Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: no Liepupes muižas arhīva

Liepupes muiža ir neliela Ziemeļvidzemes muiža, par kuras celšanas gadu uzskatāms 1751.gads, un tā ir viena no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām Vidzemē. Kungu mājas īpašnieki ir bijuši pazīstamā fon Meku un mazāk zināmā fon Zengeru dzimta. Tās arhitektoniskā risinājuma autors bijis Rīgas mūrniekmeistars Johans Andreas Hāberlands, slavenā Kristofa Hāberlanda tēvs. Pašlaik tā piedzīvo "otro jaunību" - atjaunota un kļuvusi par iecienītu atpūtas un apskates vietu.

Liepupes muižas apskati ērti apvienot ar braucienu uz Salacgrīvu, kad maršrutā var iekļaut arī Duntes muižu, kur mitis "melu lielskungs" Minhauzens, kā arī gleznainajām Veczemju klintīm vai kādu no dabas takām, piemēram, Ķirbižos vai Niedrāju – Pilkas purvā.

Muižas vēsturiskie līkloči

Ziemeļu kara laikā Liepupe bija izpostīta tāpat kā visa Vidzeme, un muižas mantinieks Frīdrihs Vilhelms fon Meks atgriezās mājās tikai 1723. gadā. Būdams Zviedrijas karaļa Kārļa XII miesassargs, viņš dalīja ar karali Poltavas kaujas sakāves rūgtumu, bet atšķirībā no sava kunga dabūja pavadīt krievu gūstā 14 gadus. Frīdrihs Vilhelms sākumā Liepupi apsaimniekoja kopā ar brāli, bet kopš 1726. gada bija pilntiesīgs muižas īpašnieks. Krievu gūsts bija sagrāvis Frīdriha Vilhelma veselību, un paralīze viņu 1744. gadā priekšlaikus noveda kapā. Tomēr viņš paguva pieredzēt savas sievasmāsas Jakobīnes fon Duntenas laulības Liepupes baznīcā ar slaveno "melu baronu" Hieronīmu Karlu Frīdrihu fon Minhauzenu. Atraitnei Sofijai Augustei fon Mekai bija lemts radīt Liepupes muižas jauno kungu māju. Pēc mātes nāves Georgs Frīdrihs fon Meks atstāja dienestu Saksijas armijā, atgriezās mājās un apsaimniekoja Liepupes muižu līdz savai nāvei 1775. gadā.

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: no Liepupes muižas arhīva

Pēc Georga Frīdriha pēkšņās nāves muižu mantoja viņa brālis Johans Gothards, kurš bija cita rakstura un interešu cilvēks. Johans Gothards fon Meks, kurš bija studējis Jēnā un Kēnigsbergā, kļuva par Rīgā atzītu autoritāti tiesu lietās. Viņš veda plašu dzīvesveidu, un Liepupe bija apkārtnes muižniecības iecienīta sarīkojumu un svētku vieta. Pēc viņa nāves muižu mantoja atraitne Eleonora Veronika, Rīgas vicegubernatora ģenerāļa fon Vildemaņa meita, ar sešiem bērniem.

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: no Liepupes muižas arhīva

Johana Gotharda dēls Burhards Frīdrihs tēva vērtīgajā bibliotēkā vadīja sirsnīgas sarunas ar Garlību Merķeli. Savās atmiņās Merķelis raksturojis arī savu draugu Frīdrihu: "Sava eminentā prāta un zināšanu dēļ bija kļuvis Jēnā un Kēnigsbergā tik ievērojams, ka vēl pāris gadu pēc atgriešanās mājās turpināja saraksti ar filozofu Reinholdu no Jēnas, ar Krauzu no Kēnigsbergas un pat ar Kantu." Bet viņa mūžs traģiski aprāvies, kad 1794. gadā Frīdrihs fon Meks saslima ar smadzeņu iekaisumu un nomira 25 gadu vecumā. Viņa bēdu salauztā māte mira piecus gadus vēlāk, un Liepupes muižu mantoja jaunākais dēls Georgs Kristofs fon Meks, kam ar saimniekošanu diez kā negājis, un 1817. gadā pirmo reizi tika izsludināts Liepupes muižas bankrots. 1829. gadā muiža tika pārdota par parādiem, bet fon Meks, paņemot līdzi muižas arhīvu, aizceļojis uz Sanktpēterburgu.

Muižu iegādājās fon Zengeri (Marija Šarlote fon Zengera), kuri tajā saimniekoja trīs paaudzes līdz 1922. gadam.

Bijušais muižas īpašnieks Frīdrihs Zengers šajā laikā veiksmīgi darbojies kuģniecības nozarē un bieži uzturējies Liepupē. Atbilstoši 1922. gada 3. novembrī apstiprinātajam muižas sadalīšanas projektam viņš gan varēja paturēt tikai 57,5 hektārus zemes bijušajā Overbekas pusmuižā, bet Liepupes muižas centrs ar 285 hektāriem zemes un 27 ēkām tika izveidots par valsts saimniecību. 1928. gadā Zemkopības ministrija sastādīja aktu par Liepupes fermas izveidošanu, kuras uzdevums bija lopu audzēšana. Vēlāk muižas ēkās iekārtoja laukstrādnieku skolu, kas 1930. gadu otrajā pusē uzsāka vairākus pārbūves darbus un darbojās līdz Otrajam pasaules karam.

Kara laikā Liepupes muižas ēkas necieta, taču apkārtnes ainava zaudēja skaistos kokus iekoptajā muižas parka teritorijā un kastaņu aleju. Pēc kara kungu mājā iekārtoja padomju saimniecības "Liepupe" centru, izvietojot ēkā kantori, bibliotēku un klubu, kā arī dažus dzīvokļus. Padomju saimniecības laikos par ēku rūpējās un uzturēja to kārtībā.

Pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas padomju saimniecība tika pārveidota par paju sabiedrību, un tā spēja aprūpēt Liepupes muižas māju vēl mazāk nekā tas bija darīts agrāk. Paju sabiedrību likvidējot, pakāpeniski cita pēc citas atmira ēkas dzīvības funkcijas - kungu māja pārgāja Liepupes pagasta īpašumā, kas tagad celtnei meklēja pielietojumu.

Kā radies muižas nosaukums

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: no Liepupes muižas arhīva

"Pernigogel", "Perneyegel", "hof den Perneyogel", "Pernygel", "Perniel", "Pernigel" – daudzie nosaukumi atspoguļo lībiešu vietvārdu: "parna" – liepa, "jõug" – upe. Vietējie iedzīvotāji ilgu laiku Liepupes muižu dēvējuši arī par Mekes muižu. Nosaukums atbilst muižas īpašnieku fon Meku uzvārdam. Pēc vēsturiskajām liecībām muižas plānus un citu dokumentāciju fon Meku dzimtas pēdējais īpašnieks Georgs fon Meks ir aizvedis sev līdzi uz Pēterburgu.

Latvisko Liepupes nosaukumu īpašums ieguva tikai 1921. gada beigās, lai arī muižas sākumi datējami ar 1403. gadu, kad vēstures dokumentos minēta kunga sēta ar tās novadu.

Teritoriāli muižas zemes bija lielas, un tās ziedu laikos esot bijusi vajadzīga vismaz diena, lai izjātu novadam cauri.

Atdzima soli pa solim

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: Publicitātes foto

Nesenā pagātnē Liepupes kungu māja ilgu laiku bija nepelnīti pamesta un neizmantota. 2004. gadā tā tika iekļauta "100 apdraudētākie Eiropas kultūras pieminekļi" sarakstā, jo atradās uz sabrukšanas sliekšņa. Muižu 2004. gada nogalē iegādājās Egita Lauska, kas astoņu gadu laikā īstenoja kungu mājas rekonstrukciju un izveidoja tās interjeru. Lai arī laika gaitā kungu mājas ārējais izskats mainījies, to laiks ir saudzējis, un kopējā ēkas kompozīcija labi saglabājusies. Lauska nolēmusi muižas nama fasādi atjaunot vēsturiskajā izskatā, bet par nama interjeru pirms muižas atjaunošanas ziņu diemžēl nav.

Kā stāsta muižas saimniece, 2005. gadā tika izstrādāts projekts ar ideju restaurēt vēstures pieminekli, lai iegūtu Eiropas struktūrfondu atbalstu, taču tas netika gūts - līdz ar to muižas restaurācija tika īstenota pašu spēkiem. Vienīgais iegūtais finansējums bija 2000 lati no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas barokālo masīvo parādes durvju atjaunošanai.
Skumjākais, ka padomju laikā, kā atceras vietējie iedzīvotāji, muižas nams bijis uzturēts normālā stāvoklī, bet dedzināts, lauzts un postīts te tieši neatkarības gados.

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: Publicitātes foto

Jau sākot atjaunošanu, muiža nav plānota kā privātmāja, bet tūrisma gan objekts ar nelielu skaitu viesnīcas istabu un labu restorānu. Iekšējā apdarē nav izmantotas šodienas tehnoloģijas, ja neskaita ūdensvada ierīkošanu un elektrisko apgaismojumu. Pēc agrāko laiku fotogrāfijām var spriest, ka šī bijusi lauku muižnieka māja, un tāda tā arī paliks ar atbilstošu interjeru. Restaurēti tikuši pat senie grīdas dēļi, sakārtotas visas nama nesošās konstrukcijas un nomainīts jumts.

Muižas saimniecei Egitai Lauskai ir arī īpašs stāsts. Pēc vēstures liecībām muižas ēkā no tās pirmsākumiem atradies 18. gadsimta vidū mūrēts zili baltu podiņu kamīns, kas redzams vēl 1949. gada fotogrāfijā, bet, kad viņa muižā ienākusi, tas tur nav bijis. Neticami, bet izdevies atrast ne gluži tādu pašu, bet ļoti līdzīgu kamīnu, kas tagad ir saimnieces lepnums. Ar to strādājušais kamīnmeistars atzinies, ka otru tādu Baltijā neesot redzējis.

Ne mazāk lepnuma esot par griestu restaurāciju. Te strādājuši dekoratīvo būvelementu veidotāji – Atis Cīrulis un Normunds Dāboliņš. Griesti bijuši tik dramatiskā stāvoklī, ka sākotnēji to atjaunošana šķitusi pavisam riskants pasākums. Tie bijuši nosēdušies un nelīdzeni, tādēļ bija vajadzīgs ilgs un rūpīgs darbs, lai, lietojot zināmās tehnoloģijas un izdomu, pamazām tos izlīdzinātu, atjaunoti griestu elementi, veidotas kopijas – detaļas vietām, kur to trūkst. Kopumā Liepupes kungu māja autentiskuma pakāpes, neskartības un saglabāto apdares detaļu ziņā ir pati īstākā un piesātinātākā no visām Vidzemes baroka laika muižu dzīvojamajām ēkām, stāsta Ilona Kalniņa, Liepupes muižas pārstāve. Šajā ziņā tā pārspēj pat Ungurmuižas kungu māju ar tās apbrīnojamajiem sienu gleznojumiem. Ja Ungurmuižā viss mākslinieciskais dekors ir uzgleznots uz tēstu guļšķautņu sienām un dēļu griestiem, tad Liepupē visur griesti ir apmesti un dekorēti ar vēlā baroka stila stuka rotājumiem, bet apmestās sienas paredzētas apvilkšanai ar tapetēm. 20. gadsimta sākumā kādā telpā uz sienām pat minēti gobelēni.

Ceļojums laikā: Atdzimusī Zviedrijas karaļa miesassarga muiža Liepupē
Foto: no Liepupes muižas arhīva

Darbi pabeigti 2012.gadā – kungu māja ir vienstāva, ar cokolstāvu un mansarda stāvu. Galvenās ieejas priekšā veidotas divpusējas ieloka veida kāpnes, virs kurām kolonnas balsta otrā stāva līmenī novietotu terasi. Hallē restaurētas unikālas koka kāpnes ar barokāliem balustriem.
Tagad atjaunotajā Liepupes muižā ir atdzīvināta arī tās sākotnējā aura – restaurētas gan līdz mūsdienām saglabājušās barokālās divviru masīvās parādes durvis – vienas no senākajām šādu ēku ārdurvīm Latvijā, gan fasādes apdare, gan senās koka grīdas, gan arī vienas no retajām baroka koka kāpnēm Latvijā. Lai arī laika gaitā daudz cietusi, muižas ēkas kopējā kompozīcija ir ļoti labi saglabājusies.

Materiāls tapis, izmantojot muižas dokumentu arhīvu un publikācijas par tās tapšanu.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl