Nenoliedzami, ka transportlīdzekļa vadītāja klātneesamība liedza policijas darbiniekiem sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolus, saskaņā ar agrāk spēkā esošajām LAPK normām. Tomēr LAPK tolaik un arī tagad satur normas, kas ļāva risināt šādas situācijas. Piemēram: līdz 90.gadu beigām, apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanas gadījumā, policijai bija iespēja izmantot autotransporta riteņu bloķētājus. Tomēr praksē Ceļu policija savas tiesības un iespējas izmantoja ļoti reti. Par iemesliem varētu diskutēt, taču galvenais ir šo metožu lielā darbietilpība un salīdzinoši mazie ieņēmumi.
“Brīva vieta tukša nestāv”. Ar šādu saukli var raksturot pašvaldību aktivitātes minēto jautājumu risināšanā. 90.gadu sākumā, līdz ar pašvaldību policiju rašanos (tajā laikā - municipālās policijas), daudzās vietās to ietvaros tika izveidotas savas Ceļu policijas. Rīgā tādas bija Latgales un Zemgales priekšpilsētas. Juku laikos šīs policijas sodīja autovadītājus par CSN pārkāpumiem pamatojoties uz LAPK normām, kaut gan tādu tiesību tām nebija. Vēlāk tika izmantoti rajonu valžu izdotie likumpamatotie normatīvie akti – noteikumu, kuru likumība bija visai apšaubāma.
1994.gadā tika pieņemts likums “Par pašvaldībām”, kas vismaz teorētiski šo problēmu atrisināja. Likumā tika noteikti ierobežojumi pašvaldību saistošo noteikumu izdošanai un administratīvo sodu piemērošanai. Attiecībā uz apstāšanās un stāvēšanas noteikumiem situācija izmainījās visai maz. Tā 20.09.1994. Rīgā tika pieņemti sabiedriskās kārtības noteikumi Nr. 2, kuru punkts 1.6. paredzēja administratīvo atbildību par transportlīdzekļu novietošanu uz ietvēm, izņemot vietas, kur to atļauj satiksmes noteikumi naudas soda veidā no Ls 5 līdz Ls 10. Tajā pašā laikā LAPK tobrīd par šādu pārkāpumu paredzēja sodu līdz Ls 5 un likumā strikti bija un ir noteikts, ka pašvaldības nedrīkst paredzēt administratīvo atbildību, ja tāda ir noteikta likumā vai citos normatīvajos aktos. Jāatzīmē, ka šī norma ir iekļauta ar pašreiz spēkā esošajos Rīgas domes saistošajos noteikumos Nr.13 (www.rcc.lv).
Visumā ir dzirdēti visādi argumenti šādas nelikumīgas prakses attaisnošanai. Kā klasisku piemēru var minēt izdomājumu, ka tā ir speciālā norma attiecībā pret LAPK normām, jo konkurēt var tikai vienāda juridiska spēka normas, nevis likums un likumpamatots normatīvais akts, kādi ir pašvaldību saistošie noteikumi. Pārsteidzošākais ir tas, ka valsts iestādes, kuru pienākumos ietilpst pašvaldību darbības uzraudzība minētajā sfērā līdz šim nav apturējušas šo noteikumu punkta darbību.
Visumā Rīgas domes saistošie noteikumu un noteikumi satur daudz un dažādas normas, kas regulē ceļu satiksmes dalībnieku tiesības un pienākumus. Dažas no tām iebildumus nevar izraisīt, jo nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem ar augstāku spēku vai regulē nedaudz citas tiesiskās attiecības. Tomēr daudzos gadījumos administratīvā atbildība ir paredzēta arī par pārkāpumiem par kuriem atbildība ir noteikta LAPK.
2000.gadā Saeima pieņēma grozījumus LAPK, iekļaujot tajā 211.3.pantu, kas noteica, ka pašvaldības pilnvarotajām personām ir tiesības izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un uzlikt naudas sodus līdz Ls 5 par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu. Varētu likties, ka nu pašvaldībām ir atsietas rokas un tās var darboties. Tomēr aktīvas darbības nenotika. Rīgā tīri formāls pamatojums bija, ka pašvaldība nav noteikusi amatpersonu loku, kam ir šādas tiesības. Iemesls gan bija prozaiskāks. Likumprojekta sagatavotājs tīši vai neapzināti bija pielaidis nepilnību – minētais pants neparedzēja tiesības pašvaldības amatpersonām izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un uzlikt sodus saskaņā ar LAPK 122.1.pantu. Tādas tiesības saglabājās tikai valsts policijas LAPK 214. pantā nosauktajām amatpersonām. Līdz ar to pašvaldības varēja pilnvarot sodīt par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu jebkuru amatpersonu, ja vien tā bija kāda LAPK 214. pantā nosauktajām.
Situācija krasi mainījās 2001.gada jūlijā, kad tika pieņemti jauni grozījumu LAPK un citos normatīvajos aktos, kas paredzēja transportlīdzekļu vadītāju sodīšanu par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu bez to klātbūtnes, kā arī kārtību kādā tas notiek. Šķiet, ka uzvarēja alkatība, jo LAPK 211.3.pantā tika izmanīts tikai soda naudas apmērs, tas tika palielināts līdz Ls 10. Līdz ar Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu visā Latvijā sākās aktīva autovadītāju sodīšana un kā vienmēr čaklākie sodītāji bija pašvaldības policisti.
MK 17.07.2001. noteikumi Nr.316 radīja normatīvo bāzi transportlīdzekļu vadītāju sodīšanai bez to klātbūtnes par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu. Pilnvarojums MK izdot šādus noteikumus noteikts Ceļu satiksmes likuma 43.pantā. Jāatceras, ka Ministru kabinetam izdodot noteikumus ir jāievēro normatīvo aktu hierarhija un ar tajos iekļautajām normām nevar grozīt likuma noteikumus.
Izpētot minētos MK noteikumus var secināt, ka ir atkāpes no LAPK 248.panta prasībām, kas nosaka administratīvā pārkāpuma protokola saturu. Dažas no tām, piemēram, nav jānorāda pārkāpēja vārds, uzvārds, kā arī citas ziņas par pārkāpēju, ir loģiskas un atbilst likuma jēgai. Savukārt uzmanīgu dara noteikumu punkts 2.1. Saskaņā ar šo punktu amatpersonai faktiski nav jānorāda precīza pārkāpuma izdarīšanas vieta, kas bieži ir svarīgas faktors, lai noteiktu vai vispār ir izdarīts pārkāpums. Noteikumu punkts 2.4. – pārkāptais Ceļu satiksmes noteikumu punkts minētajā situācijā ir amatpersonas subjektīvā vērtējuma rezultāts. Kaut gan izbrīnu tas nerada, jo par mūsu valsts augstākā Ceļu policijas amatpersona uzskata, ka CP nav jāievēro LAPK 260.panta normas – pārkāpējam neesot jārāda radara dati, jo tas neesot nekur rakstīts. Atliek ieteikt beidzot iepazīties ar minēto pantu, kur teikts, ka pārkāpējam ir tiesības iepazīties ar lietā esošajiem materiāliem, tātad arī ar vainas pierādījumiem, kādi ir šie radara mērījuma rezultāti vai videofiksācija.
Visai nepatīkama ir situācija ar noteikumu punktu 2.8. Formāli pārkāpumu nav, jo norādīts, ka lēmumu var pārsūdzēt LAPK noteiktajā kārtība. Faktiski no personas tiek prasīts zināt vietējo pašvaldības iestāžu vai policijas struktūru. Saprotams, ka protokolu veidlapu izgatavošanas ekonomijas dēļ nav lietderīgi drukāt katra Sūnu ciema atbildīgās institūcijas nosaukumu un adresi, bet atstāt brīvu vietu šāda ieraksta izdarīšanai laikam tomēr līdzekļus neprasa.
Noteikumi nepaskaidro situāciju, kas notiek, ja dati noteiktajā termiņā (trīs dienu laikā no pārkāpuma fiksēšanas dienas) ir ievadīti reģistrā, bet persona ir pārsūdzējusi lēmumu. Ja pārsūdzība notiek LAPK noteiktajā kārtībā, personai ir tiesības 10 dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas pārsūdzēt amatpersonas lēmumu augstākai amatpersonai vai tiesā. Saskaņā ar LAPK 283.pantu sūdzības iesniegšana aptur lēmuma izpildi par administratīvā soda uzlikšanu līdz sūdzības izskatīšanai. Tai pašā laikā atrašanās reģistrā nozīmē aizliegumu ar konkrēto transportlīdzekli izbraukt no valsts, iziet valsts tehnisko apskati, veikt citas darbības ar transportlīdzekli. Problēmu varētu atrisināt papildinot noteikumus ar teikumu, ka liegums stājas spēkā, ja par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā nav iesniegta sūdzība.
Lai nu kā, bet Rīgas pašvaldība atkal pacenšas izmantot situāciju un ar savu lēmumu ( 14.08.2001. Nr.306) nosaka, ka pašvaldībai būs sava Ceļu policija, kaut gan šādu struktūru pašvaldības policijas sastāvā neparedz likums ne citi normatīvie akti. Kā prettiesisku jāvērtē minētā lēmuma 6.punkts, kas nosaka fiksētu sodu Ls 10 par pārkāpumu, kaut arī LAPK 122.1.panta, pamatojoties uz kuru tiek sodīti autovadītāji, sankcija ir līdz Ls 10. Ar šādu noteikumu pašvaldība spiež savas amatpersonas rīkoties pretlikumīgi, jo netiek ievēroti LAPK noteikumi par administratīvā soda uzlikšanu, kā arī tādi administratīvo tiesību principi kā proporcionalitātes un citi.
Tiesu prakse minētajās lietās šobrīd nav labvēlīga personām, kuras uzdrošinās pārsūdzēt šajās lietās pieņemtos lēmumus. Pašvaldības policija, saprotot, ka visumā situācija nav labvēlīga tās darbībai, izmanto kvalificētu juristu palīdzību. Fiziskas personas administratīvās lietās tiesā var pārstāvēt tikai zvērināts advokāts vai viņa palīgs. Šādi pakalpojumi personai var izmaksāt dārgāk nekā uzliktais sods. Arī tiesu prakse konkrētajās lietās ir nestabila un lietas iznākumu nevar prognozēt. Nepastāv arī apelācijas tiesvedības iespējas, kas būtu svarīgs faktors, lai persona uzdrošinātos riskēt. Līdz ar to var teikt, ka diskusija par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanas tiesisko regulējumu nav slēgta. Būs jauni tiesu spriedumi, kas veidos praksi. Būs citi viedokļi par šo jautājumu, kas ļaus redzēt arī citus argumentus. Cerams, ka arī atbildīgās amatpersonas ieklausīsies un sodīšanas sistēma tiks uzlabota un sakārtota atbilstoši likumu un tiesību principu prasībām. Apstāšanās un stāvēšanas noteikumi pagaidām ir tikai sabiedrības sagatavošana krasām pārmaiņām, ko gatavo Satiksmes ministrija, ieviešot soda punktu sistēmu un krasi mainot administratīvo sodu politiku par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Bet par to citreiz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
