Tāds raksturs dzimst pa simts gadiem

Mīlēts, apbrīnots, reizēm nīsts un nesaprasts. Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās.

Emìlija Bèrziña

“Aktieris Smiļģim bija tas pats, kas tēlniekam māls. Viņam patika to mīcīt ilgi, tik ilgi, kamēr tas kļuva par lugai noderīgu materiālu. Brīžiem, kad šī “mīcīšana” pieņēma sporta vai paraduma nokrāsu, aktieri savstarpējās pārrunās to dēvēja par “Smiļģa ellīti”, jo darbs pie lomas izvērsās par pacietības pārbaudi.”

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 97. lpp.

Eduards Smiļģis - nerrs Tantris. Jaunais Rīgas teātris, 1915. gads. Foto: M. Lapiņš.

Harijs Liepiñš

“Smiļģis prasīja ātru iejūtu, vēl ātrāku pieslēgšanos, labu stāju un skaidru frāzi. Viņam bija vajadzīgs aktieris-sportists. Koncentrēts sevī un gatavs atdot sevi līdz pēdējai enerģijas lāsītei. Viņa prasības bieži šķita neizpildāmas, arī viņš pats to zināja, taču atbildei bija jābūt – es varu. Šo “knifu” es uzķēru ātri, un viņam tas patika. “Hari! Hop!” Un Haris “hopoja”. (Vēlāk viņš mani nekad nesauca uzvārdā, jo viņam nepatika vārdi, kuros nebija burta “r”.)

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 184. lpp.

Dailes teātra mākslinieki plastikas nodarbībā. Ap 1926.gadu

Eduards Smiļģis ap 1926. gadu. Uz attēla Smiļģa autogrāfs

Velta Krùze

“Kāda cita teātra režisors, iestudējot lugu, kas senāk bija rādīta mūsu teātrī, reiz man sērīgi teica: “Kas tad jums? Jums jau katrs aktieris prot uzlikt kāju uz podesta un nostāties – liec, kā gribi! Ej nu iestāsti to mūsējiem! Noliec tu, cilvēks, podestus – viņi prasīs: kāpēc man stāvēt uz vienas kājas, ja es varu uz abām?”

Mēs bijām gatavi stāvēt pat uz rokām, ja Smiļģa inscenējumam tas bija vajadzīgs. Tas likās pats par sevi saprotams. 

Un tiešām, cik paradoksāli tas arī nebūtu, Smiļģi mēdz uzskatīt par zināmu despotu mākslā, bet, cik es esmu vērojusi, ar katra aktiera pirmajiem soļiem uz skatuves viņš to mācījis patstāvīgi pārvaldīt skatuves likumus un vienmēr un visur, pat nakts laikā – kā viņš teica – atrast sev vietu uz skatuves.”

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 153. lpp.

Viktors Hausmanis

“Smiļģis mīlēja uz skatuves dzīvību un domas koncentrētību, visplašāko dramatisko darbu izrādes Dailes teātrī Smiļģa laikā nepārsniedza divarpus, trīs stundas. Dažu stundu laikā bija izrisinātas pasaules problēmas, tikās nāve ar dzīvību, uzvarēja gaišie spēki, un skatītāji varēja iet mājup. Pie tam nepavisam nebija tādas sajūtas, ka režisors dramatisko darbu būtu apcirpis vai varmācīgi saīsinājis. To Smiļģis iespēja, teicami pārvaldīdams izrādes kompozīcijas mākslu un prazdams iestudējumu labi pārskatīt un tvert kopumā.”

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 137.–138. lpp.

Eduards Smiļģis - Jūlijs Cēzars 1934.gadā

Lilita Bèrziña

“Var būt, ka tā bija tāda maza izrādīšanās, dzīves paradumu tīša “piekrāsošana”, kad viņš pēc pirmizrādēm, mētelim plandot, devās kājām pāri Daugavas tiltam, lai pa ceļam visi Daugavas vēji atveldzētu viņa smadzenes un tumšajā ūdenī un debesīs iekonturētos vēl nezināmais, jaunajā darba posmā uzminamais. Taču tas, ka Smiļģis nekad nebija pilnīgi apmierināts ar padarīto (un lielāko tiesu – tieši neapmierināts!), tas, ka viņam vienmēr likās, ka mēs, aktieri, esam strādājuši pārāk maz un viņa fantāzija vēl nav guvusi pilnīgu izteiksmi un spēku, – tā bija viņa garā darba mūža neatņemama sastāvdaļa. Tieši šī Smiļģa īpašība dzina mūs visus neatlaidīgi, nemitīgi uz priekšu. Viņš mums lika pastāvīgi domāt, bezgalīgi meklēt un strādāt, lai kaut cik viņu apmierinātu.”

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 105. lpp. 

Eduards Smiļģis savā mājā Dārtas ielā 37/39 (tagad E. Smiļģa iela, Teātra muzejs) 1937. gadā.

Felicita Ertnere

“Eduarda Smiļģa fantastiski pareizā intuīcija atklājas kādā ar jaunradi tieši nesaistītā visai kuriozā gadījumā, kuru 1974. gada rudenī atcerējās Felicita Ertnere. Tas saistīts ar ārzemju apceļošanu, kaut arī no Harija Liepiņa atmiņām zināms, ka Smiļģis ar neizskaidrojamu lepnumu mēdzis teikt: “Uz rietumiem tālāk par Bārtu neesmu bijis.” Tajā vasarā Felicita Ertnere bija viesojusies Itālijā, bet, sezonai sākoties, teātra kolektīvs lūdzis, lai par šo braucienu pastāstītu... Smiļģis. Tad nu viņa sīki jo sīki savus iespaidus izstāstījusi Smiļģim, kurš savukārt cēlis tos priekšā savai saimei. Un tad, pēc Felicitas Ertneres vārdiem, sācies pats interesantākais. “Sākumā es klausījos distancēti, pat ar zināmu ironiju. Bet pamazām viss aizmirsās. Smiļģis tik dzīvi uzbūra Itālijas atmosfēru, ka mēs visi burtiski sajutām sev virs galvas dienvidu sauli, zem kājām senatnīgo ieliņu bruģi, mēs iegriezāmies pasaulslavenos muzejos un krēslainās baznīciņās, tērzējām ar puķu tirgotājām un klausījāmies melodiskas itāliešu tautasdziesmas... Mēs bijām Itālijā. Un tad mani pārņēma dīvaina sajuta, ka tā ir Smiļģa kārtējā mistifikācija, ka patiesībā viņš ir bijis tur vienlaicīgi ar mani un atradies dažu kvartālu vai pat tikai dažu soļu attālumā no manis. Jo viņš stāstīja arī tādas lietas, ko nevar izlasīt grāmatās un ko arī es viņam nebiju stāstījusi. Varēja tikai apbrīnot Smiļģa nemaldīgo iztēli.””

Rita Rotkale, Agra Straupeniece. Ar skatienu pāri horizontam. Eduards Smiļģis un aktiermāksla dokumentos un atmiņās. 166. lpp.

Eduards Smiļģis 1947. gadā

Vija Artmane

“Audzināti tikām ļoti stingri, daudz kas mums nebija atļauts – skaļi sarunāties, klīst pa teātra aizkulišu telpām, sēdēt zālē 4. rindā. “Annas Kareņinas” mēģinājumā aiz nezināšanas es tur apsēdos un Smiļģis mani padzina skaļi, visiem dzirdot. Aiz kauna nezināju, kur likties, gribēju atstāt teātri uz visiem laikiem – tik liela bija jaunības patmīlība. Bet šo īpašību Smiļģis aktieros nevarēja ciest. Pār visu galvām reizēm bira paskarbi lāsti daudz un dažādu iemeslu dēļ. Tikai pēc gadiem apjautu šīs stingrās audzināšanas nozīmi – katram jāzina sava vieta teātrī, pret teātri jāattiecas ar bijību un klusu cieņu. Ja reizēm Smiļģis sāka slavēt kādu aktieri, kas spēlēja mazu lomu, bet lielās “aizmirsa” pat pieminēt, tad tur bija liela jēga.”

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 177. lpp.

Indulis Kalniñš

“Smiļģis mīlēja mūziku. (..) Viņš gribēja, lai mūzika nepārtraukti pārnes darbību tālāk. Cēlieniem bija vajadzīgi muzikāli fināli un visai lugai – ievads un fināls. Ar fināliem gāja vieglāk: skaidrs, ka, priekškaram aizveroties, vairs daudz nav jāspēlē, un spēcīgi akcentētās traģiskās vai komiskās skatuves darbības dabiski raisījās vairāk vai mazāk sakāpinātās beigu taktīs. 

Daudz vairāk “lauzām šķēpus” par ievadiem. Dažreiz gribējās ievada mūzikā mazliet plašākā formā izteikt lugas domu, bet bija jācīnās par katru takti. Gatavojot “Spēlēju, dancoju” uzvedumu, Smiļģis aizturēja man pat honorāra izmaksu, pieprasīdams, lai uzrakstu jaunu, īsāku, ievadu. Beigās jau vienmēr ar labu izlīgām. Bija mēģinājumu laikā gadījumi, kad ļoti sastrīdējāmies, “pacēlām balsi” un dažreiz pat aizcirtām durvis. Pēc tam, kad manī pamodās vainas apziņa un es drūmi staigāju gar Smiļģa kabineta durvīm, viņš vienmēr pirmais uzsāka sarunu, ieaicināja pie sevis, uzlika roku uz pleca un teica: “Strādāsim nu, Indul, tālāk!””

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 195. lpp.

Edvarts Virza

“Sen vairs neticēdams draudzības un mīlestības māņiem, viņš dzīvo, ieslēdzies sevī. Un, ja viņš sajaucas ar ļaudīm, tad tas ir tāpēc, lai uz brīdi atsvabinātos no klusuma, kas ir ap katru patiesu talantu. Runādams ar citiem, viņš runā pats ar sevi, gribēdams dzirdēt savu vārdu atbalsi citu dvēselēs.”

Eduards Smiļģis un viņa darbs. Veltījums Eduardam Smiļģim XXX darba gadu jubilejā. Rīga, biedrība “Dailes teātris”, 1937, 11. lpp.

Eduards Smiļģis Dailes teāta zālē, gatavojot Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju" atjaunojumu sakarā ar Raiņa 100. jubileju 1965.gadā.

Avoti:

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. Rīga, Liesma, 1974.

Eduards Smiļģis un viņa darbs. Veltījums Eduardam Smiļģim XXX darba gadu jubilejā. Rīga, biedrība “Dailes teātris”, 1937.

Rita Rotkale, Agra Straupeniece. Ar skatienu pāri horizontam. Eduards Smiļģis un aktiermāksla dokumentos un atmiņās. Rīga, Liesma, 1986.

Attēli:

No Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma

No Eduarda Smiļģa muzeja krājuma

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Munča teātris

Scenogrāfa Jāņa Munča skices, kas atdzīvināja Smiļģa izrādes

Dailes tandēms

Smiļģa līdzgaitnieki – konsultanti, kas palīdzēja radīt viņa teātri

Ir jādeg, lai būtu gaišs

Spožākās Eduarda Smiļģa režisētās izrādes