Šā gada festivālā "Rīgas Ritmi" uzstāsies izcilais itāļu džeza ģitārists Antonio Forčione (Antonio Forcione), kurš savu meistarību un stila izjūtu koncerta apmeklētājiem demonstrēs 4. jūlijā Rīgas Doma dārzā.
Forčione ir daudzkārt godalgots ģitārists, komponists un arī ļoti harizmātisks skatuves mākslinieks. Festivālā "Rīgas Ritmi" ģitāras spēles meistars piedāvās dinamisku oriģināldžeza programmu, kuras stilistiskās ietekmes rodamas Latīņamerikas un Āfrikas mūzikā. Antonio paceļ ģitāras spēli jaunā mākslinieciskās izteiksmes līmenī, un daudzās balvas, ko viņš ieguvis dažādās pasaules malās, apliecina viņa ģenialitāti. Pirms tikšanās Rīgā sazinājāmies ar Antonio "Zoom" platformā.
Jūs esat gan lielisks ierakstu mākslinieks, gan harizmātisks skatuves mākslinieks. Kas jūs piesaista vairāk – darbs studijā vai koncerti?
Paldies par jaukajiem vārdiem! Es sevi daudz vairāk iztēlojos kā dzīvās mūzikas mākslinieku. Mani piesaista un vienlaikus aizrauj nezināmā stihija. Uzskatu, ka jebkurā mākslas formā visvērtīgākā ir komunikācija. Kad ir tiešā komunikācija, tai ir milzīga vērtība. Taču nevēlos noniecināt arī ierakstu procesu. Ieraksti ir svarīgi. Tā ir kā sazināšanās citā laikā. Taču tieši tūlītējai komunikācijai ir vislielākā vērtība.
Īpaši džeza mūzikā, kad var sajust publiku un improvizēt?
Jā. Džeza mūzika atšķiras no citām mūzikas disciplīnām, jo tajā ir improvizācija. Improvizācija ir ļoti svarīga. Visu laiku jāsaskaras ar nezināmo, tajā ir uzdrīkstēšanās elements. Kad uzdrošinies kaut ko darīt, tas kļūst svarīgi. Tas arī liek kļūt par mākslinieku, sasniegt jaunas robežas. Vēlies zināt, kur tad ir tavas robežas, vienmēr meklē, kā tās varētu pārkāpt. Patiesībā ir ļoti svarīgi, lai ikvienam cilvēkam būtu šāda veida attiecības ar savu dzīvi. Māksliniekiem tas ir kā vingrinājums, pat ikdienas vingrinājums, jo īpaši, ja runājam par džeza mūziķiem. Tas nenozīmē, ka, piemēram, klasiskajā mūzikā šā elementa nav. Arī tur tas ir, bet klasiskajā mūzikā daudz lielāka nozīme ir tā sauktajām tīrajām notīm, īstajām notīm, kas nospēlētas īstajā vietā un laikā. Tajā ir tāda ilgmūžības sajūta. Bet man patīk tieši improvizēt. Manā mūzikā ir daudz improvizācijas elementu, tajā pašā laikā man ļoti svarīgas ir arī muzikālās tēmas. Kad es komponēju, man rūp gan improvizācija, gan melodiskā tēma. Ir ārkārtīgi svarīgi atrast pareizo noskaņu, pareizo melodiju, pareizo redzējumu uz to, ko īsti vēlos pateikt.
Kādu programmu varam sagaidīt no jums festivālā "Rīgas Ritmi" – vai tas būs oriģināls dažādu muzikālu ietekmju džezs?
Esmu ierakstījis aptuveni 20 oriģinālmūzikas albumus, ir no kā izvēlēties. Taču šajā gadījumā es visticamāk izvēlēšos vairāk uz ritmu balstītas kompozīcijas, īpaši no sava albuma "Sketches of Africa". Kā mūziķis esmu apceļojis visu pasauli un kā sūklis uzsūcis visu sev apkārt. Apmēram dažus mēnešus paliku Zimbabvē, pirms šī albuma ierakstīšanas padzīvoju arī Dienvidāfrikā. Absorbēju visu, ko vien varēju uztvert. Londonā man ir draugi no Āfrikas. Spēlēju, piemēram, ar Sekū Keitu (Seckou Keita), arī dažiem brazīliešiem, kuri daudz aizguvuši no Āfrikas kultūras. Rīgā būšu kopā ar Matēusu Novu (Matheus Nova), kurš ar mani spēlē jau daudzus gadus. Viņš ir neticami talantīgs basģitārists. Rīgā Matēuss spēlēs akustisko basu, ar ko viņš liek visam, pat folkmūzikai, izklausīties funky. Viņam tas sanāk tik tiešām ticami. Un būs arī Jansens Santana (Jansen Santana), kurš ar mani spēlē jau četrus gadus. Fantastisks perkusionists ar lielisku grūva izjūtu. Esmu ļoti priecīgs, ka drīzumā atkal uzstāšos kopā ar viņiem. Starp citu, pavisam drīz, aprīļa beigās, es ar viņiem uzspēlēšu arī "Ronnie Scott’s" klubā Londonā.
Matēuss un Jansens abi ir Brazīlijas mūziķi, kas dzīvo Londonā, vai ne?
Viņi ir ne tikai brazīlieši. Viņi ir brazīlieši no Bahijas! Un tā ir visvairāk uz Āfriku orientētā Brazīlijas daļa. Man tas ir ļoti svarīgi, jo, kad man bija vienpadsmit gadu, es ļoti vēlējos kļūt par bundzinieku. Nekad nedomāju, ka kļūšu par ģitāristu, jo gribēju būt bundzinieks!
Un kas notika?
Notika kāds jauks vīrelis, kurpnieks, kurš dzīvoja zem mūsu dzīvokļa un kuram ļoti nepatika mana bungošana. Tāpēc viņš parunājās ar manu tēvu, un tēvs pēc sešiem mēnešiem, kad šis nabaga kurpnieks jau bija kļuvis vai traks, atnāca ar lietotu ģitāru un teica – varbūt pamēģini, dēls, paspēlēt ģitāru. Taču nekad neesmu aizmirsis savu pirmo vilkmi pie mūzikas, kas bija saistīta ar ritma pievilcīgumu. Tāpēc es spēlēju kopā ar Āfrikas vai Kubas, arī Brazīlijas bundziniekiem un basģitāristiem.
Bet jūs nākat no Dienviditālijas, kurai ir ļoti bagāts muzikālais mantojums. Kā tas ir ietekmējis jūsu daiļradi?
Tas mani ir ļoti ietekmējis, jo man bija divi onkuļi, kuri spēlēja akordeonu. Sešu, septiņu gadu vecumā klausījos tautas mūziku, Itālijas dienvidu daļā ir ļoti daudz tautas mūzikas. Daļa mūzikas ir izteikti balstīta uz ritmu, piemēram, tarantella. Man tas ļoti patika, tādēļ kādā brīdī paņēmu rokās mandolīnu. Man bija 12, 13 gadu, kad es uz mandolīnas spēlēju visus tos valšus, tādu vecmodīgo mūziku. Domāju, ka tas manī iedēstīja domu, ka uz šīs Zemes ir daudz muzikālo bagātību. Katrā valstī ir savas muzikālās saknes, ko atrast. Tā es to uztveru joprojām. Tāpēc mans sapnis ir ierakstīt arī "Kubas skices", "Brazīlijas skices", "Turcijas skices" un varbūt arī Latvijā nonākšu pie jūsu tautas mūzikas, jo ticu, ka katrā šīs Zemes vietā ir tik tiešām daudz bagātību un mums savukārt ir par daudz mainstream mūzikas.
Protams! Mums arī ir bagāts muzikālais mantojums. Varbūt arī jūs tajā atradīsiet iedvesmu kam jaunam.
Esmu pārliecināts, ka tā tas varētu notikt!
Kāpēc jau astoņdesmito gadu vidū nolēmāt kļūt par londonieti? Ko tas mainīja jūsu muzikālajā karjerā?
Pabeidzu mākslas studijas un 18 gadu vecumā pārcēlos uz Romu, lai studētu džezu. Trīs gadus mācījos džezu no amerikāņu grāmatām. Visvairāk atceros kādu jauku leģendārā ģitārista Bārnija Kesela (Barny Kessel) grāmatu, kurā katra uzdevuma beigās, katrā lappusē bija neliela rindkopa angļu valodā. Es biju tik sarūgtināts, jo nevarēju neko no tā izlasīt. Jutu, ka tas ir kaut kas, ar ko man būs dzīvē jāsaskaras. Proti, jāiemācās angļu valoda. Citādi gadījās arī tā, ka pēc uzstāšanās kādi angļi sāka ar mani sarunu, un es nevarēju ar viņiem aprunāties. Tāpēc 1983. gadā, kad man bija 23 gadi, nolēmu, ka man jādodas kaut kur, kur es varu runāt angliski. Un Londona bija pirmais variants, tā bija tuvāk Itālijai. Es negribēju doties uz Štatiem. Tas bija pārāk tālu.
Aizbraucu uz Londonu ar ģitāru, vecu somu un pilnīgi neziņu, ko sagaidīt. Domāju, ka palikšu trīs mēnešus. Taču tad iesaistījos ielu izklaidē. Biju ļoti jauns, spēlēju uz mandolīnas Pako de Lusijas (Paco de Lucia) dziesmu un… uzvarēju BBC ielu muzikantu konkursā. Tikai divus mēnešus vēlāk jau biju kaut ko reālu izdarījis, un uztvēru to kā viesmīlīgu uzaicinājumu. Paliku Londonā, un pārējais jau ir vēsture. Pēc tam sekoja ieraksti ar "Virgin Records", koncerti. Tas ir bijis neticams ceļojums, un esmu ļoti pateicīgs par visu notikušo. Vienmēr esmu gribēju būt mūziķis. Jau 16 gadu vecumā nolēmu, ka vēlos pelnīt iztiku tikai ar mūziku, un tas tik tiešām ir tas, ko es joprojām daru. Tas patiesībā ir ļoti savāds stāsts, jo pēc ierašanās Londonā, tikai četrus gadus vēlāk, 1987. gadā, es jau koncertēju kopā ar pašu Bārniju Keselu, arī ar Bireli Lagrēnu (Bireli Lagrene), ar Mārtinu Teiloru (Martin Taylor). Jau sāku dzīvot kā sapnī, kurā viss tik tiešām notika realitātē!
Kurus vēl jūs uzskatāt par saviem galvenajiem ģitāras varoņiem? Jūs esat dēvēts par "akustiskās ģitāras Hendriksu"!
Laikam ejot, protams, varoņi mainās. Kad es biju bērns, kad sāku spēlēt ģitāru, Džimijs Hendrikss bija mans pirmais īstais varonis. Tad bija Santana. Viņam bijusi liela ietekme uz manu mūziku, jo sajutu, ka Santanam piemīt liricisms, melodiskums, kas patīk itāļiem. Taču ritms bija ļoti latīnisks, sajutu tajā gan aizraujošu skaistumu, gan melodiskumu. Vēlāk, kad man bija 16 gadu, mans draugs bija liels hi-fi fans. Ziniet, tie ir tie džeki, kuriem mājās ir visi iespējamie vinila ieraksti. Viņam patika, kā es spēlēju, un viņš uzaicināja mani ciemos, teikdams – nāc un paklausies šo! Un viņš uzlika uz atskaņotāja Džona Maklaflina (John McLaughlin) albumu "My Goal’s Beyond". Neticami! Mani tas ļoti pārņēma, jo es to īsti labi nesapratu, taču jutu, ka tajā sajūtā ir kaut kas lielisks. Pēc tam gadiem ilgi sekoju Džonam Maklaflinam. Viņš bija mans varonis. Es viņu satiku, Korsikā arī uzstājos kopā dubultajā koncertvakarā. Viņš man daudz devis muzikālā redzējuma, disciplīnas un, kas vēl svarīgāk, arī oriģinalitātes ziņā. Visus šos elementus joprojām cenšos kaut kā ielikt savā mūzikā. Man patīk apzināties, ka esmu oriģināls. Lai ko es darītu, es necenšos nevienu atdarināt.
Ko jums nozīmē ģitāra? Vai tas ir tuvākais radinieks?
Ģitāra man ir kā skaists kanāls. Lielisks kompanjons, un, jā, arī veids, kā es izsaku lietas, kuras nekad nevarētu izteikt vārdos vai vēl citos veidos. Es jūtos ļoti ērti jebkurā mājā, kurā ir kaut viena ģitāra. Man ir draugi, kuriem Londonā ir restorāni. Ja viņiem nav pie sienas ģitāras, es saku, ka neiešu ciemos. Vienmēr ir jābūt ģitārai!
Kurš ģitārkompanjons jums ir tuvāks – sešstīgu vai divpadsmit stīgu?
Viennozīmīgi sešstīgu ir tas, ar ko vairāk jūtos kā savās mājās. Tā ir mana komforta zona. Bet es spēlēju arī divpadsmit stīgu ģitāru. Un patiesībā īpaši mīlu savu bezfretu ģitāru. Tā skan ļoti skaisti, tai ir tāds Tuvo Austrumu skanējums. Es devos uz semināru Turcijā, un tur ir daudz lielisku bezfretu ģitāru spēlētāju. Patiesībā tagad spēlēju kopā ar bezfretu ģitāristu no Turcijas vārdā Cenks Erdogans (Cenk Erdogan). Mums ir lielisks duets. Man vienmēr patīk nonākt bīstamajā radošajā zonā, jo briesmas dažkārt var nest mūsos labāko.
Tas izklausās pēc jūsu nākamā iespējamā projekta vai albuma.
Varbūt, bet tagad jau četrus piecus gadus esmu bijis Kubā, izbraukājis valsti uz augšu, uz leju. Es uzņēmu dokumentālo filmu par Kubu, stāstu tajā par trubadūriem. Un tagad gribētu noslēgt šo apli ar "Kubas skicēm" ("Sketches of Cuba"). Tas ir mans nākamais projekts.
Izklausās, ka būs daudz salsas!
Jā, tā ir dejas tēma. Bet vēlos to pasniegt arī kā kaut ko klausīšanās procesam domātu. Bet kopā ar grūvu, protams.
Vai Rīgas koncertā būs arī kādas Kubas skices?
Jā, iespējams, es kaut ko uzspēlēšu un pastāstīšu kādu nelielu stāstu par savu ceļojumu Kubā. Jo tas bija brīnišķīgs ceļojums. Es vispār gribētu būt muzikālais stāstnieks!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
