DELFI galvenais redaktors Ingus Bērziņš: mēs esam kā šis putniņš

Vai pirms sāki strādāt portālā “Delfi.lv” redzēji interneta kā masu medija potenciālu?

Brīdī, kad 1999. gadā un 2000. gadā startēja DELFI un pārējie interneta portāli, internetu lietoja aptuveni 5% no Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar to bija jābūt lielai drosmei redzēt šo kā perspektīvu biznesu, kurā varēs nopelnīt tik daudz, lai investētu un attīstītos. Acīmredzot, DELFI “idejas tēvs” - igauņu slavenais uzņēmējs Alans Martinsons - šo perspektīvu saskatīja.

Es pats DELFI pievienojos 2001. gadā. Tad Latvijas sabiedrībā jau bija lielāka izpratne par to, kas ir ziņu portāls. Godīgi varu teikt, ka, nākot no nopietnās žurnālistikas vides, ticība, ka šis ir kaut kas nopietns, kas ar laiku nomainīs tradicionālos medijus kā cilvēku galvenais informācijas avots, nebija nevienam. Tādas ticības nebija ne man pašam, ne arī žurnālistiem un mediju cilvēkiem Latvijā.

Kā tu nonāci portālā DELFI?

Tā bija liela nejaušība. 2001. gadā bankrotēja NIP birojs [1994. gadā žurnālista Jāņa Dombura izveidotais “Neatkarīgais informācijas un pētniecības birojs”- red.]. Mēs bijām sasodīti labi žurnālisti, bet diezgan štruntīgi uzņēmēji.

Ne velti DELFI katru gadu ir starp nominantiem Latvijas Žurnālistu asociācijas gada balvai. Šķiet, vienu vai divas reizes DELFI ir to arī vinnējuši. Turklāt pētnieciskās žurnālistikas kategorijā

Es biju iesniedzis pieteikumu studijām Jorkas universitātes maģistrantūrā politiskās filosofijas studijām. Man nez kāpēc, kā tagad izrādās, nepamatoti šķita, ka mani tur gaida ar atplestām rokām. Līdz rudenim no marta man šķita, ka man bija kaut kur ir jāpastrādā, lai būtu nauda, par ko ēst. Tad es pieņēmu Jura Mendziņa [tā brīža AS DELFI direktors – red.] piedāvājumu vadīt ziņu portāla DELFI latviešu redakciju. Tobrīd tā sastāvēja no trim vai četriem cilvēkiem. Jorkā mani neviens negaidīja, un tā es iestrēgu DELFI. Tālāk jau viss ir ar pilnīgi citādu attieksmi - ar visiem lielajiem dzīves profesionālajiem izaicinājumiem, kādus vien var iedomāties.

Kāda toreiz bija tava vīzija par portāla attīstību?

Aptuveni pirmos piecus gadus, staigājot pa publiskām mediju vidi prognozējošām konferencēm un tamlīdzīgiem pasākumiem, es publiskās debatēs teicu, ka internets jau presi neaizspiedīs, jo cilvēkam ir vajadzīga ierastā avīze, ko no rīta pie kafijas paņemt un palasīt. Iekšēji jau tad es domāju, ka to es saku tikai tādas diplomātijas un cieņas pret citiem kolēģiem vadīts. Diezgan ātri, ap kādu 2005. gadu, mēs, ziņu portālos strādājošie, sapratām, ka viss informācijas patēriņš pāries uz digitālo vidi. Tobrīd aktuālais dalījums, ka ziņas izlasa internetā, bet visu pārējo cilvēks meklēs cita formāta medijos, vairs nepastāvēs. Jau ap 2005. gadu bija skaidrs, ka agri vai vēlu internets akumulēs visu.

Paradoksālā kārtā liels stimuls ziņu portālu attīstībai 2004. gadā bija ziņu aģentūru slepena vienošanās pacelt cenas ziņu portāliem. Tas bija loģiski. Aģentūras tajā brīdī domāja, ka, kopējot saturu un izdalot to plašai auditorijai, portāli attīstās un kanibalizē. Tas bija grūdiens visiem trim lielajiem ziņu portāliem pāriet uz pašu sagatavotu ziņu lenti. Tādējādi mēs redzējām, ka varam to darīt arī paši.

Ap kādu 2007. un 2008. gadu attīstījās tehnoloģijas fotožurnālistikā, kas bija grūdiens ziņu portālos attīstīt vizuālā satura lauciņu. Vēl pēc pāris gadiem mēs sapratām, ka varam “atņemt” arī izklaidi. Līdz ar to sākām pārņemt arī to publiku, kas interesējas par slavenībām, klačām un visādām dīvainībām. Protams, stingri nodalot zīmolus starp kvalitatīvo un nopietno žurnālistiku un izklaidējošo žurnālistiku. Paralēli tam visam ir notikusi milzīga attīstība arī izskaidrojošajā žurnālistikā, piemēram, padziļinātas intervijas un tamlīdzīgs saturs. Ne velti DELFI katru gadu ir starp nominantiem Latvijas Žurnālistu asociācijas gada balvai. Šķiet, vienu vai divas reizes DELFI ir to arī vinnējuši. Turklāt pētnieciskās žurnālistikas kategorijā.

Kā DELFI ir izdevies vienmēr būt neatkarīgam no uzņēmēju un politiķu ietekmes?

DELFI ir vienmēr bijuši un palikuši neatkarīgi no politiskām vai ekonomiskām interesēm. Dažbrīd pat šķiet, ka gandrīz vai vienīgie Latvijas mediju vidū. Tam ir vienkāršā atbilde un cēlā atbilde.

Domāju, ka visa Latvijas mediju vide apliecinās, ka DELFI zīmols ir zināms ar to, ka tur strādā krietni cilvēki.

Vienkāršā atbilde ir tā, ka mums veicas, ka mūsu akcionāri vienmēr ir “sēdējuši” ārpus Latvijas. Tāpēc viņiem šeit nav cita veida biznesa interešu vai politisko simpātiju, no kuriem ir atkarīgi mūsu akcionāri un pastarpināti – DELFI. Cēlā atbilde ir, ka tas, cik lielā mērā kāds medijs ir spējīgs nosargāt savu redakcionālo neatkarību, ir atkarīgs no kolektīva. Kopš manas personīgās karjeras sākuma medijos un žurnālistikā man pašam bijis svarīgi saglabāt tīru reputāciju. Lielā mērā mana personiskā būšana DELFI ir ietekmējusi to, kāda komanda veidojas redakcijā ap mani. Visus cilvēkus pieņēmis darbā esmu es. Tāpat arī mūsu pārdošanas daļa strādā pēc diezgan augstiem godprātības principiem.

Jo vairāk reputācija tiek spodrināta un turēta tīra, jo vairāk tas atmaksājas. Rezultātā arī izrādās, ka godīgākais ir tas stiprākais.

Tu esi viens no ilglaicīgākajiem mediju redaktoriem Latvijā. Vai neesi noguris tik ilgus gadus vadīt portālu DELFI?

Pieļauju, ka brīvvalsts laikā Sarmīte Ēlerte [laikraksta “Diena” galvenā redaktore no 1992. gada līdz 2008. gadam – red.] varētu būt joprojām nepārspēta galvenās redaktores postenī. Ja nekas dramatisks nenotiks un DELFI akcionāri man joprojām uzticēsies, ar laiku varbūt es varētu sasniegt šo rekordu.

Tagad es pateikšu kaut ko absolūti fatālistisku, bet liktenis mani iemeta pareizajā brīdī un pareizajā vietā. 2001. gada DELFI ir nesalīdzināmi ar tiem DELFI, kas ir šobrīd. Tie ir nesalīdzināmi uzņēmumi pēc apgrozījuma, darbinieku skaita, pēc tehnoloģiskās attīstības līmeņa un tā tālāk.

Man šie 13, 14 gadi, formāli vienu amatu ieņemot, nav bijuši vienmuļi. Nepārtraukti ir bijis jāiemācās kaut kas pilnīgi no jauna un jārealizē pilnīgi jauni uzdevumi. Tas dod arī personīgo gandarījumu, ka tu pēkšņi sāc domāt par cita mēroga lietām. Iemācies tikt galā ar daudz lielāka mēroga risinājumiem un čāpo uz priekšu.

Kā tu vērtē Latvijas jauno žurnālistu paaudzi?

Es galīgi neesmu starp tiem pesimistiem dialektiķiem, kas uzskata, ka pasaule kļūst arvien stulbāka. Vienmēr un visos laikos ir bijis kaut kāds “unthinking majority” [nedomājošais vairākums – no angļu val.] un vienmēr ir bijuši izcili un talantīgi cilvēki.

Pēdējos laikos DELFI kolektīvu ir papildinājuši ļoti jauni cilvēki. Es pat teiktu, ka ir atkal tāds jaunais vilnis, kāds bija savulaik 90. gados, kad 21, 22 gadus vecs cilvēks ņipri kāpa pa karjeras kāpnēm. Vienubrīd bija pārtraukums, un mēs sabiedrībā uzskatījām, ka vecums saistībā ar karjeru normālā sabiedrībā ir pakāpenisks un mērenāks. Tagad atkal var tādus tīrradņus atrast. Es domāju, ka liels iespaids ir izaugšanai jauno tehnoloģiju laikmetā. Viņi zina to, ko vecās paaudzes nevar apgūt, pat ļoti to gribot.

Domāju, ka visa Latvijas mediju vide apliecinās, ka DELFI zīmols ir zināms ar to, ka tur strādā krietni cilvēki. Arī tie mūsu žurnālisti, kas dažādu iemeslu dēļ izlēmuši pamest mūsu kolektīvu. Ir tikai divas vietas, kur mūsu darbinieki iet strādāt – vai nu Latvijas sabiedriskais medijs vai žurnāls “Ir”. Pazīstot to Latvijas mediju vides “drēbi”, man liekas, ka tas ir ļoti labs kompliments un novērtējums DELFI līmenim.

Vai šo gadu laikā ir ievērojami mainījušās portāla žurnālistu funkcijas un uzdevumi?

Protams! Pirms 15 vai 20 gadiem žurnālists varēja atļauties uzskatīt, ka viss viņa kompetences līmenis ir atdot rakstīto vārdu un tālāk citi domā, kā tas izskatīsies, cik garš tas būs, ar kādām bildēm, burtiem un virsrakstu. Mūsdienās nenormālajā informācijas pārbagātībā liela daļa no tā, ko vēlamies pavēstīt sabiedrībai, ir sastopama ļoti daudz kur citur. Arī citi grib to pavēstīt, nemaz nerunājot par jaunajiem sociālo tīklu fenomeniem. Cilvēks tikpat labi var teikt, ka priekš kam viņam medijs tā tradicionālajā izpratnē, ja viņš ir “Facebook”. Tāpēc mēs ļoti rūpīgi strādājam pie tā, lai mēs nepārtraukti domātu par jauniem formātiem, kā apsniegt informāciju. Tas ir iemesls, kāpēc DELFI ir tik stipri. Mēs regulāri skatāmies, kas ir jauns un inovatīvs.

Domāju, ka DELFI impērija noteikti kļūs milzīgāka. Par laimi mēs esam situācijā, kad pat pie diezgan stagnējoša Latvijas reklāmas tirgus varam investēt attīstībā. Būtu grēks to neizmantot.

Faktiski mēs Latvijas mediju vidē bijām pirmie, kas ieviesa speciālu komandu, kas rūpējas par satura izsēšanu sociālajos tīklos. Mēs bijām pirmie Latvijā, kas nozīmīgu sporta vai politikas notikumu brīžos pārgājām uz teksta tiešraides formātu. Tāpat bijām pirmie, kas nopietni nodarbojās ar video tiešraidēm no sporta un kultūras notikumiem.

Šobrīd domājam par teksta pasniegšanas veida samiksēšanu ar video pasniegšanas veidu. Pērkam vadošās pasaules ziņu aģentūras “Reuters” saturu. Līdz ar to par nozīmīgiem notikumiem Sīrijā, Ukrainā vai Briselē varam paziņot daudz ātrāk nekā vakarā Latvijas Televīzijas “Panorāma” vai LNT ziņas.

Atbildot uz jautājumu, šobrīd žurnālistika nav vairs teksta uzrakstīšana. Tas ir formāta un satura pasniegšanas veidu mikslis, lai pēc iespējas labāk apkalpotu lasītāju.

No ziņu portāla DELFI ir kļuvis par “online” izdevniecību. Kādi ir tālākie plāni?

Kā teica viens no kraukļiem: “Zārks jau nevar palikt tukšā.” Jau minēju, ka mēs drukātajai presei “atņēmām” ziņu monopolu, kā arī daļēji izklaides ziņu lauciņu. Samazinoties drukātās preses izdevniecību ietekmei, parādās aizvien jaunas un jaunas nišas, kurās iespraukties. Pasaules piemērs parāda, ka viss būs digitālā formātā. DELFI vienmēr rūpīgi skatās, kur vēl varētu būt pirmie un spēcīgākie. E-žurnālu politika pēdējā laikā DELFI ir stratēģiski svarīga. Esam no ziņu portāla kļuvuši par “online” izdevniecību. Mums ir žurnāls par bērnu audzināšanu, žurnāls par kulināriju un ceļošanu. Ļoti svarīgi, lai cilvēks, kuram neinteresē Latvijas futbola mačs ar Turciju vai “nolikto atslēgu princips”, bet interesē, kā izvārīt ķirbju zupu vai kā lēti ceļot Katalonijā, arī nonāktu pie mums. Tas ir normāls biznesa apsvērums. Mēs darām to, kas mums sanāk, un priecājamies, ja cilvēks to novērtē.

Domāju, ka DELFI impērija noteikti kļūs milzīgāka. Par laimi mēs esam situācijā, kad pat pie diezgan stagnējoša Latvijas reklāmas tirgus varam investēt attīstībā. Būtu grēks to neizmantot. Paralēli, protams, mums intensīvi jādomā par formātu.

Arvien vairāk cilvēku ziņas patērē no mobilajām ierīcēm. Līdz ar to ir jādomā, kā DELFI tur izskatās, cik ērti un patīkami esam. Pasaulē arvien vairāk kļūst populāri tādi interneta resursi, kas ar dažādu karšu palīdzību vai interaktīviem grafikiem rāda notikumus pasaulē, sportā un sabiedrībā.

Kāpēc DELFI ir lasītākais ziņu portāls Latvijā?

Manuprāt, teju viss, ko DELFI ir darījuši šajos gados, ir vērsts uz vienu mērķi – lai mēs šajā tirgū būtu pirmie ar vislielāko lasītāju skaitu. Tas ir attiecas uz visu – uz to, cik ātri paziņosi par notikumu, cik plašām sabiedrības grupām interesants būs saturs un vai spēsim izstāstīt savus stāstus saprotami jaunajai paaudzei.

Stāsts par to, kā DELFI rīkojas Latvijas mediju vidū, ir attēlots uz manas kaklasaites. Koijotiņš ir konkurenti, kas visu laiku grib mūs noķert. Mēs esam tas putns, kas ar katru manis minēto darbību saka “mik mik” un aizmūk. Vienlaikus, protams, tas viss nenozīmē, ka mēs jūtamies ļoti komfortabli un snobiski attiecībā uz konkurences vidi.

© DELFI

Lai spriestu, jāzina

Socioloģijas dati rāda DELFI zīmola reputācijas izaugsmi pēdējo gadu laikā

Dr. Klauns un sarkano degunu diena DELFI redakcijā