Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 1990. gada 4. maijā pieņēma 138 no 201 tā laika parlamenta - Latvijas PSR Augstākā Padomes - deputāta.
Ar deklarāciju tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika.
Izspraucās brīvībā
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Juris Bojārs, kurš arī piedalījies deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" teksta izstrādē, atzīst, ka Latvijas neatkarības atjaunošana bijis milzīgs panākums - tajā laikā radās situācija, kuru Latvijas pārstāvji mācēja izmantot, pārnesot pārmaiņu vējus arī uz Maskavu.
"Tas bija laiks, kad Rietumvalstis ticēja, ka Krievija kļūs demokrātiskāka, bet, kā mēs redzam tagad, tas neizdevās," saka Bojārs.
"Tikai muļķis varēja domāt, ka rīt uz brokastlaiku brīvība būs klāt un viss būs kārtībā," viņš piebilst, atzīstot, ka Latvijai izdevās "izsprukt laimīgi brīvībā".
Stāstot par to, kā tas panākts, Bojārs vērš uzmanību uz vairākām veiksmīgām sakritībām un notikumiem. Tā, piemēram, tā laikā notikumiem Baltijā un PSRS bija pievērsta liela Rietumvalstu aģentūru, televīziju uzmanība. "Tiklīdz kāda sēde beidzās, bija kameras, žurnālisti, un, tie, kas mācēja runāt angliski vai vāciski, pauda savu viedokli," stāsta Bojārs. Līdz ar mediju klātbūtni visa pasaule arī vēlāk varēja sekot tam, kas notiek Latvijā, piemēram, redzot operatoru Andra Slapiņa vai Gvido Zvaigznes nogalināšanu.
"Rezultātā Rietumvalstu līderi izdarīja spiedienu uz Krieviju, kurai bija nepieciešams finansējums perestroikai. Tad arī Krievija piebremzēja militāro izvēršanos," klāsta Bojārs.
"Šajā īsajā brīdī, kad varēja izrauties no PSRS, mēs to arī izdarījām, tagad bez kara tas nebūtu iespējams. Arī tolaik - ja būtu karš, nevar zināt, kā mums būtu veicies, jo PSRS Baltijas apgabalā bija sakomplektēti lieli spēki," viņš saka.
Pēc Bojāra teiktā, lai arī pirmās brīvvalsts laikā tika paveikts vairāk, šo 25 gadu laikā ir izdarīts daudz. "Nostiprinot valsti, ir gājis grūti, ir bijusi korupcija, oligarhi, kurus uz laiku padzina, bet tad viņi atgriezās. Tagad Latvija ir Eiropas Savienībā, NATO, ANO. Un Latvija ir diezgan pazīstama valsts Eiropā, ar zināmu ietekmi, arī prezidentūra man šķiet diezgan laba," viņš uzskaita.
"Lai arī daudz ko bija iespējams darīt labāk, jāsaprot, ka dzīvojam nacionāli sašķeltā sabiedrībā. Un ir daļa iedzīvotāju, kas nemaz nav demokrātiskāki par tiem, kas dzīvo Krievijā," atzīst profesors, piebilstot, ka to gan, protams, nevar teikt par visiem krievvalodīgajiem. Līdz ar to viņa ieskatā ideja par jauno mediju krievu valodā būtu atbalstāma.
"Kopumā ir gājis kā pa celmiem - daļa ir izravēti, bet daļa vēl palikusi. Ir vairākas korporācijas, kas neļaujas reformām," atzīst Bojārs, kā piemēru minot gan medicīnu, gan zinātni un izglītību.
Vienotībā uz ASV
"Atceroties 4.maiju, jāsaka, ka cerība tolaik bija, jo pārējās Baltijas valstis rādīja priekšzīmi, deva zīmi, ka brīvība ir iespējama. Tolaik, kad balsojām, nedomājām tā ļoti uz priekšu, svarīgākais bija atgūt brīvību kā tādu," stāsta viens pirmajiem atjaunotās Latvijas republikas ārlietu ministriem Georgs Andrejevs.
"Par to, kā mūsu valsts ir attīstījusies, daudz kas ir pārlieku negatīvi pastāstīts. Atceros, ka ārpolitikā strādājām veiksmīgi, neilgi pēc neatkarības atgūšanas devāmies uz Vašingtonu, Balto namu - tā arī ir liela atšķirība starp to laiku un mūsdienām, tad spējām uz ASV aizbraukt visu frakciju pārstāvji vienoti, diez vai tagad tas būtu iespējams. Tagad aizvien tas ārpolitikas kurss, kuru nolikām, ir spēkā, mēs nevaram zināt, kur būtu, ja nebūtu virzījušies šajā [Rietumvalstu] virzienā. Neesmu ekonomikas speciālists, bet tur, šķiet, daudz kas būtu varējis notikt labāk - tā privatizācija, uzņēmumu izpārdošana... daudz kas šodien būtu varējis attīstīties citādāk, labāk," uzskata Andrejevs.
Domājot par nākotni, kāda Latvija varētu izskatīties pēc desmit gadiem, Andrejevs norāda, ka šādas prognozes ir teju neiespējamas. "Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, neviens tā īsti nevar zināt, kur un kādi būsim pēc desmit gadiem."
25 gadi neizmantotu iespēju
"Tolaik, kad 138 Augstākās Padomes deputāti, tostarp arī es, balsojām par Latvijas valsts neatkarību, priekšplānā bija Deklarācijas politiskie mērķi. Valdīja absolūts bezbailīgums un pārliecība par vēsturiskā lēmuma pareizību," atceras Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Līdz ar deklarāciju sākās izmaiņas arī ekonomikā, izglītībā, veselības aprūpē, kultūrā u.c. "No vienas puses, jaunas valsts izveidošana bija ļoti sarežģīts virzības process, no otras puses - tās bija unikālas iespējas un izvēles brīvības jebkuram izšķirīgam lēmumam," viņš saka.
Lembergs apliecina - ja izveidotos tāda vēsturiskā situācija un šodien atkal būtu jāizdara izvēle balsojumā par Latvijas neatkarību, "nešauboties ne mirkli, es darītu tieši tāpat kā pirms 25 gadiem". Vislielāko vērtību viņš saskata iespējā pašiem noteikt savu lietu kārtību.
Vienlaikus Lembergs ir kritisks par 25 gadu laikā panākto: "Diemžēl uzskatu, ka 25 gadi raksturojami kā neizmantoto iespēju laiks. Neatkarīgas valsts priekšrocība ir tiesības pašiem noteikt un lemt par savu kārtību, taču līdz pat šim brīdim neesam iemācījušies uz pasauli raudzīties caur Latvijas valsts nacionālo interešu prizmu. Lielākais zaudējums šajos 25 gados ir aizbraukušie un nedzimušie Latvijas iedzīvotāji, ko varēja novērst ar dinamiskāku tautsaimniecības attīstību".
"Visiem lēmumiem un starptautiskajām saistībām, par kurām lemj Latvijas valsts likumdevējs vai izpildvara dažādos līmeņos, jāatbilst un jābūt salāgotiem tikai un vienīgi ar Latvijas valsts nacionālajām interesēm," uzdevumus turpmākajai nākotnei ieskicē Ventspils mērs.
Labā zīme - oligarhu aiziešana
Savukārt Dainis Īvāns norāda, ka Latvijā 25 gadu laikā sasniegts daudz, taču visvarīgākais, protams, esot saglabātā brīvība. "Tolaik tas bija kaut kas īpašs, mēs noticējām paši sev un Latvijas valstij," stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs.
Īvāns arī uzskata, ka šobrīd Latvijā attīstījusies un ir augsti novērtējama pilsoniskā aktivitāte un apziņa, taču, ja jārunā par Latvijas valsts ēnas pusi, tad piemin tiesu sistēmu.
"Tieslietu padome atbalstījusi Augstākās tiesas vadītāja postenim līdzšinējo tiesas priekšsēdētāju Bičkoviču. Tas norāda, ka tiesneši nevēlas tiesu sistēmā pārmaiņas, kas nav pozitīvi," uzskata Īvāns.
Pie pozitīvjiem aspektiem Īvāns min politisko kadru nomaiņu, kas pēc oligarhu "aizdzīšanas" esot uzlabojusies: "Tiesa gan, ne visi saprata, ka jāpaiet malā, piemēram, Ventspils mērs," uzskata Īvāns.
Ar bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem Īvāns regulāri nesatiekas, taču uztur labas attiecības. "Nevarētu teikt, ka regulāri tiekamies un esam ļoti tuvi draugi, bet, piemēram, ja satiekamies ar Sandru Kalnieti vai Sarmīti Ēlerti, tad vienmēr ir labas atmiņas, un, atceroties tā laika notikumus, vienmēr ir par ko parunāt."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
