Leģenda par “Kazu”

Kā necila Vecrīgas kafejnīca sešdesmitajos gados kļuva par alternatīvās kultūras simbolu

LEKTORS

Eižens Valpēters
mākslinieks, grāmatas “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX.gs. 60-tie un 70-tie gadi” sastādītājs

Leģenda par "Kazu" (lekcijas konspekts)

Leģendārā kafejnīca “Kaza” radās sešdesmito gadu sākumā, kad kafejnīcā “Sputņik” Vaļņu ielā 10 sāka pulcēties Rīgas radošie jaunieši. Kafejnīca vēlāk ieguva neformālo nosaukumu “Kaza”, jo tajā atradās kafijas automāts ar uzrakstu “Casino”.

Ziņas par kafejnīcu, kurā var brīvi runāt, apspriest kino, dzeju, literatūru, mākslu un citas tēmas, izplatījās no mutes mutē. Kāds padzirdēja par tādu vietu, paņēma līdzi draugus, pastāstīja citiem, un drīz “Kazā” izveidojās pastāvīgo apmeklētāju kodols, par kura līderi daudzi uzskatīja rakstnieku Juri Zvirgzdiņu. Daudzu “kazistu” atmiņās viņš saglabājies kā harismātisks, skaļš un ļoti talantīgs.

Lai iekļūtu “Kazas” lokā, bija daudz jālasa, jāinteresējas par mākslu, jaunāko mūziku, literatūru. Pēc Hruščova “atkušņa” sešdesmito gadu jaunatnei pavērās jaunas iespējas iegūt informāciju, kas, kaut arī nebija pilnīgi brīvi pieejama, bija kļuvusi vieglāk sasniedzama. Liela loma šajā izglītošanās procesā bija poļu un čehu mākslas, modes un kino žurnāliem, kuros izlasāmo materiālu un jaušamo Rietumu vēsmu nebija vietējos izdevumos. Vairāki “kazisti”, kas pieprata poļu vai čehu valodu, tulkoja izlasīto pārējiem. No šiem izdevumiem “Kazas” apmeklētājus sasniedza ziņas par daudzām pasaules aktualitātēm, piemēram, kā jāģērbjas un jāizskatās hipijiem, kāda mūzika ir topos citur pasaulē utt. Īpašu vietu diskusijās ieņēma jaunākais kinomākslā un diskusijas par to. Sešdesmitajos gados dažas Rietumu filmas nelielām auditorijām sāka rādīt arī PSRS teritorijā, un “Kazas” apmeklētāji šo iespēju nelaida garām, ar “stopiem” dodoties uz kinofestivāliem Maskavā, Tallinā un citur. Pateicoties radiem ārzemēs, daudziem veidojās arī sava mūzikas ierakstu kolekcija. Kaut arī nebija viegli iegūt šo informāciju, “Kazas” jauniešu ieinteresētība un iniciatīva panāca savu.

Arī ziņas par kafejnīcu kultūru citur pasaulē sešdesmito gadu jauniešus sasniedza caur poļu un čehu žurnāliem. Rīgas radošajai jaunatnei bez kafejnīcas “Kaza” aktuāls bija arī “Putnu dārzs” Vaļņu un Kaļķu ielas krustojumā, bārs “Skapis” (kā tautā sauca viesnīcas “Rīga” bāru), kā arī kafejnīca “Sigulda”.

Kaut arī daudzi “Kazas” apmeklētāji norāda, ka nebija ne disidenti, ne brīvības cīnītāji, šāda brīvdomība piesaistīja pastāvošās varas uzmanību. Gan “Kazā”, gan “Putnu dārzā” apgrozījās “stukači”, tādi tika iepludināti arī “Kazas” apmeklētāju vidū. Tomēr lielākoties jauniešu sarunas neapdraudēja padomju varu. Neskatoties uz to, pēc vairāku gadu pastāvēšanas kafejnīcu “Kaza” slēdza neskaidru iemeslu dēļ. Tomēr šajā pulcēšanās vietā izveidotās saiknes saglabājās un “Kazas” kodols uzturēja kontaktus arī pēc kafejnīcas slēgšanas. 1993. gadā uz neilgu laiku “Kaza” tika atvērta vēlreiz.

MATERIĀLI

“Kaza” zīmē

Abstraktie, sirreālie un dadaistiskie “kazistu” mākslas meklējumi.

Paaudzes portrets

Intervija ar režisori Laimu Žurginu par topošo filmu “Kaza kāpa debesīs”.

Sešdesmitie, brīvības meklējumos

Kamēr daudzi sapņo par sociālismu ar cilvēcisku seju, dažiem ir skaidrs – brīvība ir meklējama un nostiprināma sevī.

Tiesības uz vientulību tukšā kafejnīcā

Leģendārās kafejnīcas ikdiena, apmeklētāji un interesanti atgadījumi pašu “kazistu” atmiņās.