Vaidelotes grāmatplaukts

Klasikas izlase – 30 laiku pārdzīvojuši teksti, latviešu literatūras “sakņotne”

“Gadsimta sākums latviešu literatūrā ir lielu personību laiks. Līdz Pirmajam pasaules karam uzmirdz tāds rakstnieku zvaigznājs, kam nav līdzīga citos periodos.”

Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

Dzejas izlase

Eduards Veidenbaums

APRAKSTS

CITĀTS

“Dzejnieks pirmais visdziļāk nojauš tuvojošās pārvērtības tautas garīgā dzīvē. Nepētīdams vēstures un nezīmēdams rītdienas kaut kādā noteiktā idejiskā konceptā, viņš bieži vien ar visu savu būtni jau atrodas topošās jaunas apziņas varā, kamēr tā sabiedrībā nav vēl izpaudusies uz āru. Viņa valodā par sevi, cilvēka likteni, dzīves būtību un dabu skan kaut kas pravietisks, un rosīgā intuīcija pieķeras tādām parādībām, kas vēlāk iegūst jo lielu nozīmi. (..) Jaunu atziņu nesējiem dzejniekiem latviešu garīgās dzīves tapšanā pieder arī Eduards Veidenbaums. Pavisam īss iznāk viņa darbības posms 19. gadusimta 80-to un 90-to gadu maiņā, tāpat apmērā neliels ir literāriskais mantojums, ko viņš mums atstājis, nāves aizrauts priekšlaicīgi. Šai apstāklī slēpjas dažas pretrunas viņa darbu novērtēšanā. Veidenbaums pats dzejnieka slavas nepiedzīvo. Nekad arī viņš nav lūkojis nostāties atklātības priekšā latviešu lirikas jauninātāja vai sabiedriskās domas nesēja lomā. Bet, kad gadu pēc viņa nāves, sākot ar 1893. gada vasaru, viņa dzejas sāk parādīties klajā, iespiestas “Mājas Viesī” un “Dienas Lapā”, tās iegūst lielu atbalsi tautā. (..) Meklēšana un vilšanās, nemiers un ilgas, šaubas un skumjas, skarbais protests dzejnieku tuvina tiklab individuālās pilnības kārotājiem, kā arī sociālās taisnības karotājiem. Pulciņu sanāksmēs citē un deklamē “Kā gulbji balti padebeši iet”, “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, “Upes malu liepas ēno”, “Vēl desmit, divdesmit gadu”, ar pielāgotu meldiju populāra kļūst “Domāju es domas dziļas”, izplatās satīriskās sentences pret pašpieticību, klērikālismu, dzīves netaisnībām. (..) Veidenbaums nāk ar mudinājumu raudzīties plašāk pasaulē, domāt vispārcilvēcisko domu, cīnīties par individuālās apziņas brīvību un sociālo taisnību.” Rūdolfs Egle. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citu sauc: tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize.

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni.

Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tevi slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.”

“Purva bridējs”

Rūdolfs Blaumanis

APRAKSTS

CITĀTS

Pirmpublicējums: Mājas Viesa Mēnešraksts (MVM), 1898. g. Blaumanis ar šo noveli piedalījās MVM redakcijas izsludinātā stāstu konkursā un ieguva pirmo godalgu.
“Nenododamies ne sabiedriskiem, ne kosmiskiem jautājumiem, Blaumanis visu uzmanību piegriež cilvēka dzīvei. Cilvēks viņam stāv visu lietu centrā: tas ir visu lietu mērs. Ar cilvēku sākas Blaumaņa pasaule, ar viņu tā beidzas, Blaumanis mīl visu cilvēku: viņa miesu un garu. Dievišķīgi daiļais gars ietērpjas cilvēciski skaistā miesā. Blaumanis ir individuālists, bet viņa individuālismam ir tīri stihisks raksturs. Tas izpaužas spilgti, spēcīgi, brīvi.”
K. Kārkliņš. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Tā tas dzīvoja kādu laiciņu. Tad viņš iesāka dzert. Vakaru pēc vakara viņš streipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm. Viņa ģīmis izkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēl lielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns. Daiļums un nedaiļums, kas Edgara ģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu, neaprakstāmu izskatu.”

“Andriksons”

Rūdolfs Blaumanis

Pirmpublicējums: Jauna Raža: Oriģināli ražojumi Teodora sakopojumā. 1899. g.

APRAKSTS

CITĀTS

“Ja Veidenbaums, Aspazija un Poruks (vēlāk – arī Rainis) iet pasaules romantizēšanas un romantiskā protesta ceļu, tad Blaumanis ar zemnieciskās pasaules kā vispārcilvēciska modeļa mītu ieved tradicionālajā reālisma telpā vispārcilvēciskas kaislības (“Raudupiete”, “Purva bridējs”), pazemojuma, atriebības un vainas sajūtas (“Andriksons”), cilvēku ētiskuma un atšķirīgas rīcības daudzveidīgu atklāsmi nāves priekšā (“Nāves ēnā”).” Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēla mazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: “Tārps.” Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.”

“Nāves ēnā”

Rūdolfs Blaumanis

Pirmpublicējums: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1899. g.

APRAKSTS

CITĀTS

“Daudzi Blaumaņa varoņi alkst dzīvot visaugstākajā spriegumā, un šo rakstnieka pozīciju vistiešāk atklāj “Nāves ēnā” tēlotais Birkenbaums ar savām izmisīgajām dzīvības alkām. Blaumaņa versijā šīs dzīvības un dzīves intensīvās izbaudīšanas alkas spēj būt postošas un cilvēku iznīcinošas ne tikai morāliski, bet arī fiziski (Raudupiete, Krustiņš). Blaumaņa darbos dzīvības un nāves īpatnējs pretstatījums, faktiski – cilvēka eksistenciālās bezizejas motīvs, viskonsekventāk risināts tieši novelē “Nāves ēnā”, filozofiski iekrāsotajā dzejā un daiļrades noslēguma dramaturģijā (“Sestdienas vakars”, “Genoveva”).” Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

““Ko dzert nav,” puisis turpināja. “Ledus vien ir. Bet, ja gribi, es kādu gabaliņu tikām turēšu rokā, kamēr tas izkusīs un ūdens paliks remdenāks. Bet, ja vairs nevari izturēt… uzklausies jel… ja tu vairs nevari nociesties… es… iegriezīšu sev rokā.”

“Indrāni”

Rūdolfs Blaumanis

“Pirmpublicējums: Indrani.

APRAKSTS

CITĀTS

Drama piecos cēlienos no Rudolfa Blaumaņa. Vērotājs, 1904. Luga sarakstīta 1903. gadā Brakos, tās ierosmes avoti (sižets, tēli un detaļas) ir no Ērgļu un Braku apkārtnes. Lugas pirmizrāde notika 1904. gada 2. maijā. I. Kalniņa. R. Blaumanis. Kopoti raksti. Jumava, 1997. “20. gadsimts latviešu dramaturģijā sākas ar iepriekšējā gadsimta talantīgākā dramaturga Rūdolfa Blaumaņa, kā vēlāk izrādās – meistardarbiem. Cita pēc citas parādās viņa komēdijas un drāmas: “No saldenās pudeles” (1901), “Skroderdienas Silmačos” (1902), “Indrāni” (1904), “Ugunī” (1905). Tāpat kā agrāk, tā joprojām ir zemniecības pasaule, ko šajās lugās tēlo Blaumanis, tēlo bez sabiedrisko cīņu klātbūtnes un neiecietības, kas pašā dzīves ikdienā, tuvojoties 1905. gada revolūcijai, Latvijā kļūst jo intensīvāka un spriegāka. Šajā dramaturģijā nav pat konfliktu ar dažādiem pagastu varasvīriem – pagastvečiem, skrīveriem, naudaskāriem tirgoņiem, izmanīgiem advokātiem un tumsonīgiem pātarniekiem. Tie joprojām ir ētisko dzīves principu konflikti, ko tēlo Blaumanis, cilvēcības stiprināšana pašā cilvēkā.” Jānis Kalniņš. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Edvarts (lieliski iesmiedamies). Mani aizdzīt! (Paņem tēvu aiz rokas un ved viņu uz durvīm.) Vai zini, kur ceļš uz pirtiņu? (Atver durvis.) Ja nevari satikt ar saimnieku saimnieka galā, tad palūko, kā sviežas vienam pašam tur!”

“Sarkanās puķes”

Aspazija

APRAKSTS

CITĀTS

Pirmo lirikas krājumu “Sarkanās puķes” Aspazija izstrādā kopā ar Raini 1895. gada beigās Jelgavā, taču tā iznākšanu novilcina grāmatizdevējs L. Neimanis, kā arī dzejnieces prombūtne. Grāmata nāk klajā tikai 1897. gada vidū un kļūst par vienu no ievērojamākajām parādībām 90. gadu literatūrā. Aspazija. Kopoti raksti. Rīga, Liesma, 1985. “Valdošā ideja Aspazijas lirikā ir nemitīgas attīstības, nemitīga progresa ideja. Pastāvīgā dzīves formu maiņā, neatlaidīgā cīņā par pilnvērtīgākām atziņām Aspazija redz dzīves mērķi un uzdevumu. Nekas dzejnieci tā nebaida kā sastingums, apstāšanās pie vecā. Visa dzīve dzejniecei tēlojas kā nepārtraukts viesuļa brāziens pasaules visumā. Dzīves būtībā slēpjas cīņa starp iegūto veco un vienmēr topošo jauno.” Līgotņu Jēkabs. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Šurp, vētra, sagrāb mani
Ar saviem viesuļiem
Un augšup mani pacel
Pār zemes putekļiem!

Lai debess spožās zvaigznes
Es zemē norautu
Un saules karstās liesmas
Līdz galam izdzertu.” 

(fragments no dzejoļa “Visaugstāko!”)

“Vaidelote”

Aspazija

APRAKSTS

CITĀTS

““Vaidelotes” pirmais variants tapis 1891. gadā – tātad tikai pāris gadu pēc [lugas] “Atriebējas” noraidīšanas, taču tā ir liecība, ka Aspazija patiesi bija iemīļojusi drāmu un skatuvi un pirmās neveiksmes dēļ negrasījās rakstāmrīkus likt malā, bet ķērās pie jaunas lugas.”Aspazija. Kopoti raksti. LU Akadēmiskais apgāds, 2017.Lugas pirmizrāde notika 1894. gada 19. janvārī Rīgas Latviešu teātrī.
“Aspazija rakstījusi drāmas priekš un pēc „Vaidelotes”, bet nevienā citā cilvēcības augstais ideāls nav atmirdzējis tik dievišķīgā mākslas mirdzumā kā „Vaidelotē”.” Līgotņu Jēkabs. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

"Tu, mana dieviete, man atkal smaidi
Tik mīlīgi… es nāku, nāku jau!
Jūs visi atkāpjaties. – – – Vaidelote
Ies tagad ziedot. – –"

“Pērļu zvejnieks”

Jānis Poruks

APRAKSTS

CITĀTS

“Ar romantiski filozofisko, konceptuālo garstāstu “Pērļu zvejnieks” (1895) Poruks rada Eiropas romantisma kultūrai raksturīgu žanra variantu, kurā pirmoreiz mūsu literatūrā vēstījuma centrā ir garīgais varonis, pašpietiekama personība, kas, nepieņemdama konformismu un pakļaušanos ikdienišķībai, sasniedz savu identitāti un ideālu, kaut arī tie ir iespējami ne zemes dzīvē, bet gan tikai – metafiziskā plāksnē.” Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. gada līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

"Es zinu, ka esmu nemirstīgs, zinu, ka esmu līdzstrādnieks pie universuma, pie visa, kas bija, kas ir un kas būs; tagad manim cita pasaule uzsmaidīs: šī ir manim jāatstāj; es esmu mīlējis, esmu tik daudz pērļu atradis, ka varu atgriezties turp, iz kurienes mēs visi esam izgājuši, – uz dievību; es nolieku savu atradumu pie viņas kājām; es esmu atradis še varenību, mīlestību, sapņos patiesību un patiesībā sapņus. Viss saskan, it kā viss būtu milzīga simfonija, kur katrs līdzi spēlē.”

“Fantāzija par puķēm”

Vilis Plūdonis

APRAKSTS

CITĀTS

””Fantāzija par puķēm” (1903), modernā cilvēka dvēseles lāsts, ir daiļprozā sacerēts bohēmiešu izdzīves tēlojums. Viss naturālais un reālais, tiešais un īstais, nobraucīts kā lapas no kaila zara, palikusi dzelkšņu rīkste, kurā dzejnieks plaucē estētiskas vīģes lapas, dzīvniecisko paceļ dailes un traģikas apvāršņos. Netīrā māja pārvēršas burvīgā Veneras pilī, kas laistās kā bengālisku uguņu sārts; tās priesterienes kļūst dīvainas puķes.” Roberts Klaustiņš. Latviešu literatūras vēsture.

““Pa dienu nekas. Viss ir mierīgi, labi. Mellā dvēsele baidās dienas gaismas. Bet, līdzko saule noriet un paliek vēsāks, un pār zemi sāk izplatīties vakara krēsla, – tad manu, ka krūtīs man rodas slepens nemiers, grūtsirdīgs tukšums, ledaina vientulība… Tad atmostas mellā dvēsele. Kur viņa pa dienu mīt, šī mellā dvēsele? No kurienes viņa vakarā ierodas? Vai viņa iznirst iz nakts tumšās dzīles? Vai viņa nokāpj pa mēness staru trepēm no mēness aukstajiem ledus kalniem? Vai viņa sēd pastāvīgi manā iekšienē, barodamās no manām asinīm, kā piepe barojas no koka sulas, kurā tā iemetusies?” 

“Atraitnes dēls”

Vilis Plūdonis

APRAKSTS

CITĀTS

““Atraitnes dēls” ir jaunības poēma, kurā episki liriskā formā Plūdons apdzejojis zemnieciskā jaunekļa neaprobežoto un neapzināto trauksmi. Sācis to sacerēt vēl Liezeres laikos, pabeidzis Rīgā 1900. g. novembrī. Jautāts par paša studijām, autors atzīstas, ka sapņojis par tām gan Bigauņciemā, bet nopietni nav ņēmis. Nodomu ierosina kāda korespondence “Dienas Lapā”, kas vēstījusi par nelaikā mirušu Pēterburgas skolotāju institūta audzēkni. Tāpēc Plūdoņa varonis brauc studēt Pēterpilī, kaut autors tur nekad nav bijis. Viņš varēja tikpat labi braukt citā pasaules malā, tāpēc ka poēma nav saistīta ne vietā un telpā, tā apdzied skaidru gara lidojumu, kas nezin mērķu, neatzīst robežu un šķēršļu. Ne Dievs, ne daba nedrīkst zemnieciskam spēkonim, kas tikko no visām vergu važām atraisīts, stāties pretim. Aiz tā iemesla smagajam zemniekdēlam–lidonim no laika gala spriests traģisks gals.” Roberts Klaustiņš. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

““Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš, –
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!”

“Baltā grāmata”, 1. daļa

Jānis Jaunsudrabiņš

APRAKSTS

CITĀTS

Vispirms (1913. g. augustā) 2000 eksemplāru tirāžā iznāk piecu tēlojumu kopojums “Bērnībai” ar apakšvirsrakstu “Iz “Baltās grāmatas””. 1914. gadā tiek izdota “Baltās grāmatas” 1. daļa ar autora ilustrācijām. Ilgonis Bērsons. J. Jaunsudrabiņš. Kopoti raksti. Rīga, Liesma, 1981 ““Baltā grāmata” (I 1914, II 1921), triloģija “Aija” (1911), “Atbalss” (1920) un “Ziema” (1925), kā arī “Jaunsaimnieks un velns” (1933) pieskaitāmas pie labākām mūsu reāliskās prozas grāmatām. Ticība liktenim izvijas cauri Jaunsudrabiņa darbiem. Varbūt šī ticība liktenim vispār raksturīga latviešu literatūrai. Ja skatāmies pasaules mērogā, tad zemnieku tautās ticība liktenim ir spēcīgāka nekā urbanizētās tautās. Un tas arī saprotami, jo lauku cilvēka dzīve vairāk atkarīga no negaisa un saules, no ārpus viņa stāvošām varām nekā pilsētnieka. Ticība liktenim vieno latviešus ar somiem, norvēģiem un pa daļai arī ar zviedriem, bet asi atšķir no Vakareiropas tautām. (..) Tāpat kā likteņa izpratnē, tā arī humora pilnā pieejā dzīves notikumiem Jaunsudrabiņš līdzīgs Blaumanim. Viņš nepazīst eleganti vēsu ironiju, nepazīst žultaino satīru, labsirdīgā humorā viņš smej par saviem cilvēkiem, nezaudēdams ticību viņiem. Visvairāk humora ir viņa “Baltā grāmatā”.” Zenta Mauriņa. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

““Ja, sētsvidū stāvēdams, rāmā vakarā sauci uz rītiem, tad saņēmi sešas atbalsis, sešas mīkstas atskaņas. Vispirms iekliedzās Sesku purviņš, Ķīķeru egles, tad Atlases, tad Rites mežs un vēl, un vēl. Bet uz vakariem bij tikai viena atbalss: kā ar āmuriņu atsita rijas siena katru vārdu, katru saucienu. Bet bija arī vakari, kad likās – visām birzīm uzvāzts vāks, kad likās, ka tikai pats savu kliedzienu dzirdi.”

“Rīga”, 1. daļa “Patrioti”

Augusts Deglavs

APRAKSTS

CITĀTS

Romāna 1. daļa “Patrioti” sarakstīta apmēram divu gadu laikā (1910–1911), publicēta turpinājumos laikrakstā “Dienas Lapa”, grāmata izdota Zeltiņa apgādībā Rīgā 1912. gadā. Romāna 2. daļa “Labākās famīlijas” tapusi teju 10 gadus, tā iznākusi 1922. gadā.

“Literatūrvēsturiskā skatījumā Deglava romāns “Rīga” ievērojams ar to, ka iezīmē žanra literārās paradigmas maiņu, pāreju no latviskās esības un nākotnes ideālu meklējumiem folklorā un mitoloģijā (Pumpura eposs “Lāčplēsis”) un lauku vidē (brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”) uz pilsētu, uz toreiz vēl topošās nacionālās valsts topošo galvaspilsētu Rīgu, un, kaut arī romāna tapšanas laikā Latvijas valsts vēl ir diezgan tāla perspektīva, Deglava “Patriotu” personāža darbība liek domāt par tās iespējamību un to tuvina.”
Ausma Cimdiņa. A. Deglavs. Rīga. Jumava, 2016. “(..) romāns “Rīga” izaudzis no dzīves vērojumiem un no ilgstošām vēstures studijām. 1893. gadā sakarā ar Rīgas Latviešu biedrības divdesmit piecu gadu jubileju tika publicēts Deglava vēsturiskais apskats “Latviešu attīstības solis no 1848. līdz 1875. g.”. Šo grāmatu rakstnieks vēlāk izlietojis kā materiālu savam romānam.”M. Kalve. A. Deglavs. Rīga. Zvaigzne, 1983.“Kā Deglavs darinājis lielo romānu “Rīga”? Kaut virsrakstā tam likts “kultūrvēsturiska romānu triloģija”, autors vairījies no sausas hronikas, savīdams vienā virtenē ģimeni un sadzīvi, individuālo un sociālo elementu. Nopietns rakstnieks, kas apstrādā tik tuvu laikmetu, nespēj klāstīt ļaudīm priekšā zināmu vai pat dzīvu personu intīmās dzīves notikumus. Tādam nolūkam viņš izvēlas piedomātus varoņus un atgadījumus, kas gan nolūkoti, piedzīvoti, tomēr apslēpti zem pieņemtiem vārdiem. Lielu daļu no patiesiem varoņiem un notikumiem autors noslēpis, lai iegūtu brīvas rokas kompozīcijai, saistījumam, mīlestības tēlojumiem vai skaidru blēžu un augļotāju darbiem, kurus vārdā saukt būtu piedauzīgi.” Roberts Klaustiņš. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Kāpsim Pēterim līdzi Basteja kalnā un no turienes palūkosimies viņa apkārtni. Priekš nedaudz gadiem bija noārdīti Iekšrīgas cietokšņa mūri un šis kalns pamests kā daļa no Smilšu bastijona pagarinājuma. Viņā galā paviljons, tāpat kā tagad. Vēl nebija tā saucamā “Aleju iecirkņa” starp Teātra un Todlebena bulvāriem un tālāk. Viss bija neapbūvēts laukums līdz Elizabetes ielai, kāpostu dārzi mainījās ar būvmateriālu laukumiem. Ne Puškina bulvāra, ne Nikolaja ielas galu, ne garīgā semināra, ne muitas nama. Nebija ne politehnikas, ne katedrāles, pat ne Ģertrūdes un Pāvila baznīcas, nevienas no tām augstajām mājām, kas tagad apklāj izredzi uz Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētām, bet tām pāri pacēlās Smilšu kalnu sarkanās galotnes, no kurām tagad lielākā daļa jau pazudušas no zemes virsas, un tikai ir vēl pati augstākā, kura apstādīta ar parku un saucas Grīziņkalns… (..) Pieliekot Rīgai tagadējo mērauklu, būtu bijis jāsaka: viņa bija neiztaisīta un tukša.”

“Līduma dūmos”

Andrievs Niedra

APRAKSTS

CITĀTS

“Ar “Līduma dūmiem” (1900) A. Niedra ieved latviešu prozā jaunu tipu. Viņa inteliģents nav pasīvs, romantisks sapņotājs, bet gudrs, pragmatisks, pašpārliecināts, par visu vairāk – aktīvs savu nodomu un mērķu realizētājs praktiskajā dzīvē.” Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Aizmirsīsim tagad kā Pāvils visu, kas aiz mums ir, un dzīsimies pēc tā, kas mums priekšā! Aiz mums ir grūtais līdumnieka darbs, kur dūmi nereti kož acīs līdz asarām un kur daža nevainīga putniņa ligzda aiziet bojā. Bet mums priekšā ir sējas laiks un cerība uz sārtajiem rudzu asniņiem melnā degumā…” 

“Purvā”

Augusts Saulietis

APRAKSTS

CITĀTS

“Saulieša mākslas dziļākā sakne ir latvju lauku sētā. Lielākā daļa viņa stāstu un gandrīz visu lielāko lugu darbība norisinās lauku sētā. Viņa lirikā daudz vienkārši daiļu lauku dabas ainavu. (..) Saulietis spēj saredzēt arī lauku dzīvē un ļaudīs ieviesušās tumšās parādības, Saulieša tēlotie laucinieki nebūt nav tikai goda cilvēki vien. (..) Teodors Zeiferts konstatē (Saulieša rakstu ievadā): “Cik bezgala daudz trūkumu uz laukiem, latviešu mājās un ciemos, liekas, neviens to nav tik smalki redzējis un tik spilgti tēlojis kā Saulietis.” Un tiešām, dažādi varmākas un sūcēji, krāpnieki, brammani, palaidņi un sliņķi Saulieša stāstos un lugās sastopami diezgan bieži.” Pēteris Ērmanis. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Purvā bija tāds pats smagums un klusums, kā gaismai austot. Rudens diena, cīņā ar tumšo nakti nogurusi, likās bezspēcīgi snaužam ar aukstiem sviedriem sejā.” 

“Pelēkā akmens stāsti”

Ernests Birznieks-Upītis

APRAKSTS

CITĀTS

“Pats nozīmīgākais Birznieka-Upīša devums latviešu prozā atrodams 90. gados un gadsimta sākumā radītajos darbos, kas periodikā publicēti tieši šajā laikā, kaut gan, grāmatā apkopoti, tie iznāk tikai 1900. gadā, bet pilnībā 1914. gadā ar nosaukumu “Pelēkā akmens stāsti”. Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. gada līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

““Viņš tur gulēja aiz ciema pakalna malā, šis pelēkais akmens. Liels kā siena tupesis, nosūnojis, norepējis. Viņam visapkārt brūna sūna, siliņi zilajiem ziediņiem, retie panīkušie kadiķīši, pa starpām daži zāļu kušķi un lejā tumšūdens dīķis. (..) Ilgi viņš, pakalniņā mierīgi sēdēdams, ir noraudzījies ciema dzīvē. Smalki viņš pazīst katra cieminieka priekus un bēdas un pārzina viņa tekas. Bet lai pelēkais akmens stāsta pats.” 

“Jauni avoti”

Andrejs Upīts

APRAKSTS

CITĀTS

“A. Upīša romānistikas eksperimentālais raksturs izriet no latviešu romāna stāvokļa 20. gs. sākumā. Ir tikai divi romāni, uz kuriem var balstīties tālākā žanra attīstība: “Mērnieku laiki” un “Līduma dūmos”. Meklējumi, kas gadsimta sākumā notiek modernisma virzienā (J. Poruka “Rīga”, H. Eldgasta “Zvaigžņotās naktis”), neved pie plaša, visas tautas dzīves problēmu aptveroša panorāmiska romāna izveides, un A. Upītim tie nav pieņemami. A. Deglava stabilais, rāmi vēstošais reālisms attīstās paralēli A. Upīša meklējumiem (A. Deglava “Patrioti”, A. Upīša “Zīda tīklā” un “Pēdējais latvietis” publicēti vienā, 1912. gadā), un arī tie daudzējādā ziņā viņu neapmierina. A. Upīts cenšas radīt sociālu romānu, kas būtu cieši saistīts ar galvenajām laikmeta norisēm un formas ziņā atbilstu moderna, eiropeiska romāna prasībām. (..) Romāna žanram A. Upīts pietuvojas ar stāstu “Pilsoņi”, kas vēlāk romānā “Pēdējais latvietis” veido pirmo daļu. Tomēr kā romānists viņš latviešu literatūrā ienāk ar “Jauniem avotiem” (1908), “Robežnieku” sākumu. Tāpat kā viņa priekšgājēji, Upīts pievēršas Latvijas lauku dzīves tēlojumam. Bet viņa uzmanības centrā ir patriarhālās zemnieku dzīves sašķelšanās laikā, kad laukos ienāk revolūcijas priekšnojautas. (..) A. Upīts rāda, kā visnotaļ apjūsmotais “savs kaktiņš, savs stūrītis” zemes var kļūt arī par lāstu, par paverdzinātāju, par cilvēka garīgo spēku slāpētāju. Tā uzturēšana prasa pārcilvēcisku darbu, kas notrulina cilvēku, nokauj visu cilvēcisko. A. Upīts daudz uzmanības veltī darba nozīmei cilvēka personības veidošanā. Pats rakstnieks bija viens no lielākajiem darbarūķiem latviešu literatūrā, darbs viņa vērtību skalā ieņēma vienu no visaugstākajām vietām.” Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. gada līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

““Šī nedēļa Robežniekos velkas gausi, gurdeni, kā slimības vai bada gads. Katrs iet, dara savu darbu kā agrāk: ar gaismiņu ceļas, tumsā nāk mājās. Un tomēr visi jūt: nav vairs tā, kā agrāk. Nav prieka strādāt, darbam nav šķirības. Liekas, uzmodies ķēms, kas līdz šim gulēja dziļi noracies, noslēpies. Lūkojas pār plecu zaļganām, zaimojošām acīm, atņirgtiem zobiem, aizturētiem smiekliem. Sejā vēsmo pretīga dvaša, no tās muskuļi kļūst vārgi, dzīslas savelkas stīvas, rokām zūd spēks.”

“Zelts”

Andrejs Upīts

APRAKSTS

CITĀTS

“Vērienīgāku kritisku un satīrisku latviešu jaunbagātnieku tēlojumu rakstnieks ir sniedzis romānā “Zelts” (1914). Mūžīgo literatūras tēmu par zelta varas būtību A. Upīts, tāpat kā viņa priekšgājēji, sevišķi E. Zolā, risina gan konkrēti vēsturiskā, gan simboliskā plāksnē. Zelta simbols iet cauri visam romānam, sākot ar nosaukumu un beidzot ar pēdējām lappusēm. No mirgojošās zelta kaudzes uz nabaga drēbnieka galda, kuras dēļ pēkšņi pārvēršas nabaga cilvēku dzīve, līdz fantasmagoriskajam Sveiļa un viņa kompānijas braucienam ar izaicinošiem saucieniem “nauda brauc!” zelta tēls tiek traktēts kā kāda noslēpumaina spēka iemiesojums, kam par upuri krīt katrs, kas mēģina šo spēku izmantot. (..) Tēlojot Rīgas jaunbagātnieku uzdzīvi, A. Upīts neiztika bez krāsu sabiezinājuma, naturālistiskām ainām un aprakstiem. Pats rakstnieks šinī jaunrades posmā daudz pārdomu veltīja rakstnieka tiesībām uz dzīves satīrisku tēlojumu hiperbolizētās formās.” Vera Vāvere. Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

““– Eh! – Sveilis nostenējās reibumā un neprātīgā tīksmē un vēl ciešāk slēdza savās rokās nevarīgo, padevīgo augumu. Un tad kā traks ieaurojās: – Ceļu! Nauda brauc! Labu gabalu priekšā uz ceļa slaistījās sirms zirgs. Signāltaure auroja bez apstājas un satrakoja vēl vairāk. Velti braucējs, no ratiem izlēcis, pie iemauktiem satvēris, pūlējās savaldīt vai apgriezt.”

"Tālas noskaņas zilā vakarā"

Rainis

APRAKSTS

CITĀTS

“(..) jau ar pirmo lirikas krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903) viņš [Rainis] rada latviešu literatūrā poētiski pārliecinošu trīs elementu – nacionālā, intīmā (psiholoģiskā) un sociālā – saliedējumu. (..) Rainis nacionālās
un vispārcilvēciskās idejas paceļ ideju drāmas un ideju lirikas līmenī, daudzos latviešu drāmas un dzejas aspektos kļūdams par novatoru. Ideju par to, ka kosmosa bezgalībā cilvēks ir nezūdoša būtne, paaudžu pēctecībā un mainībā mūžīga būtne, Rainis izteicis visos savos spilgtākajos dzeju krājumos, sākot ar “Tālām noskaņām zilā vakarā”, taču pilnīgāko izpausmi sniedzot krājumā “Gals un sākums”. (..) Krājums lielākoties top viņa piecu gadu izsūtījuma laikā ārpus dzimtenes. “Tālās noskaņās zilā vakarā” dominē sabiedriska tendence ar uzsvaru uz mesiānismu, jaunās pasaules cīnītāja un alcēja heroizāciju un nenovēršamu vecās pasaules apokaliptisku bojāeju. Blakus revolucionāro cīņu patosam un laikmeta valdošo slāņu, “tukšā” laikmeta kritikas motīvam “Tālās
noskaņās...” skan arī spēcīgs individuālisms. Raiņa liriskais varonis nereti
asi ironiski un sarkastiski vēršas pret t. s. “ikdienas cilvēkiem” un konformistiem, tiecoties gandrīz veidenbaumiskā intonācijā izteikt savu “pasaules sāpju” rūgtumu.” Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“… Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās;

Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo,
No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo;

Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils;
Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils;

Iz niedoļa nāras saldsērīgi smejas,
Un mēnesnīcā tur laumas vij dejas;

Bez saulītes vakarā bāri tur dzied,
Tie bargu kungu gaitās iet…

Bet melnā čūska maļ jūrā miltus,
Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus;

Tur karā jāj bāleliņš – aust asiņains rīts,
Pret ienaidniekiem ass zobens trīts,

Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem,
Iz simtgadu miega caur dūmiem un tvaikiem.

Dies saulīte atkal trīskrāsaina:
Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” (Senatne, pirmpublicējums 1902)

„Gals un sākums”

Rainis

APRAKSTS

CITĀTS

“(..) dzejoļu krājumā “Gals un sākums” (1912) domātājs, tribūns un dzejnieks beidzot nonākuši saskaņā. Krājuma kompozīcija un aptvērums veidots ar latviešu literatūrā vēl nebijušu vērienīgumu, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu “aptvert neaptveramo”. Krājums jāuztver kā vienots veselums – faktiski tas ir poētisks, mītiskajā pasaules skatījumā sakņots pasaules modelis, turklāt šis modelis nebūt nav statisks – tā nav pasaules “fotogrāfija”, drīzāk “Gals un sākums” ir mēģinājums izteikt vārdos pasaules kustību un mainību.” Guntis Berelis. Rainis. kulturaskanons.lv “1907. gada dienasgrāmatā, sākot darbu pie krājuma “Gals un sākums”, viņš [Rainis] raksta, ka tas būs “bez laika, bez apkārtnes, bez apstākļiem un paskaidrojuma – abstrakta dzīve un dzeja, liela atpūšanās, lielas pārciestas sāpes.” Inese Treimane. Latviešu literatūra no 1906. gada līdz 1918.gadam. Latviešu literatūras vēsture, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zvaigzne ABC, 1998.

“Daba nezin, cik tā liela,
Saule nezin, cik tā karsta,
Debess nezin, cik tā dziļa.
Debess plēš sev melno krūti,
Miljoniem līst sauļu lāsas,
Nau tām skaita tukšā plaismā.

Saule izšauj kvēļu vālus,
Iededz dzīvi leduszemē, –
Patei sirds ir sadegusi.

Zeme liesām akmens rokām,
Turot jūru cietā klēpī,
Dziļā miegā iet ap sauli.

Straumes tekot tumši taustās,
Upēm izdurtas ir acis,
Strauti akli klūp pār klintīm.

Dailes kauss, pār jūru izliets,
Balti puto, sārti blāzmo –
Jūra nejūt dailes plūsmu.

Zemes klēpim sprakstot izverd
Smaragds, safīrs, rubīns, dimants:
Greznās krāsas mirdz bez dzīves, –

Zemes klēpim trīsot izaug
Sīciņš stādiņš ziliem ziediem, –
Stādiņš zin, cik ziedi zili;

Lielā jūras bezgalībā
Sīkā čaulā izbrauc dvēsle, –
Dvēsle zin; cik jūra plaša;

Dvēsle zin, cik daba liela,
Dvēsle zin, cik saule karsta,
Dvēsle zin, cik debess dziļa.

Vēl tik vienu dvēsle nezin,
Cik tā pati skaista, dziļa,
Zinās vēl i nezināmo.” (Daba un dvēsle, 1909)

„Uguns un nakts”

Rainis

APRAKSTS

CITĀTS

“Mēs varam iedomāties, ka ir latvieši, kas nekad nav lasījuši neviena Raiņa darba, bet gan neviena tāda, kas nezinātu, kas ir Lāčplēsis, mūsu vīrišķības un varonības simbols. Pumpurs ir tas, kas šim tēlam devis vārdu, bet Rainis viņu atdzīvinājis. Ja Lāčplēsis būtu rādījies tikai dzejnieka galvā, ja viņš nepaustu tautas labākos spēkus, viņš paliktu putekļiem apklāts guļam grāmatas lappusēs, jo tauta ņem atpakaļ tikai to, kas viņai konģeniāls.” Zenta Mauriņa. Latviešu literatūras vēsture. 1935. “”Uguns un nakts” (1905) ir ievērojamākais simbolisma paraugs latviešu literatūrā. Rainis ļoti krasi nošķīra simbolu no alegorijas, atšķirībā no laikabiedriem uzskatīdams, ka simbols ir daudznozīmīgs, turklāt viens un tas pats simbols lugas ritumā vairākkārt spēj mainīt savas nozīmes. “Uguni un nakti” autors nodēvējis par “Senu dziesmu jaunās skaņās”. Dziesma patiesi ir sena, jo luga ir Pumpura “Lāčplēša” pārfrāzējums: ir pārņemts sižets, to papildinot ar jaunām epizodēm, kas padziļina idejisko dimensiju, un tēlu sistēma. Kā liecina jau virsraksts, Rainis, būdams pārliecināts dialektiķis, lugas tēlus sašķēlis absolūtos pretstatos.” Guntis Berelis. Rainis. kulturaskanons.lv

““Es nepastāvu, es esmu kā saule,
Es tūkstoš krāsās pār zemi laistos – 
Bet manā vizumā spīd un dzīvo viss,
Kas skaistā zemē zaļo un debesīs mirdz.”

“Ziemas pasakas”

Kārlis Skalbe

APRAKSTS

CITĀTS

“Pirmo pasaku K. Skalbe saraksta 25 gadu vecumā Ērgļos (1904), pēdējo – 40 gadus vēlāk, kad rakstnieks ir nonācis trimdā Zviedrijā (1945). Antons Austriņš nosaucis Skalbi par “pasaku ķēniņu”, un tas būs tiesa. (..) Krājumu “Ziemas pasakas” (1913) veido deviņas pasakas: “Pasaka par vērdiņu”, “Mūžīgais students un viņa pasaka”, “Meža balodītis”, “Jūras vārava”, “Bendes meitiņa”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Pelnrušķīte”, “Milzis” un, protams, pazīstamākā no K. Skalbes pasakām “Kaķīša dzirnavas”. (..) K. Skalbe tajā iekļāvis pasakas, kuras tapušas ieslodzījuma laikā, kad rakstnieks izcieš piespriesto sodu par rakstiem, kas publicēti 1906. gadā viņa vadītajā žurnālā “Kāvi” (vēlāk iznācis ar nosaukumu “Ziemas Naktis”).” Raimonds Briedis. Kārlis Skalbe. kulturaskanons.lv “Skalbes pasaku ētiskās idejas sazarojums dziļš un vienkāršs. Liriski pagausā gleznainā stāstījumā dzejnieks cildina cilvēka dvēseles bagātību, sāpju skaistumu, nepretošanos ļaunumam, klusas atsacīšanās prieku, sevis piepildīšanu kaut kādā pienākumā, dzīves pabērnu patieso skaidro sirdi. “Pazemīgās dvēselēs” (1911), “Ziemas pasakās” (1913) un citās šie principi variējas kā stipra, dabas apgarota rakstura dzīves vērtība un visa ļauna pretspēks. Krietnība, sirdsgudrība un skaistuma sajūta te pacelta līdz reliģiskam tuvākā mīlestības staru vaiņagam “negudrā dēla” galvā. Viņš pasīvāks un pieticīgāks par tautas pasakās daudzināto Antiņu, ko Rainis nostāda nacionāla varoņa lomā, viņa altruismam dziļāka sakne latviešu tautas dabā nekā Kristus mācībā dzimušam Andra un Zalkšņa tēvam, mazāk viņā rotaļīgā dzīves prieka nekā Sprīdītim. Tomēr viņš nav askēts, lai gan nekāro pasaules labumu. Viņa bagātība ir iekšējas saskaņas pilnība un dabas dārzs ar veselīgo zemes garu.” Rūdolfs Egle. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Kaķītis gāja, gāja visu vasaru. Suņi viņu dzenāja, kaķi plēsa un puikas mētāja ar sprunguļiem un akmeņiem. Rudenī, kad veļi kā izkaltušas linu saujas staigāja gar bālām laukmalām, kaķītis izskatījās kā iznācis no tumšās veļu sētas, kur dod ēst tikai smilšu karašas.”

“Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Kārlis Skalbe

APRAKSTS

CITĀTS

“Visa sākums bija pērnruden. Manas “Ziemeļmeitas” ideja dzima man Ērgļos. Tur strādāju kā skolotājs. Kad biju nostrādājis tur 2 gadus, es jutos tā, ka ilgāk tur vairs negribas palikt. Istabiņa bij šaura un nabadzīga. (..) Bet šaura un skumja bij ne tikai mana istabiņa. Tikpat skola, un garīgi nabagi likās arī mana apkārtne. Es redzēju un jutu šo seklību un šaurību. Tā mani nospieda. (..) Šī protesta noskaņa manī arī ierosināja “Ziemeļmeitas” ideju. Es gribēju izteikt šo protestu mākslā.” Citēts K. Skalbe. Mūža raksti. 1. sēj., Elpa, 2001.

“Man bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra kā tikko iz cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta… Kur piesit, tur skan. Viņa bij karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.”

“Sirds un saule”

Kārlis Skalbe

APRAKSTS

CITĀTS

“K. Skalbes mūza ir cilvēka esības apcerētāja, taču nevis autora sentencēs un abstrakto jēdzienu formulās, bet pašā māksliniecisko noģiedumu un matījumu sistēmā, izteiksmē, poētiskajā valodā, liriskajā tēlā. (..) Skalbi interesē atsevišķa cilvēka dvēsele, viņš tiecas ieskatīties sava laikabiedra iekšējās pasaules noslēpumos, ieklausīties cilvēka sirdspukstos, gremdēties sapņu un ilgu psiholoģijā, dziļi tvert dabas un dvēseles mijsakarus, izjust tuvību ar visu dzīvo radību: kokiem, puķēm, zaļo zāli, putniņu silā un zivtiņu atvarā. (..) K. Skalbe lieliski prot atveidot un suģestīvi ierosināt lasītājā poētisko noskaņojumu. Tā ir liela māksla. Un vai tas nav literatūras galvenais uzdevums?” Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli. Viļņa Eihvalda raksti. Saules koka meklētāja simtgade, Pētergailis, 1999.

““Es ieslēgts vienā veidā,
Man vienas sāpes ciest,
Bet tūkstoš brāļu un māsu
Pie krūtīm gribas spiest.

Cits jūras dzelmē zilā,
Cits meža biezumā.
Man brālis putniņš silā
Un zivtiņa atvarā.”

(Zivtiņa, 1910)

“Kalpa zēna vasara”

Jānis Akuraters

APRAKSTS

CITĀTS

“Gandrīz katrs rakstnieks rada savu cilvēku, kas dzīvi padara bagātāku, vairāk saprotamu. Poruks ir radījis muzikālo, metafizisko mīklu minētāju – Pērļu zvejnieku, Blaumanis – šīszemes cilvēku, “normālo” latvieti, Skalbe – kluso sila pulkstenīšu plūcēju, Plūdons – Atraitnes dēlu, traģisko cīnītāju, kura gara slāpes neatbaida nabadzība un šķēršļi, viņam līdzās nostājas daudz variētais Pazudušais dēls, kas, no laukiem aizgājis, nespēj iesakņoties pilsētas kultūrā, un, grāmatu mežā apmaldījies, jūtas tikpat svešs un atstāts kā koku mežā. Akuraters radījis aistētisko sapņotāju – Kalpa zēnu. (..) Akuratera sapņotājs tuvāks zemei, ne velti viņš allaž tēlots kā arājs. Viņš nav bojā gājējs, veselīgs gaiss pūš ap viņu. Un tomēr – viņš, lielākais latviešu skaistuma alcējs, vairāk par visu mīl neatrasto. “Kalpa zēna vasarā” Jānis aiziet uz baznīcu tikai, lai dzirdētu mūziku un apbrīnotu gleznas.” Zenta Mauriņa. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Un plašums atveras liels un bezgalīgs, un es esmu tur, kur vēji plīvo un balti padebeši dienvidu guļ, un koki sīc bišu pilni, un liepas zied aizaugušu upju malās. Un kalpa zēns pelēkās drēbēs iet pa lauka malu, un es viņu sveicinu… tas esmu es.”

“Sprīdītis”

Anna Brigadere

APRAKSTS

CITĀTS

“A. Brigaderes literāriskā darbība aptver visus rakstniecības paveidus: drāmu, epiku un liriku; mazu tiesu viņa ir ziedojusi arī žurnālistikai. (..)Drāma atradās A. Brigaderes literārās darbības vidus punktā, sevišķi pēdējā viņas darbības cēlienā palikdama par rakstnieces iemīļotāko izteiksmes veidu. (..) Ir jau par vispārēju atziņu kļuvis ieskats, ka A. Brigadere ir labākā pasaku un teiku apstrādātāja mūsu dramatiskā literatūrā un ka arī viņas pašas lugu starpā šis paveids it kā būtu devis augstākos sasniegumus, – kam gan bez ierunām pievienoties nevar. Tiešām, pirmā no pasaku lugām “Sprīdītis” (1903), kas arī pašai autorei uz reizi iekaroja dramatiskas rakstnieces atzinību, ir vispopulārākais latviešu skatuves darbs.” Paula Jēgere-Freimane. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Sprīdītis:
Tur nu es nekad netikšu. Nav bēdu! Un par tevi es pateicu paldies. Tu domā, ka es tevi gribu! Lai tu sēdētu glāžu pilī un būtu ar zeltu apbērta, i tad es tevis negribētu! Man visa pasaule vaļā!”

“Biķeris”

Edvarts Virza

APRAKSTS

CITĀTS

“Erotika ir Virzas dziesmās alfa un omega. 1907. g., kad iznāk dzejnieka “Biķeris”, šo krājumu zīmīgā kārtā ņem zem saviem aizsardzības spārniem Viktors Eglītis, ievadā Virzu raksturodams kā “arēju, miesīgu un plastisku”, pret kuru “mūsu pārējie mīlestības dzejnieki it kā nobāl”. Krājums, tiešām, dzied tikai mīlestības dziesmu, bet šai dziesmai piemīt vēl pārāk daudz neizveidota zemes smaguma. No “Biķera” laikiem mīlestības upuru tvaiks Virzas dzejoļos nekad vairs neizgaist, tikai viņš tiek arvien dzidrāks, un elementārie spēki ir ar mākslinieka roku vairāk apvaldīti.” L. Bērziņš. Latviešu literatūras vēsture. 1935. ““Biķeris” uzskatāmi un koncentrēti rāda poētiskās domāšanas maiņu 20. gs. sākuma latviešu dzejā. Indivīds Virzas dzejā ir pašvērtība neatkarīgi no tā, cik cēls vai mazisks ir viņa pārdzīvojums, cik grandiozs vai sīks viņa gars – nav nekā vērtīgāka par šo nīcīgo eksistences mirkli, par dzīves slāpēm un baudu, ko gūst, tukšojot kaislību biķeri līdz mielēm. (..) Līdzīgi citiem modernistiem, Virza izmantoja apzināti provokatīvu, izaicinošu epatāžu, jo tā bija daļa no “signālsistēmas”, kas liecināja par piederību jauna tipa domāšanai, jauna tipa mākslai.” Inese Treimane. Latviešu rakstnieku portreti. Pozitīvisti, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zinātne, 2002.

“Es atvērusies tā, kā sarkans zieds
Ap pusnakti, un sveicu gaismu vēlo;
Un zemes kaisles, it kā uguns siets,
Man dziļi klēpī kaist un deg, un kvēlo.

Un krūtis kailās atsedzu es sev,
Kā Gangus lotosu, ar mēness lēktu,
Un rokas savas izstiepju, lai tev’
Puspamirdamu mīlas brīdī slēgtu.”

(Sieviete, 1906)

“Zemes dēls”

Fricis Bārda

APRAKSTS

CITĀTS

“Panenteistam Bārdam reliģija bija cilvēka kopizjūta ar kosmu. Dziļi viņš izjūt visas esamības vienību. No visurienes viņu sveicina zvaigznes. Gars un pasaule viņam ugunīgi sakausēti. Visa pasaule viņam top par dzeju. Saplūst ne tikai gars un pasaule, saplūst arī subjekts un objekts, individuālais un vispārīgais. Tā ir cilvēka un visuma harmonizēšana, gara kosmizēšana. Mazu, mirušu putniņu viņš apdzied kā aizgājušo draugu. Un “ar mākoņiem kopā un zvaigznēm” viņš nodzeras mūžības ūdeņos. Dievs viņam ir klusums. Dievs viņam ir ritums. Dievs ir gaisma. Vārdu viņam dzejnieks nezina, bet savā sirdī to neapšaubāmi jūt. Uz moku pilno jautājumu, kas ir dzīvība, viņam atbild Gaišais gars, kas vada uz pēdējo jēgpilno, cilvēkam bieži neaptveramo mērķi. (..) Fricis Bārda latviešiem devis visskaistāko nosaukumu: “Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli”. Un nav neviena cita dzejnieka, uz ko šis nosaukums būtu tik pilnā mērā attiecināms kā uz viņu pašu.” Zenta Mauriņa. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

““Pie akas iet meitas un tumsu smeļ
un salej pagalmā traukos.
Pa pļavu miegs pelēkus kalnus veļ.
Grieze vērpj palagu rudzu laukos.

Caur upi mēness aizsnaudies brien – 
sudraba ķēdes mirdz kājās.
Ķiršos gari baltus spārnus sien
un rindā gar sētu stājas.

Zem kūts jumta zib lietuvēna acu gailes.
Visos vītolos šūpojas tumšas bailes…”
(Vakars, 1908)

“Hipokrēna”

Viktors Eglītis

APRAKSTS

CITĀTS

“Viktors Eglītis ieņēma latviešu rakstniecībā modernistu vadoņa vietu, viņa zvaigznes spīdums ir bijis ļoti mainīgs. Kādreiz viņu daži slavēja par visgudrāko rakstnieku, jauno literātu galvu, bet pēc tam Eglīša nozīme un cildinājums ir stipri mazinājies. (..) Savā jaunklasicisma periodā Eglītis uzrakstījis dzejoļus “Hippokrena” (1912), kas pilni ar grieķu, romiešu un franču rakstnieku imitāciju. Dzejniekam ir tāda pārliecība, ka, ja grib īsti veikls dzejnieks būt, tad ir jāprot atdarināt visi stili. Visdažādākās imitācijas Eglītis še arī sniedz, tematikā viņam daudz vielas ņemts no grieķiem. Tomēr netrūkst arī daimoniska elementa, kas Eglītim senāk bija tik tuvs, piemēram, dzejolī “Sātanālija”. Grāmatā ir daži skaisti dzejoļi par izsmalcinātas kultūras parādībām. Bet grāmatas otrā daļā Eglītis jūt aicinājumu no šīs izsmalcinātās kultūras atpakaļ pie dabas. Forma taisīta gluda, bet vienkārša. Dzejolī “Klasiķis” Eglītis izsaka pārliecību, ka tas jūsmu nemīl, bet skaidras domas, un aiz formas ir būtība. “Es vienkāršs, saprotams priekš dziļiem gariem. Sekliem – tukšs un salts kā ledus."” Jānis Lapiņš. Latviešu literatūras vēsture. 1935. “Ceļš no dekadences Viktoram Eglītim veda uz jaunklasicismu. Visizteiktāk šo pavērsienu demonstrē dzejoļu krājums “Hipokrēna” (1912), kura noskaņa daudz mierīgāka, apcerīgāka par epatējošajām “Elēģijām”, (..) lielākais uzsvars “Hipokrēnā” ir likts uz pārdomu dzeju, kas vēlākos gados Eglītim kļūs dominējošā, uz domām par tautu, tās nākotni, pagātni.” Vera Vāvere. Viktors Eglītis. Izlase, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zinātne, 2004

“Jo straujāk noliedz manu dzeju,
Jo kaislāk mīlu viņu pats,
Kur katru vārdu, katru seju
Iz dzīves tvēris vērīgs skats.

Jo, kad šī dzīve jau būs garām
Un viņas maldu niecīgums,
Es zinu, viņas īstam svaram
Būs manā dzejā mūžīgums.”

(Sentence II, 1912)

“Zvaigžņotās naktis”

Haralds Eldgasts

APRAKSTS

CITĀTS

Haralds Eldgasts (Jānis Miķelsons, 1882–1926), dzimis Vidzemē, Dīķeru Šiliņos kā saimnieka dēls. Apmeklējis Burtnieku draudzes skolu, tad reālskolu gan Rīgā, gan Tērbatā. Strādājis par skolotāju Vologdā un Nikolajevā. Bijis laikraksta “Kurzemes Vārds” redaktors Liepājā, darbojies arī sabiedriskajā dzīvē.
“Pazīstams Eldgasts kļuva, kad 1906. g. sākumā nāca klajā viņa romāns jeb – kā autors savu darbu nosaucis – vienas dvēseles stāsts, “Zvaigžņotās naktis” (rakstīts 1904.–05. g.). Ievērību sacēla šī grāmata, jaunais autors un pat viņa no skandināviešu mitoloģijas aizgūtais pseidonīms, kas skanēja svešādi, par ko pazobojās Rūdolfs Blaumanis. Skaisti izdotā, diezgan dārgā grāmata tika drīz vien izpirkta. Romāna priekšgalā autors licis garu ievadu “Pa mūžības ceļiem”, kur sludina mākslas neatkarību no ārpasaules, noliedz reālismu mākslā. Paša romāna centrālā figūra ir jauneklis, lepns individuālists un daiļuma meklētājs, kas cīnās, vērtē un pārvērtē, grēko, maldās, līdz beigās tomēr kāda sieviete viņu ieved skaidrībā. “Zvaigžņotās naktīs” manāmi sveši iespaidi, gan autora gara virzienā (Nīčes individuālisms), gan stilā, kur viņu īpaši ietekmējis tai laikā daudzinātais poļu individuālists un simbolists Pšibiševskis. (..) Romāns, kur vietām pavīd kā autobiogrāfiski vilcieni, tomēr nebūt nav tikai “dvēseles stāsts”, kādu to vēlējies autors; daudzi skati (daži no tiem labākie, spilgtākie) pilnīgi reāliski. Romānu sajūsmā apsveica V. Eglītis un Zeltmatis, atzinību viņam neliedza arī Jānis Asars, pat A. Upīts. Tikai Kārlis Skalbe izsacījās neatzinīgi. Bet sevišķi asi Eldgastam un viņa darbam uzbruka J. Jankavs, vēlāk Jansons, un kādu laiku Eldgasts bija viens no toreizējo literāro cīņu galvenajiem dalībniekiem.” Pēteris Ērmanis. Latviešu literatūras vēsture. 1935.

“Kāds briesmīgs noslēpums bij visa šī dzīve, un cik bezspēcīgs bij cilvēks šī noslēpuma atminēšanā… Tūkstošiem gadu viņš bij pūlējies, lai atrastu izeju no šo tumšo labirintu gaņģiem… Un visi viņa pūliņi bij palikuši veltīgi… Viņš mīl un nezina, kādēļ… Viņš cieš un neredz savu ciešanu cēloņus, lai tos iznīcinātu un izietu no viņu ieslēdzošo inkvizitoru paslēptuves… Viņš dauza savu galvu pret sienu un kliedz izmisumā, pārplūzdams savām sirds asinīm… Visa šī dzīve viena vesela lāstu rinda – jo spilgtāk tā izliekas, jo vairāk briesmu tā glabā zem savas vilinošās segas…”

“Aija”

Jānis Jaunsudrabiņš

APRAKSTS

CITĀTS

“Triloģiju “Aija” veido trīs relatīvi patstāvīgi un stilistiski stipri atšķirīgi romāni: “Aija” (1911), “Atbalss” (1914) un “Ziema” (1925). (..) Jaunsudrabiņš bija pirmais prozists, kas apzinājās, ka dzīvo jau 20. Gadsimtā, un kuru daudz vairāk par mīlestības afektu aprakstiem saistīja eksistenciālās problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja, no vienas puses, sentimentālu frāžu klišejas, no otras – vienlīdz klišejiski dramatizēts sižets.” Guntis Berelis. Jānis Jaunsudrabiņš. kulturaskanons.lv

“Saule spilgti krita uz istabiņas klona, atplaiksnīdamās nokvēpušajos griestos un pieliedama visu telpu ar bālu gaismu, kura it kā lēnām kaut kur virzījās, bet nekur netika. Bērni tagad izskatījās ārkārtīgi bāli. Sarkanās, saraudātās acis bija atņēmušas vaigiem pēdējo asins pilienu. Arī Aija bija bāla, dzelteni pelēkiem plankumiem uz pieres. Viņas roka, kas nesen draudīgi bij cēlusies pret bērniem, tagad gurdi slīdēja pa viņu matiem, un šie glāsti, kuri bij tik reti, bērnu sirdis atspirdzināja, gluži kā rasa pēc garas, svelmainas dienas atspirdzina puķes.”

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Erudīcijas tests – cik labi tu viņus pazīsti?

10 jautājumi par un ap literatūras klasiķiem.

Sveiks lai dzīvo!

Rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti, mūziķi un politiķi sumina Jāni Akurateru viņa literārās darbības četrdesmitgadē.

Literatūras periodika gadsimtu mijā

Laikā, kad latviešu literatūra sāka strauji sazarot, veidojās pirmie literārie žurnāli – tos veidoja, tajos publicējās nākamie latviešu literatūras klasiķi.

Latvieši ienāk Eiropas literatūrā

Kā 19. gs. nogalē tapa un attīstījās latviešu literatūras pamats, kas interesēja, satrauca tā laika rakstniekus – skaidrojam 18 klasiķu portretējumos.