Smiļģa ēra

Kā Eduards Smiļģis pārveidoja latviešu teātri

LEKTORE

Rita Rotkale, teātra vēsturniece, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja pētniece

Smiļģa ēra(lekcijas konspekts)

I daļa. Ceļš līdz sava teātra dibināšanai
Eduards Smiļģis, pēc manas pārliecības, ir spilgtākā un nozīmīgākā personība latviešu teātrī XX gadsimta 20.–50. gados, bet, iespējams, visā latviešu teātra vēsturē. Viņš bijis ne vien aktieris, kas kā pirmais latviešu teātrī atveidojis daudzas nozīmīgas lomas ( Raiņa Uldi „Pūt, vējiņos”, Ibsena Brandu, Pēru Gintu u. c.), tā iedibinot šo lomu atveides  tradīciju, bet ārkārtīgi sarežģītā vēstures situācijā dibinājis savu teātri – Daili – un 44 gadus pie dažādām politiskajām varām bijis tā faktiskais vadītājs. Viņš nāca kā radikāls skatuves reformators.
Sāksim ar Smiļģa personības tapšanas īsu ieskicējumu.

Eduards Smiļģis ir dzimis 1886. gada 23. novembrī  Rīgā. No skolām, kuras Eduards apmeklējis, kā nozīmīgākās var izcelt divas. Pirmā ir Rīgas  Marijas Romas katoļu sākumskola pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Mācību laikā viņam reizēm nācies misēs kalpot kā altārzēnam. Katoļu barokāli krāšņais dievkalpojums atstāj uz zēnu paliekošu emocionālu iespaidu. Otra svarīgākā skola viņa personības tapšanā ir Rīgas Vācu amatniecības skola, kur, paklausot tēva gribai, Eduards 1902. gadā uzsāk mācības. Šī ir augsta prestiža mācību iestāde, kurā tiek gatavoti kadri tai laikā strauji augošajiem rūpniecības uzņēmumiem.

Tā Eduardam bija milzu slodze, jo 1902. gadā paralēli mācībām viņš uzsāka mācekļa gaitas mašīnbūves rūpnīcā “A/S R. G. Mantels”, kur iepazina visu fabrikas struktūru, dažādas tās nodaļas un cehus. Darbībai fabrikā bija liela nozīme Smiļģa vēlākajā darba laukā. Skatuves iedalīšana un izkārtošana, samēra ieturēšana starp vienu un otru lietu – tas viss, kādēļ Smiļģi var saukt un viņš tiek saukts par domātāju telpā, tā nav tikai intuīcija vien, bet pirmkārt zināšanas.

1906. gadā Eduards Smiļģis pārgāja darbā no Mantela fabrikas uz rūpnīcu ”Motors”, kas atradās iepretī Zasulauka stacijai, tātad pavisam tuvu mājām. Pēc amatniecības skolas beigšanas Eduardam rodas brīvi vakari, un viņš arvien biežāk ir redzams Rīgas teātros – skatītāju zālē, aizkulisēs, pakāpeniski arī uz mazo teātru skatuvēm.

1907. gada 14. novembrī  Smiļģis debitē laupītāja Kozinska lomā F. Šillera traģēdijas „Laupītāji” iestudējumā “APOLLO” teātrī. Viņu uzaicina Rūdolfs Bērziņš, kurš pats atveidoja Kārļa Mora lomu. 1910. gada 9. martā  Eduards Smiļģis pēc Rīgas Latviešu teātra direktora Pētera Ozoliņa uzaicinājuma debitē viņa vadītajā teātrī Kārļa Mora lomā F. Šillera traģēdijā “Laupītāji”. Recenzents Arturs Bērziņš par šo debiju rakstīja: „Teātra vadība nekautrējas izdarīt eksperimentu ar publikas pacietību. Viņa uzaicina un ļauj uzstāties atbildīgā Kārļa Mora lomā kādam Eduardam Smiļģim, kurš ir pilnīgs diletants un vienīgi prot nepanesami ālēties uz skatuves, ne tēlot varoni.” Līdzīgi vērtējumi lasāmi arī citos izdevumos. Debitantam tiek dotas vēl dažas iespējas, tomēr angažements viņam piešķirts netiek. Ap šo laiku Smiļģis, kuram trūkst sistemātiskas humanitāras izglītības un jelkādas teātra skolas, sāk mācīties pie Rīgas Vācu teātra režisora un aktiera Leo Konara, pie kura privātstundas ņēmušas arī Lilija Ērika, Tija Banga, Reinholds Veics u. c. latviešu aktieri.

1912. gada vasarā Smiļģis atstāja darbu rūpnīcā “Motors” un ar 1912./13. gada sezonu sāka pastāvīgas aktiera gaitas Jaunajā Rīgas teātrī. JRT pastāvēs vēl tikai 3 sezonas, jo 1915. gadā tā darbību pārtrauks I pasaules kara frontes tuvošanās Rīgai.

Šajos trīs gados Smiļģis nospēlē tuvu pie 50 lomām. 1913. gadā kopā ar diviem vecākiem kolēģiem mācību nolūkā apmeklē Maskavas teātrus. Jau pirmās sezonas laikā kritikā lasāms, ka Eduards Smiļģis “izrādījies par īstu varoņu tēlotāju, kāda latviešiem līdz šim nebija”. Nav šaubu, ka lielie Mierlauka iestudējumi bija pakāpiens, lai atplauktu Smiļģa aktiera talants.

Frontei tuvojoties Rīgai, Jaunais Rīgas teātris ar Aleksi Mierlauku priekšgalā 1915. gada vasaras beigās evakuējās uz Pēterburgu. Tur Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī Smiļģis nospēlē 15 lomas. Tomēr trūcīgajā bēgļu teātrī viņam ir par šauru, šķiet, ka tieši tur gūtā pieredze sniedz viņam pārliecību, ka latviešu teātris pilnvērtīgi var strādāt tikai dzimtenē. Gandrīz piecos bēgļu gaitās pavadītajos gados Smiļģa lielākais ieguvums ir neskaitāmās noskatītās izrādes, kā arī satuvināšanās ar cilvēkiem, ar kuriem vēlāk kopā tiks veidots jauns, savs teātris.

1920. gada 11. aprīlī Smiļģis vienā vagonā ar rakstnieku Andreju Upīti un mākslinieku Indriķi Zeberiņu atgriezās Rīgā no Padomju Krievijas. Ceļabiedru atmiņās varam lasīt, ka visu garo un grūtību pārpilno ceļu Smiļģis ir klāstījis savas ieceres par jauna tipa teātra dibināšanu Rīgā.

II daļa: Dailes teātra tapšana un  gadi līdz okupācijai 

Dažu mēnešu laikā tika atrasti  un mobilizēti jauna teātra dibināšanas atbalstītāji. Kā būtiskākais no tiem minams Raiņa klubs. Svarīgs šai gadījumā ir tieši Raiņa vārds kā simbols augstākajām mākslinieciskajām un morālajām vērtībām un ideāliem. Par dibināmā teātra mājvietu tiek izvēlēts Raiņa kluba Tautas nams Romanova (tagad  Lāčplēša) ielā 25, kur iepriekš bija darbojies Jaunais Rīgas teātris, bet kara laikā  atradusies armijas lazarete ar visām no tā izrietošajām sekām. Teātra nosaukumu ieteica grāmatizdevējs Ansis Gulbis.

1920. gada 19. novembrī  ar Raiņa jaunības traģēdijas “Indulis un Ārija” iestudējumu Smiļģa režijā un viņu Induļa lomā tiek atklāts Dailes teātris. Pirmizrādē skaidri redzams teātra vājais finansiālais stāvoklis. Tomēr visai drīz jaundibinātais teātris pārsteidza skatītājus ar spilgtu teatralitāti, inscenējumu monumentalitāti un romantisku pacēlumu. Tas bija izaicinājums sastingumam un pelēkai sadzīves atdarināšanai. Lai to īstenotu, tika būtiski reformēta skatuve. Liela nozīme bija pilnīgi jauna tipa apgaismošanas sistēmas iekārtošanai, kas padarīja mizanscēnas spilgtākas un dinamiskākas. Tika radīta konsultantu sistēma, kur dažādu mākslas nozaru augstas klases meistari atbild katrs par savu jomu, iekļaujoties izrādes autora – inscenētāja (pilnīgi jauns termins latviešu teātra vēsturē!) – noteiktajā pamatvirzienā. Tika radīts arī suverēns skatuves mākslas teorētiķa postenis, ko ieņēma Jānis Muncis. Viņš bija arī pirmais glezniecības konsultants (šodienas izpratnē – scenogrāfs). Pirmais mūzikas konsultants bija komponists Burhards Sosārs. Īpaši nozīmīgu vietu Dailes teātra radošajā komandā jau no pirmās sezonas ieņēma Felicita Ertnere – ritma-plastikas konsultante. 

Dailes teātra pirmo piecu sezonu repertuārs ir neparasti daudzveidīgs, te līdzās latviešu dramaturģijas iestudējumiem (Aspazijas, Raiņa, A. Brigaderes, R. Blaumaņa, A. Upīša, J. Akuratera u. c. darbiem) jau ar otro sezonu afišā parādās Šekspīra lugu nosaukumi (sava radošā mūža laikā Smiļģis 21 reizi pievērsīsies dižajam stredfordietim jeb, kā viņš pats atļāvās teikt, – lielajam Vilam ). Smiļģis kā pirmais latviešu teātrī iestudē H. Ibsena ”Pēru Gintu”, pats kļūdams par pirmo Pēru. Tiek iestudēts K. Goldoni, P. Bomaršē, Moljērs, bet turpat līdzās E. Harta “Nerrs Tantris”, M. Māterlinka “Zilais putns”, O. Vailda, K. Čapeka, E. Sinklera, B. Šova, E.T.A. Hofmana, G. Bihnera, F. Grillparcera lugas. Dailes teātrī šai periodā pirmo reizi latviešu teātrī tiek uzvests antīkās dramaturģijas darbs – Aristofana „Līsistrate”. Skatītājus sajūsmina krāšņie, orientālu motīvu cauraustie iestudējumi (“Dzeltenais ģērbs”, “Aladins”, “Dzīve – sapnis”, “Hasāns” u. c.). Īpaši tiek spodrināta uzvedumu forma, dažkārt pētnieki visu šo posmu dēvē par “formas kulta” laiku. Smiļģis pauž pārliecību, ka dziļš saturs var atklāties tikai smalki izslīpētā formā (“Ar vienu pirkstu mēs nedrīkstam plinkšķināt ne Čaikovski, ne Bēthovenu, lai cik tuvi un mīļi viņi mums liktos; te vajadzīga nevainojama formālā gatavība.”).

1925. gadā Dailes teātris piedalījās Parīzes Starptautiskajā dekoratīvās mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē, tās Teātra sekcijā. Tika eksponēti 20 Dailes teātra izrāžu skatuves maketi, kas bija ievietoti speciāli darinātos skatāmobjektos, miniatūrā pilnīgi reproducējot visu skatuves iekārtu, apgaismojumu, dekorācijas un attiecīgās izrādes mizanscēnas personāžu. Visu maketu autors bija Jānis Muncis, kura profesionālais sniegums tika īpaši novērtēts: viņš saņēma augstāko izstādes apbalvojumu – “Grand Prix”. Dailes teātrim tiek piešķirts Goda diploms, bet Smiļģim kā teātra vadītājam Zelta medaļa. Par Dailes teātri rodas nopietna interese gan profesionālajā vidē, gan plašā sabiedrībā. Vairākās publikācijās pausta sajūsma par Dailes teātra sniegumu.

1926. gada pavasarī no Dailes teātra aiziet tā teorētiķis un scenogrāfs Jānis Muncis, 1926./27. gada sezona sākas ar nopietnām bažām par teātra nākotnes perspektīvām bez Munča. Tomēr Oto Skulme, kas nāca Munča vietā, izrādījās Dailes teātra principiem pārsteidzoši atbilstošs mākslinieks. Oto Skulme radīja dekoratīvo ietērpu kā izrādes tēlu. Kaut viņi ar Smiļģi bija ārkārtīgi atšķirīgi personības izpausmju ziņā, inscenējumu veidošanā viņi sapratās no pusvārda. Oto Skulme palika Dailes teātrī līdz 1946. gadam.

20. gadu otrajā pusē Dailes teātra un tātad arī Smiļģa darbu būtiski ietekmēja pasaules ekonomiskā krīze ar tai sekojošo Lielo depresiju. Trūkst līdzekļu iestudējumiem, aktieri ir neapmierināti ar algu izmaksu aizkavēšanu, sarūk apmeklētāju skaits. Tā, varbūt pat pret pašu gribu, Dailes teātris nonāk pie jauna žanra savā repertuārā – dziesmuspēlēm. Lielā mērā tieši pateicoties dziesmuspēlēm, publika atgriežas teātrī. 1929. gada beigās krīzi daļēji izdodas pārvarēt.

1931. gada naktī no 2. uz 3.oktobri DT izposta ugunsgrēks. Rezultātā teātris nepilnos trīs mēnešos tiek atjaunots, daļēji pārbūvēts un iegūs eleganto “Art Deco” stila interjeru.

1934. gada 15. maija apvērsums ieviesa būtiskas korekcijas Dailes teātra darbībā. Tika aizliegta Raiņa kluba darbība, Dailes teātra vadība tika nodota “Raiņa kluba likvidācijas komisijai”, no kuras vēlāk izveidoja biedrību “Dailes teātris”. Biedrības pārziņā bija gan repertuāra izvēle, gan režisoru un lomu sadale. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē Dailes teātris ieguva stabilu materiālo bāzi, un pirmo reizi Smiļģis nebija galvenais noteicējs savā teātrī. Ulmaņa valdību, neapšaubāmi, baidīja Smiļģa autoritāte un popularitāte, viņa neprognozējamie meklējumi, arī viņa tolerance pret citādi domājošajiem, pret atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem. 1934. gada 18. oktobrī Dailes teātrī notika Šekspīra traģēdijas “Jūlijs Cēzars” pirmizrāde Smiļģa inscenējumā un ar viņu titullomā. To pelnīti uzlūko par vienu no tā laika Šekspīra interpretācijas virsotnēm. Jūliju Cēzaru daudzi atzīst par Smiļģa labāko traģēdijas lomu. Eksistē leģenda, ka Kārlis Ulmanis pats personīgi lasījis eksemplāru, svītrojis nevēlamās vietas un tikai pēc tam devis atļauju iestudēšanai. Tomēr dokumentāras liecības šādam apgalvojumam nav. Izgāzās arī varas iestāžu mēģinājums svītrot izrādi no repertuāra.

1936. gada 9. septembrī Dailes teātrī notika R. Blaumaņa drāmas “Pazudušais dēls” pirmizrāde. Pārsteidzošā kārtā tieši šīs nacionālās reālistiskās drāmas interpretācijā saskatāmi visradošākie Smiļģa jaunatklājumi.

1937. gada 23. novembrī Eduards Smiļģis ar Otello lomu svinēja 30 skatuves darba gadu jubileju. 1940. gada 21. martā Dailes teātrī pirmizrāde – J. V. Gētes „Fausts”. Titullomā Eduards Smiļģis, kuram tā ir pēdējā loma viņa aktiera mūžā. Tomēr pēdējo reizi uz sava teātra skatuves kā aktieris viņš izgāja Pēra Ginta lomā, kas iestudēta iepriekšējā sezonā.

III daļa. Trīs okupācijas, zelta briedums

Pirmajā padomju sezonā teātrī notiek nopietni organizatoriski pārkārtojumi. Dailes teātris tiek pasludināts par valsts teātri. Par tā direktoru tiek iecelts Leonīds Leimanis. Felicitu Ertneri nosūta darbā uz Operas teātri, Burhardu Sosāru – uz Daugavpili. Līdz ar to tiek izjaukta gadu gaitā radītā sistēma.

Jaunajos apstākļos Smiļģis nesteidzas iestudēt jaunas izrādes. Pirmos divus jauniestudējumus veido Nikolajs Mūrnieks (A. Upīts, “1905”) un Kārlis Veics. Tikai 5. novembrī pirmizrādi piedzīvo Smiļģa inscenētais Ļ. Slavina lugas “Intervencija” uzvedums, kam seko Raiņa “Zelta zirgs” un V. Ivanova “Bruņuvilciens 14-69”.

1943. gadā Smiļģis iestudē F.Šillera “Mariju Stjuarti”, kura tiek atzīta par sezonas labāko iestudējumu visu Rīgas teātru kontekstā.

1944. gads Smiļģa dzīvē sākas cerīgi, ja par šo laiku vispār tā drīkst teikt. Pateicoties savām izcilajām diplomāta spējām un intuīcijai, kara laika un okupācijas varas pārraudzībā ir izdevies iespēju robežās saglabāt Dailes teātra ansambli un profesionālo kvalitāti, izvairīties no klaji varu slavinošas ievirzes repertuāra. Un tikai trīs dienas pirms Jaunā gada ticis uzsākts darbs pie Raiņa “Uguns un nakts” iestudējuma. Vairākas nedēļas turpinās aizrautīgi mēģinājumi. Vienā no tiem ir pieaicināts laikraksta “Tēvija” korespondents, kurš avīzes 22. janvāra numurā sniedz plašu informāciju. Reakcija seko nekavējoši. Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta direktors Žanis Unāms lūdz nekavējoties sākt kādas citas lugas iestudēšanu, lai teātra darbā nerastos nevēlams pārtraukuma periods.” Nācās sastrādāto eksemplāru nolikt pie malas. Pēc neveiksmes ar “Uguns un nakts” iestudēšanu Smiļģis pēc dažiem mēnešiem ķeras pie vēl riskantāka projekta, kas gan viņam, gan visam Dailes teātrim varēja draudēt ar neaprēķināmām sekām, – sāka iestudēt Šillera traģēdiju “Fiesko sazvērestība Dženovā”.

1944. gada 2. septembrī tiek izdots rīkojums par Dailes teātra darbības pārtraukšanu. Sarkanā armija strauji tuvojas Rīgai. Vakarā Dailes teātrī notiek pēdējā izrāde līdzšinējā statusā – Mārtiņa Zīverta traģēdija „Vara”. Biedējošā klusumā izskan lugas pēdējā frāze: „Vai, leišu vīri! Tur sadeg jūsu valsts!” Klātesošie saprot, ka šoreiz runa ir par Latvijas valsti,  pieceļas un visi kopā nodzied Latvijas valsts himnu un nāves klusumā izklīst. Cilvēki vēl labi atceras Baigo gadu, represijas, izsūtīšanas.

Tomēr Smiļģis aicina sava teātra ļaudis nesteigties ar prombraukšanu, viņš bija pārliecināts, ka Dailes teātris būs vajadzīgs tautai jebkura režīma apstākļos. Raugoties no šodienas skatupunkta, redzam, ka viņam bijusi taisnība. Pārmaiņu laiku Dailes teātris sagaidīja ar ievērojami mazākiem personāla zaudējumiem nekā, piemēram, Nacionālais teātris. Kaut arī tādi bija, pamatkodols bija uz vietas un gatavs darbam.

1945. gada maija vidū Smiļģis ierodas Maskavā, kur tiekas gan ar augsta ranga teātra funkcionāriem, gan ievērojamiem režisoriem un aktieriem. Saglabājušās steigā tapušas piezīmes par 18 redzētajām izrādēm. Var ar lielu ticamības pakāpi apgalvot, ka Smiļģa mērķis bijis izzondēt jaunos apstākļus, novērtēt Dailes teātra iespējas saglabāt savu īpatno seju.

1947. gada 24. janvārī notiek Raiņa „Uguns un nakts” pirmizrāde. Jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes Smiļģim tiek piešķirts LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums. 7. jūnijā “Uguns un nakts” iestudējums saņem Staļina prēmiju, kas ir tā laika augstākais apbalvojums (vēlāk pārdēvēta par PSRS Valsts prēmiju).

1950. gada 2. decembrī  LPSR MP Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks Fricis Rokpelnis saņem rīkojumu no PSRS Mākslas lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieka Bespalova komandēt Eduardu Smiļģi apgūt pieredzi Maskavas Dailes teātrī (Smiļģim tai laikā ir pilni 64 gadi un piešķirti tā laika visaugstākie iespējamie apbalvojumi!). Rokpeļņa vīza: “Izbraukt janvāra pirmajās dienās.”

1951. gada 18. janvāri Eduards Smiļģis dodas komandējumā uz Maskavu, kur pavada pusgadu. Tas ir laiks, kad staļiniskās varas spiediens uz visu sabiedrības dzīvi, tostarp uz kultūras iestādēm un māksliniekiem, ir īpaši masīvs. No sievas vēstulēm Smiļģis uzzina par “Cīņā” publicētu rakstu,  kurā režisora līdzšinējais devums vērtēts kā formālistiski meklējumi, bet padomju cilvēkiem esot tuva un saprotama reālistiskā māksla. Vēlāk pienāk ziņa par mājas nacionalizēšanu. Ņemot to visu vērā, var apbrīnot Smiļģa spēju saglabāt pašcieņu un gūt no pazemojošā komandējuma maksimālu labumu. Viņš stažējas pie MHAT mākslinieciskā vadītāja Mihaila Kedrova, kurš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem K. Staņislavska metodes īstenotājiem. Uz laiku ticis vaļā no administratīvajiem pienākumiem un sarežģījumiem savā teātrī, Smiļģis daudz lasa, skatās izrādes Maskavas teātros, dibina kontaktus. Jāatzīmē, ka 1951. gads ir vienīgais viņa režisora biogrāfijā, kad viņš nav iestudējis nevienu izrādi.

Pēc tirāna Staļina nāves atmosfēra sabiedrībā ļoti lēni, tomēr sāk noskaidroties. 1953. gada rudenī notiek V. Šekspīra traģēdijas “Romeo un Džuljeta” pirmizrāde. Daudzās galvenajās lomās debitē Dailes teātra II aktierstudijas absolventi, kas pakāpeniski ieņems centrālo vietu aktieru ansamblī.

1956. gada 25. decembrī Dailes teātrī notiek pirmizrāde Raiņa “Spēlēju, dancoju!” inscenējumam, kas kļūst par vienu no visaugstākajām virsotnēm Meistara mākslas ceļā. Pēc divām dienām, 27. decembrī, Dailes teātrī notiek Eduarda Smiļģa 70 gadu dzīves un 50 gadu skatuves darba jubileja.

50. gadu beigas un 60. gadu sākums nešaubīgi dēvējams par Smiļģa zelta brieduma  periodu. Šai pēdējā daiļrades pacēluma posmā top spoži inscenējumi: F. Šillera “Marija Stjuarte”, Aspazijas “Vaidelote”, kritikas vēsāk uzņemtās, bet publikas dievinātās M. Zīverta “Minhauzena precības” un S. Lāgerlēvas “Gesta Berlings”, J. Hašeka „Šveiks”. Bet patiesi ģeniāls savā vienkāršībā, skaidrībā un kaislībā ir Šekspīra traģēdijas “Hamlets” inscenējums.

1964. gada 8. jūlijā tiek izdota LPSR Kultūras ministrijas pavēle par Eduarda Smiļģa atbrīvošanu no Dailes teātra galvenā režisora pienākumiem. Traģiskākais šai situācijā – nevienam nebija drosmes informēt Smiļģi, kurš tai laikā bija atvaļinājumā. Pavēle tika pielikta pie ziņojumu dēļa, Smiļģis rudenī to tur ieraudzīja, noņēma, salocīja četrās daļās un līdz mūža beigām glabāja to žaketes krūšu kabatiņā.

1964. gada 15. decembrī Dailes teātrī notiek pirmizrāde Vsevoloda Višņevska lugas „Optimistiskā traģēdija” uzvedumam. Afišā Smiļģis minēts kā inscenētājs, Pēteris Pētersons un Pauls Putniņš kā režisori. Dzirdēts daudz spekulāciju par to, kas īsti lugu iestudējis. Ar Smiļģa roku rūpīgi sastrādātais režijas eksemplārs liecina, ka viņš nopietni strādājis pie idejiskās un vizuālās koncepcijas. Savukārt viena mēģinājuma audioieraksts uzrāda faktu, ka Smiļģis strādājis arī ar aktieriem uz skatuves.

1965.gadā sakarā ar Raiņa 100. jubileju Smiļģis Dailes teātrī veic “Spēlēju, dancoju” atjaunojumu, kas simboliski paliek Meistara pēdējais veikums paša dibinātajā un 44 gadus vadītajā teātrī.

1966. gada 19. aprīlī Smiļģis mirst Stradiņa slimnīcā.

Viņu pēdējā gaitā no Dailes teātra skatuves izvada Jurģu dienā – 23. aprīlī. Kapa vieta izraudzīta Raiņa kapos pavisam tuvu lielajam dzejniekam.

Vakarā teātrī “Spēlēju, dancoju” izrādes dalībnieki, lai kādas katram no viņiem būtu bijušas attiecības ar Meistaru, visi kā viens saprata, ka beidzies ne tikai viena cilvēka mūžs, bet ir noslēdzies vesels laikmets latviešu teātra gaitā.

MATERIĀLI

Munča teātris

Scenogrāfa Jāņa Munča skices, kas atdzīvināja Smiļģa izrādes

Tāds raksturs dzimst pa simts gadiem

Mīlēts, apbrīnots, reizēm nīsts un nesaprasts. Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās

Dailes tandēms

Smiļģa līdzgaitnieki – konsultanti, kas palīdzēja radīt viņa teātri

Ir jādeg, lai būtu gaišs

Spožākās Eduarda Smiļģa režisētās izrādes