Gads kopš 'pārkāpta sarkanā līnija'; atskaites punkts politiķu un sabiedrības attiecību maiņai

Tiesa, demonstrācijas un grautiņu dalībnieku mērķi, šķiet, bija dažādi: kā pirms gada atzina policija - neviens vien no vairāk nekā 100 grautiņu laikā aizturētajiem nebija spējis pamatot savu rīcību: kāpēc sitis logus Saeimas ēkai vai metis ar akmeņiem policijai. Kopumā grautiņos ievainojumus guva 41 cilvēks, tostarp astoņi policisti, savukārt vairākām valsts un privātām iestādēm vajadzēja ieguldīt ievērojamus līdzekļus postījumu novēršanai - logu iestiklošanai un fasādes atjaunošanai. Tāpat cieta 14 dažādu policijas vienību automašīnas.

Tomēr šie grautiņi, visticamāk, nenotiku, vismaz ne 13.janvārī, ja tūkstošiem cilvēku tajā otrdienas vakarā nebūtu sapulcējušies Doma laukumā, lai paustu neapmierinātību ar valstī notiekošajiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem. Grautiņi bija tikai sekas jau pirms tam rūgušai neapmierinātībai, kas izpaudās, piemēram, "lietussargu revolūcijā", ko papildināja pēdējo mēnešu nedienas ekonomikā: "Parex" krahs un citas problēmas.

13.janvārim bija dažādas sekas. Valsts prezidents Valdis Zatlers izvirzīja ultimātu Saeimai izpildīt sešus uzdevumus, piemēram, atteikties no "lokomotīvju principa" vēlēšanās, kā arī iesaistīt toreizējā premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītajā valdībā jaunas sejas. Pretējā gadījumā, viņš draudēja, Saeima tiks atlaista. Nedaudz vairāk kā pēc mēneša vēl citus triecienus saņēmusī Godmaņa valdība krita, politiķi izpildīja dažus prezidenta ultimāta punktus, savukārt turpmākās protesta akcijas tika salīdzinātas ar notikumiem 13.janvāra vakarā. Prezidents 14. janvārī atzina, ka protestu, taču ne grautiņu, galvenais cēlonis bija saiknes zušana starp politiķiem un iedzīvotājiem.

Arī viens no protesta dalībniekiem Ansis Ataols Bērziņš atceras, ka viņa motivācija doties protestēt pie Saeimas un Smilšu ielā bija "sajūta, ka tas, ko esam iesākuši teikt, ir jāpasaka līdz galam. Lai adresātiem nebūtu iespējas kārtējo reizi iebāzt galvu smiltīs un izliekties, ka neko nedzird". Viņš uzsver, ka pirms tam notikušo manifestāciju Doma laukumā apmeklējis, jo bijusi "sajūta, ka nedrīkstu palikt malā, ka neejot rīkošos bezatbildīgi pret savu tautu, zemi, valsti". Prezidents Valdis Zatlers šajā ziņā norāda, ka 13.janvāra grautiņi bija ne tikai protests pret valdības realizētajiem soļiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, bet arī iepriekšējo valdību un Saeimu lēmumiem. "Sabiedrībā šī neapmierinātība krājusies gadiem," akcentē prezidents. Viņš atzīst, ka sabiedrības uzticība politiķiem vēl joprojām ir zema un to var iegūt tikai ar konsekventu lēmumu pieņemšanas politiku.

Sabiedrisko un politisko notikumu vērotāji norāda uz vairākām izmaiņām, kas notikušas pēdējā gada laikā sabiedrības un politiķu attiecībās, vienlaikus gan piebilstot, ka vēl joprojām pastāv daudz šķēršļu. Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere norāda, ka 13. janvāris bija spriedzes noņemšana un Zatleram pērn tomēr vajadzēja atlaist Saeimu. Vēl joprojām ministrijas vadot nespeciālisti, lai gan to vadību vajadzēja atdot nozaru speciālistiem. Līdzīgi kā savulaik Finanšu ministriju vadīja Atis Slakteris (TP), tagad ir jāšaubās par Arta Kampara (JL) kompetenci vadīt Ekonomikas ministriju, un kopumā ministrijas ir partiju pārņemtas. Vienlaikus atzinīgi esot vērtējams premjera Valda Dombrovska (JL) darbs, kurš mierīgi un neatlaidīgi realizē iecerēto.

Socioloģe atzīmē, ka latviešiem vēl tikai jāmācās diskutēt, savukārt partijām jāturpina augt un attīstīties.

Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Marija Golubeva atzīmē, ka 13. janvāris bija tikai pirmā tik liela mēroga neapmierinātības izpausme, kas savos apjomos gan atpalikusi no citviet Eiropā pieredzētā. Viņasprāt, iedzīvotāju un politiķu attiecības ir nedaudz mainījušās: sevišķi aktīvāka savās tiesībās un iespējās ir jaunā paaudze.

Tomēr vienlaikus sabiedrība vēl joprojām gaida, ka valsts vara atrisinās visas tās problēmas, un paši iedzīvotāji ne vienmēr vēlas uzņemties atbildību. Tas ir novērojams, piemēram, izglītībā, kur lielāku lomu varētu uzņemties vecāki un pašvaldības. Golubeva akcentē, ka, prasot lielāku atbildību no valsts instancēm, cilvēki ierobežo savas iespējas.

Taču nav arī pārliecības, ka politiķi ir gatavi ko mainīt. Vēl joprojām necaurskatāmas ir partiju finanses, un politiķi turpina bremzēt izmaiņas likumos, kas varētu sekmēt atklātību. Tāpat politikā atgriežas daži smagsvari, atgādina Golubeva, netieši norādot uz Andra Šķēles atgriešanos Tautas partijas vadībā. Viņa piebilst, ka, visticamāk, bez paaudžu maiņas Latvijas politikas veidošanas principos nekas nemainīsies. Tomēr reizē sabiedrībai ir jāturpina izdarīt savs spiediens uz politiķiem un jābūt dusmīgai. "Sabiedrība kā prasīgs klients var mainīt politiku," pauž eksperte, norādot, ka vienā no scenārijiem pēc Saeimas vēlēšanām Latvijā var nostiprināties "oligarhu režīms".

Politoloģe Rasma Kārkliņa uzsver, ka augoša iedzīvotāju aktivitāte bija vēl pirms 13. janvāra, kas izpaudās, piemēram, "lietussargu revolūcijā". Viņa pozitīvi vērtē arī turpmākos iedzīvotāju protestus: piensaimnieku protestus februāra sākumā, kas bija viens no toreizējā zemkopības ministra Mārtiņa Rozes (ZZS) demisijas cēloņiem, Bauskas tilta aizšķērsošanu augustā un "telšu pilsētiņas" izveidi novembrī. Tāpat teju katru nedēļu pie valdības vai Saeimas ēkas notika, piemēram, skolotāju vai studentu protesti. Pašus grautiņus 13. janvārī Vecrīgā Kārkliņa gan atzīst par huligānismu un norāda, ka tajā piedalījās salīdzinoši neliela iedzīvotāju grupa. To pašu uzsver arī Zatlers. "Vēlos atzīmēt, ka 13. janvāra vakara notikumos ir jānodala manifestācijas dalībnieki no provokatoriem un vandāļiem, jo pašu manifestācijas atbalstītāju viedokļa izpausme nebija vardarbīga," pauž prezidents.

Valsts galva un prezidents arī ir vienisprātis, ka līdzdalība jau minētajās, kā arī citās pašu rīkotās akcijās un forumos liecina par cilvēku aktivitātes pieaugumu. Zatlers atgādina par iedzīvotāju līdzdalību labdarības akcijās, forumos un vienkārši sniegtu palīdzību saviem līdzcilvēkiem.

Arī Bērziņš, atceroties gadu vecos notikumos, pauž, ka politiķu un iedzīvotāju attiecības mazliet ir uzlabojušās. "Var sajust lielāku ieklausīšanos. Kaut neuzskatu jauno valdību un to vadošos spēkus par principiāli labākiem. Jā, kvantitatīvi (tādā nozīmē, ka zaguši mazāk) šīs valdības veidotāji atšķiras no abu iepriekšējo veidotājiem, bet pēc būtības - nē," e-pasta vēstulē portālam "Delfi" raksta Bērziņš. Tomēr kopumā pirms gada notikušo akciju viņš vērtē kā lūzuma punktu sabiedrības domāšanā.

Par to, vai Latvija varētu piedzīvot vēl vienu 13. janvārī, viedokļi dalās. Bērziņš pauž, ka patlaban tas nav nepieciešams. "To, ko vajadzēja pārlauzt, mēs pārlauzām. Tagad pie politiskās iekārtas maiņas būtu nopietni jāstrādā citām metodēm. Tikai - nav jau tā laika, ir pulka savu darbu. Diemžēl ar politiku parasti nodarbojas tie, kam nav ko citu darīt," raksta Bērziņš.

"Viss ir atkarīgs no tā, kā [politiķi] atrisinās [valsts] finanšu problēmas," saka Golubeva. Viņa pieļauj, ja līdz vasarai valsts patiešām būs atmaksājusi savu ieturēto daļu 70% apmērā no strādājošo pensionāru pensijām un 10% no pārējām pensijām, kā arī sākusi izmaksāt pensijas pilnā apmērā, tad spriedze mazināsies.

Taču visas sabiedrisko notikumu vērotājas atzīst "kluso protestu" esamību: nodokļu nemaksāšanu, emigrāciju un uzņēmumu pārcelšanos uz ārzemēm. Pēdējo no minētajām kā ļoti sliktu zīmi vērtē Beitnere: "Ja uzņēmumi pārreģistrējas [pārceļ darbību uz citu valsti], tad tā ir ārkārtas situācija kvadrātā". Viņa uzsver, ka latvieši ir pacietīga tauta, taču ārkārtas situācija Latvijā ir kopš 2008.gada decembra.

Toties Kārkliņa kā ļoti negatīvu iezīmi vērtē nodokļu nemaksāšanu, jo tādā veidā zaudē visa Latvijas ekonomika. Valdībai ir jāpārliecina savi iedzīvotāji, ka tā rīkojas, ņemot vērā viņu vajadzības, rezumē politoloģe.

13. janvāra protesta akcija nebija vienīgā, taču vērienīgākā protesta akcija Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Neapmierinātību ar politiķu darbu, lēmumiem, kā arī sociālajām un ekonomiskajām norisēm Latvijā sabiedrība izteica arī piensaimnieku protestos februāra sākumā, vairākos arodbiedrību un citu organizāciju gājienos un piketos pie Ministru kabineta un Saeimas pavasarī, vasarā un rudenī, kā arī Bauskas protestos augusta izskaņā.