Kirils Kobrins, 'Rīgas Laiks': Eiropas vērtības
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Kāpēc mēs ar mūsdienu mākslu saprotam tikai un vienīgi kaut ko nesaprotami kubistisku, sagrozītu, līdz pat ķieģeļu čupai, kas ir instalācija, kura tiek finansēta no valsts budžeta?" Medinskis piebilda, ka "negribētos saukt par mūsdienu mākslu vienīgi to, kas nav saprotams lielākajam cilvēku vairumam".
"Medinskis paskaidrojis, kas ir mūsdienu māksla", colta.ru/news/752, 9. oktobrī

Līdz pat pašam pēdējam teikumam es nerunāšu par naudu. Values, "vērtības", es šeit saprotu kā vārdus, kas sakārto sistēmā mūsu priekšstatus par lietām, kuras savukārt radījusi vēl lielāka mūsu priekšstatu sistēma; to tad arī sauc par "Eiropu". Mišels Fuko būtu apmierināts. Būtībā runa būs par domāšanas paradigmu.

Lai cik tas liktos dīvaini, sarunu par Eiropas vērtībām var sākt ar izteikumu, kas pieder absolūtam neeiropietim, - izteikumu, kurš nenāk no eiropeisko vērtību darbības zonas. Runa ir par Krievijas kultūras ministru Medinski. Šis cilvēks ar Brežņeva komjaunieša seju un biogrāfiju ar tā iestādījuma nosaukumu, kur gatavoja Politbiroja un KGB eksporta pavadoņus, labprāt izsakās par smalkām tēmām. Nesen, kad bija izcēlies kārtējais skandāls ar skaļām mūsdienu mākslas performancēm Krievijā, viņš, atrazdamies kaut kur patālāk, gandrīz vai Azerbaidžānā, paziņoja: "Nekādu vispāreiropeisku vērtību nav." Vārdu sakot, ir tikai atsevišķu nacionālo kultūru "vērtības", un tās atrodas noteiktās robežās, kuras sakrīt ar valstu robežām. Aiz šī izteikuma rēgojas kārtējais ideoloģiskais (un, no satura viedokļa, diezgan nožēlojamais) uzdevums: ja nav "eiropeisko vērtību", bet ir dažādas dažādu Eiropas valstu vērtības, tātad Krievijai ir pilnas morālās tiesības turēties pie savām īpašām "vērtībām" (iekavās - šo vērtību saraksts acīmredzot jāapstiprina ministram Medinskim un prezidentam Putinam) un tās nav jāsamēro ne ar ko svešu. Teiksim, Francijai ir savas vērtības, bet Krievijai, lūk, ir savas. Un ar ko krievi sliktāki par frančiem? Tātad arī samērot Krieviju ar kādu universālu "Eiropu" (tas vienmēr beidzas ar kaut ko nepatīkamu un sarūgtinošu) ir bezjēdzīgi. Tātad - mēs darīsim, kā gribam, ne ar vienu nerēķinoties.

Tik vāja loģika lieliski raksturo sīku KGB aģentu vai par patriotu pārtapušu Maskavas Starptautisko attiecību institūta absolventu. "Vāja" - jo tā tiek būvēta uz aplamām premisām; vāja - jo tā ir izdomāta, lai par katru cenu attaisnotu gala secinājumu; vāja - jo to pilnīgi neinteresē pašas sarunas veids un, patiesību sakot, arī pats sarunas priekšmets - vērtības. Tikai tā Medinskis, kurš spriež gluži kā viltīgs barbaru priekšstāvis, ko nav pieņēmusi Romas impērija, spēj piesegt acīmredzamu un bēdīgu faktu - mūsdienu Krievijai patiešām nav tiešas saistības ar Eiropas vērtībām. Saistība ar Eiropas dzīves ārējo uzbūvi, protams, ir: iedzīvotāji ģērbjas aptuveni līdzīgi (ja neņem vērā savādo pieķeršanos smagajam zeltam un līksmajiem spīdīgajiem izšuvumiem uz visa, ieskaitot džinsus), kā ģērbjas arī uz rietumiem no Rietumu Dvinas; tie paši tirdzniecības moli, šosejas, vilcieni, divaisi un gadžeti, un pat naktsklubi. Viss ir tāpat. Taču ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi, kā iekārtota cilvēka apziņa, kurš ir ietērpts (samērā) eiropeiskās panckās, kurš veic šopingus molos, brauc ar auto, kratās diskotēkās. Un, pats galvenais, kādus vārdus līdz ar to visu saka valsts, kura - kā Krievijā ir bijis gandrīz vienmēr - cenšas šo apziņu noformēt ar savu rūpīgi piemeklēto retoriku?

Bet vārdi tiek izteikti, piemēram, tādi. Nedēļu pēc paziņojuma, kurā tika noliegtas eiropeiskās vērtības
vispār, tas pats Medinskis, apmeklējot Maskavas Manēžu, metās virsū "mūsdienu mākslai" vismuļķīgākajā veidā, kāds vien kultūras ministram būtu iespējams. Norādīdams uz kādu instalāciju no ķieģeļiem, viņš paziņoja (tulkoju ikdienas valodā), ka šī "ķieģeļu čupa" nav māksla, ka valstij "mūsdienu māksla" nav jāatbalsta, visbeidzot, ka patiesībā mūsdienu māksla ir visa māksla, kas tiek radīta mūsdienās. Nedaudz līdzīgi - paldies Dievam, pēc intonācijas, nevis pēc sekām - tam grautiņam, kuru aptuveni pirms 50 gadiem tajā pašā manēžā sarīkoja Hruščovs. Žurnālisti un kaismīgie krievu publicisti tūlīt pat ierunājās par "PSRS atgriešanos" - taču pilnīgi aplam. Hruščovs naivo, uz noasfaltētās padomju augsnes izdīgušo modernismu grāva, minot oficiālās staļinisma kultūras politikas pēdās. Medinskis vienkārši pateica, ko domā, bez kādiem organizatoriskiem secinājumiem. Un tieši tas ir pats interesantākais. Ministrs patiešām apstiprināja: gan viņa paša apziņai, gan viņam piekrītošās lielākās Krievijas iedzīvotāju daļas apziņai nav nekāda sakara ar Eiropas vērtībām.

Tikai tā - kā teiktu teologi, apofātiski - var sākt iezīmēt vērtības, uz kurām balstīta mūsdienu Eiropa. Šīm vērtībām ir vēsturiski nosacīts raksturs, un tas nozīmē trīs lietas. Pirmkārt: tās izveidojušās šīs pasaules daļas iepriekšējās vēstures rezultātā. Otrkārt: pašreizējā veidā tās ir izveidojušās salīdzinoši nesen, un nodrošināt to funkcionēšanu ir sarežģīti, tas prasa piepūli, visnotaļ apzinātu. Treškārt: šīm vērtībām ir savs mūža garums; tikko Eiropas sabiedrība par tām vairs nespēs vienoties vai arī pārtrauks tās atbalstīt ar saviem materiālajiem un nemateriālajiem pūliņiem, tām - mūsdienu eiropeiskajām vērtībām - pienāks gals. Tādējādi runa nav par kaut kādām absolūtām idejām vai arhetipiem, kas it kā nosakot, kas Eiropa ir un kas tā nav; tieši otrādi: "eiropeiskums" ir apzinātas izvēles rezultāts, un šo izvēli, starp citu, īsteno tieši indivīds. Teiksim, piemēra pēc, Nadežda Tolokoņņikova izvēlējās būt eiropiete, bet ministrs Medinskis - ne. Ungāru galēji labējie radikāļi izvēlējās pārtraukt būt eiropieši, bet puiši no indiešu takeaway ēstuves blakus manam Londonas miteklim izvēlējušies par tādiem būt. Un viss. Nekāda platonisma vai hēgelisma.

Sastādīt šeit kādu (pat nepilnīgu) šo vērtību sarakstu būtu sarežģīta, iedomīga un neveiksmei lemta nodarbe. Vispirms jau tajās nevar uzrādīt nekādu hierarhiju, tā ikviena galvā ir atšķirīga - bet kā lai sastāda sarakstu, ja sarakstā iekļauto nesanumurē pēc kārtas? Otrkārt, eiropeisko vērtību ir daudz; atklāti sakot, es vienkārši baidos, ka varētu kaut ko nejauši izlaist. Ņemsim vērā - izlaist nevis aiz aizmāršības, bet tādēļ, ka tās it kā ir pašas eiropeiskās dzīves matērijas saturs; tās speciāli izcelt nav viegls darbs, kas veicams, apstādinot rutīnas ieeļļoto mehānismu, - gluži kā pazīstamajā līdzībā, kurā simtkājis kļūst paralizēts, kad sāk aizdomāties, kā pats pārvietojas ar tādu ekstremitāšu daudzumu. Tādēļ pati efektīvākā metode ir uz labu laimi izraut to vai citu vērtību un aplūkot to gan atsevišķi, gan kā visu eiropeisko vērtību sistēmas daļu. Un, lūk, šeit mums palīdz Medinskis. Jā, jā, mūsdienu māksla. Contemporary art.

Nekas mūsdienu pasaulē neizsauc tik daudz izsmiekla, neizpratnes un nicinājuma, nekas mūsdienu pasaulē nemaksā tik dārgi kā mūsdienu māksla. No vienas puses, tā jau vairs nav īsti māksla, bet kaut kāda sabiedrības pārveidošanas darbība (audzināt, izklaidēt utt.); dažādas instalācijas, kas grezno Eiropas pilsētu publisko telpu, liecina, ka mūsdienu māksla ir maksimāli demokrātiska. No citas puses, tā ir viena no pašām noslēgtākajām mūsdienu Eiropas un Ziemeļamerikas dzīves jomām; šaurs ir tās interpretu, kuratoru un pircēju loks. Tā ir lielas naudas pasaule ar dīvainām, visbiežāk - tukšām iedomām, ka tā ir kaut kas nozīmīgs. Vienkāršā cilvēka reakcija uz mūsdienu mākslu parasti maz atšķiras no padzīvojušā komjaunieša Medinska - ķiķināšana, nesapratne, apsūdzības pīlīšu pūšanā. Un, visu to ņemot vērā - es uz to pastāvu -, contemporary art kā sabiedrības kultūras institūts, bez šaubām, ir eiropeiska vērtība.

Vispirms jau, atšķirībā no sava priekšgājēja modernisma, contemporary art nedala mākslu "radītājos" un "publikā". Tad jau drīzāk otrādi - tiek pieņemts, ka pastāv kāda kopēja vieta, kur ikviens gadījuma pēc var kļūt gan par mākslinieku, gan par skatītāju. Mūsdienu māksla ir svarīga kā lauks, kā telpa, kurā dažādi cilvēki cenšas (ak vai, biežāk gan neveiksmīgi) izdabūt no apkārtējās pasaules jēgu; paši negantākie pat uzdrošinās radīt jaunu jēgu. Bet jau ar pirmo punktu būtu diezgan, lai slavētu mūsdienu mākslu, ja tas būtu nepieciešams. Mediji vairs nav tāda vieta, politika - arī; palikusi tikai vecā labā literatūra, kino, mūzika. Arī tur notikušas krietnas pārmaiņas, tomēr ne tādas kā art, mākslā. Māksla vairs it kā nav par to, par ko tā bija - nevis par atdarināšanu, nevis par kādu simbolismu un alegorismu lielu ideoloģisku un reliģisku sistēmu ietvaros, pat ne vairs par skaistumu. Es pat riskēšu teikt, ka mūsdienu māksla ir vienkārši rāmītis, kas tiek uzlikts jebkuram dzīves gabalam, norobežojot to, liekot mums to aplūkot uzmanīgāk, liekot izdarīt secinājumus par pasauli, sevi. Citiem vārdiem sakot, tas ir žests, intence, procedūra, bet nevis gatavs artefakts.

Otrkārt, mūsdienu māksla ietver pati savu aprakstu un izskaidrojumu. Vēl vairāk, šis apraksts (nosauksim to konceptuāli par "dokumentāciju") visbiežāk ir svarīgāks par pašu objektu. Detalizēts, sīks apraksts, kas dod iespēju nemitīgi reflektēt, neņemot vērā tādas nodarbošanās nepiedienību, izkrist no laika, kurā risinās ikdiena. Ķieģeļu kaudze pati par sevi ir tikai ķieģeļu kaudze, taču, ievietota mūsdienu mākslas rāmītī, pavadīta ar paša mākslinieka, kuratoru, kritiķu un citu cilvēku aprakstu, tā kļūst par nozīmīgu to cilvēku apziņas faktu, kuri līdzdarbojas procesā, un viens nav atdalāms no otra. Atgādināšu, ka skaidri artikulēta refleksija bija Eiropas kultūras raksturīga pazīme. Mūsdienu mākslā tā savietojas ar gribas aktu - lai radītu rāmīti un uzvirzītu to virsū kādam dzīves laukumam, nepieciešama krietna piepūle. Viktors Šklovskis to nosauktu par "automātisma pārtraukšanu". Dažos contemporary art darbos viņš atzītu savu iemīļoto "paņēmiena atkailināšanu".

Visbeidzot, treškārt. Nepretendējot uz universālumu, neizslēdzot citas mākslas (komercmākslas, "augstās mākslas", vienalga) pastāvēšanu, contemporary art koncentrē sevī vēl vienu svarīgu eiropeisku vērtību - multikulturālismu. Tā noliedz sarunu sistēmā, kur "tas ir labāk nekā tas, jo ir skaistāks, nozīmīgāks, vērtīgāks", jo tāda saruna neizbēgami risinās, vadoties no neskaidrām, neizreflektētām, sākotnējām pozīcijām, un izslēdz kopīgu valodu ar to, ar ko šī sarunāšanās notiek. Dīvainā veidā tieši multikulturālisms ir tas rāmītis, kurā iespējama ne vien dažādu kultūras fenomenu līdzāspastāvēšana, bet arī to dažādības atzīšana, balstoties uz apsvērumu, ka šeit un tagad tie atrodas blakus. Tas nedaudz atgādina budistu koncepciju, saskaņā ar kuru pasaule sastāv no miriādēm dharmu un ikviena no tām ir atsevišķa - gan dharma, vārdā "Karš un miers", gan dharma, vārdā "Trīs musketieri", gan dharma, vārdā ""Kara un miera" un "Trīs musketieru" salīdzinošā analīze". Vienīgi mūsu apziņa spēj izraut dharmas no šī bezgalīgā okeāna un kaut kā savietot, radot domu kon­strukcijas, ieviešot cēloniskas sakarības un tā tālāk. Vienkāršoti sakot, to arī sauc par "brīvību". Maksimāli tā izpaužas vienā nelielā pasaules daļā, kur - droši vien - nedzīvo tik bagāti un pat ārēji ne tik interesanti kā šur tur citur, tomēr kur jau gandrīz 70 gadus cilvēki nenogalina cits citu masveidā, kur viņi ļauj dzīvot sev un citiem, dodot iespēju sev un citiem - padomāt. Šo galveno Eiropas vērtību Medinskis nekad nesapratīs. Viņam un viņa biedriem "eiropeiskās vērtības" ir tas, ko var nopirkt par mežonīgo krievu naudu šopinga laikā Londonā vai Milānā.

Sharing Options

Source

Rīgas Laiks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus