Starmešu gaismā jūs pašlaik esat savu attiecību dēļ, tādēļ pirmais jautājums loģiski ir - kā un kad jūs iepazināties ar Tomasu Henriku Ilvesu?
Ar Tomasu esam pazīstami jau ļoti sen. Mūs kopā saveda mūsu profesionālā darbība. Ārlietu ministrijā es sāku strādāt 1997. gadā, nodarbojos ar jautājumiem par Baltijas valstu iestāšanos NATO. Toreiz bija neliels cilvēku loks, kas ticēja šim mērķim, kuram bija līdzīgi uzskati, vērtības, mērķi. Tomass savā kapacitātē bija viens no tiem...
...Viņš tobrīd bija ārlietu ministrs?
Jā. ...Tā cilvēku grupa satikās dažādos formālākos un neformālākos pasākumos, un bija ļoti maza - tur bija tāds cilvēks kā nu jau aizsaulē aizgājušais Rons Asmuss, kā Aleksandrs Vondra. Šaurs domubiedru loks, kas strādāja vienotam mērķim un ticēja kopējām vērtībām.
Ko šī jūsu grupa ikdienā darīja - organizēja domu apmaiņu, lai lobētu Baltijas uzņemšanu NATO?
Jā. Toreiz bija ļoti skaļš viedoklis pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO - ka NATO paplašināšanās tālāk aiz Polijas robežas uz austrumiem nav apsverama. Tāpēc tas prasīja gan lielu drosmi, gan lielu izdomu. Nebija pat jēdziena "kandidātvalsts". Tas bija inovatīvs process - kā savest Baltijas valstis un sabiedrotos. Tomass toreiz bija ministrs, es biju vecākā referente - bet diskusijās formālais līmenis nebija svarīgs.
Un pat tad, kad mērķis jau bija sasniegts, esmu pat negaidot satikusi Tomasu un citus šos cilvēkus vēlākos pasākumos, piemēram, Gruzijā vai Ukrainā, jo mēs atkal esam atraduši sevi turpinot strādāt ar šīm vērtībām. Profesionālā saskarsme ar Tomasu mums ir vijusies cauri gadiem.
Kad notika tas zibsnis?
Šovasar man dzīvē bija tāds brīdis, kad biju viena ar bērniem. Tomass bija viens. Pēc ļoti intensīva un smaga darba ar kiberdrošības jautājumiem Latvijas prezidentūras Eiropas padomē paņēmu divus mēnešus atvaļinājuma. Tomasam vasaras sezonā bija brīvāks laiks. Nav noslēpums, ka viņa dzimtās mājas ir tuvu Latvijas robežai. Saziņa starp diviem brīviem cilvēkiem, kurus saista profesionālās intereses, ved pie satikšanās. Vasara pagāja, ciešāk pavadot laiku. Sapratām, ka vērtības, kas vieno mūs profesionāli, saliedē mūs cilvēciski. Šis laiks pārvērta mūsu attiecības citā dimensijā.
Un ko jūs tagad redzat citādi Ilvesa personībā?
Tā pati izpratne par labo un slikto, ko līdz tam dalījām politikā, tikpat līdzīgi mēs skatāmies uz sadzīvi un privātiem jautājumiem. Jo dzīvesbiedram jau jābūt domubiedram. Protams, ka esmu iepazinusi fantastiskas citas īpašības un talantus, ko profesionālajā saziņā nebiju redzējusi. Viņa lielā mīlestība pret kokiem - ko viņš un viņa viesi sastādījuši viņa dzimtajās mājās. Viņa zināšanu apjoms par kokiem, un kā viņš prot par to pastāstīt! Viņa fantastiskā mūzikas gaume, zināšanas par mūziku!
Viņš turpina jūs šarmēt?
Jā. Viņš turpina mani šarmēt.
Par mūziku. Manuprāt, Ilvesam jābūt mūžīgā pretrunā starp to, ka viņa mākslinieciskā gaume ir izteikti pozitīva pret tiem, kas ir dumpī pret sistēmu, kamēr viņš pats arvien vairāk kļūst par sistēmas sastāvdaļu. Kā viņš ar to sadzīvo?
Par Tomasu šādi nekad neesmu aizdomājusies. Bet man uzreiz nāk prātā otrs tēls - Vāclavs Havels. Es nopirku Havela grāmatu "Road to the Castle and Back" tieši aiz ziņkāres, kā tas ir, ka tu esi mākslinieks un dumpinieks, bet tu kļūsti par prezidentu, kuram jālauž sevi ikdienas kompromisos.
Kad jūs man šo jautājumu uzdodat, es domāju, ka nebūtu pareizi salīdzināt, bet, protams, Ilvesā arī ir šis balanss. Starp dumpinieku, kuram ir vīzija par to,kā pareizi būtu jābūt - vai tā ir tava tauta, Eiropa vai kas globāls, un no otras puses - kompromiss ar sistēmu, cik tā var izturēt dumpošanos.
Man liekas, ka tas ir liels talants, nepazaudēt savu dumpīgumu.
Vai tas, ka jūs esat meitene no mazpilsētas, ietekmēja to, kā veidojās jūsu personība?
Esmu dzimusi Rīgā, bet bērnību pavadīju Salacgrīvā, netālu no Igaunijas robežas, skolā gāju Limbažos. Pēc mācībām pārcēlos uz Rīgu studēt. Man Salacgrīva ir vieta, kur es vienmēr jūtos labi. Iespējams, tas saistīts ar to, ka nelielākā kopienā ir lielāks cilvēciskums, sirsnība.
Esmu vienīgais bērns ģimenē. Abi mani vecāki ir no mākslas jomas. Tēvu es pazaudēju agrā bērnībā. Viņš ar izcilību pabeidza Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmiju, mamma pabeidza "lietišķos". Un man ir novērojums - vai nu bērni iet pilnīgi vecāku pēdās, vai nu ļoti pretēji. Es esmu noteikti tas gadījums, kam šķita, ka mākslas ir par daudz. Eksaktie priekšmeti un matemātika man padevās daudz labāk. Tomēr mākslu augsti vērtēju un cienu, gaumes sajūta - patika pret vienkāršo bet eleganto - nāk no vecāku ietekmes.
Vidusskolniece no Limbažiem, padodas matemātika, lietišķāka, ne mākslinieciska... Kā veidojās lēmums studēt to, kas jūs aizveda līdz karjerai starptautisko attiecību jomā?
Deviņdesmitajos gados atvērās pasaule. Parādījās jauna iespēja studēt politiku, starptautisko politiku. Limbaži bija parasta vidusskola, taču īpaša ar izcilu vēstures skolotāju, kurš tolaik mācīja arī sociālās zinības - Uldi Umuli. Vēlos viņam pateikt paldies par ievirzi tajā jomā. Viņš vēlāk kopīgi ar Ārlietu ministriju arī sarakstīja skolēniem domātu grāmatu par Latviju un NATO.
Iestājos ar labiem rezultātiem Latvijas Universitātes starptautisko attiecību studiju nodaļā. Jau otrajā kursā sāku strādāt Ārlietu ministrijā. Kopš tā laika esmu tajā vidē arī profesionāli darbojusies.
Tieši pieredze ar NATO paplašināšanos, šis mērķtiecīgais, saliedētais darbs, nedomāt par darba laiku, par atalgojumu, bet strādāt tam, kam tu tici, kas ir vitāli svarīgs tavai valstij - tas ir ielicis ļoti dziļu fundamentu manī.
Man kā jūsu vienaudzim deviņdesmitie gadi atmiņā palikuši ar to, ka apkārt bija daudz negodīguma, neizdarības un vilšanās...
Es to pārfrāzētu no vilšanās uz jautājumiem, par kuriem neesmu līdz galam spējusi izdomāt, kā tos atrisināt. Esmu daudz strādājusi ar cilvēktiesību jautājumiem - ar Baltkrievijas opozīciju, arī Azerbaidžānā, kur esmu pat dzīvojusi... Un savā vērtību skalā tu redzi to būtisko - kā tiek politisku motīvu dēļ pārkāptas indivīda brīvības - Baltkrievijā cilvēki tika apcietināti vai pazuda bez vēsts. Bet politikas jomā strādājot, tu arī saproti tās pārējās intereses - ekonomika, robežu kontrole, imigrācijas jautājumi... Tu saproti, ka tie arī ir svarīgi jautājumi, un vilšanās rodas no tā, ka tu nevari saprast, cik daudz darīt cilvēktiesību vārdā...
...Vārdu sakot - kas ir ētiskuma robežas reālpolitikā...
Jā.
Kā jūs nonācāt līdz kiberdrošībai kā jūsu specialitātei?
Aizsardzības ministrijā es sāku strādāt 2005. gadā, gatavojot NATO sammitu Rīgā. Nodarbojos ar publisko diplomātiju, jo mani saista iespēja veicināt izpratni sabiedrībā par drošības tēmām, lai cilvēki saprastu, kāpēc tas ir svarīgi. Tad ar šiem pašiem jautājumiem strādāju Aizsardzības ministrijā, tad Latvijas pārstāvniecībā NATO Briselē. Tad mani "aizdeva" Eiropas Savienībai, lai es strādāju Azerbaidžānā.
Tā bija unikāla pieredze, jo tur diplomātijas dienaskārtībā ir teju visi iespējamie jautājumi - cilvēktiesības, ekonomika, reliģija, attiecības ar Krieviju, attiecības ar Irānu, kara zona Karabahā... Bija ļoti liels gandarījums par tur padarīto cilvēktiesību jomā.
Tad studēju ASV, Vašingtonā maģistratūrā. Te arī liels paldies Tomasam, kurš mani atbalstīja par to, ka nepieciešama profesionāla pauze, lai varētu pasmelties intelektuālās zināšanas. Tiešām nevis apguvu jaunu jomu, bet padziļināju zināšanas vēsturē, politikā, filozofijā. Faktiski tas bija brīvs gads, lai lasītu grāmatas. Citādi pie gultas krājās grāmatu kalns, un nevar paspēt izlasīt.
Tad atgriezos Aizsardzības ministrijā strādāt ar kiberdrošību un NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveides. Abi šie jautājumi pašlaik ir ļoti aktuāli, bet sākumā tie tika apšaubīti. Bet nu izcilības centrs darbojas, kā arī pēc ilgām diskusijām tika uzrakstīta Latvijas kiberdrošības stratēģija. Tas, protams, ir tikai tāds dokuments, bet tas ļāva daudziem cilvēkiem daudzās institūcijās iesaistīties, padomāt un noteikt prioritātes.
Tagad teroristam caur internetu atvērt Pļaviņu HES slūžas ir neiespējami?
(Smejas) Nekas nav neiespējami, bet interneta drošība Latvijā tiešām ir drošās rokās. Un man ir vēl daudz priekšstatu, ko var izdarīt vairāk un labāk.
Bet kopš šīs vasaras, kad jūsu dzīve izmanījās, jūs redzat, kā jūs šīs ieceres varat īstenot, esot Latvijas valsts dienestā?
Jāsaka atklāti, ka precīzu plānu nav, bet mani mazāk dzīvē ir interesējusi forma, vairāk saturs. Ar tādiem jautājumiem kā digitālā attīstība vai kiberdrošība, es labprāt turpinātu strādāt, jo ar tiem var nodarboties jebkur. Šī situācija man vēl ir jauna, lai varētu izvērtēt, cik daudz varu to darīt. Labprāt to darītu Latvijas nacionālajām vajadzībām, bet tikpat labi to var darīt ārpus Latvijas, tikpat labi kopā ar Tomasu kādā dzīves situācijā... Tā joma paver plašas iespējas. Man nav tik būtiski, kur es atrodu sevi ierēdniecībā vai diplomātijā, cik būtiski, ka var darīt to, ko māku un kas maina sabiedrību un rada vērtību.
Iespējams, izvērtējot plusus un mīnusus, iznāks, ka jums tas jādara Igaunijā. Vai jūs jau mācaties igauņu valodu?
(Smejas) Njā... Valodas jautājums. Tomass ir uzlabojis savu latviešu valodu un zina jau daudz vairāk vārdu par "saldējums". Viņam valodas padodas. Jā, es jau labu laiku mācos igauņu valodu Rīgā pie fantastiskas skolotājas Kertu. Aiz mīlestības pret otru cilvēku un reizē arī viņa valsti valoda ir kas tāds, kas vismaz pamatlīmenī jāzina. Es mācos ar prieku. Tomass man to nav lūdzis.
Bez tam Tomass ir pārliecināts, ka, ja nāku no Salacgrīvas, manī ir līvu asinis. Viņš ir daudz lasījis un pētījis par līviem, un viņam liekas, ka garais augums, stiprums, spītība un izturība darbā manī norāda uz līvu ietekmi. Un nu mums mājās ir ne tikai latviešu - igauņu vārdnīcas, bet arī līvu. Tomasam ļoti patīk lingvistika.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
