Foto: Zigismunds Zālmanis (NIKON)
Savulaik pats aktīvi spēlējis regbiju, pēc valsts neatkarības atjaunošanas uzņēmās Latvijas regbija federācijas vadību, bet tagad joprojām ir ar savu viedokli par notiekošo iemīļotajā sporta veidā - portāls "Delfi" piedāvā intereviju ar LRF pirmo prezidentu Andri Ozolu.

- Mani vienmēr ir interesējis tas, kā jūs tikāt pie sava "skatuves vārda" - Tumba? Tas bija jau tad, kad spēlējāt, trenējāt vai tad, kad jau kļuvāt par neatkarīgās Latvijas pirmo Regbija federācijas prezidentu?

- Tas bija vēl pirms 1965. gada, kad pats aktīvi spēlēju. Ziemā, kad stadionus klāja bieza sniega sega un ledus, spēlējām ziemas regbiju un hokeju. Sacensības bija ļoti nopietnas un aizrautīgas, savā starpā, starp VEF cehiem. VEFā bija ļoti labvēlīga attieksme pret hokeju. Atnākot uz stadionu tika sarūpēts inventārs - slidas, nūjas un tērpi. Nekādi dižie hokejisti jau nebijām, bet spēlējām līdz "tukšai bākai"... Man tā slidošana diez ko nepadevās. Kad ieskrējos no vieniem vārtiem, pie otriem knapi paspēju nobremzēt. Manevrēt diez ko nepratu. Varbūt ar kādu meiteni kopā daiļslidošanā varētu "nobraukt" kādu apli, bet hokejā jāslido vienam. Tad nu draugi un treniņu biedri mani sāka vilkt "uz zoba" - tu jau dod vaļā tā kā īsts Tumba Juhansons... Tā nu man šis slavenā zviedru hokejista vārds pielipa. Kad padomju gados aizvadījām draudzības spēles ar čehu regbistiem, atceros viņu avīzē, reportāžā par maču pret Latvijas regbistiem bija rakstīts - lotišskij Tumba. Pēc tam jau mani tā sāka dēvēt ikdienā.

- Vai var salīdzināt to Latvijas regbiju, kuru jūs spēlējāt jaunības dienās un to, ko demonstrē mūsu puiši tagad?

- Ir tāds teiciens, ka uzspēlēt var futbolu, volejbolu, bet regbijs ir jāspēlē, jāspēlē nopietni. Tas gan nav mans formulējums, bet es šim teicienam piekrītu simtprocentīgi. Diemžēl mūsdienās jaunatne šo frāzi pamazām sāk "apgāzt". Bieži vien rodas iespaids, ka arī regbijs tiek tikai uzspēlēts... Mūsu laikos cīņas bija nežēlīgākas, azartiskākas. Veči - tādi cīņassparīgi. No tādiem varēja atlasīt īstus meistarus, patiesus sava sporta veida fanātiķus, talantīgus jaunatnes audzinātājus kā Jāni Bergmani, Voldemāru Sveci, Pjotru Zabeļinu.

- Kā regbijs pēdējo gadu laikā ir attīstījies pasaulē? Ko nozīmē regbija 7 atzīšana par olimpisko sporta veidu?

- Savulaik angļi ļoti turējās pretī regbija profesionalizācijai. Arī pirmā Pasaules kausa izcīņa regbijā 7 Edinburgā bija liela viņu piekāpšanās, turklāt, manuprāt, angļi piedzīvoja nelielu vilšanos, jo skatītāju vietas stadionā daudzviet palika neaizpildītas. VIP teltis - tās gan bija pārpildītas... Regbijs 7 manā skatījumā ir tikai vienkāršu nezinātāju iepazīstināšana ar klasisko regbiju. Baidos, ka tāds šis sporta paveids arī paliks. Visi ar nepacietību gaida regbija 7 debiju Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, bet mani māc aizdomas, ka var sanākt ne tik labi, kā iecerēts... Stadions, kurā jāspēlē regbijs 7, ir aiz pilsētas robežām. Rodas jautājums - vai dēļ regbija līdzjutēji brauks uz Rio? No tā lielā mērā ir atkarīgs, kā "mazais" regbijs iekļausies olimpisko spēļu programmā - vai debija būs izdevusies? Un vēl kas. Nezinu, kā pagājušogad Pasaules futbola kausa izcīņas laikā, kas arī notika Brazīlijā, bet kad es kopā ar diviem kolēģiem viesojos Rio 90. gadu sākumā, mums nācās uz savas ādas izbaudīt mazo zaglēnu problēmu šajā valstī. Nezinu, vai brazīliešiem pa šo laiku būs izdevies to likvidēt? Tomēr, regbija iekļaušana olimpisko spēļu programmā ir padarījusi šo sporta veidu daudz bagātāku. Tagad federācijām ir iespēja operēt ar tādiem naudas līdzekļiem, par kādiem manā laikā varējām tikai sapņot.

- Savulaik 1993. gada Latvijas kvalificēšanās Pasaules kausa finālturnīram regbijā 7 - tā bija nejaušība vai likumsakarība?

- Viss notika tā, kā bija izdevīgi mums. Vispirms jau piedzīvojumiem bagātais brauciens ar autobusu pēc Latvijas atzīšanas un veiksmīgā satikšanās uz ielas ar Starptautiskās Regbija padomes (IRB) vienu no vadītājiem, kurš vēlāk bija arī komisārs Maskavas kvalifikācijas turnīrā. Tad cīņa par paša turnīra notikšanu. Pēc tam pašu nopietnā gatavošanās sacensībām. Un visbeidzot - uzvara! Neviens jau tai īsti neticēja, taču tas nemazina visu iesaistīto personu ieguldījumu šajā lietā.

- Vai ir iespējama līdzīga panākuma sasniegšana kā 1993. gadā?

- Ja nu tikai pēc gadiem... Tad radikāli jāmaina attieksme pret šo sfēru. Izlasēm jābūt atlasītām, nevis salasītām. Arī nopietni jātrenējas - tā kā savulaik VEF un RAF laikos.

- Kādā virzienā Latvijas regbijs iet pēdējo gadu laikā - uz labo vai slikto pusi?

- Es domāju, ka diemžēl ejam nepareizā virzienā... Vai tad tas ir nopietni, ka Latvijas čempionātā regbijā ir tikai sešas līdz astoņas, maksimums desmit spēles. Un vai tad nav sviru, lai "piespiestu" Uldi Bautri un "Miesniekus" spēlēt pašmāju sacensībās? Kaut kas te ir jāmaina.

- Pēdējo gadu laikā mūs ir apsteiguši kaimiņi lietuvieši. Kas jādara, lai mēs atkal būtu viņiem priekšā?

- Jādara tas, ko neizdarījām 90. gadu sākumā. Proti, jāliek uzsvars uz jaunatni un regbija attīstību ārpus lielajām pilsētām. Lietuvieši savulaik to iespēja, un tagad viņiem ir vairāki regbija atbalsta punkti un centri. Bet savulaik mēs gan viņus "tesām". Tas bija RAF laikā ieguldītais darbs. Cerēsim, ka ar laiku viss atkal mainīsies.

- Kā vērtējat to, ka lietuvieši spēlē arī mūsu klubu komandās? Vai tas neliecina par profesionālisma iedīgļiem Latvijas regbijā?

- Nu, diez vai lietuvieši pie mums spēlē par brīvu. No vienas puses tas nav slikti, ja ir ambiciozs sponsors, kluba vadība un spēlētāji. Tāpat ir labi, ja var darbībā pavērot kādu meistarīgu regbistu. Tas ceļ pašmāju čempionāta līmeni. Savukārt, ja ir tikai divas nopietnas spēles sezonā, tad ieguvums ir niecīgs. Man liekas, ka ir pienācis laiks dibināt nopietnu Baltijas regbija līgu, ar četrām vai trim komandām no katras valsts - Lietuvas, Latvijas un Igaunijas.

- Vai padomju laikos, kad kā treneris vadījāt VEF un RAF komandas, tajās bija citu "brālīgo" republiku profesionāli spēlētāji?

- Nekad! Tikai pašu "manta". Un izauga daudzi ļoti talantīgi regbisti. Visus pat grūti atcerēties, bet noteikti jāpiemin Igors Umeckis ar savu īpatnējo skrējienu un Oļegs Korotkovs ar precīzajiem sitieniem no gandrīz vai jebkuras laukuma vietas.

- Kas, jūsuprāt, varētu pretendēt uz nosaukumu Latvijas labākais regbists un kas - Latvijas labākais regbija treneris?

- Par to nu var ilgi strīdēties. Katrā periodā bija sava zvaigzne un katrai paaudzei savs elks. Tā pašos pirmsākumos mēs kā uz Dievu skatījāmies uz Vladimiru Martinsonu, Latvijas regbija pamatlicēju. Taču pagāja kādi septiņi, astoņi gadi un viss mainījās...

- Ko varat novēlēt Latvijas jaunajiem regbistiem - tiem, kas tikai tagad sāk savu ceļu uz lielo sportu?

- Gribētos novēlēt, lai puiši atgrieztos pie tā regbija, kuru nopietni spēlē, nevis tikai uzspēlē. Mačiem jāgatavojas tā kā Viduslaiku bruņinieku cīņām - ar vislielāko atdevi, gan fiziski, gan taktiski, gan arī tehniski!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!