Foto: Shutterstock
Latvijas simtgades ietvaros, iepazīstinot "Tasty" lasītājus ar mūsu senču tradicionālajiem produktiem, ēšanas paradumiem un iecienītākajiem ēdieniem, turpinām sadarbību ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāju Sanitu Stinkuli, šoreiz uzzinot interesantus faktus par Latvijā iecienītu rudens sezonas superproduktu – skābētiem kāpostiem.

Vēsturnieki uzskata, ka Latvijā kāposti pazīstami jau vismaz kopš 12. gadsimta. Valodnieki atzīst, ka tie izplatījušies Baltijā no Dienvideiropas. Latviešu folkloras pētnieki saskaitījuši, ka visvairāk ticējumu latviešiem ir par zirņiem – pāri 300, aiz tiem uzreiz seko kāposti ar apmēram 200 ticējumiem, bet latviešu virtuvē jaunajai kultūrai – kartupeļiem, kuru zemnieki sāka audzēt tikai 18. gadsimta beigās, – 160 ticējumi. Arī šie skaitļi apliecina, ka kāposti jau izsenis bija nozīmīga latviešu ikdienas uztura sastāvdaļa.

Visplašākās ziņas par kāposti audzēšanu, apstrādi un lietošanu Latvijā rodamas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē etnogrāfiskajās ekspedīcijās iegūtajos materiālos, kā arī tā laika periodikā un atmiņu pierakstos.

Tolaik kāpostus audzēja teju katrā saimniecībā. To sēklas ieguva, dažiem kāpostiem ļaujot veidot ziedus un sēklenīcas, kurās nobriedināja sēklas. Pavasarī lecektīs audzēja dēstus, kurus pēc tam izstādīja laukā – dobēs. Mūsu viedie senči kāpostus stādīja tajā vietā, kur iepriekšējā gadā bija audzētas kaņepes, jo bija novērots, ka tās padara zemi irdenu, attīrot no dažādiem kaitēkļiem, tamdēļ kāposti izaug skaistāki un veselīgāki.

Sadarbībā ar Sanitu Stinkuli iepriekš publicēto piecu vēsturisko rakstu sēriju par to, ko un kā latvietis ēda senāk, atradīsi, lūk, te, bet, lasot tālāk, uzzināsi, kā mūsu senči skābēja un garšīgi izmantoja piemājas dārziņā brangi saaugušās kāpostgalvas.

Kāpēc, kāpostus skābējot, tos ar cirvi stampāja

Foto: Shutterstock

Kāpostu ražas noņemšana notika vēlā rudenī. Daļu kāpostgalvu nolika izlietošanai tuvākajā laikā, bet pārējās ieskābēja. Kāpostu lapas izmantoja, cepot maizi – tās uzklāja uz lizes un tad tām virsū veidoja maizes klaipiņu, savukārt vasarā, karstā laikā, nesot launagu strādniekiem uz lauka, kāpostu lapās ietina sālītas siļķes, lai tās ilgāk saglabātos svaigas.

Sākotnēji kāpostgalvas skābējot, tās mucā lika veselas vai tikai pārgrieztas uz pusēm. Sīkāk tās sagrieza vai sakapāja pirms gatavošanas. Tikai 19. gadsimtā populāra kļuva parasta kāpostu šķērēšana skaidās ar kāpostu ēveli. Svarīgi bija, lai skābējamajā mucā sabērtie kāposti tiktu sastampāti tā, lai tiem virsū rastos sula – tikai tad tie labi saskāba un nebojājās.

Stampāšanai mucā visbiežāk ņēma kārtīgi nomazgātu malkas skaldāmo cirvi – tam bija garš kāts, ar ko varēja aizsniegt mucas dibenu, kā arī pats bija pietiekami smags kāpostskaidu sašķaidīšanai. Piepildīto mucu blīvi aiztaisīja ar koka vāku vai dēlīšiem, slogam virsū uzkraujot akmeņus. Ieskābēti kāposti uzglabājās ļoti ilgi. Nereti tie stāvēja aukstās telpās un tika ņemti laukā, sasaluši ledū.

Lasi tālāk un uzzini senču receptes kāpostu skābēšanai un izmantošanai.

Sentēvu padomi kāpostu skābēšanā un izmantošanā

Foto: Shutterstock

Sanita Stinkule "Tasty" atklāj, ka Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā glabājas vairāki kāpostu skābēšanas un gatavošanas apraksti. Piemēram, 1926. gadā Daugavpils apriņķa Vīpes pagastā Elza Vikmane pierakstīja šādu kāpostu skābēšanas stāstu: "Vispirms notīra kāpostu galviņas no netīrām un zaļām lapām, izgriež serdes, tad saēvelē ar kāpostu ēveli. Mucu, kurā skābēs kāpostus, izkveldē ar karstu ūdeni. Karstajā ūdenī dažreiz liek iekšā vēl paegļu zarus ar ogām un virsu pārsedz ar drēbi. Tā atstāj, kamēr ūdens atdziest, tad visu izlej. Saēvelētos kāpostus liek mucā un stampā ar vāli, līdz rodas sula. Kāpostiem klāt liek cukuru, ķimenes, dzērveņu ogas, ābolus (antonovkas un pepiņus), sāli, saldenos sarkanos burkānus, mazās sarkanās bietes."

Antoņina Paskočeja Daugavpils apriņķa Aulejas pagasta Šaferu sādžā 1926. gadā stāstīja sekojošo: "Senāk galvenais ēdiens bija kāposti. Tos vārīja daudz. Parasti visai saimei vārīja katlu 2 spaiņu lielumā. Uz šādu daudzumu ūdens ņēma 2–3 pavārnīcas miežu putraimu, vienu bļodiņu neskūtu, smalki sakapātu kartupeļu, vienu bļodiņu pupu, kādas 3 mārciņas (1 mārciņa = 418,8 grami) cūkas vai jēra gaļas un sāli pēc garšas. 20. gadsimta pašā sākumā sākuši kāpostus gatavot drusciņ savādāk – neskūto buļbu vietā likt skūtos, bez pupām."

Foto: Shutterstock

Skābus kāpostus latvieši tradicionāli vārīja zupā, ar miežu putraimiem, sālītu gaļu vai taukiem. Sestdienu vakaros skābētus kāpostus nereti cepa arī krāsnī uz pannas: kad izvilka maizi no krāsns, tad tūliņ šava iekšā kādu pannu ar kāpostiem un gaļu un priekšpusē iemeta kartupeļus, lai arī tie pie vienas reizes izceptos.

Ja arī tev padomā ir kāds pārbaudīts kāpostu skābēšanas knifs vai skābu kāpostu izmantošanas veids, raksti to komentāru sadaļā vai arī e-pastā: receptes@delfi.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!