Emīls Dārziņš – mūzikas kritiķis

Fragmenti no komponista Emīla Dārziņa (1875–1910) recenzijās rakstītā par mūziku, mūziķiem, latviešiem, Rīgu.

Emīls Dārziņš profilā. Ar veltījumu Pāvulam Jurjānam (1904. gads.) Foto: Asper&Wehrmann, Rīga. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

“Nodarboties ar mūziku tolaik, XX gadsimta sākumā, parasti nozīmēja darīt ne vien to, par ko iegūta beigšanas apliecība, bet visu, uz ko vien ir drosme un pārliecība, pēc kā ir praktiska nepieciešamība. Vai Dārziņam kāds bija mācījis rakstīt recenzijas? – Nē taču! Bet viņš ir tik spožs, lietpratīgs mūzikas kritiķis, kādu latviešu mūzikas vēsturē ļoti maz.”

Emīls Dārziņš, “Es zinu, ka roze plaukst klusi, klusi...”. Dziesma jauktam korim. Jāņa Poruka vārdi. Ar J. Bremmera tušas zīmējumiem, 1918. gads. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

“Emīlam Dārziņam ir daudz cilvēcisku un amata priekšrocību, lai varētu rakstīt ne vien profesionāli, bet arī aizrautīgi un saistoši. Pirmkārt, tā ir viņa iekšējā, dabiskā muzikalitāte un dvēseliskā atvērtība mākslai, kas ļauj gan teorētiski un analītiski, gan arī emocionāli tēlaini uztvert ļoti dažādu žanru, stilu, laikmetu mūziku. Tā ir arī viņa lielā daudzpusība, kāri tverot jauno un iepazīstot veco itin visās mākslas nozarēs un literatūrā, ne mazāk – klausīšanās pieredze un nemitīga vēlēšanās būt mūzikas tuvumā, izdzīvot, domāt un saprast dzirdamo.”

Emīls Dārziņš, “Mēness starus stīgo”. Dziesma jauktam korim. Aspazijas vārdi. Rīga, 1901. gads. Emīla Dārziņa rokraksta fotokopija. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

“Kad Emīls Dārziņš vairs nerakstīs nevienu recenziju, kad viņš, noguris un rezignēts, aizies aizsaules dārzos, profesionālas recenzijas Rīgas avīzēs tomēr nebeigsies: Dārziņa kādreizējais skolnieks, arī Pēterburgas konservatorists Jānis Zālītis Latvijā drīz uzķers tieši tās stīgas, ko tur skaņojis Dārziņš. Arī viņa sāpe būs latviešu simfoniskā mūzika, arī viņam būs jākaro pret pieticīgu pašapmierinājumu un diletantismu, par īstas mākslas ideāliem.”

Avots:

Zane Gailīte. Mēness meti, saules stīga. Emīls Dārziņš. Rīga, Pils, 2006.

1. Par Delingera opereti “Dons Cezars”

“Tas apstāklis, ka Rīga līdz šim bijusi tāda pusvācu pilsēta, pieradinājis vietējo latviešu publiku skatīties uz mūziku caur vācu brillēm, it sevišķi uz skatuves mūziku – operu un opereti. Visus šos “Čigānu baronus”, “Sikspārņus”, “Vogelhändler”, “Lustīgās atraitnes” u. c., kuri tik bieži plātās šejienes pilsētas teātrī, vajadzētu reiz no Rīgas pavisam iztīrīt, lai nemaitā atmosfēru... lai latviešu publikas jaunākā paaudze, kuras garša vēl ir no dabas tīra un pēdējā laikā pat zināmā mērā izkopta ar literatūras un labas koncertmūzikas iespaidiem, netiktu samaitāta no vāciski sīkbirģeriskā sentimentālisma un varietē teātra sliktā, blasētā toņa. Ja priekš holeras un mēra lieto karantīnu, par ko tad ne priekš sliktas mākslas?”

Citāts no E. Dārziņa raksta. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 42, 1907.

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

2. Jurjānu Andrejs kā orķestra komponists 

“Ja “Zalktis” savus almanahus izdos vēl pēc gadiem trīsdesmit un ja kādam ilggadīgam “Zalkša” abonentam tad gadītos tā neviļus, aiz gara laika vai aiz pārskatīšanās pašķirstīt arī pa pirmā gadu gājuma nodzeltējušām lapām, tad viņš, manas rindiņas izlasījis, nezinātu, vai par mums smieties, vai mūs nožēlot. Jo tad, kad latviešiem jau būs savs simfoniskais orķestris, savs operu nams, sava opera, savu “slaveni” komponisti (par pēdējiem gan es šaubos!) – tad izliksies jocīgi, ka mēs, šālaika paaudze, varējām priecāties par tādu “nieku” kā pirmais latviešu simfoniju koncerts.”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Zalktis, 1906.

Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906). Latvijas Nacionālā bibliotēka.

3. Alfrēds Kalniņš

“Neviens nevar savam augumam olekti pielikt, nedz atraut, jebšu tas tādēļ bēdātos. Tā arī mēs nevaram vēlēties, lai Kalniņš būtu savādāks, nekā viņš tagad ir. Varbūt, citāds būdams, viņš mums vairs nebūtu tik mīļš, varbūt viņš ar to zaudētu no savas harmoniskās pilnības. Bet, ja man tomēr būtu atļauts izteikt savas domas, tad es teiktu, ka Kalniņam vajadzētu mazāk rakstīt, bet vairāk dzīvot. Dzīvi dzīvot… (..) Mākslā vairāk kā nekur piepildās vārds: kas savu dzīvību pataupa, tam tā zudīs, bet kam tā manis (mākslas) dēļ zūd, tas to atkal atradīs…”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Zalktis, 1907.

Zalktis, Nr. 2 (01.01.1907). Latvijas Nacionālā bibliotēka.

4. Ceļa jūtīs

“Mēs redzējām, ka latviešiem pēc viņu iedzimtām spējām ir katra izredze tapt par mākslas tautu. No mūsu pašu gribas tik atkarāsies, vai Latvija ar laiku taps par kultūras centru, no kura izstaros kultūras gaisma uz visām pusēm, vai arī paliks par vienkāršu eksporta kantori priekš Krievijas labības, sviesta un olu izvešanas uz ārzemēm. Novērst pēdējo un panākt pirmo var tikai ar gara spēku. Un ar gara spēku var daudz panākt – garam ir briesmīgs spēks. (..) Vajadzīgs celties vadoņiem, kas mūsu nabaga tautu izvestu no mietpilsoniskas labklājības un garīgas verdzības tuksneša uz apsolīto zemi, gudrības un skaistuma zemi.” 

Fragments no E. Dārziņa raksta. Riharda Millera izdevums, 1911.

Emīls Dārziņš Siguldā, 1901. gada vasara. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

5. A. Kalniņa dziesmas vienai balsij ar klavieru pavadījumu

“Kalniņš šimbrīžam lielākais latviešu solo dziesmu komponists. Pat daudzpusīgais Vītols nevarēs šinī ziņā ar viņu sacensties, tāpat kā Kalniņš nekad nevarēs sacensties ar Vītolu koru mūzikā. Darba dalīšanas princips, kā liekas, valda arī mākslā. Solo dziesmā Kalniņš ir mūsu klasiķis, un no šā laika viņa darbi būs par paraugu nākamajām komponistu paaudzēm.”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Balss, 1906.
Citēts no: Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

6. A. Būmaņa mūzika R. Blaumaņa lugai “Skroderdienas Silmačos”

“Redzēju tovakar pāris mūzikas cienītājus un cienītājas, kuri jau sen bija priecājušies uz šo lugu, bet savās cerībās izrādījās stipri vīlušies, jeb, kā tauta šādos gadījumos mēdz sacīt, atradās “kā no krāsns nokrituši”. Nokrituši, bez visa dinamīta nokrituši… Arī man jāatzīstas, ka biju sagaidījis vairāk. Gan neko lielisku, neko mākslisku, bet – kaut ko latvisku. Bet nekā! Būmaņa melodijas nav ne domāt tik latviskas kā Blaumaņa valoda, šī tautas valodas kvintesence. (..) Instrumentācijā viscaur valda svētā vienkāršība. Vijoles neparko nav šķiramas no dziedamās balss, tīri kā iemīlējušās, un mežragi liekas būt nosodīti uz mūžīgu grozīšanos starp divi trim toņiem.”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Pēterburgas Avīzes, 1902. Citēts no: Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Emīls Dārziņš (sēž 1. rindā) kādā grupā. Koknese, ap 1909. gadu. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

7. E. Melngaiļa kora dziesma “Dievs, dod mūsu tēvu zemei”

“Pirmo reizi stājās publikas priekšā jauns komponists Emilis Melngailis ar savu kora dziesmu “Dievs, dod mūsu tēvu zemei”. Ne mazākās atskaņas vairs no kaut kā bijuša, brīva no visa ģermaniskā, no visa mendelsoniskā, spēcīga, oriģināla, latviska – tāda ir Melngaiļa mūzika, tāds ir šās jaunā gadu simteņa pirmās skaņas! Kas tā iesāk, tam pieder nākotne! Piekrišanu diemžēl šī mūzika neatrada – tās stunda vēl nav nākusi.” 

Fragments no E. Dārziņa raksta. Pēterburgas Avīzes, 1902. Citēts no: Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Emilis Melngailis skolas laikā, ap 1890. gadu. Foto: Emanuels Egerts (E.v. Eggert), Rīga. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

8. Būt vai nebūt? Par latviešu simfonisko koncertu nepieciešamību

“Šā mēneša 4. datumā palika gads, kamēr pirmoreiz stājās Rīgas publikas priekšā mūsu tautietis kapelmeistars Arturs Bobkovics ar savu I simfonisko koncertu. Koncerta apmeklētājiem laikam gan vēl būs palicis prātā, ar kādu aukstu ziņkārību publika saņēma jauno diriģentu, viņam uz estrādes parādoties koncerta sākumā, un zem kādas ovāciju vētras un “bravo” krusas jaunais diriģents atstāja estrādi pēc beigta koncerta. Bobkovica diriģēšana bija tik pārliecinoša, ka pat muzikālā ziņā mazāk attīstīti klausītāji tūliņ instinktīvi nojauta, ka še ir darīšana ar īstu talantu. Viņa turpmākie koncerti, II simfoniskais koncerts pavasarī un III šoruden, bija ne mazāk izdevušies un mūs pārliecināja, ka Bobkovics ir tas, kuram vajadzēja nākt, lai aizpildītu mūsu muzikālā dzīvē jūtamu robu, nodibinot patstāvīgus simfoniskos koncertus. (..) Daudziem būs nezināms, kādi materiālie upuri – par garīgiem nemaz nerunājot – bijuši jānes koncertu sarīkotājam par visiem šiem trim koncertiem: Bobkovica kungs bija spiests piemaksāt diezgan prāvas naudas summas, sevišķi II koncertā, pavasarī.


Ja mākslinieks, kurš nodarbojas zināmā mākslas nozarē, ne vien nevar pārtikt no sava darba, bet viņam pat vēl jānes materiāli upuri, lai savu darbu darītu pieietamu vispārībai, tad tā jau ir netaisnības augstākā pakāpe. (..) No mūzikas mīļotājas publikas atkarāsies, vai mūsu simfoniskie koncerti varēs pastāvēt, vai atkal iestāsies mūsu muzikālajā dzīvē gurdenums un pelēka vienmulība kā agrāk, – atkarāsies, vai latviešu simfoniskiem koncertiem būt vai nebūt!”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Dzimtenes Vēstnesis, 1908.
Citēts no: Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Emīls Dārziņš, 1906. gads. Foto: J. Rieksts, Rīga. Fotogrāfu biedrības izdevums par godu Dziesmu svētkiem (1926.–1938. gads). Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

9. Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas koncerts

“Mūsu rīdziniekiem nav laimes... Ir izglītība, saprašana, nauda, ir viss kas, tikai laimes nav... Nemaz nav... Jo kā lai citādi izskaidro apstākli, ka tik daudziem no vietējiem latviešiem nebija izdevies aiziet uz koncertu? (..) Visi tie ir, bez šaubām, labi un gudri cilvēki un ir gatavi kad vai mirt mākslas dēļ; tikai, kad nu reiz jāiet uz koncertu, tad tā vien izdodas, ka “neiznāk“ aiziet... Likteņa pirksts! (..) Klausoties Malvīnes Vīgneres–Grīnbergas dziedāšanā, man uzmācās domas: par cik īsti pārākas tās slavenās ārzemju dziedātājas, kuru vārdi vien jau spējīgi pildīt pašas lielākās Rīgas koncertu zāles?”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Dzimtenes Vēstnesis, 1909.
Citēts no: Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Emīls Dārziņš, Teodora Zaļkalna tēvs Eduards, Pauls Sakss, Haralds Eldgasts, Burkards Dzenis, Alfrēds Kalniņš, Pāvuls Jurjāns, Grīnbergs, [Jūlijs Madernieks] un Teodors Zaļkalns. Sigulda, 1901.–1904. gads. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

10. Bēthovena pastorālā simfonija

“Kārtējais simfoniskais koncerts Majoros, 12. augustā, izdvesa jau rudens dvesmu. Baha vijoles koncerts Kohanska izpildījumā varēja īsti interesēt tikai tos, kuri mūziku bauda nevis tikai atkarībā no priekšnesuma izsauktās emocijas, bet kuriem pie emocijām asociējas arī zināms atskats uz veco lielmeistaru un viņa laikmetu. Un tādu, protams, publikā ir maz. (..) Pie tik tīra un decenta izpildījuma, kāds bija simfonijai [Bēthovena, red.], īpaši koka pūtējos un mežragos (par stīdziniekiem nemaz nerunājot), ir tomēr savs prieks tajā noklausīties arī uz klaja lauka. (..) Programmas beidzamais numurs bija kāda jauna, pie mums vēl nedzirdēta komponista Šnābeļa [Artūrs, red.] simfoniskā deja “Lady Godiva”, kuru, visu nokavēto vilcienu vārdā, nenoklausījos.”

Fragments no E. Dārziņa raksta. Latvija, 1910. Citēts no: Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Dzelzceļa sliedes netālu no Zasulauka stacijas, kur 1910. gadā Emīls Dārziņš pakļuva zem vilciena. Foto: A. Gulbis. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.


Kritika par 12. augusta koncertu tika publicēta 17. augustā. Dienu vēlāk laikraksta “Latvija” hronikas lappusē parādās īsa ziņa: “Pagājušajā naktī īsi priekš p. 1 ar vilcienu Nr. 74, kurš iet no Rīgas uz Ķemeriem, Zasulauka stacijas tuvumā sabraukts nepazīstams jauns, glīti ģērbies vīrietis. Nepazīstamajam nogriezta roka un pilnīgi sadragāta galva. Nogalinātā personība vēl nav izzināta.” Pēc piecām dienām noskaidrojās, ka sabrauktais bijis Emīls Dārziņš.

Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Avoti:

Zane Gailīte. Mēness meti, saules stīga. Emīls Dārziņš. Rīga, Pils, 2006.

Emīls Dārziņš. Par mūziku. Sakārtojis Jēkabs Vītoliņš. Rīga, 1951.

Raksti periodikā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma.

Attēlu avoti:

Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Latvijas Nacionālā bibliotēka.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Vārdu rēbuss

Atmini mīklu par kāda pasaulē ļoti slavena komponista pirmo tikšanos ar Krievijas impērijas strauji augošo ostas pilsētu – Rīgu.

18 latviešu mūzikas paraugi

Ganu sauciens no Ēveles, Mītels no Pētera baznīcas, Jānis Mediņš pirmajā latviešu operā – ieskats latviešu mūzikas vēsturē Oresta Silabrieža izlasē.

Rīgas “Bahs” Mītels

Viens no Johana Sebastiāna Baha pēdējiem skolniekiem – komponists, Sv. Pētera baznīcas ērģelnieks Johans Gotfrīds Mītels (1728–1788).