Avoti policijā Āvu raksturo kā "policistu dvēselē" un cilvēku, kurš ar degsmi dara savu darbu. Vairāki policijā strādājošie pauž, ka Āva, ja gribētu, varētu kļūt par nākamo Valsts policijas priekšnieku, taču priekšnieka posteņi viņu neinteresē. Ilgus gadus strādājis kriminālpolicijā Rīgā, vēlāk pēc sievas ierosinājuma kopā ar ģimeni pārcēlies uz Liepāju. Āva nemaz neesot vēlējies Liepājā būt par priekšnieku, gribējis Kurzemes reģiona pārvaldē strādāt par inspektoru. Tomēr dzīve ielika Liepājas kriminālpolicijas priekšnieka amatā.

Sarunā ar portālu "Delfi" Āva stāsta gan par Ivana meklēšanu, gan - policijas darbu.

Foto: LETA

Jūsu kolēģi stāsta, ka jums nekad nav paticis būt priekšniekam.

Nevis nepatika, bet man ir ārprātīgas prasības. Man cilvēciski vienkāršāk ir prasīt visu no sevis, nevis no pārējiem.

Varbūt labi vien ir, ka esat priekšnieks?

Ilgus gadus biju priekšnieks kriminālpolicijā Ķengaragā. Pēc tam aizgāju uz centru (Rīgas reģiona pārvaldes Centra iecirkni - aut.).

Kāpēc no Ķengaraga uz centru?

Man ir vēl viena riebīga īpašība – patīk darboties ar mantām, kuras visi citi jau nometuši, izmetuši ārā.

Ar vecajām lietām?

Ar vecajām lietām un tādām, kas jau sen izjukušas.

Centrs bija bēdīgā stāvoklī – tur bija tikai intrigas un problēmas. Tas bija izaicinājums. Man patīk izaicinājumi – dzīve interesantāka.

Kā veicās ar tām vecajām lietām, kādu atrisinājāt?

Ļoti labi. Centrā nostrādāju gadus sešus par kriminālpolicijas priekšnieku.

Bijāt Centra pārvaldē arī tad, kad notika Zolitūdes traģēdija? Zinu, ka piedalījāties arī šīs krimināllietas izmeklēšanā.

Nē, tajā laikā jau biju Valsts policijā (Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē – aut.).

Esat ļoti universāls.

Nē, neesmu universāls. Esmu vairāk diletants visā, kas notiek.

Kā notika Ivana meklēšana? Kāda ir pirmā doma, ja vecāki par bērna pazušanu policijai paziņo tikai nākamajā dienā?

Lai strādātu pie šādas lietas, jāzina vēsture. Tā Latvijā bērnu meklēšanā diemžēl ir ļoti, ļoti bēdīga. Nav tā, ka gaidīju to, kas notika, bet, katru reizi izlasot par bērnu pazušanu, par noziegumiem, vienmēr padomāju, ko es varētu darīt šādā situācijā. Nekad jau nevar zināt, kad šāda situācija būs. Situācijai pienākot, man uzreiz bija skaidrs, ko darīt.

Sākumā vienmēr ir divas pamata versijas, kas sadalās tūkstoš mazās versijās. Vai nu noticis nelaimes gadījums, vai noticis noziegums pret bērnu. Manam mazākajam bērnam ir četri gadi. Tāpēc zinu, ko var piecgadīgs bērns. Vairāk ir tā, ko viņš nevar, nevis tā, ko var. Tāpēc visiem, arī augstiem policijas ierēdņiem, kas man stāstīja, ka bērns tikai izgājis pastaigāties un gan jau atgriezīsies pēc 24 stundām, uzreiz pateicu, ka tas nevar būt: "Jūs "nerubījat", ko dara mazi bērni." Man tāds skraida mājās. Zinu, ka ir neiespējamas lietas, ko viņš var izdarīt, nekas loģisks tas nav. Tas ir nākamais bērnu meklēšanā – jāizslēdz jebkura loģika.

Ko darīt, ja nevar loģiski izdomāt, kā bērns rīkosies?

Tāpēc tā bija neiespējamā misija. Ivana meklēšanā daudz kas bija slikti: nebija informācijas apmaiņas, nenostrādāja cilvēki, saskārāmies ar milzīgu vienaldzību. Tomēr bija arī labas lietas. Kolosāli bija tas, ka tauta "salikās kopā". Ar saviem mazajiem bērniem biju sporta laukumā, kad saņēmu īsziņu, ka pazudis bērns. Uzreiz ierados Liepājas iecirknī, un sākām meklēt. Tika piesaistīti visi mūsu cilvēki, kas strādāja ar divām versijām. Tiem, kas strādāja ielās, bija tikai viena versija, ka viņš ir apmaldījies.

Visiem varu teikt milzīgu paldies. Uzklausu visus, kas man stāsta arī muļķības. Cenšos pateikt, ka viss jau tiek darīts. Uzreiz notiek milzīgs darbs vairākos slāņos. Meklēšana, ko redzēja cilvēki, bija tikai virsējais slānis.

Ir ļoti daudz teorijas grāmatu par cilvēku meklēšana. Bērns vecumā līdz septiņiem gadiem var pārvietoties līdz trim kilometriem diennaktī. Sliktākajā gadījumā rādiuss varētu palielināties līdz astoņiem kilometriem.

Ja viņš izmanto kādu transportu?

Nē, ja viņš iet tikai kājām. Sabiedriskais transports šo lauku paplašina.

Pirmais darbs bija aptaujas visās tuvākajās mājās. Tika aptaujāti visi cilvēki, kas bērnu pazina. Visā Liepājā, visā Latvijā. Brauca visi Latvijas policisti un viņu meklēja. Arī Rīgā. Kad cilvēki tikai sāka pulcēties uz meklēšanu, pēc divām stundām no Rīgas ieradās divi veči ar motocikliem, kuri bija braukuši bērnu meklēt. Viņi bija atbraukuši apmēram stundā un divdesmit minūtēs.

Visi meklēja. Man bija ļoti grūti, jo nepazīstu Liepāju, neesmu liepājnieks. Esmu dzimis un visu mūžu dzīvojis Rīgā. Reti kuru ielu Rīgā nezinu.

Liepājā ir kolēģi.

Jā, kolēģi nāca un palīdzēja. Civiliedzīvotāji nāca ar dažādām zināšanām un iespējām, ar aparatūru, tehniku, ar laivām un kajakiem, ar kuģiem, ar kvadricikliem, ar ģeogrāfiskām zināšanām. Te bija viss, kas iespējams. Liepājas dome kopā ar mani strādāja diennaktīm bez pārtraukuma. Kartogrāfija drukāja kartes, rādīja un stāstīja – kur var būt, kā var būt.

Bieži tā nenotiek.

Domāju, ka tas notiek vienmēr, ja tiek organizēts. Varbūt esmu ideālists, bet nevaru iedomāties, ka Latvijā kādam pateiktu, ka pazudis piecgadīgs bērns, un aicinātu palīgā, un cilvēks, kurš neko nedara, pateiktu: "Nu, veči, lieciet mani mierā."

Saejam kopā traģiskās lietās – Ivana gadījums, Zolitūdes traģēdija.

Elementāra cilvēku psiholoģija. Bērēs vienmēr domā, kāpēc nevarēju aizbraukt pie viņa biežāk, kāpēc noliku klausuli, kāpēc neparunāju. Tomēr arī priekos apvienojamies.

Paskatieties, kas notiek krastmalā 11. novembrī. 18. novembrī – Brāļu kapi. Svecīšu dienas. Tā ir apvienošanās. Dziesmu svētki, hokejs, basketbols. Bet spējam apvienoties arī sliktās lietās, un tas ir labākais. Tas ir spēks.

Protams, cilvēkiem ir liels ego. To varēja redzēt meklēšanā. Cilvēkus, kas meklēja pazudušo bērnu, var sadalīt vairākās grupās. Vieni , kas vairāk dzīvoja Krievijas informācijas ietekmē un uzskatīja, ka visus homoseksuāļus varam kārt pie staba, lai viņi atzīstas, kur bērnu likuši. Bija tādi, kuri gribēja bērnu atrast. Tomēr uzsvars bija uz to, lai tieši viņš būtu bērnu atradis, nevis vispār bērnu atrod. Tas nav tikai Latvijā, tā ir visās pasaules valstīs. Mums ir daudz ko mācīties.

Par mazo puiku visa iespējamā informācija bija savākta jau pirmajā stundā. Bija izveidots psiholoģiskais portrets un viss, ko viņš var izdarīt. Atklājums, ka viņš spēj viens pats pārvietoties Liepājas sabiedriskajā transportā, bija absolūts šoks, jo tas uzreiz pavēra milzīgi plašas durvis. Tajā brīdī bija grūti izdomāt, ko darīt tālāk. Protams, doma bija, ka bērns ir kaut kur tuvumā.

Liepājā nebija tāda pagraba, mazdārziņa, lūkas, šahtas, forta, garāžas, kur kāds nebija ielīdis. Visi krūmi bija izbradāti, viss bija pacelts augšā. Kriminālpolicijas inspektori diennaktīm skatījās Liepājas sabiedriskā transporta reģistratorus. Uģis Āva

Tos videoreģistratorus skatoties, pēc pusstundas jau var sajukt prātā. Tas nav tik vienkārši, tās kameras ir mazliet sfēriskas.

Skumji, ka rezultāts ir tāds, kāds ir. Ja man prasītu, vai es būtu rīkojies citādi, es, protams, būtu aizbraucis uz Dubeņiem un viņu atradis, ielicis ātrās palīdzības mašīnā un nogādājis slimnīcā uz pārbaudēm, bet es nezinu, kā to varēja zināt. Es noteikti nezināju, ka viņš tur varētu būt.

Ir psiholoģiskā izpratne, kāpēc viņš brauca ar to autobusu un gāja iekšā mežā?

Nav nekādas psiholoģiskās izpratnes, un tajā visā vispār nav nekādas loģikas. Tāda nemaz nevar būt. Ja ir pazudis tik mazs bērns, tad loģikas nav. Tik mazam bērnam ir vairāk dzīvnieka psiholoģija. Viņš negribēja braukt uz Dubeņiem. Jāatceras, ka viņš nepazīst ciparus. Viņš nezina, kurā autobusā iekāpa. Viņš brauca līdz galam.

Tad viņš izkāpj un kaut kur aiziet?

Viņš izkāpj galapunktā un zina, ka jāiet taisni. Viņš gāja pakaļ autobusam, jo Dubeņos tas autobuss iet taisni, apgriežas, un tad nāk atpakaļ. Taču tur ir kalniņš, un bērns neredz, ka autobuss pagriežas. Dubeņos pietupāmies un vērtējām, ko redz bērns. Viņš redz tikai to, ka autobuss aiziet, un tad pretī nāk cits autobuss. Un viņam nostrādās mazā loģika – tas ir ceļš, pa kuru iet autobuss, priekšā ir mājas, jo gar manām mājām iet autobuss.

Visas meklēšanas dienas bija drausmīgas. Mājās arī nevarēju pagulēt. Tajā nedēļā gulēju vidēji stundu diennaktī.

Tātad, ja man prasītu, vai es kaut ko darītu citādi, izanalizējot visu, noteikti varu teikt, ka nē.

Būtībā viss bija pareizi?

Būtībā viss bija pareizi. Bija cīņa ar laiku. Tas, ka viņš tika meklēts diennakti pēc pazušanas.

Kā vecāki to paskaidroja?

Vecāki neko nepaskaidroja. Viņš dzīvoja ģimenē, kur bija onkulis, vecākie brāļi, māte, kas staigā apkārt. Viņi nav dzērāji. Nezinu, kāpēc tas izskanēja, galīgi garām.

Mātei bija vienkārši vienalga?

Nē, mentalitāte. Latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, vāciešiem, zviedriem un somiem sievietes pamatā ir ģimene un ģimenes pamatā ir bērni. Tas ir arhetips. Krieviem, poļiem, Kaukāza valstīs dzīvojošiem bērnu ir daudz vairāk, un ģimenes pamatā sievietei ir vīrietis. Ja primārais ir vīrietis, tad bērni ir mazāk svarīgi, un viņa meklē vīrieša sabiedrību. Viņa pati bija sapratusi, ka puika vienkārši pastaigājas, viņa pati bija pusi dienas meklējusi. Ja viņa kaut tajā rītā būtu atskrējusi pie mums... Mēs bērnu sākām meklēt, kad viņa paziņoja policijai. Sanāca apmēram 36 stundas pēc pazušanas.

Ekspertīze parādīja, ka Ivana nāves cēlonis ir nosalšana, bet tā neparādīja aptuveno nāves laiku. Vai nesanāk, ka sākāt viņu meklēt brīdī, kad viņš bija mežā un jau miris?

Domāju, ka jā. Domāju, ka jā, jo tajā vietā, kur viņu atradām, nebija dzīvojis cilvēks. Vienmēr cilvēks – mazs vai liels – atstāj pēdas. Vienmēr ir kaut kas, kas liecina, ka cilvēks tur ir dzīvojis. Šeit nebija nekā.

Tad sākāt meklēt jau par vēlu?

Visticamāk, ka tā bija. Eksperti vēl strīdas par nāves laiku. Tajā vietā bija absolūti brikšņi, nebija nekādas takas. Likās, ka zeme sasalusi.

Katrs cilvēks iet savu misiju, un puikam notika viss, kas slikts ar viņu varēja notikt. Tajā dienā viss notika slikti. No rīta viņš izgāja no mājām nepaēdis, apsēdās pieturā, vecmāmiņa viņam pabrauca garām un pamāja ar roku, viņš sagaidīja autobusu, aizbrauca ar autobusu līdz vienam galam, tad iekāpa otrā mikriņā un tika līdz centram. Tad, visticamāk, no tā mikriņa viņu izsēdināja. No aizmugures piebrauca liels autobuss. Viņš, visticamāk, saprata, ka tas brauks atpakaļ uz mājām, bet rezultātā aizbrauca uz Dubeņiem. Tur izkāpa galapunktā, gāja pakaļ autobusam, jo priekšā, pēc viņa domām, vajadzēja būt viņa mājai. Aizgājis līdz T veida krustojumam, tālāk devās pa lielāko ceļu. Tā ceļa galā atkal gāja pa lielāko ceļu.

Tas ir tālu?

Kādi trīs kilometri.

Kāpēc viņš ieskrēja mežā?

Viņš varēja no kaut kā sabīties – zvēra vai cilvēka. Gribēju savākt visus video no visas Liepājas. Ņēmām gan no autobusiem, gan degvielas uzpildes stacijām, no visurienes. Vienā no video redzējām, ka Dubeņos ir milzīgs negaiss. Pērkons dārdēja, un zibeņi spēra. Mana versija - iespējams, bērns nobijās no negaisa un ieskrēja mežā, bet ārā netika. Grāvī atradām arī viņa pēdas, kas bija sasalušas. Bija tikai viņa pēdas, citu pēdu nebija. Noteikti noraidu ideju, ka pret viņu izdarīts noziegums.

Noziegums bija, jā. Noziegums bija no viņa mātes puses, no vecmāmiņas puses par pamešanu bezpalīdzīgā stāvoklī.

Policija sāka kriminālprocesu. Kāda ir tā virzība?

Kriminālprocess atrodas Kurzemes reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas birojā. Tiek pratināti cilvēki, noskaidroti apstākļi, gaidām ekspertīzi, bet es domāju, ka māti un vecmāmiņu noteikti vajadzētu saukt pie kriminālatbildības, jo viņas atstāja bērnu absolūti bezpalīdzīgā stāvoklī.

Vai sabiedrības dārziņā nav metams akmens par vienaldzību, jo nevienam nešķiet nepareizi, ka tik mazs bērns pārvietojas viens?

Sabiedrības dārziņā mēs īsti neko nevaram mest. Ir vecais teiciens: "Skola maksā naudu." Jā, šoreiz mēs samaksājām krietni par daudz. Bet pēc šī gadījuma... Ceru, tas nebija veltīgi, ka viņš nomira. Pēc Ivana Liepājā bija pazudis bērns, kurš bija ieradies no Spānijas. Viņš tika atrasts divu stundu laikā. Viņš bija ar vecākiem atbraucis no Spānijas un apmaldījās. Cilvēks, kurš nerunā mūsu valodā. Meklētāju grupa viņu atrada. Bija sieviete, kura runāja spāniski. Viņa ar bērnu sarunājās. Bērns tika nogādāts policijā, un viņa vecāki bija šokā, ka divu stundu laikā bērns ir atrasts. Viņiem nebija cerību, ka vispār kaut ko atradīs.

Sabiedrību mēs nevaram vainot, sabiedrību var tikai mācīt.

Policija pēdējā laikā nelabprāt komentē konkrētas lietas, bet Ivana gadījumā policijas komunikācija bija ļoti operatīva un visaptveroša.

Tāpēc, ka es teicu, ka pazudis bērns. Es biju iecirknī, pat pirms māte bija uzrakstījusi iesniegumu. No Jūrmalas parka atskrēju uz iecirkni, un uzreiz sākām meklēt. Pirmo pacēlām augšā policiju, kas sāka meklēt ar kriminālpolicijas metodēm, armiju, Zemessardzi, jūras spēkus un presi. Trīs lietas, ko mēs uzreiz cēlām augšā.

Šādā gadījumā, kad bērns, iespējams, kaut kur klīst, mums palīdz prese, informētība. Visiem cilvēkiem jāzina, ka meklējam šādu zēnu. Visa Latvija to zināja, bet vienlaikus Liepājā, laukumā, kur bija štābs, pienāca klāt sieviete no tās pašas mājas un prasīja, kas notiek. Pēdējā dienā, kad mēs jau bērnu bijām atraduši, pie mums pienāca 86 gadus vecs kungs, liepājnieks, kurš paziņoja, ka nupat Latvijas Radio dzirdējis, ka meklē puiku, un ka viņš bērnu ir redzējis. Viņš to pateica dienā, kad mēs viņu atradām. Nonākam pie tā, ka cilvēki nezināja. Ja tas vecītis būtu zinājis pirmajā dienā, varbūt iznākums būtu cits. Kāpēc viņš nezināja – to mēs nezinām.

Biju pārsteigta, ka, izejot no savas mājas Rīgā, uz stabiem pieturvietās redzēju izdrukātas lapas ar Ivana attēlu.

Visiem teicu – līmējam bildes, lai visi zina. Cilvēki drukāja attēlus. Rēzeknē bija, Daugavpilī bija. Šāda situācija ir sāpīga, bet tā ir jārisina, lai nākamreiz, kad bērni pazūd, viņi tiktu atrasti.

Ir pagājuši 13 gadi, kopš nav atrasta Dace - meitene Saldū, kuru it kā aizvedis vīrietis ar velosipēdu. Šādiem gadījumiem nevajadzētu būt.

Saprotu māti un vecmāmiņu, kas tagad stāsta, ka tas nemaz nav viņš. Bet, paldies Dievam, Liepājā meži nav pilni ar bērniem.

Viņas saka, ka atrastās mirstīgās atliekas nav Ivans?

Tā kā jā. Īsti daudz nebija, ko atpazīt, bet tomēr bērnu varēja atpazīt. (Tika veikta arī DNS analīze, kas apstiprina identitāti – aut.) Viņš bija nogulējis pietiekami ilgi. Ir drausmīgi, bet, ja mēs no tā neizvelkam mācību, tad es nezinu... Tad mēs varam visi braukt uz Īriju kartupeļus lasīt. Tad mēs neesam te vajadzīgi.

Ko mēs esam mācījušies?

Mēs esam mācījušies ļoti daudz. Liepājas iecirknī šajā gadā bija trīs nopietnas pazušanas. Pirmais bija Ivans, tad bija viena veca tante un viens onkulis. Vecā tante un onkulis bija ar garīgās veselības problēmām. Jārēķinās, ka pieaudzis un apzinīgs cilvēks tā vienkārši nepazudīs, bet cilvēks "ar putniem" ir savādāks. Jārēķinās, ka cilvēku meklēšanā loģiku var izslēgt.

Šajās trīs meklēšanās apguvām, ka jāiet un jāmēģina iejusties to cilvēku ādā. Ja tas ir maza auguma bērns, tad nevar iet un skatīties uz ceļu, un teikt: "Tur viņš noteikti nevarēja aiziet." Apsēdies un skaties, tad ir: "Jā, viņa vecumā no šāda skatpunkta es noteikti būtu gājis tur."

Bez vēsts pazudušo sievieti bija fiksējusi videokamera. Mēs ar Kārtības policijas priekšnieka vietnieku un ar iecirkņa priekšnieku trijos naktī aizbraucām līdz tai kamerai un pa apgaismojumiem gājām, kā viņa pēc loģikas būtu gājusi. Mēs izdomājām vienīgo vietu, kur viņa var būt. Nolikām visu armiju ierindā, un vietā, kur mēs būtu meklējuši, viens sēņotājs viņu atrada.

Kā jūs vērtējat policijas kampaņu par mazo supervaroni?

Visnotaļ labi. Ļoti sen bija anekdote par bērnu, kurš pazudis un uz ielas raud. Pie viņa pienāk un prasa: "Puisīti, kāda tava adrese?" Puisītis atbild: "www.puisitis.lv." Šī kampaņa ir atbalstāma un labi nostrādāta. Galvenais - jārunā ar bērniem, jābūt bērniem tuvāk.

Man bērnībā mamma teica: "Ja pazūdi, tad stāvi uz vietas un raudi. Ja redzi cilvēku formā, tad ej pie viņa." Tāpat man vajadzēja zināt savu vārdu un uzvārdu un mammas vārdu un uzvārdu. Vai tagad bērniem vecāki to vairs neiemāca?

Jā, cilvēki formā! Mums jāsaprot, ka cilvēks formā var palīdzēt. Viņš vismaz kaut ko ir mācījies. Jebkuram cilvēkam formā kādreiz ir kāds stāstījis, kas jādara šādā gadījumā.

Ir jāzina savs vārds un uzvārds, kā sauc māti un tēvu. Laikam jau mūsdienās vairs neiemāca.

Viena no mācībām Ivana meklēšanā ir tā, ka jāpievērš uzmanība šādiem bērniem. To tagad esam iemācījušies, jo izsaukumu pēc Ivana gadījuma saistībā ar bērniem ir ārkārtīgi daudz. Ļoti labi, cilvēki pievērš uzmanību. Tas nav maz, kas ir panākts. Uģis Āva

Varam policiju lamāt "no panckām ārā", bet, kad ir ziepes, tad ejam uz policiju. Labi, ka šī kampaņa nāk tieši no policijas. No kampaņas var redzēt, ka arī mums ir mācība.

No notikušā tieši mēs esam iemācījušies visvairāk, jo ieguldītais un izdarītais darbs bija milzīgs. Pateicu, ka Ivana meklēšanā bija iesaistījušies 8000 cilvēku, bet tur bija visi 20 000.

Kad bija zināms, ka bērns pārvietojas ar sabiedrisko transportu, mēs teicām, lai cilvēki neskrien uz Liepāju, bet iziet no savām mājām un pārbauda katrs savu tuvāko apkārtni. No Dubeņiem cilvēki bija skrējuši uz Liepāju meklēt, lai arī tika pateikts, ka jāskatās arī citur. Ceru, ka tā arī ir mācība – klausīties, ko saka. Daudzi kliedza, ka meklēšana bija haotiska. Jā, tā bija haotiska, bet viss tika pārmeklēts. Arī pēc haotiskas istabas tīrīšanas istaba kļūst tīrāka. Lai vai kā, mēs viņu atradām. Zinot vēsturi, kā tiek meklēti bērni, ļoti bieži viņi netiek atrasti.

Reālā situācija bija tāda, ka sākām bērnu meklēt 36 stundas pēc pazušanas. Bija pagājusi pusotra diennakts. Tā bija svētdiena, bet nevienam nebija jautājumu, kāpēc jānāk – ne policijai, ne armijai, ne Zemessardzei, ne ugunsdzēsējiem, ne cilvēkiem. Nojaucās barjeras – gan finansiālās, gan nacionālās, gan partejiskās. Protams, bija arī pāris darvas karošu, kuras vienmēr kāds pamanās iemest, bet tās es ignorēju. Ko es iešu kādam stāstīt, ka viņš ir muļķis.

Kādas ir tās sliktās lietas?

Visdrausmīgākais pasaulē ir vienaldzība. Ja mēs izkustinām vienaldzību, tad nav slikti. Vienaldzība, bailes, neticēšana... Tas ir visur. Piemēram, vēlēšanās, ja cilvēki neiet balsot ar domu, ko nu tur...

Kad var gaidīt Ivana kriminālprocesā rezultātu?

Tas nav manā kompetencē, to es nevaru prognozēt. Es pat nedrīkstu to prognozēt.

Kā ar darbinieci, kas nebija nodevusi informāciju par Ivana iespējamo došanos uz Dubeņiem?

Tā nav mana darbiniece, bet es uzskatu, ka tā ir vienaldzība un attieksme. Tur pat nevajadzēja pieņemt lēmumu. Ir ļoti daudzas vietas, kur tevi noliek postenī un tavs uzdevums, piemēram, ir skatīties, vai, lūk, tur ies pāri cilvēks vai neies. Tev nav jāanalizē, vai tas ir cilvēks, ko meklējam, vai nav. Tu pieraksti, ka pulksten 11:30 cilvēks tādā apģērbā pārgāja pār lauku. Citi cilvēki to apskatīs un izanalizēs. Ja tev zvana un saka, ka tur brauca puika, tu neslēdz iekšā savu loģiku un nedomā, ka viņš tur nevarēja aizbraukt. Tur vienkārši cilvēks ieslēdza intelektu, un to nevajadzēja. Ja tevi noliek vietā, kur tikai jāreģistrē, tad intelektu izslēdz. Nedomā līdzi, izpildi savus uzdevumus.

Mazliet attālinoties no Ivana meklēšanas, vai Zolitūdes traģēdijas krimināllietas iztiesāšanai sekojat līdzi?

Jā.

Otra puse apgalvo, ka lieta nav kvalitatīva, ka pierādījumi samesti...

Zolitūdes traģēdijā varu pateikt otrai pusei – lai jums veicas. Gaidu tiesas lēmumu. Domāju, ka lieta nevilksies ilgi. Par Zolitūdes traģēdiju domāju tāpat kā par Ivanu, kā par visu - policijas darbā nav nepareizu lēmumu. Lēmums var izrādīties nepareizs laikā. Bet tajā brīdī es pieņēmu lēmumu, kāds tajā brīdī, pamatojoties uz apstākļiem un pierādījumiem, bija pareizs.

Zolitūdes lieta bija viena no sarežģītākajām lietām?

Nē. Tur bija daudz kas interesants, bet tā nebija sarežģītākā lieta. Tas bija traģisks notikums, noticis noziegums, apjoms ir milzīgs, bet tu strukturizē, dari un padarīsi. Tu zini, ka tas vairs nenotiks. Visi citi veikali tiek pārbaudīti, pārbūvēti. Mēs kaut ko no tā visa vienmēr mācāmies, bet skola maksā milzīgu naudu. Vai tas ir to vērts, es tiešām nezinu.

Jums ar jūsu darba pieredzi un iepriekšējo lietu raksturu Liepājā nav garlaicīgi?

Liepājā izbaudu, ka viss ir tuvu. Vienreiz nedēļā aizeju uz Liepājas teātri, jo neesmu redzējis vecās izrādes. Apmeklēju koncertzāli "Liepājas dzintars". Man ir pietiekami daudz hobiju, un ir, ar ko nodarboties. Rīga mani nevilina. Var arī vairāk laika ģimenes dzīvei atlicināt. Garlaicīgi nav.

Arī darba ziņā ir interesanti. Te ir lietas, ar kurām Rīgā nekad nebūtu saskāries. Piemēram, kopsavilkumā redzu, ka Liepājas apkaimē nozagtas 30 vistas un ar maziem burtiņiem "un trimmeris". Zvanu vecākajam inspektoram un prasu: "Kas tur par 30 vistām?" Viņš ievelk gaisu un saka: "Tu kā rīdzinieks nesaproti, viena lapsu ģimene 30 vistas nolocījusi ar visām spalvām pa tīro." Es viņam: "Forši, saprotu, bet kam lapsām trimmeris?" Te ir interesanti, visur ir interesanti. Ja pats esi interesants, tad visur dzīvo ar baudu un smeķi.

Katrs ir savā vietā. Es par Liepājas domi pēc Ivana meklēšanas varu teikt tikai labu – ko varēja, to palīdzēja. Tādu saliedētību kopš barikādēm nebiju piedzīvojis. Ir divas lietas, kas vajadzīgas Latvijā, – attieksme un vienaldzības izskaušana.

Tas bija sāpīgi. Visu mūžu dzīvošu ar vainas apziņu, ka es viņu neatradu dzīvu. Tie, kas var no tā norobežoties un pateikt, ka mēs izdarījām visu, ko varējām... lai viņiem veicas dzīvē, man tā nav. Citādi nekad arī nebūs.