Viens no visu no visu laiku ietekmīgākajiem cilvēkiem ne tikai sporta, bet visas pasaules dzīvē nedēļas nogalē tika ievietots Barselonas slimnīcā ar nopietnām sirdsdarbības problēmām.
Samarančs vadīja SOK laika posmā no 1980. līdz 2001.gadam, un tieši viņa laikā sports piedzīvoja ievērojamu augšupeju. Samaranča laikā olimpiskās spēles piedzīvoja zināmu "atmodu" un kļuva par nozīmīgu notikumu visas pasaules dzīvē. Tikai olimpiskās kustības atjaunotājs Pjērs de Kubertēns tiek uzskatīts par ievērojamāku personību mūsdienu sporta vēsturē.
Kā zināms, savulaik pēc katrām olimpiskajām spēlēm tika gaidīts, vai Samarančs pateiks savu nu jau leģendāru teicienu, pasludinot kādas olimpiskās spēles par visu laiku labākajām.
Pēc savu pilnvaru beigām Samarančs tika apstiprināts par SOK goda prezidentu uz mūžu.
Pēdējos gados Samarančam bieži bija veselības problēmas, tomēr viņš turpināja aktīvi sekot SOK darbībai un piedalījās SOK sanāksmēs dažādās pasaules vietās. Februārī Samarančs apmeklēja arī 2010.gada Vankūveras Ziemas olimpiskās spēles.
"Vārdos nevar aprakstīt, kādas skumjas izjūt visa Olimpiskā kustība. Personīgi esmu dziļi sarūgtināts par šī cilvēka - kurš mani ir iedvesmojis, kurš ir pārveidojis mūsdienu olimpiskās spēles – nāvi," paziņojumā norāda SOK pašreizējais prezidents Žaks Roge, kurš šajā amatā nomainīja tieši Samaranču. ""Pateicoties savam talantam un neparastam redzējumam, Samarančs izveidoja stipru un vienotu Olimpisko kustību. Mēs esam zaudējuši izcilu cilvēku, darbaudzinātāju un labu draugu, kurš savu garo un notikumiem bagāto mūžu veltīja Olimpiskajai kustībai."
Huans Antonio Samarančs Toreljo (pilnā vārdā) piedzima 1920.gada 17.jūlijā Barselonā. Jauniešu gados Samarančs bija labs skrituļslidotājs un palīdzēja pat Spānijas izlasei kļūt par pasaules čempioni. Savulaik viņš studēja komerczinības Barselonas Biznesa augstskolā, bet bija aktīvs arī politikā. 1991.gadā par nopelniem sporta attīstībā Spānijas karalis piešķīra Samarančam marķīza titulu.
Vairākās olimpiskās spēlēs viņš bija Spānijas delegācijas vadītājs, 1966.gadā viņu ievēlēja SOK, bet pēc gada Spānijas diktators Fransisko Franko iecēla Samaranču par Valsts sekretāru sporta jautājumos. 1974. un 1978.gadā Samarančs tika ievēlēts par SOK viceprezidentu, bet laika posmā no 1977.-1980.gadam bija Spānijas vēstnieks PSRS un Mongolijā.
1980.gadā pirms Maskavas Olimpiādes Samarančs tika ievēlēts par SOK prezidentu, un šo amatu saglabāja 21 gadu. Samarančam SOK vadība tika nodota vienā no grūtākajiem laikiem – sports bija zaudējis savu lomu sabiedrībā, 1976.gada Monreālas olimpisko spēļu rīkotāji cieta lielus finansiālus zaudējumus, Maskavas olimpiskās spēles boikotēja ASV un tās sabiedrotās, bet 1984.gada Olimpiādi rīkot vēlējās tikai Losandželosa.
Tomēr Samarančam izdevās glābt Olimpisko kustību no kraha, sports komercializējās, olimpiskās spēles kļuva par finansiāli izdevīgām sacensībām un arvien vairāk pilsētas sāka cīnīties par rīkošanas tiesībām. Samaranča laikā olimpiskajās spēlēs tika atļauts piedalīties arī profesionāļiem, līdz ar to Olimpiādē līdzjutēji varēja redzēt visus labākos pasaules sportistus, ne tikai amatierus.
Savas darbības laikā Samarančs saņēma arī ievērojamu kritiku par nepietiekamu cīņu pret dopingu un korupciju SOK. Pēc Soltleiksitijas izraudzīšanās par 2002.gada Ziemas olimpisko spēļu mājvietu SOK sākās skandāls, vairāki SOK pārstāvji bija iejaukti korupcijas skandālā un bija spiesti atstāt amatus. Pēc šī skandāla SOK pārstāvjiem, kas piedalās balsošanā, bija aizliegts apmeklēt kandidātpilsētas, lai turpmāk nebūtu aizdomu ēna.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
