Pulksten 18:30 visos masu medijos jau ziņoja, ka iebrukuši veikala "Maxima" griesti un ir cietušie. Šajā mirklī visas ielas jau bija slēgtas. Pa tām uz Zolitūdi pārvietojās vairs tikai "ātrās palīdzības" brigādes.
Sirēnas periodiski atskanēja pat naktī, bet tas, lai cik dīvaini arī nebūtu, vairs tik ļoti nesatrauca. Klausījāmies un pie sevis domājām: "Paldies Dievam, vēl kāds izdzīvojušais atrasts". Tik ļoti gribējās, lai šo sirēnu, kas liecina par atrastajiem izdzīvojušajiem, būtu vēl vairāk.
Pēc tam ar sievu devāmies uz traģēdijas vietu, aiznesām ēdienu tiem, kuri mirka lietū un gaidīja ziņas par saviem tuvajiem, kas palikuši zem gruvešiem. Izjūtas bija divējādas. No vienas puses šoks par to, ka kaut kas tāds vispār varēja notikt, kā arī līdzjūtība pret upuriem. No otras puses bija patīkami redzēt, ka cilvēki nav aizmirsuši līdzcietību un izpalīdzību, spēju sapulcēties grūtā brīdī.
Traģēdijas vietā acīs dūrās tas, ka visi nesošās konstrukcijas fragmenti bija bez deformācijām (gludi). Vakarā, aplūkojot nogruvuma vietas fotogrāfijas portālā "Delfi", arī pievērsu uzmanību tam, ka nesošās konstrukcijas bija neskartas. Cietusi bija tikai šo konstrukciju savienojuma vieta. Vēlāk notika trešais nogruvums, ko nofilmējuši BBC žurnālisti. Kad aplūkoju šos kadrus, sapratu veikala sabrukšanas mehānismu. Tiesa, šajā jomā nekāds eksperts neesmu.
Un vēl. Galvā pastāvīgi riņķoja doma, kāpēc glābšanas darbos palīgā netiek saukti cilvēki? Viņi varētu palīdzēt, pat, ja netiktu ielaisti iekšā. Nelaimes vietā nekavējoties ieradās ļoti daudz cilvēku. Ja būtu aicināti, atnāktu vēl vairāk. Tad varētu izveidot dzīvo ķēdi un no rokas rokā pārnesot gruvešu gabalus, atbrīvot vietu no gruvešiem – iekšā strādātu glābēji, bet ārpusē – brīvprātīgie. Tādā veidā gruvešus var ļoti ātri aizvākt.
Droši vien arī kāds būtu atbraucis arī pats ar savu ceļamkrānu, lai paceltu lielākos gruvešu fragmentus. Varbūt būtu izdevies izglābt vismaz vēl vienu dzīvību...
Pēc 21.novembra traģēdijas mēs pārstājām iet uz "Maxima". Apmēram pusgadu vispār ne reizi šī tīkla veikalos neiegājām. Jā, un kopumā centāmies izvairīties no lielveikaliem. Sākotnēji pēc traģēdijas, ieejot veikalos, neapzināti pavērsām acis uz griestiem, un, kad veikalu jumtos ieraudzījām tādu pat tehnisko risinājumu kā "Maxima", nodrebējām.
Domas par dzīves īslaicīgumu noteikti bija, bet to vietā galvā nāca dažādi secinājumi. Bērni jāmāca daudz vairāk un daudzveidīgāk nekā tas pašlaik notiek skolās. Izdzīvot šajā un daudzās citās situācijās var vienīgi cilvēks pats saviem spēkiem, tā kā valsts šādos jautājumos ir pārāk neprofesionāla. Jāuzticas un jāattīsta sava intuīcija.
Konkrētajā veikalā "Maxima" Priedaines ielā es ar sievu biju trīs reizes, lai gan tas atrodas tieši blakus mājai. Pēc veikala atklāšanas mēs ar sievu tur aizgājām un, neskatoties uz jauno dizainu, tā izdevīgo atrašanās vietu un tamlīdzīgām priekšrocībām, kaut kas mums tajā veikalā neiepatikās. Un šis "kaut kas" atkal un atkal uznira katrā veikala apmeklējuma reizē Tagad es domāju, ka tas bija Dievs, kas mūs sargāja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
