Tā jebkurā gadījumā ir politiska izšķiršanās, un tam, pēc veselības ministra teiktā, Latvija vēl nav gatava. "VM dienaskārtībā ir pilnīgi citi uzdevumi," komentēja veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS).
Mediķu vidū vienotas nostājas par to nav, vēsta raidījums.
Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.
"Šie daudzie viedokļi - nekad nebūs tā, ka pusotram miljonam cilvēku, kas vēl Latvijā palicis, tagad visiem patiks šis viedoklis. Tā nekad nebūs. Mums nav jāpakļaujas neprofesionālu cilvēku emocionālam postpadomju viedoklim, kā viņam liekas, kā jādara. Bet tad, kad tu redzi, ka tavs bērns cieš mēnešiem, nedēļām agonijā, nevar paelpot un tu to gribi uzturēt. Kas tev ir devis tiesības uzturēt šīs ciešanas? Dievs, baznīca, likums? Kad cilvēks grib nomirt. Un mēs tagad civilizēti neļausim to izdarīt. Un tas skaitās garīgi un juridiski? Tāds jautājums," savu raidījumam pozīciju skaidroja Kļava.
Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa savukārt iestājas pret eitanāziju.
"Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši - ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt. Labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt, es domāju," sprieda Kārkliņa. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100% sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, jautājums tikai, vai visiem pieejama.
Tas, ka ik pa laikam kāds pacients nodaļā izsaka lūgumu mocības beigt ar eitanāzijas palīdzību, viņasprāt, ir tikai zināšanu trūkums un bailes.
"Parasti tas ir saistīts ar nesakārtotu terapiju, un pamatā tam ir sāpes. Ja cilvēkam sāp, ir domas par pašnāvību, ja cilvēku atsāpina, domas aiziet otrā, trešā, ceturtā plānā," LNT skaidroja Kārkliņa.
Pieprasījums pēc valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes, kas nozīmē sāpju atvieglošanu, psiholoģisku un garīgu palīdzību, šobrīd krietni pārsniedz piedāvājumu. Visbiežāk ar vēzi mirstoša cilvēka aprūpi uzņemas tuvinieks mājas apstākļos, ziņo raidījums "LNT Ziņu TOP 10".
Juriste, medicīnas tiesību eksperte, Latvijas Universitāte medicinīnas fakultātes docente Solvita Olsena uzskata, ka Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas.
"To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas," norādīja Olsena.
Eksperti norāda, ka šobrīd Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam.
"Latvijā eitanāzija nav iespējama, kas ir zināmā mērā paradoksāla no tā aspekta, ka pašnāvība ir atļauta, bet šādos ārkārtīgi sarežģītos gadījumos, kad arī gala rezultāts ir prognozējams, iespēja aiziet cilvēka cienīgi nav, kas ir ārkārtīgi nepareizi," vērtēja tiesībsargs Juris Jansons.
Eitanāzijai publisku atbalstu paudis arī reklāmas aģentūras "!MOOZ" radošais direktors Ēriks Stendzenieks. "Es noteikti pārstāvu to frontes pusi, kas iestājas par cilvēka tiesībām izbeigt dzīvi veidā, kā viņš to ir izvēlējies gadījumā, ja otra alternatīva izvēršas par ciešanām sev un pārējiem. Es diezgan daudz strādāju ar sociāliem projektiem, piemēram, satiksmes drošību. Neviens nav izpētījis, cik daudz no pilnīgi neizskaidrojamiem satiksmes negadījumiem, kur mašīna iebrauc pretējā joslā un aiznes sev līdzi vēl čupu ar cilvēkiem, ir izmisuma dzītas pašnāvības," raidījumam teica reklāmists.
Viņš uzskata, ka ir jāsāk plaša diskusija par šo problēmu, piesaucot savu ciltskoku, kurā bijis pietiekoši daudz onkoloģisku gadījumu ar skumju iznākumu, sirdzējam izjūtot milzīgu garīgu un fizisku diskomfortu.
"Prakse Latvijā vienkārši nosaka, ka neārstējamam pacientam bieži vien uzpliķē pa muguru un saka - laidies mājās, tev te slimnīcā vairāk nav ko darīt," raidījumā minēja Stendzenieks.
Jau ziņots, 45 gadus vecais Viesturs pusotru gadu cīnījās ar rīkles vēzi, taču labāk nekļūstot. Metastāzes lienot ārā viena pēc otras, un medīcīnā neesot līdzekļu, lai slimību uzvarētu. Tāpēc Viesturs pieņēmis lēmumu aiziet no dzīves asistētā pašnāvībā. To legāli var izdarīt Šveicē, un, lai tur nokļūtu, Viesturs lūdza sabiedrības atbalstu. Vajadzīgie 10 000 eiro tika savākti dažu dienu laikā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
