Latvieši ienāk Eiropas literatūrā

Kā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tapa un attīstījās latviešu literatūras pamats, kas interesēja un satrauca tā laika rakstniekus – skaidrojam 18 literatūras klasiķu portretējumos.

“90. gadu latviešu literatūras īpatnība ir tās paātrinātā, faktiski – lēcienveida tuvošanās un pat iesaistīšanās veco Eiropas tautu literāro meklējumu procesā, taču nebūt ne tikai atdarinoši vai eksperimentāli, bet gan saglabājot nacionāli specifisko māksliniecisko un tikumisko kritēriju savdabību. Protams, latviešu literatūrā šajā laikā dominē tradicionālisms, nevis eksperiments, jo jauna, topoša literatūra vēl nevar atļauties opozicionārismu pret iepriekšējo tradīciju. (..)

19. gs. pēdējā gadu desmitā Eiropas literatūras un kultūras tendences Latviju skar (pirmo reizi latviešu kultūrā) bez pārāk lielas laika distances. Tikai ar nelielu nokavēšanos latviešu kultūrā ienāk reālisma sabiedriski orientēts pasaules skatījums, gandrīz vienlaicīgi rodas arī klasiskā romantisma un neoromantisma savdabīgs savijums, ienāk arī samērā eksperimentāli pielietots impresionisms, un līdz ar pilsētas nacionālā proletariāta dzimšanu rodas arī naturālistiski tendēta literatūra, kuras centrā saasināts t. s. vienkāršā cilvēka dzīves tēlojums, akcentējot viņa smagos dzīves apstākļus, pazemošanu, pārvēršanu par lietu un saimnieciskās grūtības. (..)

Atsevišķas individualitātes iekšējās pasaules pašvērtīguma un cilvēka likteņa izgaismošana tiklab sabiedriskajā realitātē, kā arī mūžības perspektīvā kļūst par 90. gadu literatūras virzošo spēku. Un visā šīs daudzveidības spektrā gandrīz katrs rakstnieks tiecas pēc konceptualitātes, nesamierinoties tikai ar dzīves aprakstīšanu vai rakstura attēlošanu.”

Avots: 

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. gada līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Aspazija (Elza Rozenberga, 1865 – 1943)


“90. gadu pirmajā pusē sabiedrisko un literāro uzmanību visvairāk piesaista Aspazijas fenomens. Tas ir trejkāršas dabas. Pirmkārt, Aspazija rada visa laikmeta garīgās atjaunošanās, personības pašcieņas un pašrealizācijas programmu. Otrkārt, Aspazija uzsver ne tikai domu par cilvēka lieluma nepieciešamību, bet visupirms – par sievieti kā cilvēka līdzvērtīguma, sociāli un arī garīgi visvairāk apspiestā cilvēka pašapziņas modinātāju. Treškārt, tieši Aspazija pirmā aizsāk tradīciju, kuru vēlāk turpina arī Rainis savās lugās, proti, rada savus personāžus kā cilvēciski pretrunīgus, taču dabiskus raksturus un vienlaikus arī kā vispārcilvēciski simboliskus ideju vispārinājumus. (..) Aspazijas lirikā, tāpat kā dramaturģijā, dominē dzīves un dzīvības kā intensīvas trauksmes, kā vētras, kā aizrautīga nemiera izpratne. Viņa savus varoņus identificē ar uguns liesmām, ar zibeņiem, kas traucas nākotnē un tiesā tagadni. Nākotnes sabiedrības alkas ir raksturīga Aspazijas daiļdarbu iezīme. (..) Latviešu romantiskās drāmas pirmais mākslinieciski augstvērtīgais paraugs ir Aspazijas luga “Vaidelote” (1894), kurā tēlota sievietes pašpietiekamības un pašcieņas atmoda, izjūtot mīlu kā spēku, kas rosina garīgai pilnveidei. (..) tieši ar “Vaideloti” Aspazija, kā to pamatoti ir uzsvēris Teodors Zeiferts [literatūras pētnieks un kritiķis], kā pirmā latviešu rakstniecībā rada augsta stila vēsturisku drāmu –analogu franču klasicisma un romantisma drāmām, vācu “Sturm und Drang”, kā arī romantisma perioda lugām.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. gada līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Dramatiķis ir tas, kas dzīvi vienmēr no jauna pārrada. (..) Dramatiķis ir nopietns, patiess, nežēlīgs! Neviens vecums tam nav par vecu, lai nevilktu to ārā no dziļiem pagātnes putekļu klāniem. Neviens svētums par svētu, lai to atbaidītu. Viņš laužas iekšā svētnīcas tumsā ar lāpu – visi vecie mīti nav droši. Tu tas, kas atjauno mums mūžību.”

No Aspazijas piezīmēm. Kopoti raksti, sast. Saulcerīte Viese. Rīga, “Liesma”, 1986.

Fricis Bārda (1880 – 1919)


“Fricis Bārda ir viens no filozofiski izglītotākajiem gadsimta sākuma latviešu dzejniekiem. Vīnē pavadītais studiju gads dod bagātīgu garīgu uzkrājumu un rosina teorētiski skaidrot un pētīt laikmeta garīgos strāvojumus. Nozīmīgs ir viņa priekšlasījums “Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma” (1909, 1910; pilnībā publicēts žurnālā “Vaiņags” 1920. g.). Romantisma personības koncepcijai raksturīgo dvēseles duālismu – materiālās un garīgās pasaules pretstatu – Bārda tiecās līdzsvarot, sakausējot jaunā poētiskā domāšanā. (..) Bārdas dzejoļu krājumi “Zemes dēls” (1911) un “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam” (1923) ir spilgti latviešu neoromantisma izpaudumi. Bārdas dzejas cilvēka dimensijas iezīmē divi viņam tipiski kontrasttēli – zeme un zvaigznes. Kā cilvēka skatiens paceļas augšup un, no ikdienas atpūšoties, pakavējas debesīs, lai atkal kristu atpakaļ, tā Bārdas dzejas tēli cikliski met lokus no zemes uz zvaigznēm un atkal atpakaļ. Viņa mīlestība spēj aptvert visu, vienlīdz sīki ikdienišķo un diženi pārlaicīgo. Un pārdzīvojums ir vienlīdz spēcīgs, jo gan sīkais un ikdienišķais, gan diženais un pārlaicīgais Bārdas izpratnē ir tikai vienas (vienotas) dzīvības dažādas formas. (..) Bārdas pasaules uzskatam raksturīgais panteisms piešķir dzīvībai viņa dzejā sakārtotas, mērķtiecīgas esības skaistumu. Pat visvārākais zāles stiebrs tajā nav bez mērķa, jo ir kādas lielākas kārtības daļa, Dieva gribas izpausme.”

Inese Treimane. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908)


“Rūdolfs Blaumanis ir tā mūsu rakstniecības figūra (blakus Jānim Porukam), kas latviešu modernā reālisma prozu (ne vairs epigonisku vai tieši moralizējošu) ne tikai pirmais rada, bet vienlaikus to arī paceļ Eiropas līmeņa psiholoģiskās noveles un stāsta augstumos. Blaumanis izveido arī latviešu reālistisko drāmu. (..) Blaumanis veic ļoti būtisku uzdevumu, kuru realizējot tiek radīta robežšķirtne starp agrāko latviešu prozu un moderno stāstu – viņš atsvabina literāro darbu no autora moralizējošās klātbūtnes, ļaujot konkrētiem raksturiem un situācijām loģiski attīstīties līdz to neizbēgamajām konsekvencēm, pieņemot arī traģiskus atrisinājumus, ja tos loģiski nosaka indivīda un dzīves psiholoģiskās likumības. (..) Cilvēks un viņa “alter ego”, t. i., nereti latenti pastāvošā, zemapziņā snaudošā vai “aizdzītā” daba, kura bieži vien pārvar prāta un tikumības normu apsvērumus, ir Blaumaņa daiļrades lielā, eiropeiski modernā tēma (noveles “Purva bridējs”, “Raudupiete”, “Slepkavas”, “Andriksons”, “Pērkona negaiss”, drāmas “Pazudušais dēls”, “Ugunī”).”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Rūdolfs Blaumanis karikatūrās, kuras atspoguļo viņa populārākos humorista un satīrista pseidonīmus – Grāvracis („Pēterburgas Avīžu” pielikumā „Purva Malā”) un Pulieris (laikraksta „Latvija” pielikumā „Skaidiena”). Valstpapīru spiestuve, 193-, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Mākslas un mūzikas centrs. K. Ubāna mākslas lasītava

“Nevis tas, vai Tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan, kā tu to dari!”

R. Blaumanis vēstulē P. Līcītim. Rūdolfs Blaumanis. Sijājot, skalojot zeltu. Liesma, 1981.

“Divas karojošas dvēseles vienās krūtīs kļūst par Blaumaņa atklājumu latviešu literatūrai un visas viņa daiļrades pamatu.” 

Līvija Volkova. Tapšana. Liesma, 1988. 

Jānis Jaunsudrabiņš (1877 – 1962)

     

“Pirmais J. Jaunsudrabiņa lielākais darbs, 1908. gadā iznākušais garstāsts “Vēja ziedi”, iekļaujas impresionisma poētikā, lai arī autors neiztiek bez reālisma paņēmienu izlietojuma. Toties viņa šī laika centrālais darbs lielajā prozā – romānu triloģijas “Aija” pirmās daļas – “Aija” un “Atbalss” – jau pamatos turpina latviešu literatūras reālisma līniju. (..) ”Aija” it kā turpina iepriekšējās latviešu prozas centrālo tematu – zemnieku dzīves atainojumu, bet jau tā laika kritika uztvēra Jaunsudrabiņa novatorismu. Tā Līgotņu Jēkabs 1911. gada stāstu apskatā atzīmē, ka latviešu zemnieku pasaule “Aijā” tēlota ar apbrīnojamu episku mieru un līdzcietīgu sirsnīgumu. (..) Ar Aijas tēlu Jaunsudrabiņa daiļradē un latviešu literatūrā ienāk liktenīgās, tumši kaislīgās mīlestības tēma, tādas mīlestības, kas lemta rezonēt tikai ar vienu radniecīgu skaņu, tā ir kā balss, kas tver atbalsi, neprasot, vai tā nesīs laimi vai lāstu. (..) “Aija” gadsimta sākuma literatūrā iezīmējas ne vien kā paša rakstnieka darba virsotne, bet arī kā viens no izcilākajiem lielās prozas darbiem latviešu literatūrā vispār. (..) Rakstnieka talantam attīstoties, Jaunsudrabiņš priekšroku dod reālistiskam tēlojumam, kas ir pamatā par klasiku kļuvušai “Baltajai grāmatai” (1914).”

Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Mēs staigājām ar hamsunismu aplipuši kā bites ar liepu ziedu putekšņiem. Mēs viņu ne tikai lasījām, bet nekaunējāmies šo to arī savās rindās iejaukt no Hamsuna.”

Citēts J. Jaunsudrabiņš. Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Ernests Birznieks-Upītis (Ernests Birznieks, 1871 – 1960)

     

"E. Birznieka-Upīša daiļrade padomju ideoloģijas rakursā lielākoties tika interpretēta kā “vienkāršo lauku darbaļaužu” grūtās dzīves reālistisks tēlojums. (..) Taču Birznieka-Upīša prozas objektīva analīze atklāj plašāku un dziļāku rakstnieka māksliniecisko un idejisko vērtību spektru. (..) E. Birznieks-Upītis faktiski ir novators latviešu īsprozā, turklāt novators gan saturiskā ziņā (maz ievērots), gan arī pirmais konsekventākais t. s. zemteksta poētikas pielietotājs īsprozā. Šķietami impresionistiski tvertās ainas, pateicoties to precīzai atlasei un emocionālam līdzpārdzīvojumam, Birznieka-Upīša prozā pārtop par reālistiskas ievirzes līdzībām.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. gada līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Jānis Poruks (1871 – 1911)

     

"Ar Poruku, tāpat kā ar Aspaziju, latviešu lirikā ienāk romantiskās personības suverenitātes, romantiskās neikdienišķības, romantiskā garīguma un ētiskuma alkas. Tomēr  Poruka literārais devums (pāri par 200 prozas darbu – stāsti, filozofiskas līdzības; pāri par 300 dzejoļiem, romāns “Rīga”; nedaudzi dramatiski mēģinājumi, literārās kritikas un esejas, raksti pār mākslu un estētikas problēmām) nav iekļaujams tikai romantiskās pasaules izjūtas un poētikas ietvaros. (..) Garīgā cilvēka traģiskā neaizsargātība, vientulība un viņa ignorēšana, pat sabiedrības negatīvisms pret garīgumu reālajā konkrētībā ir Poruka lielā tēma.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Viņš lauza stereotipu par latviešu prozu kā lauku dzīves aprakstītāju, izgāja ārpus brāļu Kaudzīšu definētās telpas un ienesa literatūrā Rietumeiropā gadsimtu mijā valdošo garīgo un literāro strāvojumu elpu. Poruks bija viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, kam izdevās izglītoties ārzemēs. Pateicoties kāda mecenāta atbalstam, viņš studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893–1894). Tur Poruks vācu valodā sarakstīja savu pirmo grāmatu – “Nākotnes reliģija” (1894), kurā apcerētas Nīčes un Tolstoja idejas.” 

Guntis Berelis. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Zvaigzne ABC, 1999.

Edvarts Virza (1883 – 1940)

     

“Viena no mākslinieciski spēcīgākajām 20. gadsimta sākuma latviešu dzejas novitātēm ir Edvarta Virzas pirmais krājums “Biķeris” (1907). Šī grāmata ir pati tipiskākā jauna laikmeta izpausme pasaules izjūtas, poētiskās domāšanas ziņā un koncentrē sevī tās jaunās tendences, kuras citos radniecīgos darbos parādās tikai fragmentāri un mākslinieciski nepārkausētā formā. (..) Dzejas skatiens koncentrēts tiešajā dzīvības mirklī, nav par to nekā svarīgāka – ne “pēc”, ne “pirms”, ir vienīgi saldi rūgtais “šobrīd”, kura biķeris tiek iztukšots strauji, alkaini un līdz mielēm. Virzas dzejā kā pašvērtība parādās jutekliskā pasaule; viņš lauž romantiskās dzejas kanonu – mīlestības ilgošanās apoteozi. Fiziskā saskarsme, jutekliskā bauda Virzas dzejā nav ideālas mīlestības nāve, bet gan tās īstais un vienīgais piepildījums. Cilvēka eksistenci Virza pakļauj dabas auglības ciklam – no dzīvības aizmetņa caur ziediem un augļiem līdz rudens vītumam. Šī hierarhijas ievērošana, cilvēka pakārtotība kādām lielākām likumsakarībām, struktūrām – tā ir svarīga Virzas mākslinieciskās domāšanas iezīme, kura raksturīga arī visā viņa tālākajā daiļradē. (..) Virzas dzejas cilvēks nezaudē savu ārīgo dimensiju, viņš tikai bagātina un padziļina savu izjūtu gammu, līdzās garīgai baudai kā līdzvērtīgu noliekot juteklisko.”

Inese Treimane. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Ar dekadences laikmetu saistīti divi no pieciem Virzas dzejoļu krājumiem: ”Biķeris” un “Dievišķīgās rotaļas”. (..) Divpadsmit gadus tapušās “Dievišķīgās rotaļas” pielika patiesi iespaidīgu punktu dekadences laikmetam un vienlaikus ievadīja jaunu posmu Virzas daiļradē – posmu, kura vainagojums kļuva “Straumēni.”

Guntis Berelis. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Zvaigzne ABC, 1999.

Baiga vasara (1939)

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.

Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus

Par vērmelēm būs nodevība tava.Edvarts Virza. Pēdējās dzejas. Raksti, Zinātne, 2011.

Rainis (Jānis Pliekšāns, 1865 – 1929)

     

“90. gadu vidū latviešu literatūrā debitē Rainis, kura daiļrades produktīvākais un universālākais periods ir pēc 1906. gada. Taču arī 19.–20. gs. mijā Raiņa devums piederīgs pie visnozīmīgākā mūsu literatūrā un daļēji jau atklāj viņa universālismu, pasaules un cilvēka atveidi filozofiskajā aspektā, kas, tāpat kā Raiņa mākslinieciskās novācijas, pieskaitāmi pie mūsu “vētras un dziņu” laikmeta vislielākajām, tiesa, sabiedriskā aspektā diskutējamām vērtībām. Raiņa personībā un daiļradē savienojas folkloras ietekme, klasiskās mākslas tradīcijas un sociālā taisnīguma idejas, kas tomēr nav vienādojamas ar dogmatiskā marksisma vienpusību. (..) Debitē Rainis vēlu, tikai 90. gadu vidū, un sākumā it kā paliek Blaumaņa, Aspazijas, Poruka, daļēji arī Plūdoņa ēnā, tomēr jau ar pirmo lirikas krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903) viņš rada latviešu literatūrā poētiski pārliecinošu trīs elementu – nacionālā, intīmā (psiholoģiskā) un sociālā – saliedējumu. (..) Rainis nacionālās un vispārcilvēciskās idejas paceļ ideju drāmas un ideju lirikas līmenī, daudzos latviešu drāmas un dzejas aspektos kļūdams par novatoru. (..) Gan dzejā, gan dramaturģijā Raiņa devums pielīdzināms Gētes un Šekspīra nacionālajam nozīmīgumam.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Viņš ir meklējis iespējamību, kā, attīstot individualitāti, personisko brīvību saskaņot ar sabiedrības vajadzībām; un kāds vispār cilvēka uzdevums, kāds viņa pienākums pret pasauli, kāds – pret sevi pašu. Uz to nav vienas vienīgas pareizās atbildes. Visa Raiņa dzeja ir šādas atbildes meklējumu ceļš, kurā sāpju, vientulības un strupceļa apziņas ir vairāk, nekā varbūt izlasāms formāli stoiciskajos, aforistiski pamācošajos poētiskajos atzinumos.”

Inese Treimane. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Vilis Plūdonis (Vilis Lejnieks, 1874 – 1940)

     

“Tieši gadsimtu mijā popularitāti iegūst Vilis Plūdonis – viens no mūsu dzejas nozīmīgākajiem reformatoriem un Eiropas klasisko tradīciju pārnesējiem latviešu liroepikā. (..) Vietu latviešu talantīgāko dzejnieku vidū Plūdonis iegūst ar elēģiju “Rekviēms” (1899), dzejojumu “Divi pasaules” (1899) un it īpaši – ar poēmu “Atraitnes dēls” (1900). (..) Šajā poēmā vienkopus rodama līdz tam latviešu liroepikā reta psiholoģisko izjūtu un pārdzīvojumu tēlojuma meistarība spriegā emocionalitātē; poēmas tekstā un zemtekstā ir arī sociālā kritika, taču pats būtiskākais ir Plūdoņa radītais romantiskais censonis – altruists, kurš ar mērķtiecību un neatlaidību tiecas iegūt zināšanas, lai vēlāk, būdams izglītots, cīnītos pret trūkumu, postu un nabadzību, taču saslimst un mirst tālu no dzimtenes. (..) Faktiski “Atraitnes dēls” liecina par zīmīgām pārmaiņām ne tikai Plūdoņa daiļradē, bet par visas latviešu rakstniecības pirmajām radikālajām pārmaiņām dzīves izjūtu ziņā.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Andrejs Upīts (1877 – 1970)

     

“A. Upītim laiks starp 1905. gadu un Pirmo pasaules karu ir māksliniecisko meklējumu laiks, kaut arī viņš jau uzrāda augstu profesionālo briedumu. Šai laikā sarakstītie romāni atšķiras cits no cita, tie ietiecas dažādās žanra modifikācijās. A. Upīts meklē ceļu uz moderno romānu, paliekot reālisma ietvaros. Viņš sāk ar plašu ģimenes romānu “Jauni avoti”, kuru veidojot top “Robežnieku” triloģija, bet vēlāk, 20.–30. gados, sešu romānu cikls. (..) A. Upīša romānistikas eksperimentālais raksturs izriet no latviešu romāna stāvokļa 20. gs. sākumā. Ir tikai divi romāni, uz kuriem var balstīties tālākā žanra attīstība: “Mērnieku laiki” un “Līduma dūmos”. Meklējumi, kas gadsimta sākumā notiek modernisma virzienā (J. Poruka “Rīga”, H. Eldgasta “Zvaigžņotās naktis”), neved pie plaša, visas tautas dzīves problēmu aptveroša panorāmiska romāna izveides, un A. Upītim tie nav pieņemami. A. Deglava stabilais, rāmi vēstošais reālisms attīstās paralēli A. Upīša meklējumiem (A. Deglava “Patrioti”, A. Upīša “Zīda tīklā” un “Pēdējais latvietis” publicēti vienā, 1912. gadā), un arī tie daudzējādā ziņā viņu neapmierina. A. Upīts cenšas radīt sociālu romānu, kas būtu cieši saistīts ar galvenajām laikmeta norisēm un formas ziņā atbilstu moderna, eiropeiska romāna prasībām. (..) A. Upīša talants bija īpaši virzīts uz dzīves negatīvo pušu atklāšanu un attēlojumu; šajā laikā viņš kļūst par vienu no spēcīgākajiem kritiski ievirzītajiem reālistiem latviešu literatūrā ar spilgtām satīriķa iezīmēm. Viņa reālisms cieši robežojas ar naturālismu, tam nav sveši impresionisma paņēmieni, plašs simbolu izmantojums.”

Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918.gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Runājot par Andreju Upīti, nākas lietot epitetus vispārākajā pakāpē. Pirmkārt, viņa darba mūža ilgumu laikam gan vēl nevienam nav izdevies pārspēt – Upīts publicējās vairāk nekā 70 gadus. Otrkārt, pat ņemot vērā šo gluži vai fantastisko skaitli, viņa ražība un daiļrades daudzveidība ir apskaužama: Upīts rakstīja romānus, stāstus, lugas, darbus bērniem, feļetonus, retumis arī dzejoļus; viņš visu mūžu darbojās literatūrkritikā, turklāt tik aktīvi, ka, liekas, nav daudz kaut cik nozīmīgu grāmatu, kuras Upīts nebūtu apcerējis vai vismaz pieminējis; bez tam Upīts ir sarakstījis daudzas literatūrteorētiskas un literatūrvēsturiskas grāmatas, tostarp – kopā ar Rūdolfu Egli – “Pasaules rakstniecības vēsturi” četros sējumos (1930–1934); vēl Upīts visu mūžu daudz tulkoja un strādāja žurnālistikā. Trešā Upīša īpatnība bija viņa pašpārliecinātība, ne mazāk fantastika kā daudzražība.”

Guntis Berelis. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Zvaigzne ABC, 1999.

Eduards Veidenbaums (1867 – 1892)

     

“Īpaša vieta ne tikai 90. gadu literatūras kontekstā, bet visas turpmākās latviešu rakstniecības attīstībā ir Eduardam Veidenbaumam. Viņš dzīves laikā neredz publicētu ne rindiņu no saviem apmēram simt oriģināldzejoļiem, kas 90. gadu pirmajā pusē parasti izplatās rokrakstos, bet grāmatā, cenzūras revidēti (sabiedriski asākie dzejoļi vispār netiek publicēti), iznāk tikai 1896. gadā. Hipotētiski spriežot, Veidenbauma dzejoļi radušies no 1889. līdz 1891. gadam un tāpēc faktiski ievada jauno latviešu rakstniecības laikmetu, kaut gan periodikā tie tiek publicēti tikai, sākot ar 1893. gada pavasari. (..) tieši ar Veidenbaumu latviešu dzejā ienāk, pirmkārt, traģiskā dzīves izjūta, otrkārt, ironija plašā amplitūdā un gradācijās, treškārt, intelektuāli analītisks laikmeta un cilvēka esamības izgaismojums un, ceturtkārt, – poētikas sfērā – dzejiskās leksikas reālistiskošana, “piezemēšana” un līdz tam latviešu dzejā nebijusi ekspresivitāte un lakonisks, aforistisks spriegums.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890.gada līdz 1905.gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Latviešu dzejā Veidenbaums stāv vientuļš. Nav viņam ne īstu priekšteču, ne īstu sekotāju, – tie uzradīsies labu laiku vēlāk. Tam, kurš kaut cik ir pazīstams ar 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa poētisko produkciju, vēl šodien saceļ izbrīnu tā mūsdienīgā aktualitāte gan saturā, gan stilā, kas nāk no ikvienas Veidenbauma rindas. Tas trakais Kalāču students patiesi bija sava laika baltais zvirbulis. Vai – vēl precīzāk – baltā vārna.”

Citēts Knuts Skujenieks. E. Veidenbaums. Dzeja. Nordik, 2005.

Kārlis Skalbe (1879 – 1945)

     

“Personības, kas ienāk gadsimta sākuma literatūrā, ne tik daudz vēlas būt dzejnieki vai prozaiķi (labi amata pratēji), cik noskaidrot eksistenciāli svarīgus jautājumus un mākslas līdzekļiem nest cilvēka garīgo renesansi. Skalbes pirmajos darbos tieši garīgas šaurības, apspiestības izjūta ir ļoti asa, un neapmierinātība ar šo šaurību, alkas pēc plašuma un brīvas elpas ir viņa mākslinieciskās pašizpausmes dzenulis. Pirmajos [dzejas] krājumos (“Cietumnieka sapņi”, 1902; “Kad ābeles zied”, 1904) dominē sentimentālisma tradīcija un zināms poētisks naivums. Tikai pamazām no šīs čaulas raisās patstāvīgs talants. Ka tas nav gluži neapzinīgs process, liecina Skalbes recenzijā par Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” teiktais: “Rainis nelieto daudz vārdu: viņa māksla ir ietvert vienā pašā vārdā veselu pasauli. Dažs viņa vārds līdzinās satītam audekla gabalam. Pavirši paskatoties, tur neredzi nekā, bet sāc interesēties, tin vaļā, un tu ieraugi lielisku gleznu.” Būtībā Skalbe te formulējis pats savu poētiskās izteiksmes ideālu. “Nelieto daudz vārdu” un “glezna”, kas paveras, “attinot” vārduaudeklu, – tie ir Skalbes dzejas uzbūves pamatelementi.”

Inese Treimane. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Kārlim Skalbem šajā periodā [20.gs. sākumā] iznāk vairāki pasaku krājumi, daudzi šī žanra darbi publicēti presē. Pirmā K. Skalbes pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904) atspoguļoja trauksmainā pirmsrevolūcijas laika noskaņas, bija spilgts romantisma paraugs. Vēlākajos gados pasaka K. Skalbem kļūst par žanru, kurā var paust pārliecību par cilvēku kā garīgu būtni, kas spēj nostāties pret varmācību, naidu, sekojot savai sirdsbalsij. Tāpat kā Brigadere, viņš slavina tādas vērtības kā darbs, mīlestība, dzimtene. Viņa pasakas tuvas latviešu folklorai, bet tajās ir saskatāmi pavedieni, kas ved pie pasaules izcilāko pasaku meistaru – H. Andersena, O. Vailda – paraugiem. Zināmas paralēles var saskatīt ar Ļ. Tolstoja mācību par nepretošanos ļaunumam.”

Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918.gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Tie ir mūsu mītiskie cilvēki, mītiskā dzīvība, kas laiku pa laikam piedzimst un neļauj izsīkt tautas vitālismam. Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība. Skalbiskums, šī smalkjūtība. Tieši tā.” 

Imants Ziedonis par rakstnieku. K. Skalbe. Mūža raksti. Elpa, 2001.

Augusts Saulietis (Augusts Plikauss, 1869 – 1933)

     

“A. Saulieša darbos pretim viens otram stāv un savu taisnību aizstāv garīgi cēlais, godīgais cilvēks un prakticismā iegrimušais naudas skaitītājs, aprēķinātājs. Ne katrreiz uzvara ir garīgi cēlā pusē. Uzvar bieži vien viltus, aprēķins, naids, bezgodīgums. (..) Rakstniekam nekas nav bijis jāizdomā. Reālā dzīve pati devusi iespēju skatīt cilvēku tipus. Aprobežotība un garīgs trulums vispārināts robusti smagnējā, paštaisnā cietpaura tipā. (..) A. Saulieša darbu centrā mēdz būt arī smagas morālas izšķiršanās varoņu dzīvē. Vienā svaru kausā savs pašlabums, labklājība, sapņu piepildīšanās; otrā kausā – cita cilvēka bēdas, zaudējumi, pat nāve. Svērts patiesībā tiek cilvēka godaprāts, mērīta – sirdsapziņa.” 

Daces Lūses “skices rakstnieka portretam”. Augusts Saulietis. Stāsti. Zvaigzne ABC, 2004. 

“Saulieša cilvēki – daļā viņa prozas – ir radniecīgi F. Dostojevska Raskoļņikovam, izjuzdami iekšēju vainas apziņu, kuru viņi grib slēpt, apslāpēt, aizmirst, pat noliegt vainu, meklējot un atrodot šķietami racionālus pierādījumus savai nevainībai vai vainai kā nejaušībai, taču, vienalga, noziegums, pat tikai instinktīvi gribēts un tikai daļēji veicināts, spēj iznīcināt cilvēka pārējo esību. (..) Saulieša prozā interese par cilvēka dabā slēpto iracionālo ļaunumu atklājas kā nozieguma un vainas, nozieguma un soda psiholoģija, kas dažkārt saistās ar cilvēka mirklīgu greizsirdību vai mantkārību. Saulietis sirdsapziņas mošanās ceļu tēlo kā šķīstīšanos, taču vienlaikus arī kā atmaksas un pašsoda lietu un šajā aspektā ir tuvs F. Dostojevska problemātikai, savā ziņā priekštecis mūsu K. Zariņam.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890.gada līdz 1905.gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Anna Brigadere (1861 – 1933)

     

“Annas Brigaderes cilvēciskā un arī mākslinieciskā pasaule balstījās uz trim lielajiem pamatjēdzieniem. “Dievs, Daba, Darbs” – tā viņa nosauca savu autobiogrāfisko darbu, kas kļuva it kā par viņas novēlējumu cilvēkiem, savai tautai. Šo jēdzienu gaismā A. Brigadere raksta savus stāstus, nebaidīdamās būt pamācoša, didaktiska. Viņa ir pārliecināta, ka, tikai turot svētus šos jēdzienus, cilvēks var ieiet pasaules kārtībā, atrast tur savu vietu un nodzīvot tā, lai mūžs būtu veltīts nevis sev, bet saviem līdzcilvēkiem, savai tautai. Bībelē un dainās ietiecas viņas darbu dziļākās saknes. (..) No visiem 20. gadsimta sākuma latviešu rakstniekiem A. Brigadere visvairāk pievēršas reliģiskai morālei, tomēr nekļūstot par klaju un bargu sludinātāju. Viņa mīl cilvēku un tic, ka gandrīz vienmēr ir iespējams glābiņš, ja vien laikā ir pasniegta palīdzīga roka.”

Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Kā A. Brigaderes daiļradei raksturīgi, arī viņas pasaku lugas (“Sprīdītis”, “Princese Gundega un karalis Brusubārda”) pirmām kārtām risina ētikas problēmas, tās netiecas uz simboliku, rakstniece tajās nerisina sabiedriskus vai politiskus jautājumus, tajās nav tautas likteņa atspulga. Tās paliek pasaku pasaules robežās un kā tādas ir labākās latviešu dramaturģijā, kritikas un skatītāju atzinīgi pieņemtas un novērtētas.”

Jānis Kalniņš. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Viktors Eglītis (1877 – 1945)

     

“Viktora Eglīša dzeja gadsimta sākumā varbūt ir vistuvāk tam parādību tipam, ko kritika apkaroja kā “dekadentisko simbolismu”. Viņa dzejoļu krājums “Elēģijas” (1907) atšķirībā no E. Virzas “Biķera” nav jaunas pasaules izjūtas izpausme, bet gan gribas un principu demonstrācija, tādēļ interesants galvenokārt kā savdabīgs Eglīša “manifests”, kura postulāti ne vienmēr mākslinieciski piepildīti. (..) 1912. gadā izdotais krājums “Hippokrena. Jambi un lirika m modo classico” rāda, ka Eglīša dzejas ceļš iegājis klasicisma tradīcijas gultnē. Viņa liriskais “es” vairs neidentificē sevi ar stihisko kaislību dēmonu – uz to var paskatīties no malas, to var stilizēt – beļģu garā, vācu garā, Heines, tautasdziesmu, Pumpura garā utt. Šinī krājumā jaušama stoiciska, sentenciozi izteikta spēja pieņemt īstenību, samierināties ar tās nepilnībām un ideāla nesasniedzamību.”

Inese Treimane. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Jau ar saviem pirmajiem stāstiem viņš asi atšķīrās no tās miermīlības, kāda latviešu literatūrā valdīja pirms divdesmit pieciem gadiem. Viņš tajā ienāk kā zaļš bērzu, gobu un ozolu mežs. Visu toreizējo Latvijas literārisko gaisu viņš piepilda ar neparastu dabas svaigumu.” 

Citēts Edvarts Virza. V. Eglītis. Izlase. Zinātne, 2004.

Jānis Akuraters (1876 – 1937)

     

“Jānis Akuraters, kā to atzīmē visi viņa daiļrades pētnieki, apvieno sevī divas spēcīgas tradīcijas – latvisko, kas nāk no folkloras, no Latvijas dabas un mākslas, un rietumniecisko – galvenokārt francisko. Viņš ir viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kas no Parīzes atved lielo, dziļo franču kultūras mīlestību un iekausē to latviskajā mentalitātē, piešķirot saviem darbiem izsmalcinātu vieglumu. J. Akuratera literāro ierosmju loks ir plašs, un blakus P. Verlēnam, M. Māterlinkam te jāmin arī O. Vailds, H. Ibsens un katrā ziņā K. Hamsuns. Zenta Mauriņa “Kalpa zēna vasaru” nostāda cieši līdzās norvēģu rakstnieka “Viktorijai”. (..) Pēc savas pamatievirzes viņš pieder pie romantisma rakstniekiem, bet impresionistiskā strāva viņa darbos ir tik spēcīga, ka ļauj viņu uzskatīt par vienu no latviešu modernisma pamatlicējiem.”

Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Gandrīz katrs rakstnieks rada savu cilvēku, kas dzīvi padara bagātāku, vairāk saprotamu. Poruks ir radījis mūzikālo, metafizisko mīklu minētāju – Pērļu zvejnieku, Blaumanis – šīszemes cilvēku, “normālo” latvieti, Skalbe – kluso sila pulkstenīšu plūcēju, Plūdons – Atraitnes dēlu, traģisko cīnītāju, kura gara slāpes neatbaida nabadzība un šķēršļi, viņam līdzās nostājas daudzvariētais Pazudušais dēls, kas, no laukiem aizgājis, nespēj iesakņoties pilsētas kultūrā un, grāmatu mežā apmaldījies, jūtas tikpat svešs un atstāts kā koku mežā. Akuraters radījis aistētisko sapņotāju – Kalpa zēnu. Akuratera romantiskais sapņotājs nav tik aitērisks kā Pērļu zvejnieks vai vācu zilās puķes meklētājs, ne arī tik kosmisks kā visu robežu lauzējs Bairona Kains. Akuratera sapņotājs tuvāks zemei, ne velti viņš allaž tēlots kā arājs. Viņš nav bojā gājējs, veselīgs gaiss pūš ap viņu. Un tomēr – viņš, lielākais latviešu skaistuma alcējs, vairāk par visu mīl neatrasto.”

Zenta Mauriņa. Jānis Akuraters. Latviešu literatūras vēsture XXII, burtnīcā iespiesta raksta atsevišķs novilkums, Rīga, Literatūra, 1936.

Andrievs Niedra (1871 – 1942)

    

“19. gs. nogalē A. Niedra kļūst par vienu no īpatnējākiem latviešu prozistiem, reālistiskās literatūras jaunu žanru paveidu novatorisku radītāju. (..) A. Niedras proza nereti rakstīta arī pragmatiski aprēķinātu idejisku interešu vārdā, dažkārt tikai materiālās ieinteresētības dēļ. A. Niedru – atšķirībā no viņa īslaicīgā drauga R. Blaumaņa – maz interesē raksturs un emocionālie konflikti; A. Niedru interesē psiholoģiskie tipi, un viņš – līdzīgi Porukam – savus personāžus veido ar tipoloģizācijas paņēmieniem, bet situācijas un konfliktus rada, lai propagandētu un pierādītu gan savu nacionālo, gan sabiedrisko uzskatu priekšrocības. Programmatisks konceptuālisms ir A. Niedras prozas darbu raksturīgākā iezīme līdz 1905.–1906. gadam. Pēc tam A. Niedra, kaut gan raksta un publicējas intensīvi, kā mākslinieks arvien vairāk kļūst “plakans”, t. i., viņa stāstos pārāk jūtami sāk dominēt idejiskās simpātijas un antipātijas, kriminālintrigas pārsvars, un faktiski pēc 1906. gada uzrakstītie A. Niedras darbi stereotipi propagandē viņa uzskatus. (..) Nozīmīgākie A. Niedras darbi top tieši 19. un 20. gs. mijā. Daži no tiem pieder pie šī laika literatūras visnozīmīgākajiem sasniegumiem. Visupirms tāds ir romāns “Līduma dūmos”.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Augusts Deglavs (1862 – 1922)

     

“Augusts Deglavs ir sācis prozista ceļu ar sentimentālo stāstu “Vecais pilskungs” (1890), puslubeniecisko romānu “Starp divām ugunīm” (1891), taču jau 1896. gadā viņš publicē romānu “Zeltenīte”, kas faktiski ir latviešu naturālisma pirmā manifestācija, tiesa, vēl samērā nedroša, taču nepārprotama.”

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“1911.–1912.gadā tiek publicēts viens no apjomīgākajiem un arī nozīmīgākajiem latviešu romāniem – A.Deglava “Rīgas” pirmā daļa “Patrioti”. Romāns bija iecerēts kā triloģija, pēc “Patriotiem” 1921. gadā sekoja otrā daļa “Labākās famīlijas”, bet trešo daļu “Pa labi un pa kreisi” rakstnieks vairs uzrakstīt nepaspēja. (..) Romāns sniedz sabiedrības šķērsgriezumu pusgadsimta garumā, tajā iesaistīts milzīgs personu skaits. Daudzi romāna tēli (B. Dīriķis, R. Tomsons, J. Baumanis, A. Leitāns, Māteru Juris, Lapas Mārtiņš, Ā. Alunāns, R Veinbergs, R Grosvalds, Dombrovsku ģimene, arī P. Stučka, F. Roziņš, J. Jansons (Brauns) u.c.) ir vēsturiskas personas. (..) Ar “Rīgu” A. Deglavs turpināja jau brāļu Kaudzīšu iesākto latviešu romāna tradīciju: galvenais ir nevis varoņu personīgās dzīves peripetijas, lai gan arī tām tiek veltīta uzmanība, bet tautas dzīve un sadzīve visdažādākajās izpausmēs.”

“Jo lielāks pūlis, jo izveicīgāks Deglavs. Šķiet, ka viņš glūnētu ar simts acīm un nepalaistu garām nevienu lielā pūļa kustienu.”  

Citēts Roberts Klaustiņš. Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918.gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Attēlu avoti:

Latvijas Nacionālā bibliotēka
Rakstniecības un mūzikas muzejs

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Erudīcijas tests – cik labi tu viņus pazīsti?

10 jautājumi par un ap literatūras klasiķiem.

Sveiks lai dzīvo!

Rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti, mūziķi un politiķi sumina Jāni Akurateru viņa literārās darbības četrdesmitgadē.

Literatūras periodika gadsimtu mijā

Laikā, kad latviešu literatūra sāka strauji sazarot, veidojās pirmie literārie žurnāli – tos veidoja, tajos publicējās nākamie latviešu literatūras klasiķi.

Vaidelotes grāmatplaukts

Klasikas izlase – 30 laiku pārdzīvojuši teksti, latviešu literatūras “sakņotne”.