Literatūras periodika gadsimtu mijā

19. gs. beigās, kad latviešu literatūra sāka strauji sazarot, veidojās pirmie literārie žurnāli – tos veidoja un tajos publicējās nākamie latviešu literatūras klasiķi.

Viens no būtiskiem nosacījumiem literatūras attīstībai ir ideju, uzskatu un literāru tekstu regulāra publicēšanas iespēja. Literāras ievirzes žurnāli nodrošina šādu domapmaiņu, iepazīstina lasītājus ar jau zināmu autoru jaunākajiem darbiem, kā arī ļauj pamanīt, novērtēt un iedrošināt debitantus literatūrā. 19. gs. beigās, kad latviešu literatūra sāka strauji sazarot (daudzveidībā, dziļumā, plašumā), veidojās pirmie literārie žurnāli, kuros publicējās nākamie latviešu literatūras klasiķi.

Austrums

“Pirmais jaunā laikmeta literārās paradigmas sāk kultivēt žurnāls “Austrums” (iznāk jau no 1885. gada), kas 80. gadu beigās publicē Apsīšu Jēkaba reālistiskos stāstus, bet vēlāk – 90. gados – Eduarda Veidenbauma, Aspazijas, Edvarda Treimaņa-Zvārguļa, Jāņa Poruka pirmos dzejoļus, Doku Ata, Jāņa Purapuķes, Andrieva Niedras prozas darbus. (..) “Austruma” loma latviešu rakstniecības attīstībā ir, pirmkārt, reālisma propaganda, otrkārt, cittautu, it īpaši mazo tautu, literāro darbu tulkojumu publikācijas, treškārt – principiāli nozīmīgu, latviešu literatūras attīstībai svarīgu literāro polemiku rosināšana. Tiesa, “Austruma” publikāciju politikā dažos posmos, piemēram, no 1892. līdz 1895. gadam, ir noslīdēšana līdz triviālliteratūrai, taču jau 90. gadu vidū “Austrums” atgūst iepriekšējo autoritāti, pateicoties Āronu Matīsa, Andrieva Niedras, vēlāk – Teodora Zeiferta kultūrstratēģijai.”

Mājas Viesa Mēnešraksts

“1895. gadā “Austruma” tradīcijas ne tikai turpina, bet arī papildina, “eiropeizē” Pētera Zālītes vadītais “Mājas Viesa Mēnešraksts”, kas propagandē un publicē ne tikai moderno Eiropas literatūru, ne tikai latviešu romantisko literatūru, bet arī iepriekšējo gadsimtu Eiropas kultūrlaikmetu nozīmīgākos darbus, piemēram, J. V. Gētes “Faustu”, F. Šillera dzeju, krievu, franču, itāļu, angļu klasiķu darbus tulkojumos.”

Pēc 1905. gada

Pēc 1905. gada radikālas izmaiņas notiek preses, tostarp arī literārās preses, dzīvē. “Revolūcijas laikā apstājās tradīcijām bagāto žurnālu “Austrums” un “Mājas Viesa Mēnešraksts”, arī tikai 1903. gadā izveidotā “Vērotāja” izdošana. Jau 1906. gadā sākās jauns posms žurnālistikā, kad pēc iepriekšējās cenzūras atcelšanas radās iespēja dibināt jaunus izdevumus, nebaidoties, ka to izdošanu aizliegs nepiemērotas ievirzes dēļ. Pirmie šīs iespējas izmantoja jaunie rakstnieki, kuriem trūka savas tribīnes. (..) Atšķirībā no pirmsrevolūcijas laika, kad biezie žurnāli, pamatos ieturēdami noteiktu māksliniecisku un politisku ievirzi, ap sevi tomēr pulcēja dažādu māksliniecisko virzienu un sabiedrisko uzskatu autorus, tagad jaunie preses izdevumi bieži vien kļuva par viena noteikta literāra virziena ruporiem. Īpaši krasi šī noslāņošanās izpaudās tūlīt pēc 1905. gada notikumiem, kad kā pirmās bezdelīgas pēc vētras izspurdza paskaļie jauno rakstnieku izdevumi ar skaidri iezīmēto dekadentisko ievirzi.”

Kāvi, Ziemas Naktis, Pret Sauli

1905. gada decembrī Kārļa Skalbes vadībā sāka iznākt žurnāls “Kāvi” (uz 1. nr. vāka minēts 1906. g.). Izdevuma gaita bija īsa – tikai divi numuri, to nomainīja “Ziemas Naktis”(1. sēj. 1906., 2. sēj. 1907. g.), arī Kārļa Skalbes redakcijā, kam tāpat nebija lemts ilgs mūžs. Tajā pašā 1906. gadā Jānis Akuraters sāka izdot žurnālu “Pret Sauli”, bet, kad viņu arestēja, žurnāla nākamos divus numurus rediģēja Jānis Jaunsudrabiņš (pavisam iznāca trīs numuri). Skalbes, Akuratera, Jaunsudrabiņa žurnāli bija iecerēti kā tīrās mākslas reprezentanti, bez iejaukšanās politiskajās cīņās. 

Dzelme

“Par spilgtāko dekadentu pozīcijas izteicēju kļuva žurnāls “Dzelme” (1906–1907), kas apzināti tika veidots kā jaunas, modernas strāvas izdevums. Galvenie žurnāla autori bija Viktors Eglītis, Kārlis Štrāls, Jānis Akuraters, Pāvils Gruzna, Zemgaliešu Biruta, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Krūza, Antons Austriņš, Augusts Baltpurviņš, Valdemārs Dambergs, Kārlis Jēkabsons, Edvards Vulfs un vēl citi. “Dzelmē” debitēja Edvarts Virza. Pavīd tur arī Rūdolfa Blaumaņa, dekadences pretinieka, bet jauno autoru aizstāvja un audzinātāja vārds.

“Dzelmē” (1906. g. Nr. 5) bija publicēta deklarācija “Mūsu mākslas motīvi”, ko parakstīja deviņi rakstnieki: Kārlis Štrāls, Kārlis Krūza, Augusts Baltpurviņš, Eduards Cālītis, Kārlis Jēkabsons, Zemgaliešu Biruta, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters un Jānis Jaunsudrabiņš. (..) “Dzelme" radās un pastāvēja kā pašu rakstnieku un mākslinieku žurnāls, to izdeva un rediģēja uz kooperatīviem pamatiem (redaktori K. Štrāls, vēlāk K. Jēkabsons), negaidot peļņu, bet vienīgi domājot par iespēju brīvi publicēties un aizstāvēt savus mākslas uzskatus.

Žurnālā “Dzelme” pirmo reizi latviešu kultūrā tik spilgti parādījās dažādu mākslas veidu – rakstniecības, tēlotājas mākslas, mūzikas – kopīgie centieni. Modernisms latviešu dzīvē ienāca vēlu, tika uzņemts neuzticīgi, pat ar asiem pārmetumiem un aizvainojumiem. Tas sekmēja mākslas pārstāvju konsolidēšanos un draudzīgu savstarpēju atbalstu. Žurnālā gan par specifiski profesionāliem, gan par vispāraktuāliem mākslas jautājumiem rakstīja dažādām mākslām kalpojoši cilvēki. Piemēram, viens no “Dzelmes” aktīvajiem autoriem bija komponists Emīls Dārziņš.”

“Dzelmes" grupa, kas publicēja neatkarīgās mākslas deklarāciju "Mūsu mākslas motīvi" 1906. gadā. No kr. 1 .rindā: Kārlis Jēkabsons, Zemgaliešu Biruta, Augusts Baltpurviņš, Eduards Cālītis. 2. rindā: Kārlis Štrāls, Jānis Akuraters, Kārlis Krūza, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš. 
Foto: Jānis Rieksts, Rīgā. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

Stari

“Radniecīgs “Dzelmei” bija žurnāls “Stari” (1906–1908), gan ar ne tik stingru virzienu. Autoru loks bija apmēram tas pats, piedalījās arī daži vecākās paaudzes rakstnieki. “Stari” iznāca kā mēnešraksts literatūrai un mākslai. To izdeva fotogrāfs Mārtiņš Buclers, bet literārās daļas vadītājs bija Jānis Jaunsudrabiņš. 1908. gadā, kad žurnālam mainījās īpašnieks un par redaktoru nāca Hermanis Asars, krasi mainījās žurnāla virzība. Žurnāls piesaistīja tādus izcilus rakstniekus kā Rainis un Andrejs Upīts, bet pēdējais izmantoja radušos tribīni, lai asi vērstos pret dekadentiem.”

Zalktis

“Daudz mierīgāks, stabilāks, vairāk atvērts arī ne tik radikāli noskaņotu rakstnieku publikācijām bija “Zalktis” – rakstu krājums mākslai un kritikai (1906–1908), bet pēc tam žurnāls (1908–1909), kura redakcijā bija gleznotājs Janis Rozentāls, rakstnieki Augusts Saulietis un Atis Ķēniņš. Pēdējais bija arī faktiskais izdevuma vadītājs. Arī “Zalktis” lielu uzmanību pievērsa ārējai formai un saskaņā ar žurnālā piekoptajām estētiskajām prasībām izcēlās ar savu augsti māksliniecisko, noskaņoto, grezno un smalko ietērpu. To veidoja Janis Rozentāls, Gustavs Šķilters, Jūlijs Madernieks u. c. Tos rakstniekus, kas grupējās ap “Dzelmi”, vienoja bohēmiska sadzīve. “Zalkša” 1908. g. pirmajā numurā redakcijas rakstā žurnāla ievirze bija noteikta kā strādāšana “… priekš latviešu mākslas un mākslinieciskās noskaidrošanās mūsu juku un cīņas saucienu trokšņainajā laikmetā”.

“Zalktī” ir publicēts F. Nīčes darbs “Tā runāja Zaratustra” Viļa Plūdoņa tulkojumā un vairāki raksti par Nīčes mācību, Ata Ķēniņa plašais raksts par P. Verlēnu un Š. Bodlēru. Žurnālā publicējās Fallijs, Viktors Eglītis, Kārlis Skalbe, Augusts Baltpurviņš, Antons Austriņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Štrāls, Fricis Bārda, arī Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Tirzmaliete, Roberts Klaustiņš, Teodors Zeiferts u. c. Šis žurnāls visnotaļ pabalstīja latviešu jaunklasicisma centienus, par kuru teorētiķi kļuva Eglītis.”

Izglītība, Domas

“1909. gadā Rīgā sāka iznākt žurnāls “Izglītība” (1909–1911) un tā pēctecis “Domas” (1912–1915). “Izglītība” bija Latvijas skolotāju biedrības izdevums, kur literāro daļu sākumā noteica Teodors Zeiferts, Ermanis Pīpiņš-Vizulis un Andrejs Upīts. Žurnālam aizvien vairāk nostājoties materiālisma un marksisma pusē, no tā aizgāja Teodors Zeiferts, bet “Domas” Ermaņa Pīpiņa-Vizuļa un Andreja Upīša vadībā šo virzību vēl pastiprināja. (..) “Izglītība” un “Domas” pulcināja ap sevi plašu rakstnieku loku, kura vidū bija Rainis, Aspazija, Plūdonis, Skalbe, Upīts, Antons Birkerts, Jaunsudrabiņš, Akuraters, Štrāls, arī toreizējie iesācēji Jānis Sudrabkalns, Pāvils Rozītis, Arveds Švābe u. c.

Šiem mēnešrakstiem pieslejas Andreja Upīša vadītais un sastādītais almanahs “Vārds” (I – 1912, II – 1913), kura seju veidoja marksistiskie rakstnieki un kritiķi: Andrejs Upīts, Jānis Jansons (Brauns), J. Bērziņš, Roberts Pelše u. c.

Druva, Mājas Viesis

“Zināms pretsvars šiem izdevumiem bija mēnešraksts “Druva” (1912–1914), ko izdeva Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa. Žurnāla redaktori secīgi bija Fricis Adamovičs, Ludis Bērziņš un Teodors Zeiferts (no 1913. gada). Žurnālā publicēja Rūdolfa Blaumaņa, Doku Ata, Jāņa Jaunsudrabiņa, Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera, Annas Brigaderes darbus. Kritikas nodaļa bija Teodora Zeiferta ziņā. Ļoti plašā diapazonā “Druvā” ienāca tulkojumi un pārspriedumi par pasaules literatūru.”

“1909.–1910. gadā iznāca nedēļas žurnāls “Mājas Viesis”, kurā darbojās Aspazija, Augusts Deglavs, Viktors Eglītis u. c. Jaunajiem lasītājiem bija veltīts žurnāls “Jaunības Tekas”, ko izdeva Andrejs Jesens. Žurnāls bija dibināts 1910. gadā, 1915. gadā tā iznākšanu pārtrauca karš, bet vēlāk tas turpināja savas gaitas no 1920. līdz 1930. gadam. Žurnālā darbojās ievērojami rakstnieki, tas sniedza arī cittautu autoru tulkojumus un apskatus par literatūru.”

Laikraksti

“Ievērojama literatūras tribīne šajā posmā bija arī dienas laikraksti gan Rīgā, gan arī provincē. Nozīmīgākie no tiem bija “Latvija” (1906–1915), “Dzimtenes Vēstnesis” (1907–1917), “Jaunā Dienas Lapa” (1908–1918), kas savas radikālās nostājas dēļ daudzkārt mainīja virsrakstus, “Jaunākās Ziņas” (1911–1940), “Līdums” (1913–1919) u. c. Laikrakstu redakcijās strādāja daudzi pazīstami rakstnieki, avīžu slejās norisinājās lielākās un nozīmīgākās literārās diskusijas. “Latvijas” literāro nodaļu vadīja Rūdolfa Blaumanis, pēc viņa Anna Brigadere, Edvards Vulfs. Populāro šī laikraksta satīras nodaļu “Skaidiena” dibināja Rūdolfs Blaumanis, vēlāk to vadīja Edvards Vulfs. “Dzimtenes Vēstneša” redaktors bija Āronu Matīss, te publicējās daudz rakstnieku, arī Andrejs Upīts, kas te izvērsa dekadences kritiku.”

Avots:

Latviešu literatūras vēsture. LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Attēli:

Latvijas Nacionālā Bibliotēka

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Erudīcijas tests – cik labi tu viņus pazīsti?

10 jautājumi par un ap literatūras klasiķiem.

Sveiks lai dzīvo!

Rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti, mūziķi un politiķi sumina Jāni Akurateru viņa literārās darbības četrdesmitgadē.

Vaidelotes grāmatplaukts

Klasikas izlase – 30 laiku pārdzīvojuši teksti, latviešu literatūras “sakņotne”.

Latvieši ienāk Eiropas literatūrā

Kā 19. gs. nogalē tapa un attīstījās latviešu literatūras pamats, kas interesēja, satrauca tā laika rakstniekus – skaidrojam 18 klasiķu portretējumos.