Kādēļ cilvēkiem patīk atšķirīgas sejas un vaibsti? Viens un tas pats cilvēks kādam šķitīs simpātisks, kamēr otrs nepatikā pat noskurināsies. Parunāsim par cilvēka ārieni?

Īsumā

Fiziskā pievilcība ir neobjektīva īpašība, tas ir mūsu izvēļu atspulgs, aiz kura slēpjas daudzi motīvi: no neiroķīmiskiem un bioloģiskiem mehānismiem, kas saistīti ar dzimtas turpināšanai piemērotākā optimālā partnera izvēli, līdz kultūras stereotipiem, sociālajai ietekmei un, protams, paša pieredzei. Tieši tai ir galvenā ietekme uz mūsu gaumi, un tieši tā nosaka skaistuma subjektīvo uztveri.

Bet tagad plašāk

Cita cilvēka ārienes vērtējumam var būt dažādas nozīmes. Ja mums viņš ir simpātisks, tas var norādīt uz:

  • vēlmi pēc ilgtermiņa saiknes (pēctecības radīšana);
  • pēkšņu dzimumtieksmi (nedomājot par ilgstošām attiecībām);
  • estētisko vilkmi: mēs atzīstam cilvēka "objektīvo" pievilcību ("pareizus" sejas vaibstus, kas atbilst populāriem skaistuma standartiem), iespējams, neapzināti tīksmināmies, taču galu galā secinām, ka viņš vai viņa "nav mūsu gaumē".

Tas nozīmē, ka dažādiem cilvēkiem viena un tā pati persona var šķist pievilcīga dažādu iemeslu dēļ. Savukārt mūsu simpātijas nosaka vairāki mehānismi.

Bioloģija un evolūcija

Atbilstoši kādai populārai teorijai mēs neapzināti uzskatām par pievilcīgiem cilvēkus ar veselīgu ārieni. Tos, kuriem ir simetriska seja (pazīme, kas liecina par normālu attīstību bērnībā un pusaudža vecumā), tīra un līdzena āda, pareizi vaibsti un veselīga sejas krāsa. Evolūcija liek nojaust, ka ar šādu partneri mums ir daudz vairāk izredžu radīt dzīvotspējīgus pēctečus.

Tāpat mūs piesaista ļaudis ar vidusmēra ārieni – tipisku tai valstij vai reģionam, kurā dzīvojam. Piemēram, par vispievilcīgākajām lūpām uzskatām tās, kas formas un izmēra ziņā ir pa vidu starp visplānākajām un visbiezākajām. Gluži tāpat ir arī ar pārējām sejas daļām. Apvienojot vienā sejā vidusmēra vaibstus, kas raksturīgi noteiktai etniskajai grupai, iegūsim "ideālo" seju – no šīs etniskās grupas aspekta. Sejas, kas nebūtiski atšķirsies no "zelta vidusceļa", arī tiks pieskaitītas pie simpātiskajām un pievilcīgajām. Kādēļ mums tik ļoti patīk vidusmērs? Visdrīzāk, cilvēks ar šādu ārieni izskatās pēc dažādu gēnu "nēsātāja", savukārt ģenētiskā daudzveidība paaugstina pēcteču izdzīvošanas izredzes.

Mūsu gaumi ietekmē arī hormoni. Runājot par heteroseksuāļu izvēlēm, vīriešus piesaista sievišķīgāki sejas vaibsti, savukārt sievietēm tīkamāks šķiet maskulīnisms. Sievišķīgas ārējās pazīmes (noapaļoti kaktiņi, neliels zods, lielas acis, arī – apmatojuma neesamība) bieži vien norāda uz pietiekami augstu sievišķo dzimumhormonu līmeni. Savukārt vīrišķīga āriene (ass, izteikts zods, augsti vaigu kauli, sejas apmatojums) – tipiska augstas testosterona koncentrācijas pazīme. Sievietēm viņu izvēles un gaumi ietekmēt var pat viņu hormonālais fons. Ir pētījumi, kuros noskaidrots, ka ovulācijas periodā sievietēm pastiprinās tieksme pie vīriešiem ar izteikti maskulīniem sejas vaibstiem.

Izklausās loģiski, taču – cik ļoti šie bioloģiskie pamatmehānismi vada mūs realitātē? Atsevišķu pētnieku iegūtie dati rāda, ka šajā shēmā mēdz būt nobīdes. Piemēram, ir pētījumi, kuros pierādīts, ka cilvēkiem nav svarīgi, cik simetriskas ir citu sejas (absolūti simetriskas sejas daudziem šķiet dīvainas, turklāt cilvēki ar pareizām sejas līnijām patiesībā nemaz nav veselīgāki par citiem). Vidusmēra seja ne vienmēr ir pievilcības ķīla. Ne vienmēr estrogēna līmeņa ietekmē sievietēm masukulīnie vīrieši šķiet pievilcīgāki (gadās arī tā, ka klavierkoncerts ir daudz tīkamāks). Un galu galā, ja jau bioloģiskajiem mehānismiem būtu primārā nozīme, mūsu izpratne par skaistumu nebūtu tik subjektīva.

Kultūra un sociums

Mūsu izvēles nemanāmi veido kulturāli sociālā atmosfēra, kurā augam. Piemēram, mēs neapzināti mainām izpratni par cilvēka (vai tipāža) pievilcību atkarībā no tā, cik augstu vai zemu to vērtē apkārtējā sabiedrība. Izrādās, ka mūs ietekmē arī svešinieku viedoklis – tā noskaidrots pētījumā, kas publicēts 2016. gadā. Amerikāņu pētnieki salīdzināja, kā pētījuma dalībnieki vērtē fotoattēlos redzamo seju pievilcību pirms un pēc tam, kad uzzina vidējo pievilcības atzīmi pēc tam, kad to novērtējuši citi pētījuma dalībnieki. Izrādījās, ka svešinieku vērtējums ietekmē to, kā uztveram sejas pat neironu aktivācijas līmenī. Līdzīgā eksperimentā, kas īstenots Džona Hopkinsa universitātē, visi dalībnieki pēc tam, kad bija uzzinājuši pārējo viedokli, ātri vien visus vērtēja vienādi.

Kur slēpjas kultūras un sociālo tendenču "lipīgums"? Nosliece neapzināti pielīdzināties svešam viedoklim ir visnotaļ pragmatisks psiholoģiskais mehānisms, kas palīdz noņemt smadzenēm lieku darba slodzi, skaidro psihologs Entonijs Litls. "Iespēja balstīties uz citu cilvēku pieredzi taupa spēkus, kas būtu jātērē, pašam meklējot informāciju. Savukārt līdz ar sociālo tīklu attīstību šī abpusējā "apmācība" nonākusi planetārā līmenī!"

Pieredze

Tieši pieredze mūsu izvēlēm piešķir individualitāti. Neraugoties uz to, ka tā nerodas vakuumā.

Imprintings. Nereti mūs "velk" pie cilvēkiem, kas ārēji atgādina mūsu vecākus. Un tas ir visnotaļ dabiski. Jau kopš dzimšanas mūsu vecāku vaibsti un mīmika cieši nostiprinās mūsu psihē. Šo procesu dēvē par imprintingu. To cilvēku, kas mums nodrošinājuši iespēju izdzīvot, tēls tik dziļi iesēdies atmiņā, ka mēs orientējamies uz to pat pieaugušo dzīvē, izvēloties partneri ilgstošām attiecībām. Runa nav par burtisku sakritību: nepieciešams nevis klons, bet "rimeiks". Pietiks vien ar dažām sakritībām: tāda pati mīmika vai sejas forma, līdzīga lūpu forma, attālums starp acīm utt. Pēc šāda paša principa mums var patikt arī tie cilvēki, kas ārēji līdzinās ar personu, ar kuru mums bijušas pirmās nopietnās attiecības.

Personības vērtējums. Skaidrs, ka mūs piesaista cilvēki ar līdzīgu raksturu un dzīves uzskatiem. Kāds sakars ar to fiziskajai pievilcībai? Spriežot pēc dažādiem pētījumiem, mēs protam samērā precīzi noteikt atsevišķas rakstura šķautnes – no pašvērtējuma līmeņa līdz reliģiskajai pārliecībai – ne tikai no cilvēka sejas, kontaktējoties klātienē, bet arī no fotogrāfijām. Šo informāciju nolasām neapzināti jau pašā pirmajā skatienā. Un tikpat neapzināti mēs novērtējam saderības līmeni. Un no šiem secinājumiem atkarīga arī otra cilvēka pievilcība mūsu acīs.

Estētiskā pieredze. Jebkurš estētiski nozīmīgs stimuls šķiet pievilcīgāks pie diviem nosacījumiem: pirmkārt, tam labi jāpakļaujas atpazīšanai un interpretācijai (t.i., kaut kādā ziņā jābūt mums pazīstamam vai zināmam), otrkārt, tam jānes jauna informācija (neziņas, noslēpuma elements). Ja šie faktori ir līdzsvarā, neironu ķēde tiek maksimāli aktivizēta. To var labi novērot, aplūkojot, kā uztveram mākslu. Ja vērtējam cilvēka seju kā estētiski svarīgu stimulu, piemēram, kā gleznu, lai tā mums šķistu pievilcīga, tajā jābūt pazīstamām līnijām, ko papildina "rozīnīte" – kas jauns un oriģināls, pie kā aizķeras mūsu skatiens.

Lai arī mēs uzreiz saprotam, vai mums kāds patīk, šajā acumirklī zemapziņā jau sāk darboties vairāki bioloģiskie, sociāli kulturālie un psiholoģiskie mehānismi. Šos algoritmus atsevišķi ir iespējams izvērtēt, taču mijiedarbībā rezultāts nav paredzams. Tādēļ mums vienmēr ir izvēles iespēja.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!