Ap trijiem naktī pametam vēl pavisam tumšo Rīgu. Šķiet, šajā stundā neguļ vienīgi daži taksisti un kāda sieviete garā melnā mētelī, kura no Vecrīgas gar Gaismas pili vientuļi bēg no mums nesaskatāmām šausmām. Šoseja līdz Rēzeknei, precīzāk, Kļoviem, kur atrodas slavenais Audriņu radars, Rēzeknes lidlauks un naktī uz trešdienu arī "Dragoon Ride" marša dalībnieku apmetne, ir tukša. Teju interesantākais apskates objekts pa ceļam ir "Делай good" grafiti uz dzelzceļa tilta pie Spuņģēniem.

Rēzeknes lidlauks atrodas mežu ielenkumā, un pirmā zīme par tā tuvumu ir milzīgā radara bumba. Tuvojoties tai, redzams, ka visai lielā iežogotā teritorija ir pilna ar brūniem, tumši zaļiem un kamuflāžas faktūrās krāsotiem transportlīdzekļiem un dažādām teltīm. Pēc pasu pārbaudes tiekam īsi instruēti par noteikumiem, kuru galvenais vēstījums ir: brauciet, bildējiet, filmējiet, runājieties ar visiem par visu, tikai neuzdodiet politiskus jautājumus – karavīrs nav pilnvarots uz tiem atbildēt.

Pie pašiem vārtiem jau rūc aptuveni 20 transportlīdzekļu liela kolonna šķietamā gatavībā doties ceļā. Tiekam iepazīstināti ar seržantu un viena piecu cilvēku apkalpotā "Stryker" komandieri Džeimsu Selfu, kurš savukārt tiek norīkots mūs "izklaidēt", kā viņš pats vēlāk joko. Saņemam Latvijas bruņoto spēku mums sagādātās ķiveres un plastikāta brilles, bez kurām nemaz nedrīkstam kāpt transportlīdzeklī, un dodamies uz norādīto bruņumašīnu rūcošās kolonnas priekšgalā. Par ķiveru lietderību pārliecināmies jau tūlīt – iekāpjot "Stryker", galva vairākkārt atduras pret dažādām robustām metāliskām detaļām.

Uzlieku arī pasniegtās iekšējās austiņas, kuras domātas visas militārās svītas un paša transportlīdzekļa iekšējai saziņai, un gaidu. Tālākie notikumi nebūt neatgādina mazliet cerēto Viktora Suvorova "Akvārijā" aprakstīto scenāriju, kurā pēc starta signāla kara mašīnas rēcot brāžas izpildīt pavēli. Tā vietā austiņās dzirdams, ka kolonnas vadītājs, kurš atrodas kādā no abiem mums priekšā esošajiem "Humvee", vismaz trīsreiz mierīgi un lēnām pārbauda, vai visi transportlīdzekļi ieradušies un to komandas ir pilnā sastāvā un gatavībā.

Ir sliktie un ir tie, kuri jāaizstāv

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Pirms iekāpšanas lielajā kaujas mašīnā neko konkrētu negaidīju, taču kolēģis vēlāk atzīstas, ka bijis patīkami pārsteigts par plašumu, jo domājis, ka sēdēsim daudz saspiestāk. Tiekam nosēdināti tieši pie durvīm, kuras atveroties nolaižas kā traps. Mums iepretim iekārtojas seržants Selfs (attēlā) un speciālists Eclers. Viņa, kā arī citu komandas locekļu pilnos vārdus tā arī nemaz nenoskaidroju, jo arī viņi paši viens otru sauc tikai uzvārdos.

Virs mūsu četrotnes sēdvietām ir divas lūkas, kuras vismaz "Dragoon Ride" laikā paliekot atvērtas vienmēr. "Nav svarīgi, cik stipri līst, mūsu darbs ir būt šeit, parādīt, ka esam klāt. Tā nu mēs stāvam, smaidam un mājam cilvēkiem," skaidro Selfs.

Viņš dzimis un audzis Pensilvānijā, taču pēdējos 17 gadus veidojis karjeru armijā, tostarp piedalījies misijās Irākā un Afganistānā, un šo gadu laikā dzīvojis vismaz 12 dažādās vietās. Seržants patlaban par mājām sauc Vāciju, kur līdz ar viņu dzīvo arī sieva un bērni. "Armija ir darbs. Esmu bijis tik dažādās vietās, ka es vairs nedomāju par to, vai es tieši šobrīd aizsargāju ASV vai piedalos šādā braucienā, kas ir tālu no kaujas zonām. Ir sliktie un visi pārējie, kuri no šiem sliktajiem jāaizstāv, neskatoties ne uz ko. Tik vienkārši. Tā domā lielākā daļa karavīru."

Komandā arī ASV pilsone no Ukrainas

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Selfam vienīgajam šajā komandā ir necaurredzamas brilles, kuras slēpj acu skatienu gluži kā šerifu spoguļbrilles filmās, taču gandrīz visu brauciena laiku no sejas nepazūd neliels smaids, kam par iemeslu ir apkalpes locekļu asprātības un savstarpēja pavilkšana uz zoba, kura bija sākusies vēl pirms mūsu iekāpšanas bruņumašīnā.

Lielākais jokotājs ir transportlīdzekļa komandierim blakus sēdošais Eclers. Kalifornijā dzimušajam jaunietim šogad apritējusi 20. dzimšanas diena un otrais gads ASV armijā. Mums iekāpjot, viņš joka pēc īsu brīdi cenšas runāt ar britu akcentu. Vēlāk uzzinām, ka viņš dažkārt mēdz atdarināt arī kādus noteiktus filmu varoņus, bet reizi pa reizei laika īsināšanai visa kaujas mašīnas ekipāža arī kopīgi dziedot. To gan nepieredzam, jo komanda pēc gandrīz divu nedēļu atrašanās ceļā, aptuveni sešu stundu miega un agrās celšanās piecos šķiet nedaudz miegaina.

Eclers atklāj, ka pēc dienesta beigām vēlas studēt grafisko dizainu. Vēl pirms diviem gadiem viņš neesot bijis pārliecināts par saviem mērķiem, tāpēc izvēlējies doties armijā. "Katra diena ir citādāka, es varu ceļot un pēc armijas man būs daļēji segta mācību maksa," viņš skaidro izvēli kļūt par karavīru. Patlaban jaunietis iekrājot brīvās dienas, kā arī naudu, lai pēc kāda laika uz Eiropu atvestu savu draudzeni parādīt visu to, ko viņš ir paspējis redzēt dienesta laikā. "Mēs abi esam vēstures nūģi, un te visur ir tik daudz piļu un citu vēsturisku vietu."

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Dziļāk bruņumašīnā iekārtojusies šīs mazās komandas mediķe Ņežinska. Jaunā sieviete no Ukrainas austrumu pilsētas Harkovas Amerikā ieradusies pirms pieciem gadiem "Work & Travel" programmas ietvaros. Pastrādājusi par viesmīli, taču pēc programmas beigām vēlējusies palikt ASV un mācīties. "Sākumā neko labu par Ameriku nedomāju," viņa atklāti stāsta, "domāju, ka tā ir stulbeņu, burgeru un kokakolas zeme, taču satiku tik daudz lielisku cilvēku un tā arī paliku."

Lai varētu palikt ASV, bija nepieciešams iegūt pilsonību, un viens no ātrākajiem veidiem ir dienests armijā. Tā pērnā gada decembrī Ņežinska nonāca Vācijā dislocētā 2. kavalērijas pulka mediķu vienībā. Uz salīdzinoši netālo Ukrainu gan viņa nevarot aizbraukt, jo tā ASV karavīriem patlaban esot noteikta kā ierobežotas piekļuves zona tur notiekošās karadarbības dēļ.

Konkrētajai "Stryker" izlūku vienībai viņa pievienojusies nejaušības dēļ tikai uz "Dragoon Ride" laiku, jo braucienā vajadzējis mediķi. Ukrainiete stāsta, ka nokļūšana bruņumašīnas komandā esot īstā veiksme, jo zēni pa dienu ļaujot izgulēties, kamēr citur par to nevarot ne sapņot. To viņai vēlāk izdodas arī lieliski nodemonstrēt.

Karavīru dzīvi nosaka 'Dragoon Ride'

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Īsi pēc noliktā laika plkst. 7 arī sākas kolonnas kustība. Bruņumašīnas iekšienē vienīgās pārmaiņas ir nelielā līgošanās, nedaudz skaļāka motora rūkoņa un mainīgā debesu ainava, kuru var redzēt maināmies pa abām atvērtajām lūkām. Divi bruņumašīnas aizmugurē pie sienām izvietotie monitori liek vilties – tajos netiek pārraidīti kadri no ārpasaules. Tā vietā viens gluži vienkārši paliek izslēgts, bet otrs esot paredzēts transportlīdzekļa tehnisko parametru un aprīkojuma stāvokļa novērošanai.

Pēc brīža pieceļos kājās un izbāžu galvu pa vienu no abām lūkām. Par spīti visai siltajam un vasarīgajam rītam un speciāli uzvilktajām drēbju kārtām, kaujas mašīnai braucot līdz pat aptuveni 80 kilometru stundā lielā ātrumā, visai drīz jau jūtos nosalis. Seržants Selfs nostājas blakus esošajā lūkā. Viņš pats aukstumam ir labi sagatavojies un līdzās ierastajai formai pirms izlīšanas no bruņumašīnas vēdera uzvilcis vēl papildus kārtu.

Laiku pa laikam kaujas mašīnas komandieris pamāj kādam kolonnas vērotājam. Tādu gan ir gaužām maz – no Audriņiem dodamies uz Gulbeni, un ceļmalās galvenokārt plešas lieli lauki un meži ar retām lauku mājām. Šajā rīta stundā arī citu braucēju ir maz. Tie retie, kuri gadās, apstājas ceļa malā, paklausot mūsu kolonnu pavadošās militārās policijas bākugunīm.

Selfs stāsta, pēdējo divu nedēļu laikā ainavas un situācijas bijušas visdažādākās, bet visinteresantāk bijis uz Vācijas lielajām autostrādēm. "Tu stāvi piecu joslu šosejas vidū, visapkārt ir automašīnas un cilvēki māj – kolosāla sajūta."

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Blakus lūkām uz "Stryker" jumta novietotas dažādas lādes, kastes un degvielas kannas. Seržants smejas, ka visvērtīgākā esot lielākā kaste, kurā atrodas ēdiens visai komandai tuvākajām dažām dienām. Tajā atrodas jau gatavā ēdiena paciņas, taču brauciena laikā karavīri apgādāti arī ar dažādām uzkodām – sāļajām barankām, aprikozēm un Latvijā ražotām cepamdesiņām, kuras Eclers un Ņežinska dēvē par "gaļas stienīšiem" un loca iekšā pa tiešo no iepakojuma.

Nedaudz vairāk uz bruņumašīnas priekšpusi blakus kastēm atrodas kubiska konstrukcija, kura pat desmitiem kilometru tālu palīdz karavīriem precīzi identificēt transportlīdzekļus, kā arī to, vai cilvēks ir bruņots, turklāt tā strādā arī naktī. Blakus savukārt novietots 50 mm ložmetējs un vēl viena lūka tā apkalpošanai. Tajā mūsu brauciena laikā vietu ieņēmis komandas savrupākais biedrs Snaiders. Viņš esot no Ņujorkas štata un armijā dienot jau vairākus gadus.

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Savukārt kaujas mašīnai pie stūres sēž komandas piektais biedrs lietuvietis Šaučuns. Pārējā komanda brauciena laikā ar viņu var sarunāties vienīgi ar austiņu un mikrofonu palīdzību, jo šaurā eja uz kabīni ir pamatīgi aizkrāmēta ar karavīru uzkabēm un citām mantām. Viņš gan braucot nav pārāk runīgs un galvenā komunikācija notiek vien pašā brauciena sākumā un beigās, jo šoferis nepārredz transportlīdzekļa parametrus un aizmugures lūkā stāvošais var viņu koriģēt.

Lietuvietis uz ASV devies pirms 15 gadiem un strādājis dažādus darbus līdz pirms četriem gadiem nolēmis veidot karjeru armijā. Pēc pirmā trīs gadu kontrakta beigām viņam piedāvāts pievienoties 2. kavalērijas pulka skautiem jeb izlūkiem. Šaučuns atklāj, ka svarīgu lomu nospēlējusi iespēja dienēt Vācijā, jo tagad daudz biežāk varot apciemot gan savus, gan sievas vecākus. "Tikai 14 stundu brauciens ar mašīnu un esmu Lietuvā, turklāt tas ir daudz lētāk."

Bildēšanās un māšana iekļaujas uzdevumā

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI


Īsi pirms Gulbenes kolonna apstājas ceļmalā. Kamēr militārā policija regulē satiksmi tās apbraukšanai, karavīri steidz izmantot "zaļo pieturu". Otrreiz bruņumašīna piebremzē tikai īsi pirms pilsētas, jo svītas lielākā daļa turpina ceļu uz Smilteni. Savukārt mūsu, kā arī divi citi "Stryker" kopā ar virkni "Humvee" automašīnu dodas uz Gulbenes centru, kur paredzēta tikšanās ar iedzīvotājiem. Esam gandrīz pusstundu agrāk, bet pie domes jau dežūrē pašvaldības pārstāvji un interesentu bariņš.

Pirms kaujas mašīnas durvju atvēršanas komanda novelk virsjakas un no tām uz apakšā esošajām formām pārliek karoga, uzvārda un ranga uzšuves. Tāpat visi sev piestiprina ceļu sargus. "Ja daudz jābildējas ar maziem bērniem, tad jātup uz ceļiem," paskaidro Selfs.

Viņš jau iepriekš norādīja, ka par spīti brīvajai gaisotnei un savstarpējiem jokiem jebkurš uzdevums tiek pildīts ar vislielāko nopietnību. Jautāts, vai viņa vadītā komanda arī šajā pašā brīdī būtu gatava doties īstā kaujā, viņš ne brīdi nedomājot atbild, ka jā. "Nepārtrauktās mācības nozīmē to, ka katrs zina savu uzdevumu un ir tam vienmēr gatavs neatkarīgi no situācijas."

Foto: Ko nozīmē braukt 'Stryker' kaujas mašīnā pa Latgali
Foto: DELFI

Turpmāko aptuveni divu stundu laikā pie domes apskatīt ASV un Latvijas Bruņoto spēku tehniku un ieročus ierodas vairāki simti cilvēku, lielākoties vecāki un skolotāji ar bērniem, kā arī pensionāri. Bruņumašīna, kurā vēl pirms stundas mūs uzņēmusī komanda brauca, ēda "gaļas stienīšus" un snauda, īsā laikā pārtop par bērnu pārpildītu rotaļu pilsētiņu. Tikai te viss ir īsts – īsti karavīri ar īstiem ieročiem un ļoti lieli auto ar astoņiem riteņiem pa kuriem var brīvi kāpelēt.

Kādu laiku vēroju, kā Latvijas armijas pārstāvji kamuflāžas krāsās mālē sajūsmināto bērnu sejas, kad pie manis pienākt seržants Selfs. "Mēs iepriekš runājām par dažādo publiku valstīs, kurās "Dragoon Ride" ierodas. Gandrīz visur kāds atnāk pateikt savu neapmierinātību vai protestēt, bet tomēr lielākoties ir šādi. Tad ir sajūta, ka tas, ko daru ir svarīgi," viņš norāda uz visapkārt "Humvee" un "Stryker" ložņājošajiem cilvēku simtiem.

Drīz atvadāmies. Pēc nepilnas stundas komanda atkal aizvērs "Stryker" durvis, uzģērbs siltāku drēbju kārtu un pārliks uzšuves, lai dotos tālāk uz Igauniju. Tikai vakarpusē būšot laiks paēst, apkopt transportlīdzekli un sagatavoties nākamajai dienai.

Seržants stāsta, ka Igaunijā notiekošo mācību "Saber Strike" laikā viņš būs atbildīgs, lai komandā visi apgūtu noteiktas jaunas iemaņas. Komandā esošā ukrainiete savukārt pēc marša atkal pievienosies pārējiem mediķiem, kuru mācībās, visticamāk, tiks izspēlēta ārkārtas situācija. Tādās medicīniskajam personālam jāgatavojas īsā laikā aprūpēt un ar nestuvēm pārvietot simtiem cietušo.

Mājupceļā pirms Smiltenes panākam kārtējo "Dragoon Ride" militāro kolonnu. Arī šajā militāro transportlīdzekļu virknē ir ap 20 transportlīdzekļu, bet katrā no tiem atrodas no dažiem līdz pat nepilnam desmitam cilvēku. Katrs ar savu stāstu.

Ceturtdien, 9. jūnijā Latviju pamet pirmā marša etapa pēdējās kolonnas. Kopumā trīs dienās mūsu valsti ceļā no Vācijas uz Igauniju jau šķērsojuši 200 transportlīdzekļi, bet nākamie 200 Latviju šķērsos no 13. līdz 14.jūnijam.

Iedzīvotājiem būs iespēja apskatīt militāro tehniku un tikties ar karavīriem 13.jūnijā Bauskā pie novada domes no plkst. 13 un Rīgā pie Latviešu strēlnieku laukuma no plkst. 16, kā arī 14.jūnijā Salacgrīvā pie veikala "Tops" no plkst. 12.