Laikabiedru atmiņas

Kā mākslinieku atceras viņa studiju biedri, draugi un radinieki.

Raimonds Veilands 

“Kārlis sāka eleganti un uzkrītoši ģērbties. Pelēks mētelis un okstiņš, sarkana šalle, ādas cimdi, spieķis, gara papirosu iemute. Viņš arī mazliet smiņķēja seju un pūderējās.

Es viņam prasīju: “Kādēļ?”Viņš man tīri loģiski izskaidroja: “Man vajadzīga reklāma. Lai ar saviem darbiem es kļūtu ievērojams un kaut cik naudīgs, man vajadzētu daudz gadu. Tagad es katru dienu parādos vienā otrā kafejnīcā. Svarīgi arī tas, ka es lēnā gaitā eju pa Brīvības bulvāri. Man ir draugi avīžu korespondenti, kas mani fotografē un liek avīzē, pierakstot kādu fantāziju.””

Kurts Fridrihsons

“Kārlis Padegs bija liela auguma, slaids, kosmētiski kopts, ar mazliet līku muguru. Viņš ģērbās atšķirīgi eleganti – ādas cimdi, getras un spieķis rokā. Viņa gaita bija izkopta un mazliet nevērīga. Bez steigas, bez portfeļa, bez savas automašīnas. Pats nepiederēja citiem – arī ne tam, kas nopirka viņa darbus vai samaksāja par darbiem. Viņš bija nekronēts valdnieks, svešs tiem, kas viņam negrieza ceļu vai kas viņu apskauda un apspļāva.”

Nikolajs Líkums 

“Padegam bija absolūti vajadzīga reklāma, viņam bija absolūta vajadzība, lai par viņu runātu, viņš bija uz skatuves katru sekundi cilvēku priekšā. Šāda aina: Padegs iet, labāk sakot, steidzas pa Rīgas ielu, skats taisni uz priekšu, neredz neviena, balta šalle plandās, cigarete ar garu iemuti mutē, baltās getras virs kurpēm tik nozib, jo Padegs steidzas, katrs var redzēt, ka Padegs aizsteidzas kādās svarīgās darīšanās. Jā, Padegs steidza uz Akadēmiju. Tikpat strauji pa Akadēmijas lielajām durvīm uz garderobi, noliek platmali (un tāda bija tikai viena pa Rīgu, speciāli pasūtīta) un mēteli, kura priekškabatā mirdzoši balts kabatas lakats, un neiztrūkstošie plati polsterētie pleci, un tad piesteidzas pie spoguļa un paliek pie tā daudzas minūtes, tad lēnā gaitā līdz vienam no vairākiem soliem, kuri atradās Akadēmijas vestibilā, un paliek tajā sēžam stundu vai divas. Visi redzēja, ka Padegs iegrimis sevī.”

Margarita Kovalevska

“Ar muti Padegs izliekas tik ļoti samaitāts, muld tādus trakumus, ka labāk neatkārtot, bet atvadās, dodot man roku, viņš šoreiz saspieda to ciešāk nekā citreiz un pats tā nosarka, ka es nesajēdzu, vai pa viņa modei ciniski un nesaudzīgi iesmieties vai pieņemt šo pietvīkumu kā kaut ko patīkamu vai glaimojošu. Tātad runās viņš tāds, izdarībās šitāds – kautrs.”

“Viņš nezina, kāds ir datums, viņš nezina, kad dzimis, un nemaz nezina, kā dzīvo. Viņam ir viss vienalga, un tomēr dzīve esot jauka. Viņš vienmēr klejo pa ielām kā tāds Rīgas spoks jeb dvēsele. Viņš iet mēteļa apkaklē ievilktu galvu, kūkumu mugurā. Vienmēr pilns muļķīgu izdomu, vienmēr tēlo visādas atbaidīgi riebīgas vai ļoti jocīgas lietas. Dzīvi viņš uztver pavisam citādāk nekā mēs, parastie cilvēki. Dzīve viņam ir “bleķis” un “sīkums”. Tikai pati pilsēta Rīga, tā nav “bleķis”.”

Kãrlis Neilis

“Kādu rītu, kad pavasaris sevi rādīja no labākās puses, audzēkņi jau no paša rīta no visām pusēm naski vien steidzās uz Akadēmiju, lai ierastos laikā uz aktu un ģīmetņu gleznošanas seansiem. Ietves malā netālu no Akadēmijas grēdā sakrauti tēstie ielas bruģa akmeņi. Turpat labošanas darbos locījās bariņš strādnieku. Zēnu grupa, kam iznāca taisni iet tur garām, ieraudzīja akmeņu kaudzē pussēdus, pusguļus izlaidušos Padegu. Viņš bija cieti iemidzis. Biedri nekādā ziņā nedrīkstēja viņu tur atstāt. Tādā stāvoklī viņu veikli varēja apzagt vai pievākt policija. Zēni taisījās viņu sliet uz kājām, bet strādnieki, kuri īsā brīdī jau sapulcējušies apkārt, to nepieļāva.

“Netraucējiet! Mākslinieks noguris, lai viņš atpūšas!”

Nezinādami, ka palīdzētāji ir gulētāja biedri, strādnieki pūlējās ieskaidrot, ka aizmigušais ir slavenais mākslinieks Padegs.
“Bet tā jau viņš nevar palikt,” tā zēni.
“Nekas, nekas – mēs jau uzmanīsim, viņam nekas ļauns nenotiks.”

Vēlāk biedri Akadēmijā prasīja:
“Vai tu tanī akmeņu čupā visu nakti gulēji?”
“Visu nakti iedzērām. No rīta nebija vairs ko mājās iet, gāju uz Akadēmiju. Pusceļā uznāca gurdums. Gribējās atpūsties. Akmeņos varēja ērti apsēsties. Sāku aprunāties ar strādniekiem. Saulīte silti sildīja. Aizmigu.””

Arturs Padegs 

“Jau stipri slims, Kārlis strādāja pie skaista, ļoti smalki izstrādāta zīmējuma “Sapņu zīmētājs”. No mūsu sarunām man ir pārliecība, ka viņš pats visu savu īso mūžu bija sapņu un iedomu zīmētājs. Vienmēr viņš meklēja īpatnējus, izteiksmīgākus līdzekļus savu domu un ideju parādīšanai. Cilvēkus un to dzīvi, pat dabu, viņš iedomājās un attēloja nereāli, vismaz neparasti. Arī paša apģērbs un stāja bija īpatnēja. Varbūt tamdēļ daudzi viņa darbus un pašu neatzina un zemu vērtēja. Var jau domāt, ka Kārlis tā dzīvoja, ģērbās un zīmēja, lai ar savām ārišķībām pievērstu sev uzmanību.”

Avoti:

Kalnačs J., Variācijas par Kārļa Padega tēmu, Apgāds "Jāņa sēta", Rīga, 1996

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Oriģināls vai viltojums?

Vai vari noteikt, kuri darbi ir oriģināli un kuri – viltojumi?

Padegs un “Vāravs”

Vai Padegs tiešām bija Anšlava Eglīša stāsta “Vāravs” prototips?

Karikatūrists “Svaros”

Laikā no 1930. līdz 1931. gadam Kārlis Padegs radīja ap 170 karikatūru satīras izdevumā “Svari”.