Bataljona komandieris bija smagi ievainots, rotu komandieri krituši. Bataljona komisārs, par spīti smagajam stāvoklim, ne vien nezaudēja drosmi pats, bet arī atrada spēku īsajos atelpas brīžos starp cīņu konvulsijām uzmundrināt pagurušos un tos, kam sāka uzmākties bailes. Strādnieku gvardes bataljons bija atkāpies no Vidzemes caur Igauniju līdz Pleskavai. Komisārs visiem skaidroja, ka tas ir tikai uz brīdi. Drīz, pavisam drīz pienāks svaigas karaspēka daļas, fronti nostabilizēs, tad celsimies prettriecienam un līdz rudenim jau būsim atpakaļ Rīgā! Jā, fašistiem pagaidām ir vairāk tanku un lidmašīnu, labāki ieroči. Bet viens sarkangvards ir vismaz desmit friču vērts! Nemaz tik neuzvarami šie varmākas nav, viņs teica, rādīdams uz sašautajiem tankiem un otrpus ceļam rudzu druvā notriekto vācu lidmašīnu. Arī mums būtu gan labāki motori, gan vairāk stobru, ja vien dažam labam nodevējam un fašistu aģentam nebūtu izdevies paveikt savu melno darbu. Ne jau visus izdevās savlaicīgi atmaskot, ne jau visus, komisārs nopietnā un bargā balsī skaidroja vīriem…Jāiztur, par spīti visam, jāiztur!
Andrejs pārskaitīja palikušās patronas un klausījās komisāra vārdos. Viņš ticēja, ka komisārs zina, ko runā. Kā nekā vīrs ar lielu pieredzi, pret fašistiem jau cīnījies. Pat divkārt. Vispirms Spānijā pret Franko, tad Karēlijas zemesšaurumā pret baltsomu slepkavu bandām. Ja jau spējām sakaut somu fašistus, kurus atbalstīja gan angļi, gan franči, gan amerikāņi, tad fričus viens divi aiz olām paņemsim, mirdzošām acīm teica komisārs. Un Andrejs viņam ticēja. Mūsu pusē ir taisnība. Mūs neuzveiks nekāds pārspēks. Žēl tikai, ka sumpurņu bandas tā izpostīs zemi, domāja Andrejs, atcerēdamies sagrauto Vecrīgu un degošos labības laukus gar Vidzemes lielceļiem. Kaut gan – tie jau bija buržuju nami tur Rīgas centrā un budžu tīrumi, kurus aprija liesmas…
Debesīs atskanēja motoru rēkoņa, kas strauji tuvojās. Spalgi, aizvien pieaugošā skaļumā iekaucās pikējošo bumbvedēju sirēnas. No mākoņiem iznira un strauji tuvojās maitasputni ar kāškrustiem uz spārniem. Tādiem pašiem kāškrustiem, kādus uz savu kara lidmašīnu spārniem, gatavojoties karagājienam uz Ļeņina pilsētu, bija licis uzzīmēt melnais barons Mannerheims un pelēkais barons Ulmanis. Bet neizdevās viņiem nekas no iecerētā! Tāpat arī šiem neizdosies! Visus jūs notrieks, ja ne šodien, tad rīt.
Andrejs pieplaka pie zemes pašā tranšejas dibenā un, čokurā sarāvies, gaidīja, kad ugumsmilna beigs dauzīt uzkalnu. Šodienas uzlidojums bija daudz niknāks kā vakarējais. Nelielās sarkangvardu saujiņas niknās pretestības saniknoti, fašistu lidotāji uzbruka ar zvērisku niknumu. Neskaitāmi fugasu sprādzieni saplūda vienkopus apdullinošā dārdoņā. Viss kalns drebēja kā drudzī, pa gaisu lidoja triecienviļņu nestie zemes blāķi. Andrejs zināja, ka kuru katru brīdi kāda no bumbām var arī viņu aizraut nāvē. Taču viņš ticēja, ka tā nebūs. Ka viņam vēl lemts nogāzt ne vienu vien fašistu un lemts arī ar kaujām atgriezties Rīgā. Sekundes saplūda minūtēs, minūtes savirknējās baismā nāves simfonijā. Kad bumbu ķekari pārstāja krist un lidmašīnu motoru rēkoņa attālinājās, vīri atkal tvēra rokās šauteņu laides un lūkojās apkārt, jo kuru katru brīdi varēja sākties kājnieku uzbrukums. Tur jau tie nāca – pa kalna nogāzi uz augšu virzījās vairākas fašistu karakalpu ķēdes. Pāri augstienes aizstāvju galvām svilpa svina bites. Drīz tām pievienojās mīnu kaucieni. Andrejs zināja – vācu mīnmetējnieki savu arodu pieprot labi. Pēc dažām minūtēm tie jau būs piešāvušies un tad mīnas kritīs tieši ierakumos, sakropļojot un nogalinot tos, ko pasaudzēja lidmašīnu nestā nāve. Un tomēr viņš cēla šautenes stobru pāri ierakuma malai, trieca patronu stobrā un centās notvert uz graudu tos, kas kumurojās augšā pa kalna nogāzi.
Pa labi no viņa savu patšautenes stobru pret naidnieku grieza Saša, gaišmatainais VEF strādnieks, kuram mūžam zobos papiross un aiz zābaka stulma nazis. Sašam ar vāciešiem smagi rēķini – viņa jaunākais brālis, Rīgas karaskolas kursants, bija kritis kara pirmajās dienās pie Aizputes. Sašas tēvu deviņpadsmitā gada maijā bija nošāvuši ''Rīgas atbrīvotāji'' – vācu algotņi, kuriem astē vilkās ''latviešu nacionālās armijas'' pusbataljons. Saša, smēķi zobos sakniebis, ar īsām, bet precīzām ložu kārtām pluinīja vācu karavīru ķēdi, kas rāpās pa paugura nogāzi. Pasaules iekarotāji bija spiesti gulties zālē starp šāviņu saplosītajām velēnām, lai glābtos no ātras nāves. Gaisā kaut kas griezīgi iekaucās, pavisam netālu krita mīna. Saša, izlaidis ieroci no rokām, lēni, kā pusaizmidzis pagriezās pret Andreju. Uz viņa baltā, mātes austā linu krekla krūtīm mirklī izplauka milzīgs sārts zieds. Lūpas bez skaņas atvērās, ļaujot papirosam nokrist grāvja dibenā. Gluži kā cenšoties sataustīt izkritušo smēķi, Saša pats sakņupa tranšejā, lai vairs neceltos...
Andrejs, niknuma aizmiglotām acīm, ielādējis šautenē pēdējo aptveri, raidīja lodi pēc lodes pret tiem, kuri uz kalna nogāzes nu jau atkal slējās kājās cerībā piebeigt augstienes aizstāvjus.
Saņemiet, nolādētie! Par Sašu! Par bataljona komandieri! Par tiem puišiem, kas krita pie Rīgas tiltiem! Lai jums dziļš un plats kaps šai zemē! Lai mēs nekad vairs nebūtu vergi! Lai nobaroti taukmūļi nesmietos par sausas maizes grauzējiem! Lai strādnieku sievām nekad vairs nebūtu izgāztuvēs jāgaida, kad no lopkautuves atvedīs siltus, asiņainus iekšu kamolus! Lai greznajās Jūrmalas un Mežaparka villās nedzīvotu vis kontrabandisti un pērkami ierēdņi, bet tie, kas savām rokām rada bagātības! Lai Jēkabielas nams būtu vieta, kur lemj tautai vajadzīgus likumus, nevis mēslu čupa, ap kuru kā treknas mušas līp valsts apzadzēji un blēži! Lai ostmalas noliktavu meičām maizes kumosa dēļ nevajadzētu ''uz stundiņu'' kāpt uz ārzemju kuģiem un ļauties svešzemnieku riebīgajām iegribām! Lai...
Mīna, krītot cieši blakus, apbēra viņu ar zemi. Apraka ar tumsu un klusumu...
Viņš juta, ka kāds to purina aiz pleca. Pārvarot neciešamas sāpes galvā, viņš ar mokām atvēra acis. Un neko neredzēja, jo skatienu aizmigloja asiņaina migla, kurā virpuļoja kaut kādi tumši rinķi... Prātā iešāvās doma par kontūziju...hospitāli...māsiņām baltos virsvalkos...Kāds viņu atkal sakratīja un iebļāva tieši ausī.
- Mosties, idiot! Pēc stundas jābūt lidostā! Reiss uz Dublinu tikai reizi dienā! Lāpīties varēji ļodenē!!!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
