"Politiķu publiskajās runās nenoliedzami sociālās problēmas ir svarīgākais jautājums. Taču, vai tas nozīmē, ka līdz ar to notiek arī šo problēmu efektīva risināšana vai novēršana, vai vismaz risinājumu meklēšana, es šaubos," atzina sociologs Aigars Freimanis. Viņš sacīja, ka nenoliedzami nabadzība Latvijā ir problēma, taču tagad daudzas lietas, ar ko ikdienā saskaras iedzīvotāji, paliek aiz kadra, par tām pēc būtības nedomā.
Pašvaldību iesniegtie dati liecina, ka 2010.gada decembrī Latvijā jau 172 855 personas bija saņēmušas trūcīgas personas statusu. 2010.gada laikā trūcīgas personas statuss vismaz vienu dienu ir bijis spēkā 282 107 personām, garantētā minimālā ienākuma pabalstu vismaz vienu reizi saņēmušas 129 468 personas, un dzīvokļa pabalsts vismaz vienu reizi izmaksāts 202 814 personām.
Pēc LM sniegtās informācijas, Latvija ir līdere ES valstu vidū tā saucamā nabadzības riska indeksā, kas parāda, kāds ir iedzīvotāju īpatsvars, kuri atrodas zem nabadzības riska sliekšņa. Turklāt būtiski piebilst, ka nabadzība Latvijā sāka palielināties, ne jau sākoties krīzei. Ja 2004.gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 19%, tad 2008.gadā - jau 26% Latvijas iedzīvotāju.
Šajā laikā Latvijā pieauga arī tā saucamais Džini indekss, kas parāda sabiedrības ekonomisko noslāņošanos un plaisu starp bagātajiem un nabagajiem. Lai arī Latvijas Džini indeksam ir tālu līdz daudzām Latīņamerikas zemēm, tas tomēr ir lielākais starp tām ES valstīm, kas savu pēdējo gadu Džini indeksus ir aprēķinājušas.
Proti, ja 2005.gadā (aprēķiniem tiek izmantoti iepriekšējā, šajā gadījumā 2004.gada dati) Džini indekss Latvijā bija 36,1 %, kas Eiropas kontekstā ir vērtējams kā salīdzinoši augsts rādītājs un liecina par sabiedrības būtisku noslāņošanos, tad 2006.gadā šis indekss sasniedza jau 39,2%. Jāpiebilst, ka 2009.gadā Džini indekss Latvijā samazinājās un bija 37,4%. Taču šādas pozitīvas izmaiņas drīzāk nozīmē vien to, ka krīzes sākums ir sācis plucināt Latvijas bagātāko iedzīvotāju ienākumus un nebūt neliecina par sabiedrības attīstību. 2010.gada indekss, kam būs izmantoti smagākā krīzes punkta - 2009.gada - dati, vēl nav aprēķināts.
Nabadzība Latvijā sāka pieaugt laikā, kad strauji attīstījās ekonomika, pieauga ienākumi un bezdarba līmenis bija salīdzinoši zems. Tas ļauj secināt, ka liela daļa sabiedrības ne tikai nav saņēmusi nekādus labumus no tā, ka Latvija iestājās ES, bet vēl vairāk - tā treknajos gados piedzīvoja savas labklājības samazināšanos.
Pasaules Bankas (PB) pētnieki gan norāda, ka augoša nabadzība samazina arī ekonomikas nākotnes izaugsmes iespējas. Zināmos apstākļos indivīdi, reģioni vai veselas valstis var pat nonākt tā saucamajās nabadzības lamatās. Proti, zemāki ienākumi cilvēkiem liedz saņemt kredītus, tērēt vairāk naudas savas kvalifikācijas uzlabošanai un celt patēriņu, nolemjot gan indivīdus, gan ekonomiku kustībai pa sava veida apburto loku. Pēc PB atzinuma, pašu spēkiem no šādām lamatām izkļūt bieži ir ļoti grūti, un palīdzēt var tikai liela finanšu palīdzība no ārpuses, kas ļauj būtiski mainīt apstākļus.
Tieši tādēļ arī nabadzīgo cilvēku īpatsvars nereti ir viens no skaidrojumiem, kādēļ kādas valsts ekonomika attīstās lēnāk nekā valstīs ar līdzīgiem citiem nosacījumiem. PB secina, ka ir trīs ļoti būtiski faktori, kas ir saistīti ar ekonomikas izaugsmi, - nabadzība, sabiedrības nevienlīdzība ienākumos un vidusšķiras lielums. Turklāt viens ietekmē otru. Jo valstī ātrāk pieaug vidusšķiras apmērs, jo samazinās nabadzība un nevienlīdzība sabiedrībā, jo stabilāka jūtas valsts un tās ekonomiskā attīstība notiek harmoniskāk.
"No vienas puses, nevienlīdzība ienākumos ir laba motivācija, kas liek cilvēkam censties, mācīties, strādāt labāk, lai saņemtu vairāk naudas par savu darbu. Taču, no otras puses, ja plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir pārāk liela, tā attīstību vairs nestimulē," pastāstīja ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis. Tas daudz biežāk liek nabadzīgākajai sabiedrības daļai, iespējams, izvēlēties daudz radikālākas metodes ienākumu ieguvē, proti, ne caur jaunu pievienotās vērtības radīšanu, bet gan caur atņemšanu un pārdali. "Praktiski tas arī ir zaudējums ekonomikai, jo cilvēks izvēlas nevis radīt jaunu vērtību, bet, iespējams, pat nogalināt vai sakropļot otru, tādējādi graujot jau radīto," paskaidroja ekonomists.
Eksperti iesaka beidzot politiķiem ķerties klāt pie reālām reformām gan izglītības, gan veselības, gan arī sociālās palīdzības un citās nozarēs, kurās jādefinē prioritātes, un izbeigt politisko tirgu.
"Ir jānodarbojas nevis ar pseidoproblēmām, piemēram, vajag vai nevajag maksāt astoņus latus par vienu bērnu," teica Dombrovskis. Viņaprāt, politiķi negrib vai arī nevēlas ķerties klāt patiesu problēmu risinājumiem un pārkārtojumiem. Neveicot reformas, visi caur sāpēm gūtie konsolidācijas sasniegumi var nedot nākotnē nekādu gandarījumu un labumu.
"Protams, ka nabadzība saruks tad, kad radīsies jaunas darbavietas. Tās savukārt var rasties tad, kad investori būs gatavi šeit ieguldīt naudu. Tāpēc arī vajag samazināt valsts budžetu, lai valsts kopumā atgūtu uzticēšanos starptautiskajos tirgos un šeit atkal uzņēmēji sāktu investēt," klāstīja ekonomists.
Starptautiskie ekonomisti Maikls Hadsons un Džefrijs Samerss gan piebilda, ka tagadējā Latvijas politika, kas kā prioritāti ir izvirzījusi budžeta konsolidāciju, gan sekmē starptautisko aizdevēju prasību izpildi, bet vienlaikus noved arvien lielākā nabadzībā Latvijas sabiedrību. "Kad ekonomikas krīze sasniedza pietiekamu dziļumu, tā piespieda pat Latvijas apolitiskos iedzīvotājus iziet ielās 2009.gada ziemā. Taču pēc tam vairums Latvijas iedzīvotāju atrada citu pretošanās ceļu un vienkārši sāka emigrēt," pavēstīja Hadsons un piebilda, ka Latvijas demogrāfiskie zaudējumi jau ir sasnieguši Staļina represiju apmērus, labi vēl, ka bez cilvēku upuriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
