Pret Latvijas Tautas fronti, kā atzīmējis autors, un mēs to esam pārdzīvojuši, tieši un netieši karoja baiss, labi bruņots pretinieks - PSRS totalitārais režīms ar vairāk nekā 135 000 okupācijas armijas kareivju un tūkstošiem kaujas tehnikas vienību Latvijas teritorijā vien. Bez ieročiem brīnumainā kārtā Tautas frontei izdevās to ne tikai pieveikt, bet neticami īsā laikā pievienoties gan Eiropas Savienībai, gan NATO.

Pasaules nevardarbīgo cīņu pētnieks Dž. Šārps to uzteicis vārdiem, kas tagad lasāmi LTF muzeja jaunās ekspozīcijas ievadā: "Tās bija jūsu cīņas un jūsu uzvaras - par tām jūs nevienam neesat pateicību parādā."

Brīnuma nebija, jo brīvību tautām nedāvina. To izkaro ar prātu, drosmi, vienotību. Un brīnumu nebūs. Brīnums nav arī tas, ka zaudētājam - Maskavas čekistu režīmam - pagaidām pietrūkst dūšas un pietiek saprāta atklāti neiebrukt NATO valstī Latvijā. Tomēr neģēlīgu karu, "kura nav", tas (nevis Krievijas un krievu tauta) izvērsis visās frontēs. Ja ar valodu referendumu Kremlim nav izdevies nodibināt "Saskaņas Tautas Republiku", to var mēģināt ar šīm Saeimas vēlēšanām.

To var paveikt ar "skaldi un valdi", ar bezmaksas prieku sludināšana uz parāda un valsts saimnieciskās sagrāves rēķina. To var darīt ar sīkpartiju taustekļiem un "Kremļa projektiem" kangaru izpildījumā. To var gaidīt no deputātu Ždanokas, Mamikina un Grigules aktivitātēm Eiropas Parlamentā. Tam var izvēlēties pret NATO, rietumu demokrātiju un tiesiskumu, maigi izsakoties, skeptisko ZZS "premjeru" Lembergu vai izstumt uz politiskās skatuves visās jomās nekompetentu un bezatbildīogu aktieri ākstu, kurš tā vietā, lai lepotos ar nelielas tautas godu un atbildību redzēt augstā ES amatā gudru Latvijas politiķi, katram Eiropas parlamentārietim izsūta gānījumus par viņu nebalsot.

Maskavai to vien vajag. Bijušo un tagadējo Krievijas čekistu sapnis ir panākt, lai mēs paši savu valsti atzītu par neizdevušos, lai paši kā apmuļķoti kazlēni, atvērtu durvis vilkam, lai paši padotos un visu atdotu. To vajag sevišķi apzināties pirms ieiešanas vēlēšanu iecirknī.
Brīnumu 4. oktobrī nebūs. Arī Sudrabas "brīnumpartija" drīzāk atgādina neķītri izstieptu Kremļa pirkstu, ap ko tīt vientiešus, nevis "Latvijas glābējas" viedo roku.

Starp citu, "glābējas" no kā? Pēdējos divos Saeimas sasaukumos pēc Šķēles un Kalvīša uzdzīves gadiem Latvijā tomēr valdījusi valdība, no kuras nav bijis jākaunas pasaulē. Ar visiem klupieniem tā izrādījusies nedaudz labāka par to, kādu "esam pelnījuši", bet tas jau ir ļoti labi.

Kam izdevīgi apturēt Latvijas uzsākto un nu jau visai stabilo valsts attīstību? Kam sameties šķērmi pēc Latvijas pārliecinošā balsojuma par eiroatlantisko vienotību šīs vasaras Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Kas negrib, lai šis stabilitātes panākums atkārtotos? Atcerēsimies, kā ar Kremļa naidu un ņirgām pret Oranžo revolūciju un ukraiņu tautas demokrātiskajām reformām savulaik apmuļķoti Ukrainas vēlētājus, kas atļāva Augstāko Radu ieņemt Janukoviča atbalstītājiem.

Atcerēsimies, kas nosmacēja deviņdesmito gadu demokrātiskos pārkārtojumus pašā Krievijā, kas izrēķinājās ar čečenu tautu gāja iekarot Gruziju. Tas pats Melnais Aklais, kas pret Latviju iet šai vēlēšanu karā! Vai mēs tādos apstākļos varam atļauties piesmiet sevi, balsodami par "opozicionārajām" ņirdzēju un nomelnotāju, bet patiesībā, zinām kādām partijām?

Brīnumu nebūs, mīlīši! Patīk vai nepatīk, bet tikai iedami uz vēlēšanām un prātīgi balsodami par "tiem pašiem" mums zināmajiem no pašreiz valdošās koalīcijas, vienlaicīgi svītrodami sarakstos netīkamākās personas, vēl varam izvairīties no Latvijai liktenīgiem pārsteigumiem 5.oktobra rītā.