēj profesionāli strādāt.

VM šobrīd izskata iespēju ģimenes ārstiem pārdot savas prakses, kas būtu viens no variantiem, kā veicināt paaudžu maiņu. Patlaban VM arī apzina situāciju, lai noskaidrotu, kuri ir tie pagasti, kur nav pieejams ģimenes ārsts un kur to ir par daudz.

Bārzdiņš pārliecināts, ka ģimenes ārstam jāpazīst persona, nevis tikai slimība. "Stacionāros ārsti mēdz teikt: te man guļ lauzta kāja, sasista galva... Bet ģimenes ārstam priekšplānā ir Bērziņas kundze, Kalniņa kungs, nevis slimības," atšķirību uzsver ministrs. Slimnīcā pacientam jānokļūst tikai tad, kad šie divi pirmie posmi – ģimenes ārsts vai ambulatorais speciālists – nevar palīdzēt. Kamēr slimnīcu uzņemšanas nodaļas aizvietos ģimenes ārstus pēcpusdienās un izejamās dienās, tikmēr medicīna būs ļoti dārga, apgalvo Bārzdiņš.

Tāpēc "agrāk vai vēlāk" ģimenes ārstu koppraksēs būs jābūt pieejamam dežūrārstam, pie kura konsultēties, ja radušās problēmas pēc ģimenes ārsta oficiāli noteiktā pieņemšanas laika, sola ministrs. Tas gan nebūšot izdarāms tajās vietās, kur strādā tikai viens ģimenes ārsts, bet "laukos ārsts tomēr ir savs cilvēks, tāpēc pieejams ne tikai darba stundās".

Ministrs stāsta, ka profilakse ir ģimenes ārstu uzdevums un tiks iekļauts darba kvalitātes vērtēšanas programmā. "Tie, kuri rūpēsies par savu pacientu profilaksi, saņems piemaksas pie atalgojuma," sola Bārzdiņš. Viņš vēlas panākt, lai ģimenes ārsts kļūtu atbildīgs par saviem pacientiem, "meklētu viņus rokā vismaz reizi pusgadā un liktu izdarīt analīzes un apmeklēt speciālistus, ja redz novirzes no normas".