Rīga – Eiropas centrā

Rīgas tapšana par industriālu lielpilsētu 19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā.

LEKTORS

Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks, Latvijas Nacionālā bibliotēka, LU Vēstures un filozofijas fakultāte

RĪGA INDUSTRIĀLĀ SPRĀDZIENA LAIKMETĀ (lekcijas konspekts)

Pirmkārt, Rīgas transformācija no tirdzniecības pilsētas par industriālu lielpilsētu 19. gs. vidū. Pirmais solis: pilsētas vaļņu nojaukšana (1857–1863), jaunas telpas ieguve pilsētas centra attīstībai. Otrais solis: Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnijas izbūve 1861. gadā. Transporta savienojums ar Iekškrievijas guberņām. 1872. gadā dzelzceļa līnija šķērso Daugavu pie Rīgas, jaunā Dzelzceļa tilta atklāšana 1914. gada maijā (veco tiltu pārbūvēja pilsētas satiksmes, arī tramvaja vajadzībām; pēc Otrā pasaules kara palikuši tikai balsti). Rīgas tirdzniecības ostas rekonstrukcija, labības elevatora u. c. noliktavu būve eksporta precēm.
20. gs. sākumā Rīga ir otra lielākā tirdzniecības osta Krievijas impērijā pēc Pēterburgas, caur Rīgu plūst apmēram 20% impērijas eksporta apgrozījuma. 

Otrkārt, industriālais laikmets un tā priekšnoteikumi: rūpnīcu un fabriku būve Rīgā kopš 1870. gadiem, uzņēmumi no dažiem desmitiem (vairākas korķu fabrikas) līdz vairākiem tūkstošiem strādnieku (“Kvadrāts”, AEG “Unions”, “Provodņiks”, “Russo-Balt”, “Felzers &Co”). Fabriku būve ar ārzemju kapitāla līdzekļiem no Vācijas un Francijas kompānijām. Latviešu kapitālistiem trūkst līdzekļu lielrūpniecības uzņēmumu dibināšanai, tāpēc pilsonība koncentrējas uz nekustamā īpašuma iegūšanu un pārdošanu. 1870. gados ieviestie jaunie pašvaldību vēlēšanu noteikumi paredz vēlēšanu tiesības atbilstoši mantas cenzam, tas stimulē kapitāla uzkrāšanu, lai iegūtu politisko varu līdzās Rīgas vācu un krievu iedzīvotājiem. Analoģija ar padomju ekonomisko politiku LPSR pēc Otrā pasaules kara: atkārtots industrializācijas vilnis, daļēji izmantojot un vēlāk paplašinot cara laika industriālo infrastruktūru.

Treškārt, Rīgas priekšpilsētu attīstība industrializācijas ietekmē. Milzīgs iedzīvotāju skaita pieaugums: no 60 000 iedz. 1840. gadā līdz 517 000 iedz. 1913. gadā: ienācēji no Latvijas un Lietuvas lauku novadiem, pateicoties dzimtbūšanas atcelšanas atbrīvotajam darbaspēkam. Rīgas iedzīvotāju sastāva latviskošanās. Darbaroku trūkuma pazīmes ap 1913. gadu. Strādnieku atalgojums labs, ar iespējām to pakāpeniski paaugstināt, taču darba apstākļi nežēlīgi: 6 dienu darba nedēļa, 10–12 stundu darba diena fabrikās bez darba aizsardzības un sociālajām garantijām. Alkoholisma, darba traumatisma un tuberkulozes problēma. Līdz 1905. gadam tomēr darba un dzīves apstākļu izraisītu dumpju maz, izņemot tā saukto Džutas [fabrikas] dumpi 1899. gadā, bet 1905. gadā pieredze ļāva apzināties strādnieku spēku, ko nevar ignorēt (vispārējie streiki rada lielus zaudējumus, tāpēc rūpnieki iestājas par karastāvokli un soda ekspedīciju ievešanu ļaužu “nomierināšanai”).

Augstais lasītprasmes līmenis latviešu strādnieku vidū nodrošina kvalificētu darbaspēku. 19. gs. pagastskolas izglītība nodrošināja pamatprasmju līmeni atbilstoši sava laika prasībām (matemātika, ģeogrāfija).  Rūpnīcu evakuācija uz Iekškrieviju 1914.–1915. gadā kā sociāla un nacionāla traģēdija: daļa strādnieku aizbrauca un palika Krievijā arī pēc kara, daļa iestājās latviešu strēlnieku bataljonos un radikalizējās pilsoņu kara laikā Krievijā.

MATERIĀLI

Rīdzinieku kārumi gadsimtu mijā

No milzīgām tortēm līdz flikerklopsim un ķidu zupai - kas bija rīdzinieku ēdienkartēs gadsimtu mijā?

Rīga bez auto un trolejbusa

Laikā, kad trolejbuss bija vēl tālā nākotnē, Rīgā izmantoja 4 galvenos transporta veidus: zirgu omnibusu, ormani, zirgu tramvaju, tvaikoni.

Vēstures rēbuss

Atmini mīklu! Tās atminējums raksturo cilvēku, no kura lēmumiem bija atkarīgi latviešu un vēl tikai topošās Latvijas likteņi.

Rīgas attīstības laika līnija

Notikumi Rīgas attīstībā, kas palīdzēja tai kļūt par Eiropas līmeņa galvaspilsētu.

Strādnieks industriālajā Rīgā

Kāda bija Rīgas strādnieku ikdiena 19./20.gs. mijā, kad strādāja sešas dienas nedēļā, 10 līdz 12 stundas dienā.