Jauniešiem šeit jādzīvo pēc stingra režīma: celšanās septiņos no rīta; 7.15- rīta kross, no pusastoņiem līdz astoņiem jāsakopj māja; astoņos tiek pasniegtas brokastis, pusdeviņos notiek pirmā rīta sapulce; no deviņiem līdz pusvieniem notiek strādāšana darba grupās; vienos tiek pasniegtas pusdienas, pēc pusdienām līdz pulksten diviem ir atpūta.
No diviem līdz pieciem atkal strādāšana ar 15 minūšu pauzēm; no pieciem līdz pusšesiem jauniešiem jāsakopj sevi pēc darba, pussešos - vakara sapulce, sešos - pirmās vakariņas; no 18.20 līdz deviņiem vakarā pusaudži tiek aicināti izmantot laiku sevis garīgai un fiziskai pilnveidei, notiek dušu izmantošana pēc grafika, astoņos vakarā ir otrās vakariņas, deviņos paredzēta došanās pie miera, lai gan reāli jaunieši dažkārt līdz pusvienpadsmitiem vakarā var skatīties televizoru.
Rīta sapulces laikā, ko vada viens no jauniešiem, tiek dota atskaite par mājas kārtību, notiek dienas darbu sadale un pārrunātas paredzamās aktiviātes. Pēcpusdienas sapulcē tiek dota atskaite par darba grupās paveikto, notiek pozitīvo un negatīvo momentu raksturojums, to analīze, tiek pārrunāti individuālie konflikti, konkrētie novērojumi un izdarīti kopīgie secinājumi.
Konsekvences pēc melno kvadrātu principa
Bez dienas režīma, jāievēro arī pieci mājas likumi: nedrīkst komūnā lietot vai ievest jebkāda veida apreibinošos līdzekļus, par to var tikt ierosināta krimināllieta, nedrīkst atstāt teritoriju bez pedagoga atļaujas; nevar būt pāru attiecības gan ar pretējā, gan arī sava dzimuma jauniešiem; nedrīkst darīt pāri citiem komūnas biedriem ne fiziski, ne arī garīgi; ; jāievēro patiesīguma princips.
Ja kāds no jauniešiem pārkāpj kādu no šiem likumiem vai neievēro režīmu, viņam tiek piespriests sods - vislielākais sods ir padzīšana no mājas, mazāks soda mērs ir melno kvadrātu piešķiršana. Katrs melnais kvadrāts nozīmē vienu stundu papildus darba, kas jāatstrādā laikā kamēr citi var atpūsties. Par lieliem pārkāpumiem var izpelnīties desmit melnos kvadrātus, par sīkiem -viens vai divi melnie kvadrāti. Tāpat arī jauniešiem, kas izplenījušies šo nosodījumu ir liegtas vairākas priekšrocības - viņi nevar peldēties, sestdienās kopā ar pasniedzēju doties uz veikalu, braukt ar laivu, vakarā skatīties televizoru un darīt vēl ko citu.
Savukārt pozitīvais vērtējums notiek pēc trīs fāžu sistēmas. Kad jaunieties ierodas komūnā viņš ir nultajā - adaptācijas fāzē, kas parasti ilgst mēnesi, pusotra. Ja šajā laikā pusaudzis ir labi uzvedies, viņš var pāriet uz pirmo fāzi, kurā jau ir zināmas priekšrocības, piemēram, zvanīt uz mājām, reizi mēnesi vecāku pavadībā aizbraukt uz mājām. Atkarībā no jaunieša uzvedības pēc aptuveni vēl pusotra vai diviem mēnešiem viņu var pārcelt otrajā fāzē, kur priekšocības jau ir lielākas - viņš var atvest savu magnetafonu, klausīties mūziku, var pildīt koordinatora pienākumus, vadīt sapulci.
Tāpat arī otrās fāzes audzēkņiem var tikt dota iespēja vieniem pašiem aizbraukt uz mājām, tādejādi tiek pārbaudīta viņu notūrība. Normāli, ja sešu mēnešus pēc ierašnās pusaudzis var pāriet trešajā, visaugstākajā fāzē, taču diemžēl reti tas notiek tik ātri.
Trešās fāzes pusaudžus jau var uzskatīt par mājas saimniekiem, kuri palīdz audzinātājiem. Tiesa gan ne vienmēr trešās fāzes pusaudži izpelnās atzinību pārējo komūnas locekļu acīs, jo uz viņiem skatās ar nelielām aizdomām, pieļaujot iespēju, ka viņi var atstāstīt audzinātājiem pārējo sarunas. Pašlaik Saulrītos ir trīs trešās fāzes audzēkņi. Visbiežāk gan audzēkņi atstāj rehabilitācijas centru esot tikai otrajā fāzē.
Pastiprināta vēlme pēc saldumiem
Katru sestdienu kopā ar vienu no pasniedzējiem jaunieši dodas uz veikalu. Visa viņu nauda glabājas pie audzinātājām, pretējā gadījumā viņiem būtu pārāk liels kārdinājums aizmukt un iztērēt to jaunas devas iegādei.
Veikalā pusaudži iztērējot aptuveni divus vai ar divarpus latus, galvenokārt pērkot saldumus. Cilvēkiem, kas pārstājuši lietot heroīnu ir raksturīga vēlme uzturā lietot pēc iespējas vairāk saldumu, lai gan ņemot vērā to, ka viņiem visiem ir B un C hepatīti , šiem jauniešiem vajadzētu ieturēt diētu un neēst neko pārāk saldu vai treknu. Taču viņiem to iestāstīt grūti, pat tēju bijušie narkomāni dzer ļoti saldu. Mazliet aizdomāties sākot tikai tad, kad kādam no viņiem rodas saasinājums - kļūst slikti un pats cilvēks paliek dzeltens kā cālis.
Tā kā Saulrīti ir valsts dotēta iestāde un uz katru audzēkni ir noteikts daudzums ēdināšanas naudas, vecāki pat sametušies tā saucamajai cukura naudai par ko viņiem tiek iegādāts papildus cukurs. Vēl vecāki šad tad šurp atved kādu sev nevajadzīgu lietu, piemēram, elektronisko tējkannu, tosteri un citas sadzīviskas mantas.
Runājot par ēšanu, pie kopējā galda šeit mītošie pusaudži cenšas paēst ļoti ātri. Tiklīdz šķīvis ir tukšs viņi ceļas kājās, pasaka - paldies un dodas prom. Taču pēc mājas noteikumiem pie galda visiem ir jāierodas, pat tad, ja nav vēlmes ēst, pretējā gadījumā nav izslēgts, ka pusdienu vai vakariņu laikā kāds no viņiem kaltu bēgšanas plānu vai, piemēram, kūtī vārītu pašizgudrotu apreibinošu novārījumu.
Raugoties no psiholoģijas, šī vēlme pēc iespējas ātrāk paēst viņiem rodoties no tā, ka savulaik mājās šie jaunieši nav ieturējuši normālas pusdienas ģimenes lokā, jau vēlāk, kļūstot par atkarības slimniekiem, kā narkomāniem viņiem ēšana vairs nav diez ko svarīga, galvenais pēc iespējas ātrāk piebāzt kuņģi, tāpēc arī tagad sēdēšana pie kopēja galda pusaudžiem sagādājot psiholoģisko diskomfortu!
Atļauts tikai smēķēt
Lai gan katram narkomānam ir sapnis par mēreno lietošanu, praksē ir pierādījies, ka ir cilvēki, kuri spēj mēreni lietot alkoholu, taču ar narkotikām šādā veidā tikt galā nespēj neviens, tāpēc arī šeit, viņiem ir jāatsakās no pilnīgi no visa, pat pretsāpju tabletēm, jo nesen bijis gadījums, kad trīs jaunieši sašķaidījuši ar ūdeni pretsaaukstēšanās līdzekli un mēģinājuši ielaist to vēnā... Viens no viņiem par to tika izslēgts no kopienas.
Vienīgā atkarība pie kuras pusaudžiem ļauj pieturēties arī šeit Saulrītos ir smēķēšana. Cigarešu blokus viņiem parasti atved vecāki, jo pagasta veikaliņā viņiem cigaretes nepārdod, kā nekā viņi visi ir nepilngadīgi. Bet smēķēt lielākā daļa no viņiem sākusi aptuveni 10 - 12 gadu vecumā.
Statistika:
No 2000. gada 1. janvāra līdz 30. novembrim Narkoloģiskajos stacionāros ārstēti 1807 narkomānijas slimnieki, no tiem 1581 jeb 87.5% gadījumos lietotā viela ir heroīns, 22.6% no ārstētiem narkomāniem ir sievietes, 1374 jeb 76% ārstēti Narkoloģijas centrā. Vēl 1998. gadā stacionārā bija ārstēti tikai 692.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
