"Latvija vēlas palielināt savu reitingu Pasaules preses brīvības indeksā un pirmo reizi ierindoties starp "Top 10" valstīm," – šādi vārdi atrodami aprīlī sūtītā Kultūras ministrijas preses relīzē. Ja pieveram acis uz neprecizitātēm – Latvija šajā desmitniekā jau ir atradusies –, šāds mērķis šķiet vērtīgs. No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka mēs pat ejam tajā virzienā, jo piektdien ikgadēji Pasaules preses brīvības dienā publicētajos datos Latvija ierindojusies 12. vietā. Salīdzinot ar pagājušo gadu, kāpums par četrām vietām. Bet uzlabojums ir tikai pirmšķietams.
Organizācija savā ziņojumā norādījusi, ka preses brīvību visā pasaulē apdraud tieši tie, kam to vajadzētu garantēt, – politiskās autoritātes. 2023. gads ir zīmīgs ar to, ka starptautiskajai sabiedrībai acīmredzami trūkst politiskās gribas īstenot žurnālistu aizsardzības principus, norāda indeksa veidotāji.
Ja reiz Latvijai šādos apstākļos ir kāpums, kāpēc neuzskatu šo par sasniegumu, bet prognozēju turpmāku kritumu? Īsā atbilde ir tāda, ka Latvijai nav īstu uzlabojumu, vienkārši citiem ir klājies vēl sliktāk. Pat topa pirmajai vietai Norvēģijai rezultāti salīdzinājumā ar 2023. gadu ir kritušies. Arī Latvijas novērtējums 100 punktu skalā ir krities (no 83,27 uz 82,9).
Paskaidrošu, kā šādi reitingi top. Indeksa rezultāti veidojas gan pēc kvalitatīviem, gan kvantitatīviem rādītājiem. Pats jau vairākus gadus kā žurnālists un redaktors esmu pildījis organizācijas "Reportieri bez robežām" indeksa anketu, kurā jāatbild uz vairāk nekā 100 jautājumiem par politisko, ekonomisko, tiesisko, sociālo vidi saistībā ar žurnālistu darbu. Tie ir jautājumi par pieredzi saistībā ar policijas, tiesas, citu valsts institūciju darbu, politisko vidi, naida runu, uzbrukumiem žurnālistiem, cenzūru. Taču, pat ja visas šīs anketas tiktu aizpildītas kādā utopiskā ideālā redzējumā, ka viss ir lieliski, tas Latvijai negarantētu augstu vietu reitingā, jo vienlaikus tiek skatīti arī praktiski un konkrēti gadījumi, kas raksturo valsts, sabiedrības un mediju attiecības. Metodoloģijas pilns apraksts pieejams šeit.
Pirmajos gados, kopš Latviju iekļāva indeksā, mums veicās visai labi. Līdz 2010. gadam.
Lielais kritums 2010. gada un nākamajā reitingā skaidri saistīts ar laikraksta "Diena" necaurskatāmo iztirgošanu un kratīšanu tobrīd "De facto" žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā. Kratīšanu veica Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde. Tā bija tiesas sankcionēta kratīšana. Pēcāk visās instancēs Latvijā tiesa atzina, ka kratīšana veikta likumā noteiktajā kārtībā, tādējādi atzīstot to par pamatotu un Latvijā spēkā esošajai likumdošanai atbilstošu. Žurnāliste panāca taisnīgu spriedumu, ECT atzīstot, ka Latvija pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu par vārda brīvību.
Tobrīd indeksā pie Latvijas vārda varēja atrast kritiku par groteskiem tiesas spriedumiem un aizvien biežāku drošības dienestu iejaukšanos mediju darbā.
Protams, varētu diskutēt, ka indeksā ir subjektivitātes elementi. Teiksim, vai Latvija tiešām sākotnēji atrastos tik augstās pozīcijās, ja būtu publiski zināms, ka 2004. gadā valsts centās mazināt pretestību pret bilingvālās izglītības reformu, aizsūtot Ekonomikas policiju "pārbaudīt", vai krievu valodā vēstošajiem medijiem redakciju programmatūrām ir visas vajadzīgās licences? Cik daudz indeksa veidotāji vispār zināja par Latviju?
2023. gadā Latvija indeksā ir pacēlusies līdz 16. vietai, 2024. līdz 12., gandrīz vai atgriezusies, kur bija pirms "Dienas" pārdošanas un Naglas dzīvokļa kratīšanas. Bet, visticamāk, veidotājiem atkal vajadzēs rakstīt par groteskiem tiesu spriedumiem un nevienozīmīgu situāciju mūsu valstī. Tam iemesls ir vairāki uztraucoši piemēri pēdējo divu gadu laikā, precīzāk, kopš kara sākuma. Daļēji tāpēc, jo ar karu vieglāk piesegt vienpusēju domāšanu, necaurspīdīgu politiku un agresīvu attieksmi.
Visspilgtāk tam atbilst nesenais Rīgas apgabaltiesas spriedums "TVNET grupas" apelācijas lietā saistībā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmumu. Tiesas spriedumā minēts: "Žurnālisti, veidojot diskusiju par kādu jautājumu, neizsaka savu personīgo viedokli." Tā ir klaja muļķība, pamēģiniet pastāstīt diskusiju raidījumu vadītājiem Olgai Dragiļevai, Jānim Domburam, Aidim Tomsonam vai arī – žanru dažādības labad – SWH Andrim Freidenfeldam, ka turpmāk intervijās (kā tiesa izvērtēs viedokļa izteikšanu intervijā?) savu viedokli vajadzētu pilnībā paturēt pie sevis. Tas nav iespējams. Iespējams un vajadzīgs ir centrā atstāt intervējamā viedokli, nevis savu, bet viedokļa klātesamību izslēgt neļauj kaut vai pati jautājumu atlase. Vai jautājumu izvēle arī nav žurnālista, redaktora viedoklis? Šis tiesas spriedums, visticamāk, atspoguļosies nākamā gada indeksa rādītājs.
Jau iepriekšējā gadā indeksa komentāros ir minēts, ka īpaši uztraucoša ir krieviski runājošo iedzīvotāju pieeja uzticamai un daudzpusīgai informācijai. Tas sabiedrisko mediju jautājuma fonā neizbēgami palicis kā faktors arī 2024. gadā, īpaši saistībā ar necaurspīdīgo procesu, kā Nacionālājā drošības koncepcijā nonāca punkts par krievu valodas pazušanu no 2026. gada 1.janvāra. Šobrīd nav pazīmju, ka gada laikā šeit aina mainīsies.
Paralēli šiem notikumiem politiķi izmanto mediju kā pretinieku, mēģinot to pretstatīt tautai. Ainārs Šlesers no Saeimas tribīnes kaislīgi stāsta, kā valdība korumpējot medijus. Tostarp to pārmet arī manis vadītājai "Delfi" redakcijai. Tikai pavisam īpatnējā kārtā es šo politiķi redzu nākam un ejam redakcijas telpās, jo "Delfi", tāpat kā citi "korumpētie" mediji, nez kāpēc dod opozīcijai vārdu, dod platformu, dod iespēju pamatot savus priekšlikumus. Neignorē to. Bet tas vairs nav svarīgi, Šlesers precīzi zina savu auditoriju un to, ka lielai daļai svarīgs ir vēstījums, ka mediji noteikti ir ļaunās elites sastāvdaļa. Tā ir Šlesera politika. Bet ne tikai viņa, tāpat redzējām arī "Nacionālās apvienības" atteikšanos runāt ar "Re:Baltica", balstoties uz visvienkāršāko nepatiku pret mediju un tā darbu saistībā ar šo partiju.
Tikko vērojām, kā "Jaunā Vienotība", reaģējot uz TV3, LTV, "Delfi" un citu mediju radīto saturu, vērsās KNAB, prasot izmeklēt medijus par slēpto aģitāciju, tādējādi skaidri norādot, ka šie mediji esot uzpirkti. Tātad tā vietā, lai novērstu jucekli un iespējamās nelikumības partijā, tika atrasts ārējais vainīgais, tas pats, kas Šlesera gadījumā, – mediji. Katram motīvs atšķirīgs, bet mērķis un problēmas risinājums tas pats.
Jūs varat tikai minēt, kas bija vainīgais partijas "Latvijas attīstībai" skatījumā, kad Latvijas Radio un "Re:Baltica" publicēja saturu par to, kā notika pretlikumīgā partijas finansēšana. Bingo, tā bija prese!
Politiķi un partijas regulāri dažādu iemeslu dēļ mērķtiecīgi nomelno mediju darbu, tādējādi publikā sējot šaubas. Tas veido kopējo vidi, kurā diskusijas par to, kā sakropļotajā nozarē palīdzēt sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, kļūst toksiskas, neproduktīvas.
Protams, medijiem pašiem jādomā par sava darba kvalitāti, precizitāti, spēju izdzīvot. Taču šobrīd esam nonākuši punktā, kur mediju kritika ir sajaukta kopā ar mērķtiecīgu mediju darba diskreditēšanu. Starp uzbrukumiem un pamatotu kritiku ir robeža, kura Latvijas gadījumā šobrīd ir ne tikai pārkāpta, bet sabradāta. Mārtiņš Kaprāns "Satori" rakstā minēja, ka vajadzīga pašu mediju nodrošināta mediju kritika. Es piekrītu, mēs šobrīd te kopumā neesam stipri, mazajā pīļu dīķī nereti baidoties sastrīdēties. Rets izņēmums ir Latvijas Radio raidījums "Mediju anatomija". Bet tomēr – pretarguments Mārtiņam Kaprānam: šis formāts kopumā sabiedrībai ir garlaicīgs. Par medijiem ir interesanti klausīties, kad hokeja vārstargs Elvis Merzļikins iznāk kameru priekšā un pasaka, ka viņam esot karš un mediji viņam nodarījuši pāri, nevis, piemēram, kad redaktori skaidro satura izvēles. Tas nenozīmē, ka to nevajag darīt, vajag! Vajag meklēt formātus, kas auditoriju uzrunā. Bet tās nav brīnumzāles.
Tāpēc, atgriežoties pie sākumā minētās Kultūras ministrijas vīzijas, ka mēs būsim Pasaules preses brīvības indeksa "Top 10", es neredzu tam šobrīd nekādu pamatu. Priecāšos, ja būšu kļūdījies.
Viena lieta, ko mēs varam iesākt, – kā sabiedrība atbalstīt medijus. To var darīt, ziedojot vai maksājot par saturu, piemēram, "Delfi" gadījumā šeit, "Tvnet" šeit, "Re:Baltica" šeit, gulbeniešiem "Dzirkstele.lv" šeit (izrādās, Gulbenē pašvaldība savā patvaļā bija atslēgusi medija piekļuvi domes ēkā), "Saldus Zemi" šeit, "Kurzemes Vārdu" šeit, "Santa.lv" šeit, "Rīgas Viļņu" medijus šeit, žurnālu "Ir" šeit, "imperfekt" šeit, "Latvijas Avīzi" šeit, "Lasi.lv" šeit. Piedodiet, es visus neuzskaitīšu, bet, ja jūs saturs uzrunā un/vai palīdz, tad tas ir labākais veids, kā palīdzēt.
Otra lieta ir mūsu pašu, mediju, rokās. Kad sabiedriskais medijs izplata paziņojumu, ka uztraucas par vārda brīvības robežu sašaurināšanos, var teikt, ka "mani tas neskar", bet otrs variants, manuprāt, labāks, ir atbalstīt, palīdzēt. Neļaut palikt vienam. Latvijā nav tik daudz mediju, lai mēs varētu atļauties vienaldzību.
Treškārt, mums, medijiem, cītīgāk pašiem jāmācās atzīt kļūdas un skaidrot savu darbu. Nevar pieņemt, ka tviterī, "Facebook" vai kādā citā sociālajā medijā visi nelabvēļi ir troļļi un nelieši. Jā, tur tādi ir, bet ir arī cilvēki, kas novērtē, ja mēs paskaidrojam savas satura izvēles un darbu.
Es ceru, ka vienu dienu mēs varēsim teikt, ka, jā, mēs varam pamototi priecāties par atrašanos šādu indeksu galvgalī un tas sakritīs ar reālo mediju vides situāciju Latvijā, bet pārredzamā nākotnē ir jānotiek lielām izmaiņām, lai tas tā tiešām varētu notikt.
Raksta autors ir "Delfi" galvenais redaktors, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
