Pērn disertāciju "Porainas silīcija karbīda keramikas ieguve uz priedes koksnes bāzes" aizstāvējušais un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti absolvējušais Jānis Ločs (28, foto pa kreisi) tagad ir Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošais pētnieks. Šobrīd viņa ikdienu aizņem līdzdalība Eiropas struktūrfondu aktivitātes "Cilvēkresursu piesaiste zinātnei" projekta "Jauno zinātnieku grupas multidisciplinārs pētījums biomateriālu tehnoloģiju izstrādei" īstenošana.
Aigars Atvars (30, foto pa labi), absolvējot Latvijas Universitātes Fizikas un Matemātikas fakultāti, ir ieguvis doktora grādu fizikā, Lāzerfizikas un spektroskopijas apakšnozarē. Iepriekš bijis LU Fizikas un Matemātikas fakultātes pētnieks atomu un molekulu fizikā, pašreiz – Biomehānikas un fizikālo pētījuma institūta direktors.
Jau vairākus gadus Latvijā runā par saikni starp zinātni un tautsaimniecību un tās lomu valsts ekonomikā. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2007.-2013. gadam uzsvērts, ka valsts galvenais resurss ir tās iedzīvotāji un viņu zināšanu prasmīga izmantošana. Arī novembra sākumā Saeimā apstiprinātā premjera Valda Dombrovska ("Vienotība") valdība savā deklarācijā kā vienu no savām prioritātēm nosauca "zināšanu un jaunievedumu veicināšanu visās tautsaimniecības nozarēs, pārvaldē un izglītībā".
Divi jaunie eksakto zinātņu pārstāvji par dzīvi nesūdzas. Veiksmes pamats ir Eiropas Savienības fondu projektu nauda, nevis valsts budžeta bāzes finansējums.
Jānis Ločs: zinātniskajam darbam ne vienmēr pietiek laika
Kāpēc izvēlējāties strādāt zinātnē?
Es izvēli izdarīju 10., 11. klasē. Sākumā es sapratu, ka mani interesē zinātne. Vidusskolā ķīmija man patika mazāk, bet man ļoti patika un ļoti padevās fizika. Savukārt materiālzinātne – tā īsti nav nedz fizika, nedz ķīmija, bet kaut kas pa vidu. Materiālzinātnieki padziļināti nezina nedz ķīmiju, nedz fiziku. Taču viņi zina par ķīmiju vairāk nekā fiziķi un par fiziku - vairāk nekā ķīmiķi.
Arī apmācības procesā mums ir pavisam savādāks skats uz lietām. Lokoties krēsla kājai, mehāniķis redzēs, ka tā sāk salocīties, ķīmiķis redzēs, ka tā lokās, fiziķi varēs izrēķināt kaut kādus spēkus, bet mēs sapratīsim, kas notiek materiāla iekšienē jau atoma līmenī – vai krēsla kāja lūzīs, kā tā lūzīs, kāpēc lūzīs, kāpēc tomēr nelūzīs utt.
Kāds ir precīzi jūsu darba lauks zinātnē?
Es nodarbojos ar keramisku materiālu pētniecību. Taču šobrīd es vairāk strādāju biomateriālu jomā – ar keramiskajiem biomateriāliem, piemēram, trikalcija fosfātu. Tie domāti cilvēku kaulaudu aizvietošanai. Mēs sadarbojamies ar Rīgas Stradiņa Universitātes Sejas un žokļu klīniku un izstrādājam jaunas formas un jaunu struktūru keramikas. Šos materiālus var izmantot medicīnā, un tie palīdz cilvēkiem dzīvot tālāk. Piemēram, visvairāk mēs gatavojam hidroksilapatīta granulas.
Ja cilvēkam ir izrauts vai pazaudēts zobs un trīs, četrus gadus, tā vietā nav ielikts jauns, tad zudušā zoba atrašanās vietā vairāk nav slodzes. Ja noslogojuma nav, tad organisms saprot, ka kauls tajā vietā vairs nav tik nepieciešams. Tāpēc organisms kaulu noārda un padara to mazāk izturīgu. Ja pēc tam cilvēks tomēr izdomā ielikt implantu, tad skrūve, ko ieskrūvē žoklī, lai pēc tam ievietotu mākslīgo zobu, var neturēties kaulā. Mēs veidojam speciālas granulas, ko ķirurgi ievieto žokļa kaulā un pēc trijiem līdz sešiem mēnešiem izveidojas jauns kauls, kurā var ieskrūvēt skrūves un ielikt zobu.
Cik perspektīvi šobrīd Latvijā ir nodarboties ar zinātni?
Ja Latvijā viss notiktu tikai uz zinātnes bāzes finansējuma un lekciju lasīšanas rēķina, tad es zinātnē nebūtu un, visticamāk, darbu bez īpašām problēmām atrastu kādā pārdošanās sfērā, kurā manas zināšanas būtu augstāk novērtētas. Bet šobrīd es strādāju vienā no aktivitātes "Cilvēkresursu piesaiste zinātnei" projektiem, kas ilgst trīs gadus. Divi no tiem vēl priekšā. Par darbu šajā projektā var saņemt pietiekami lielu atalgojumu, un man ir motivācija ir palikt zinātnē.
Man nav vajadzīgs miljona atalgojums, bet, ja man mājās braucot, nav jādomā, ko es došu bērnam ēst, tad varu darīt to, ko vēlas un normāli dzīvot. Nevis izdzīvot, bet normāli dzīvot.
Piemēram, pirms diviem, divarpus gadiem es cītīgi piedalījos dažādu projektu pieteikumu rakstīšanā. Strādājām veselus sešus mēnešus, ko vismaz es darīju papildus savam pamatdarbam - algotajam darbam. Rakstīju pa vakariem un naktīm un atalgojumu par to nesaņēmu. Un es nebiju pārliecināts, ka mūsu projektu apstiprinās. No 120 – 130 projektiem toreiz apstiprināja tikai aptuveni 30, tātad ceturto daļu. Projekts bija labs, un es vēlāk saņēmu jau tagadējo atalgojumu.
Mums ir bijis tā, ka mēs deviņos no rīta atnākam uz darbu, vienpadsmitos vakarā ejam mājās, paēdam vakariņas un pēc tam līdz diviem naktī atkal rakstām projekta pieteikumu un tad astoņos no rīta atkal esam darbā, un pārrunājam, kas ir jādara. Turklāt zinātniskie projekti nav vienas grupas projekti. Tajos parasti iesaistās trīs, četras grupas, šajā projektā pat sešas grupas. Tas prasa daudz laika, lai visas grupas savā starpā spētu sadarboties.
Vai krīzes laikā zinātnieku atalgojums ir sarucis?
Pirms šis projekts vēl bija sācies, es pagājušajā gadā ap šo laiku trīs mēnešus biju bezalgas atvaļinājumā. Zinātnes bāzes finansējums valsts budžetā, salīdzinot 2008. un 2009. gadu, bija samazināts aptuveni uz pusi.
Tomēr valsts arī sniedz savu atbalstu un bez tā vispār būtu neiespējami strādāt. Kā saka mana profesore: bāzes finansējums ir rupjmaize, taču sviests un desa pašam ir jānopelna. Ja tu gribi pārtikt tikai no rupjmaizes un neesi aktīvs, neraksti projektus un nemeklē partnerus, tad tu ēdīsi tikai maizi, bet, ja tu esi aktīvs, tu atrodi partnerus, uzraksti projektus un spēj tos veiksmīgi administrēt un pabeigt, tad tu vari arī ēst sviestu un desu.
Vai ir bijuši piedāvājumi braukt un strādāt uz ārzemēm?
Ir, protams. Bet pagaidām notur ģimene.
Un tikai?
Situācija ir tāda, ka sieva arī ir zinātniece. Ir arī bērns. Pagājušajā gada ap šo laiku es domāju - ja būtu piedāvājums, tad es brauktu uzreiz, bet tagad tomēr nebrauktu. Taču piedāvājumi ir. Gatavošanās aizbraukšanai prasītu pāris mēnešus. Piemēram, uz Vāciju, kur mācījos, es varētu aizbraukt jebkurā laikā.
Vai jūtat, ka jūsu darbs atspoguļojas ekonomikā un tālāk ir ieguldīts, piemēram, ražošanā?
Lai biomateriāls, ko mēs šeit veidojam, nonāktu tirgū, ir nepieciešami 10 gadi. To laikā ir jāizveido materiāls, jāveic visi pētījumi, kā arī jāgūst dažādi sertifikāti. Biomateriālus implantē cilvēkos, tādēļ to gatavošanā ir noteiktas visstingrākās prasības, kvalitātes kontroles un uzraudzības prasības. Lai izpildītu šīs prasības, ir vajadzīgi lieli ieguldījumi. Līdz šim mēs neesam saņēmuši reālu uzņēmēju piedāvājumu sadarboties, jo biomateriāli savu peļņu nedos pēc viena un diviem gadiem, bet gan pēc daudz ilgāka laika. Latvijas uzņēmēji arī nav tik bagāti un stabili kā ārzemju uzņēmēji, kam ir savs pamatbizness un kas var atļauties izveidot speciālu meitasuzņēmumu tikai biomateriālu biznesa attīstībai. Latvijas uzņēmumi ir gatavi ieguldīt mazāk un pēc iespējas ātrāk gaida peļņu.
Bet vai ir meklēti kādi kontakti ar ārvalstu uzņēmējiem? Paši nenāk klāt?
Paši klāt nenāk. Taču mēs neesam uzņēmēji, mēs esam zinātnieki. Mēs esam izvietojuši savus produktu piedāvājumus "European Enterprise Network" [Eiropas Uzņēmumu tīkls ir projekts, kura mērķis ir palīdzēt ES uzņēmējiem apzināt sadarbības iespējas visā ES un savās ražotnēs izmantot jaunākās tehnoloģijas]. Esam saņēmuši Šveices un Vācijas klīniku atsauksmes, kuras interesē mūsu produkti pētījumu veikšanā.
Mums gan ir bijusi sadarbība ar uzņēmējiem citās, ne biomateriālu jomās. Mēs izstrādājām speciālu materiālu, ar kuru elektrolīzes procesā attīra mikrobioloģiski piesārņotu ūdeni. Tur bija sadarbība ar Latvijas ražotājiem, šķiet, vienu no papīrfabrikām, kas izmantoja mūsu izstrādājumu.
Cik ir daudz jauno zinātnieku? Cik liela ir jauniešu interese par zinātni?
Ir daži gadi vai daži izlaidumi vai kursi, kur cilvēki ir neaktīvi. Viņi saprot, ka nav izvēlējušies to nozari, kas patiešām interesē. Bet ir daži kursi, kuri jaunieši jau pirmajā vai otrajā kursā nāk un meklē un interesējas par iespējām rakstīt bakalaura darbu. Turklāt bakalaura darbu, arī maģistra un citu darbu izstrādē, mēs iesaistām ražotājus.
Aigars Atvars: valsts piešķirtais finansējums ir mazs, viss ir pašu rokās
Kādēļ pievērsāties zinātnei un tieši fizikai?
9.klasē es piedalījos fizikas olimpiādē. Pēc tam turpināju mācīties fiziku Āgenskalna ģimnāzijā. Tad es domāju - ko darīšu tālāk? Biju piedalījies fizikas olimpiādē un mācījies fiziku un nolēmu, ka ir jāturpina mācīties. Sākumā bija doma mācīties teorētisko fiziku, bet tas ir pārāk abstrakti un tad man būtu jābrauc uz ārzemēm. Taču es negribēju braukt prom. Mani interesēja zinātnes filozofija. Tad Mārcis Auziņš pirms bakalaura darba izstrādes parādīja, ar ko viņš nodarbojas, un tā ceļš zinātnē kopā ar Mārci Auziņu turpinājās, līdz pabeidzu doktorantūru.
Jūs patlaban vadāt institūtu. Kādi ir tā mērķi un kādi ir jūsu paša uzdevumi tajā?
Institūts ir dibināts pirms gada, un pirmā lieta, ko vajadzēja izdarīt - pieteikt projektus, lai tos varētu apstiprināt decembrī. Pirms tam vajadzēja atskaitīties investoram par to, kas ir izdarīts.
Kāpēc šādu institūtu vajadzēja dibināt?
Jaunajiem zinātniekiem vajadzēja savus projektus. Ja viņi būtu "zem kaut kā", tad savas tēmas nevarētu iesniegt tik viegli, cik gribētu.
Lielāka neatkarība?
Jā.
Cik perspektīvi ir nodarboties ar zinātni Latvijā?
Tā kā šobrīd ir iespējams izmantot Eiropas fondus, jauns zinātnieks, piedaloties kādā projektā, var saņemt 1000 latu lielu algu mēnesī. No jaunajiem zinātniekiem tādu algu dabū aptuveni 30%. Bet tas, vai viņš šādu algu dabūs, ir atkarīgs no viņa ieinteresētības un aktivitātes, jomas perspektīvas. Tāpēc, ka no tā atkarīgs, vai projektam piešķirs līdzekļus, un prasmes rakstīt projektus.
Man fizikā tiešas intereses vairāk nav, taču es skatos uz saviem vienaudžiem vai mazliet jaunākiem, kas palika zinātnē, saņem naudu un sekmīgi strādā. Malači!
Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kādā laboratorijā nokļūst jaunais zinātnieks. Katrā laboratorijā ir kāds profesors. Ja viņš pats piesaka projektus, tad naudu saņems arī doktoranti. Ja profesors nepieteiks projektus, tad doktorantam nekādu ienākumu nebūs. Turklāt, ja profesors pats piesaka projektus un iesaista arī doktorantu, tad vēlāk viņš aicinās studentu pašu arī rakstīt un pieteikt projektu, lai vēlāk kļūtu par tā vadītāju.
Cik grūti vai viegli ir gūt finansējumu dažādiem projektiem? Kāda ir jūsu institūta pieredze?
Pieteicām četrus projektus, apstiprināja trīs. Es domāju, ka tas ir labi.
Par ko ir projekti?
Viens ir Latvijas Rietumkrasta vēja novērtējums, lai redzētu, kā var izmantot tā potenciālu vēja enerģijas attīstīšanā. Otrs ir ūdeņraža iegūšana, sajaucot sārmu un dažādas vielas. Trešais ir par vēl vienu citu ūdeņraža iegūšanas veidu.
Cik cilvēku strādā institūtā?
Seši cilvēki.
Vai redzat, ka jūsu darba augļi ir atspoguļojušies ekonomikā vai kādā projektā uzņēmējdarbībā?
Ja mēs realizējam kādu projektu, iegūtais produkts ir jāpārdod tālāk. Problēma gan paliek, vai tas, ko mēs iegūstam patiešām ir konkurētspējīgs. Līdz šim neko neesam pārdevuši, jo institūts ir jauns. Man pašam šādas pieredzes vēl nav. Mēs paši meklējam sadarbības partnerus. Mums institūtā ir cilvēki, kam ir pieredze uzņēmējdarbībā.
Vai nav bijusi doma braukt uz ārzemēm?
Es neesmu gribējis braukt prom. Man šķiet, ja es aizbrauktu prom, tad visdrīzāk neatgrieztos. Man tā fizika tik ļoti nepatīk, lai es tās dēļ aizbrauktu prom un pamestu visu, kas ir bijis šeit. Latvijā sadarbība ir daudzveidīgāka. Ārzemēs es redzētu tikai institūtu un laboratoriju.
Kādā ziņā daudzveidīgāka?
Es zinu Latvijas pilsētas, zinu Latvijas vēsturi, man te ir vecāki, brālis, draugi, zinātnieki no citām sfērām.
Kura no nozarēm šobrīd Latvijā ir visperspektīvākā?
To ir grūti pateikt, jo jebkurā jomā – lāzerfizikā un materiālzinātnēs - kāds mazs "štruntiņš" var izrādīties ļoti vērtīgs. Mūsu institūtā ir tāds Jānis Alnis, kurš arī strādā Vācijā. Viņš ir elektroniķis, fiziķis, eksperimentētājs. Viņam ir visādas idejas – kā stabilizēt lāzerus un tā tālāk. Viņa idejas mēs realizējam kā projektus, kuru īstenošanā iegūtos produktus var pārdot tālāk. Ja ir gudras idejas, tad jebkura maza niša var noderēt.
Cik būtisks ir valsts atbalsts?
Valsts budžeta piešķirto naudu – trīs miljonus latu gadā - sadala Latvijas Zinātnes padome. Vienam zinātniskajam projektam var iedot līdz 10 000 latu gadā, kas ir maza nauda. Tad vēl ir bāzes finansējums, kuru var izmantot institūts. Par to var samaksāt vien minimālās algas. Valsts dotā nauda ir maza. Zinātnieki var pelnīt naudu, lasot lekcijas un saņemot profesoru algas, ja viņi ir profesori, kā arī piedaloties Eiropas struktūrfondu projektos.
Direktora amats ir vienīgais, kurā darbojaties?
Jā, taču es vēl esmu Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā, kur ir Tautsaimniecības grupa, kuras darbs mani interesē. Cenšos par visu interesēties un būt aktīvs. Ir jāmeklē iespējas. Ja runā par sadarbību ar uzņēmējiem: vajag pazīt uzņēmējus, paskatīties, kā notiek ražošana un arī par biznesu ir jāinteresējas – lai saprastu sistēmu. Investors šobrīd ir ieguldījis savu naudu un gaida, kad mēs tos atpelnīsim, piesaistot Eiropas struktūrfondu projektus. Viss ir pašu rokās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
