Ārsts Juris Viņķelis ārstam Andrejam Požrnovam  (14)

Nāku no 5 bērnu katoļu ģimenes. Mans vectēvs Juris bija viens no Latvijas sociāldemokrātiskās partijas dibinātājiem, ko 1941.gadā vācieši apcietināja un 1942.gadā nošāva par sociāldemokrātiskās literatūras drukāšanu. Tēva brālēns Jānis Ritums kara 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Tur viņš bija aktīvs LSDSP ārzemju komitejas darbinieks, tuvs Bruno Kalniņa līdzgaitnieks. Viņš aktīvi uzturēja sakarus ar disidentiem Latvijā, piegādājot "padomju režīmu apmelojošo" literatūru. Māte Virgīnija pēc kara aktīvi atbalstīja meža brāļus Kurzemē, piegādājot pārtiku, medikamentus un informāciju. Laimīgas sagadīšanās pēc viņai izdevās izvairīties no aresta un pēc tam ilgus gadus viņa dzīvoja ar svešu vārdu. Mans tēvs Antis pēc profesijas skolotājs, Padomju Latvijā pārliecības dēļ nespēja turpināt skolotāja karjeru, tā vietā izvēloties grāmatsējēja arodu. Lielākoties tēvs iesēja mašīnrakstā pavairotus nelegālos katoļu izdevumus, par ko draudēja kriminālatbildība. Vecāki smagos apstākļos uzaudzināja un izskoloja 5 bērnus.

Sākot studijas Medicīnas institūtā, sadraudzējos ar kursabiedru Pāvilu Brūveru, kas arī nāca no izteiktas brīvdomātāju ģimenes. Bijām spuraini jauni medicīnas studenti. Īpaši neslēpām savus politiskos uzskatus, līdz 4.kursā lietas kardināli mainījās. Pāvils un viņa brālis Olafs tika apcietināti un drīz vien arī notiesāti it kā par pretpadomju socioloģiskās aptaujas veikšanu. Tas notika 1975.gadā. Pēc 4 mēnešu soda izciešanas čekā Pāvils ar ģimeni tika izraidīti no PSRS. Mani kā tuvu Pāvila draugu pirms tiesas VDK darbinieki pratināja, piemērojot liecinieka statusu. Savukārt pēc tiesas man vairāk kārt tika piedāvāts kļūt par VDK ziņotāju, no kā kategoriski atteicos. Tika norādīts, ka par šo lēmumu nāksies samaksāt.

Kopš 1975.gada manai ģimenei pastiprināti tika pievērsta VDK uzmanība. Stingri tika uzraudzīti mūsu kontakti ar radiem rietumos, īpaši ar J.Ritumu, kontrolēta korespondence, VDK aģenti mūsu mājas tuvumā atradās arī radu viesošanās laikā. Situācija saasinājās pēc J.Rituma nāves 1980.gadā. Tika uzsāktas vērienīgas izrēķināšanās ar tiem cilvēkiem Latvijā, kas uzturēja sakarus ar J.Ritumu. 1980.gadā par spiegošanu pret PSRS tika notiesāti J.Rituma domubiedri Būmeistars un Lasmanis. 1981.gadā tika uzsāktas represijas pret brāļu Viņķeļu ģimenēm. Martā apcietināja manu onkuli Valdi Viņķeli. Meklējot pretpadomju literatūru, kratīšanas vienlaikus tika veiktas visās mūsu ģimenes dzīvesvietās. Mani apcietināja 12. maijā dežūras laikā Stradiņu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Tobrīd vēl nezināju, ka apcietināts ir arī mans tēvs Antis. Tēva brālis Valdis cietumā nomira pēc 6 mēnešiem, it kā no plaušu karsoņa. Radiniekiem gan bija grūti atpazīt sadauzīto ķermeni. Straujās veselības pasliktināšanās dēļ mans tēvs tika atbrīvots pēc 4 mēnešiem.

Stūra mājas izolatorā pavadīju 9 mēnešus, divus no tiem vieninieka kamerā. Divas reizes pieteicu bada streiku. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis Bērziņš kādā no pratināšanas reizēm teica, ka viņa kolēģi mani jau laikus esot brīdinājuši ar čeku nejokot. 1982.gada janvārī par pretpadomju materiālu izplatīšanu tiku notiesāts uz diviem gadiem cietumā. Turpmāko ieslodzījuma laiku pavadīju Rīgas Centrālcietumā un Šķirotavas OC78/7. Cietumā mani vairāk kārt apmeklēja VDK darbinieki, piedāvājot pirmstermiņa atbrīvošanu apmaiņā pret sadarbību. Nosēdēju no zvana līdz zvanam.

Par emocijām, pārdzīvoto, zaudēto nerunāšu. Pēc atbrīvošanās ilgi nevarēju atrast darbu specialitātē, jo veselības aprūpes sistēmai kā politiski neuzticams elements nebiju vajadzīgs. Daudzi studiju biedri, bijušie kolēģi, arī daļa draugu no manis vairījās. Dažas dienas pēc iznākšanas no cietuma laikrakstā "Padomju Jaunatne" tika publicēts ķengājošs raksts par manu ģimeni, kurā tikām raksturoti kā kriminālnoziedznieki.

Vienīgā vieta, kurā beidzot man piedāvāja ārsta darbu bija Bolderājas poliklīnika. Uz turieni neviens sevi cienošs ārsts nebija ar mieru doties. Ar prieku pieņēmu darba piedāvājumu, kļūstot par vienīgo latviski runājošo ārstu Bolderājā.

Tad nāca atmoda un cerēju, ka piedzīvoto varēšu aizmirst uz neatgriešanos.

Izrādījās, ka tik vienkārši nebija. 1997.gadā piesakoties kandidēt Saeimas vēlēšanās, ar pārsteigumu atklāju, ka esmu "čekas maisos". Jutos gluži kā Stabu ielas pagrabā, kurā bija neiespējami pierādīt savu nevainīgumu. Bija jāpaiet laikam, lai šādā situācijā varētu pieņemt vienīgo pareizo lēmumu - savu taisnību aizstāvēt tiesā. Atšķirībā no 1982. gada tas šoreiz izdevās. Skat. Pielikumu.

Tādi esam.

Sveiciens Latvijas neatkarības 90.gadadienā! (Arī Andrejam Požarnovam)

Cieņā, Juris Viņķelis